LNA Latvijas Valsts arhīva fonds

Aktieris, režisors, pedagogs, rakstnieks, dramaturgs un gleznotājs Jānis Lejiņš dzīves laikā aktīvi darbojās visās šajās jomās, nospēlējis vairāk nekā 200 lomas, radījis ap 60 darbus režijā, sarakstījis 12 lugas, publicējis savu atmiņu grāmatu un mūža nogalē pievērsies glezniecībai.

J. Lejiņš dzimis Krustpils pagasta Zīlānos, kur pavadījis bērnību. Tēvs bijis dzelzceļnieks un kādu laiku ģimene dzīvoja Smoļenskā, kur apmeklējis proģimnāziju. Pēc ģimenes pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā no 1910. gada līdz 1915. gadam J. Lejiņš mācījās Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada vasarā, viņš devās uz Maskavu, kur atrada darbu privātā sludinājumu birojā. Strādājot birojā, radusies izdevība iegūt brīvbiļetes operas un teātru apmeklējumiem. Šajā laikā viņš arī apmeklējis privātu glezniecības studiju. 1917. - 1918. gadā J. Lejiņš mācījies Borozdinu-Muziļu dramatiskajā skolā Maskavā.

Pēc darba sludinājumu birojā zaudēšanas nolēmis doties uz Latviju, pirms tam kādu laiku dzīvojis pierobežas pilsētā Veļikije Luki, kur strādājis meža darbos un spēlējis amatieru teātra trupā, iestudējot R. Blaumaņa joku lugu “No saldenās pudeles”. Pēc tam atgriezies Krustpils pagastā, organizējis Ādolfa Alunāna lugas “Kas tie tādi, kas dziedāja” izrādi 1918. gada novembrī, izveidojis arī ansambli. Pēc pārcelšanās uz Rīgu režisors Reinholds Veics pieņēma J. Lejiņu savā kolektīvā Rīgas pilsētas Otrajā teātrī. 1919. gadā darbojies Rīgas Krievu drāmas teātra trupā, bet pēc Latvijas Nacionālā teātra dibināšanas J. Lejiņš sācis strādāt tajā. Par teātra dzīvi, vidi, kolēģiem J. Lejiņš, kurš Latvijas Nacionālajā teātrī darbojies līdz 1934. gadam, sarakstījis savu atmiņu grāmatu “Spēlmaņu cilts”, kas iznāca 1965. gadā izdevniecībā “Grāmatu Draugs” (Latvijā izdota 1992. gadā). Kā aktieris J. Lejiņš spēlējis dažādas lomas, lielākoties temperamentīgus, emocionālus varoņus, katrā lomā mēģinot atrast kaut ko jaunu. Par pirmo lielo lomu J. Lejiņš uzskatījis Gotfrīda lomu A. Vildgansa lugā “Nabadzība”. Citas lomas bijušas, piem., Noliņš R. Blaumaņa “Indrānos”, Krustiņš “Pazudušajā dēlā”, Varis A. Brigaderes “Maijā un Paijā” u.c.

No 1921. gada līdz 1924. gadam J. Lejiņš studēja Latvijas Mākslas akadēmijā Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā. Paralēli tam viņš 1923. gadu pavadīja, strādājot Liepājas Jaunajā teātrī par režisoru un aktieri.

Pirmais J. Lejiņa kā režisora darbs bija jau 1922. gadā ar paša sarakstīto lugu par Jāni Poruku un Emīlu Dārziņu “Vientuļi cilvēki”. Sākot ar 1932. gadu, J. Lejiņš aktīvi pievērsies arī režisora darbam, galvenokārt psiholoģiskā reālisma stilā. Viņš iestudējis V. Šekspīra “Vindzoras jautrās sievas”, I. Turgeņeva “Muižnieku ligzdu” ar paša gleznotām dekorācijām, A. Brigaderes “Maiju un Paiju” un “Karalieni Jānu”, Ē. Ādamsona “Mālu Ansis”, Aspazijas “Vaideloti” u.c.

1934. gadā J. Lejiņš atkal devās uz Liepāju, kur divus gadus vadījis Liepājas pilsētas Drāmas un operas teātri un bijis arī tā mākslinieciskais vadītājs. Teātrī viņš iestudēja H. Ibsena lugu “Brands” un pats arī spēlēja šo lomu. 1936. gadā J. Lejiņš atgriezās Latvijas Nacionālajā teātrī, lai pievērstos tikai režisora un aktiera darbam.

1944. gadā bēgļu gaitu rezultātā grupa Nacionālā un Dailes teātra aktieru nokļuva Marienbādē (toreiz - Bohēmijas un Morāvijas protektorāts, šobrīd - Čehijas teritorija), kur iestudēja R. Blaumaņa komēdiju “No saldenās pudeles” Kārļa Veica režijā. J. Lejiņš un R. Birzgalis izrādei zīmēja pārvadājamās dekorācijas. Pēc pirmizrādes 1945. gada janvārī trupa spēlēja izrādes latviešu karavīriem Austrumprūsijā. Pēc tam viņi devās uz Vāciju, Bavāriju, sākumā dzīvoja Veidenes, pēc tam Ambergas nometnē, kur atjaunoja iestudēto lugu un devās ar izrādēm arī uz citām nometnēm. Rudenī trupa ieguva pastāvīgu apmešanās vietu latviešu nometnē Eslingenā. Tur J. Lejiņš bija Eslingenas Latviešu teātra aktieris, režisors un teātra valdes loceklis. Eslingenā tika iestudēta Raiņa luga “Pūt, vējiņi”, kuras režisors bija J. Lejiņš. Viņš izrādē spēlējis Ulda lomu. Kopumā no 1945. līdz 1950. gadam sagatavoti 17 iestudējumi, nospēlētas apmēram 600 izrādes.

1950. gadā J. Lejiņš izceļojis no Vācijas uz ASV pēc Mihaila Čehova galvojuma. Pēc ieceļošanas ASV J. Lejiņš ar Eslingenas ansambļa pārstāvjiem nonāca Bostonā. Tajā pašā gadā tika nodibināts Amerikas latviešu teātra Bostonas ansamblis. J. Lejiņš - viens no ansambļa dibinātājiem, bija tā valdē un darbojās arī kā režisors un aktieris. 1951. tika iestudēta pirmā izrāde – R. Blaumaņa komēdija “No saldenās pudeles”. J. Lejiņš, darbojoties šajā ansambļī, bijis režisors 9 lugām un tēlojis 12 lugās. Iestudētas arī 3 viņa paša komēdijas: “Bij vienas rozes dēļ”, “Skabarga sirdī” un “Nebrauc tik dikti”. Ar lugu “Nebrauc tik dikti” J. Lejiņš 1971. gadā pabeidza savas skatuves gaitas un aktīvo darbību teātrī.

Pēc aiziešanas pensijā no darba Bostonas Bērnu slimnīcā, kur bija strādājis par sagatavošanas darbu pārzini Nobela prēmijas laureāta prof. Dr. J. F. Endersa laboratorijā, J. Lejiņš pievērsās glezniecībai, galvenokārt portretu un Latvijas dabas ainavu (kurām skices bija darinājis jau Latvijā) glezniecībai, 1971. gadā Bostonā tika sarīkota pirmā J. Lejiņa patstāvīgā gleznu izstāde, un kopā viņam sarīkotas 6 patstāvīgas gleznu izstādes.

Fondā galvenokārt ietilpst vēstules, kuras satur informāciju par trimdas latviešu darbību skatuves mākslā, kultūras un sabiedrisko darbinieku biogrāfiska rakstura informāciju, to autori ir aktieri, režisori, literāti, izdevēji, tēlotājas mākslas pārstāvji, mūziķi u.c., kā arī dažas fotogrāfijas un sakrātie dokumenti.