Rakstniece, vēsturniece, skolotāja un sabiedriskā darbiniece Angelika Gailīte dzīves laikā rakstījusi grāmatas par vēsturiskām personībām, romānus, stāstus, vēstures, ceļojumu aprakstus, publicējusi rakstus par latviešu un cittautu literatūru, rakstniekiem, mākslas un vēstures jautājumiem, informatīvus apskatus par Latvijas un starptautiskajām politiskajām aktualitātēm un tulkojusi dažādus darbus. Paralēli tam viņa strādājusi par skolotāju gan Latvijā, gan trimdā Vācijā, pēc tam Kanādā par korektori un redaktori laikrakstā “Latvija Amerikā”, kā arī aktīvi darbojusies dažādās sieviešu organizācijās, bijusi viena no Baltijas Sieviešu padomes dibinātājām. Gan savas radošās, gan profesionālās un sabiedriskās darbības laikā viņa īpašu nozīmi pievērsusi sava laika sievietes tēlam, lomai, problēmām un tiesībām.

A. Gailīte dzimusi Vecpiebalgā, mācījusies Vecpiebalgas draudzes skolā, pēc tam Daugavpils (Dvinskas) sieviešu ģimnāzijā, ko pabeigusi ar zelta medaļu. No 1903. gada līdz 1910. gadam strādāja Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā, bet 1910. gadā devās līdzi vīram, rakstniekam Haraldam Elgastam (īstajā vārdā Jānis Miķelsons) uz Vologdu. Tur no 1910. gada līdz 1916. gadam strādājusi Vologdas pilsētas zēnu tirdzniecības skolā par vācu valodas skolotāju. Krievijā tapa arī daļa tekstu viņas pirmajam prozas krājumam “Ilgas un maldi”, kas iznāca 1913. gadā. No 1916. gada līdz 1920. gadam studējusi Maskavas Augstākajos sieviešu kursos vēsturi un filoloģiju un strādājusi skolotāju institūtā sievietēm par skolotāju un priekšnieces palīdzi. Pēc atgriešanās Latvijā no 1920. gada līdz 1924. gadam bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta (vēlāk Preses nodaļa) franču preses referente. 1921. gadā A. Gailīte iestājās Latvijas Universitātē, un 1925. gadā beigusi Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu ar cand. hist. grādu. Disertācijas tēma: "Jānis Georgs Eizens un 18. gadusimteņa latvju zemnieka raksturojums". 1926. gadā pētījums tika publicēts "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā". Paralēli studijām viņa strādāja par vēstures un latviešu valodas skolotāju Rīgas Franču licejā un Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolā.

A. Gailīte arī daudz ceļojusi pa Eiropu, un tas sniedzis iedvesmu vairākiem viņas literārajiem darbiem. 1910. gadā ceļojusi pa Somiju, 1914. gadā viņa no Vologdas devās skolotāju ekskursijā uz Itāliju, 1923. gadā apceļojusi Vāciju. 1929. gadā Ženēvā, Šveicē, kā Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības delegāte viņa piedalījās Starptautiskās akadēmiski izglītoto sieviešu federācijas (International Federation of University Women) kongresā. Šajā kongresā Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienību, kuras viena no dibinātājām bija arī A. Gailīte, uzņēma par pilntiesīgu biedri. 1934. gadā ceļojusi pa Šveici, Itāliju, Franciju, bet 1936. devusies braucienā pa Norvēģiju. Tapuši tādi ceļojumu apraksti kā "Vērojumi un sapņojumi" (1920, par Itāliju) un "Francija" (1936) .

A. Gailīte publicējusi arī grāmatas par vēsturiskām personībām: "Pilnības ideāls" (1926, par Asīzes Francisku) un "Žanna d'Arka" (1939). 1937. gadā tika izdota A. Gailītes grāmata "Vecpiebalgas draudzes skola" (1937), kurā pēc Zviedrijas arhīvos savāktiem materiāliem apkopota skolas vēsture. 1962. gadā iznāca viņas vērojumu un atmiņu grāmata "Ceļiniece" un 1968. gadā kultūrvēsturiskas ievirzes stāsts "Rītausmā" (1968), kurā viņa stāsta par savu dzimtu, Piebalgas pazīstamām personām - Ati Kronvaldu, Andreju Pumpuru, Matīsu Kaudzīti, Rātminderu dzimtu u.tml.

A. Gailīte bijusi viena no studenšu biedrības "Varavīksne" (1927. gadā kļuva par studenšu korporāciju "Varavīksne") dibinātājām 1922. gadā, no 1920. gada darbojusies Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, 1920. gadā iestājusies Latvju demokrātu savienībā un bijusi deputāta kandidāte Satversmes sapulces vēlēšanās. 1930. gadā A. Gailīte saņēmusi Francijas Akadēmisko Palmas zara ordeni un 1938. gadā V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1944. gadā A. Gailīte devās bēgļu gaitās uz Vāciju un no 1945. gada līdz 1949. gadam bijusi skolotāja Hānavas Tautas augstskolā un Hānavas latviešu ģimnāzijā. Arī trimdā A. Gailīte turpināja rakstīt, publicēts dienasgrāmatas un vēstuļu formā sarakstīts romāns par sievietes-mātes un mākslinieces problēmām "Dzīves zaļais koks" (1947, otrs izd. 1966). Vācijā A. Gailīte darbojās arī 1947. gadā Eslingenā dibinātajā Baltijas Sieviešu padomē, kas iestājās par Baltijas valstu un sieviešu tiesībām.

1949. gadā viņa emigrēja uz ASV, kur strādāja par mājkalpotāju, bet 1950. gadā devās uz Kanādu un no 1951. gada līdz 1975. gadam dzīvoja Toronto. Tajā laikā viņa aktīvi darbojusies laikraksta “Latvija Amerikā” redakcijā, sākotnēji kā korektore, vēlāk redaktore. Kanādā A. Gailīte turpināja sabiedrisko darbību, bija arī Latviešu Preses biedrības Kanādas kopas valdē. 1952. gadā pēc Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā valdes priekšsēdētāja Imanta Žīgura aicinājuma A. Gailīte kopā ar Almu Kopmani un Irmu Švanku kļuva par pirmajām Baltijas Sieviešu padomes Kanādā latviešu pārstāvēm.

Fonda sastāvā ietilpst A. Gailītes biogrāfiskie dokumenti, sarakste ar dažādiem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, viņas radošās darbības dokumenti – pētījumi, apcerējumi, literāro darbu manuskripti, melnraksti un uzmetumi, dažādu rakstu, uzrunu manuskripti un melnraksti, konspekti, pieraksti par Latvijas un pasaules vēsturi viņas pasniegtajām vēstures stundām skolēniem, kā arī dokumenti, kas saistīti ar A. Gailītes darbību Baltijas Sieviešu padomē un studenšu korporācijas "Varavīksne" Toronto kopā. To visu papildina arī dažādas A. Gailītes sakrātās fotogrāfijas.