Ernests Celmiņš bija kuģu īpašniekiem “Pūliņš & Co” piederošā trīsmastu burukuģa “Kalps” kapteinis. Kuģi ceļā no Francijas uz Indiju 1918.gada 15.augustā pie Gibraltāra nogremdēja vācu zemūdene. Liktenis sagriezās tā, ka atlikušo mūžu līdz 1919.gada 5.februārim Ernests Celmiņš pavadīja Lielbritānijā, Liverpūlē un Londonā.

Lielbritānijā kapteinis Ernests Celmiņš kopā ar tur dzīvojošajiem latviešu emigrantiem kļuva par Latvijas Pagaidu Nacionālās Padomes atbalstītājiem. Fondā pieejama E.Celmiņa dienasgrāmata ar skaidrā rokrakstā veiktiem ierakstiem par 1918.-1919.g. notikumiem Lielbritānijā, par latviešu emigrantu atbalstu Latvijas neatkarības sasniegšanā un starptautiskā atzīšanā.

1918.gada 11. novembrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs atzina LPNP par Latvijas "de facto" valdību. Šīs atzīšanas norakstu var aplūkot E.Celmiņa dokumentu klāstā. 1918.gada 24.novembrī Londonā ar latviešu sabiedrību tikās Zigfrīds Anna Meierovics, viens no ietekmīgākajiem Latvijas Republikas valstsvīriem un diplomātiem. Šī notikuma apraksts arī aplūkojams E.Celmiņa dienasgrāmatā, kā arī E.Celmiņa un Z.A.Meierovica sarakste, arī par finansiāla atbalsta sniegšanu.

E.Celmiņš sastādīja sarakstu par vācu nogremdētajiem latviešu kuģiem. Sarakstu paredzēja iesniegt Parīzes miera konferencē 1919. gadā, lai atgūtu zaudējumus beidzoties Pirmajam pasaules karam, noslēdzot pamieru ar Vāciju.

Tēva – kapteiņa Ernesta Celmiņa dokumentus arhīvam dāvinājis viņa dēls, arī Ernests Celmiņš, farmaceits no ASV.