Melānija Lence-Eihe jau bērnībā uzstājusies Rīgas Vācu teātrī, vēlāk apguvusi baletu Maskavā, pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma devās uz Harkivu, kur dienā mācījās baleta studijā, bet naktīs strādāja par telegrāfisti, vēlāk dejojot Harkivas operetes teātrī. 1920. gadā, kad māksliniece atgriezās Latvijā, viņai līdzi bija “nekas vairāk kā maisiņš ar baleta kurpēm un treniņa piederumiem” un cerība par iekļaušanu Nacionālās operas baleta trupā.

Māksliniece dejoja Latvijas Nacionālās operas baleta trupā no 1920.-1944. gadam, kļūdama par vienu no labākajām sava laika solistēm, titullomu un raksturlomu izpildītājām. Par savu darbu apbalvota arī ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kā atzīmēja pati māksliniece savās atmiņās: “esmu apdejojusi, varu teikt, visu Latviju, kā arī daudz biju citās zemēs.”

Otrā pasaules kara laikā Melānija Lence devās bēgļu gaitās uz Vāciju, piedzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, uzstājās un vadīja bērnu baleta studiju bēgļu nometnē. 1950. gadā māksliniece pārcēlās uz ASV, dienās strādāja maizes darbu, bet vakaros laiku veltīja savai baleta studijai, kas darbojās Bruklinā, vēlāk arī Manhetenā, Bronksā un Filadelfijā. Studija pastāvēja līdz 1965. gadam, daļa Melānijas Lences audzēkņu vēlāk kļuva par profesionālām baletdejotājām Metropoles operā Ņujorkā un citviet ASV. To skaitā arī viņas meita, kas vēlāk kļuva par aktrisi un televīzijas raidījumu vadītāju.

Fondā iekļautas Melānijas Lences un viņas ģimenes fotogrāfijas, albumi par radošo darbību, rokraksti un sakrātie materiāli par baletu.