Ārvalstu arhīvi un diasporas krātuves
Vācija
Latviešu diasporas arhīva Minsterē veidošanās, uzturēšanas un pastāvēšanas vēsture ir nesaraujami saistīta ar vairākām Vācijā dibinātām un savu darbību veikušām sabiedriskajām organizācijām. Tās ir Latviešu Centrālā padome, Latviešu Centrālā komiteja, Latviešu kopība Vācijā un Minsteres latviešu centrs. Katra no šīm organizācijām ir atstājusi nozīmīgu vietu trimdas vēsturē, dažas no tām vēl turpina vairāk vai mazāk aktīvi darboties, pielāgojoties mūsdienu apstākļiem un diasporas interesēm. 1945. gadā dibinātās organizācijas Latviešu Centrālā padome un Latviešu Centrālā komiteja uzņēmās visu Vācijā atrodošos latviešu bēgļu dzīves dažādo vajadzību koordinēšanu, tostarp arī aktualizēja jautājumu par trimdas dokumentu glabāšanu un izstrādāja programmu “Latviešu bēgļu dzīves arhīva” izveidošanai. Dažus gadus vēlāk 1948. gadā pieņemts lēmums par arhīvu un kultūras vērtību glabāšanu ārzemēs, jo bija skaidrs, ka sākotnējās cerības par atgriešanos atpakaļ Latvijā nepiepildīsies, un kā visdrošākā un atbilstošākā arhīva glabāšanas valsts ārpus Latvijas un Eiropas izvēlēta ASV, noslēgts līgums ar ASV Stenfordas universitātes Hūvera institūtu par “Latviešu bēgļu dzīves arhīva” pārņemšanu glabāšanā.
Pārējā “Latviešu bēgļu dzīves arhīva” dokumentācija ilgus gadus atradās Minsteres latviešu ģimnāzijas telpās, ne vienmēr piemērotos apstākļos, līdz Minsteres latviešu ģimnāzijas ticības mācības un dabas zinātņu skolotājas Austras Rudzītes vadībā un ierosmē iekārtots trimdas dokumentu un laikrakstu arhīvs, plaša bibliotēka, latviešu rakstniecībai veltītas muzejistabas. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Minsteres latviešu ģimnāzijai nākas risināt jautājumu par jaunu skolas ēku, tiek nodibināta jauna organizācija – Latviešu centrs Minsterē un uzsākta līdzekļu vākšana būvniecībai. Līdzekļi tiek piesaistīti kā ziedojumi, aizdevumi, kā arī nozīmīgs ir Vācijas valsts un pavalsts finansiālais atbalsts. Jaunās ēkas arhitekti ir Maija Sinka-Gobiņa, Gustavs Šilde un Juris Trauciņš. 1986. gadā Minsteres latviešu ģimnāzija pārceļas uz jaunajām telpām, turpina skolas darbu līdz pat skolas darbības pārtraukšanai 1998. gadā. Latviešu centrā Minsterē pagrabstāvā ir izveidots jau ēkas projektā paredzētais un izbūvētais arhīvs ar daudzveidīgu trimdas latviešu dokumentāciju. Glabāšanas un drošības apstākļi ir vērtējami kā ļoti labi, problemātiska situācija ir ar pieejamību sabiedrībai un pētniecībai, jo lielākā daļa arhīva dokumentu ir nesakārtotā vai daļēji sakārtotā veidā izvietoti plauktos mapēs un kastēs. Ir bijuši centieni šo situāciju risināt.
Daļa no latviešu diasporas arhīva Minsterē tika pārvesta uz Latvijas Valsts arhīvu, un to 2002. gadā valsts glabāšanā Latvijas Valsts arhīvam nodeva Latviešu tautas kopības Vācijā priekšsēdis Arturs Cipulis (LV_LNA_LVA_F2335 Latviešu tautas kopības Vācijā arhīvs (Minsteres arhīvs)). Arhīva pārvešana glabāšanā uz Latvijas Valsts arhīvu izraisīja šķelšanos diasporas latviešu sabiedrībā un ilgstošas diskusijas par šī pasākuma nepieciešamību un lietderību. LNA Latvijas Valsts arhīva glabātavās glabājas arī citi ar Minsteres latviešu ģimnāziju cieši saistītu personu arhīvi, kā piemēram, Minsteres latviešu ģimnāzijas direktora Eduarda Silkalna personfonds (LV_LNA_LVA_F2071 Silkalns Eduards (dz.1937), pedagogs, rakstnieks, (Austrālija)), arī Minsteres latviešu ģimnāzijas internāta ilggadējā vadītāja Imanta Baloža personfonds (LV_LNA_LVA_F2707 Balodis Imants (dz.1927), sabiedriskais darbinieks (Vācija)).
2019. gada novembrī Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs devās apzināt latviešu diasporas dokumentus Latviešu centrā Minsterē un 2020. gada martā uzsāka latviešu trimdas (diasporas) arhīva arhivēšanu – Minsteres latviešu ģimnāzijas dokumentu sakārtošanu. Diemžēl uzsāktos praktiskos darbus nācās pārtraukt ārkārtējās situācijas izsludināšanas dēļ.
Daugavas Vanagu Vācijā īpašums “Bērzaine” pēc Otrā pasaules kara sākotnēji izveidots kā invalīdu nams, tagad turpina savu darbību kā latviešu centrs un viesu nams. Ilgus gadus šajā īpašumā glabājās Latviešu leģiona arhīvs, no 2003. gada Latvijas Kara muzejā. 2012. gadā Latvijas Valsts arhīva pārstāvji piedalījās Daugavas Vanagu Vācijā organizētajā konferencē "Latviešu organizāciju ārpus Latvijas nākotne un informācijas apmaiņas loma to darbībā", kuras laikā atklāja izstādi "Latviešu Dziesmu svētki Eslingenā 1947. gada 25. maijā".
Lielbritānija
Līdz pat Otrā pasaules karam latviešu skaits Lielbritānijā bija ļoti mazs un varētu būt izskaidrojams ar stingriem ieceļošanas noteikumiem. 1946. gadā Lielbritānijā atvieglina ieceļošanas noteikumus un dod iespēju ieceļot baltiešu sievietēm darbiem slimnīcās. Šīs akcijas nosaukums ir “Balt Cygnet”. 1947. gadā Lielbritānijā organizē otru daudz plašāku ieceļošanas akciju “Westward Ho”. Šajā akcijā no Vācijas pārvietoto personu bēgļu nometnēm Lielbritānijā var ieceļot “Eiropas brīvprātīgie strādnieki (European Voluntary Workers)” darbam lauksaimniecībā, tekstilrūpniecība un ogļraktuvēs. Divu gadu laikā ieceļojošo latviešu skaits pārsniedz 16 000. 1950. gadā dibināta Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā, kas veic nacionāli politisko darbu un koordinē Lielbritānijas latviešu organizāciju darbību. Lielākā latviešu organizācija Lielbritānijā ir Daugavas Vanagu fonds, kas dibināta 1947. gadā, sākotnēji līdzekļu vākšanai aprūpes darbam, bet vēlāk plaši izvērta darbību kultūras un sabiedriskajā darbā.
2017. gadā Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo padomi Lielbritānijā un Pasaules brīvo latviešu apvienību uzsāka Lielbritānijas latviešu dokumentācijas centra un arhīva digitalizācijas projektu. Lielbritānijas latviešu dokumentācijas centrs un arhīvs atrodas Daugavas Vanagu fonda lauku īpašumā “Straumēni”. To uzsāka veidot 1986. gadā kā “Daugavas Vanagu fonda latviešu kultūras vērtību krātuvi “Straumēni”” uzkrājot grāmatas, periodiku, kā arī personu un latviešu sabiedrisko organizāciju dokumentus, fotogrāfijas. Laika gaitā krājums būtiski papildinājās, tādēļ, lai atspoguļotu krātuves paplašināto darbību un saturu, krātuves nosaukumu 2011. gadā mainīja uz “Latviešu dokumentācijas centrs”. Krātuves veidotāja un ilggadējā vadītāja ir Inese Auziņa-Smith (Smita). Krātuvi veido bibliotēka un arhīvs. Bibliotēkā pārsvarā trimdas latviešu grāmatas un periodika, cenšoties pēc iespējas apzināt un iekļaut visus Lielbritānijā izdotos latviešu autoru izdevumus. Arhīva krājumā dokumenti, fotogrāfijas un citi materiāli par latviešu dzīvi Lielbritānijā.
Kanāda
Pēc ilggadējā Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā arhīva arhivāra Jāņa Mežaka apkopotās informācijas ir zināms, ka daži latvieši Kanādā ir ieradušies par 1893. gadā, ieceļotāju skaits palielinājies pēc 1905. gada notikumiem, gandrīz visu ieceļotāju mērķis bija Kanādā Alberta un Manitoba. Līdz 1921. gadam Kanādas imigrācijas departamentā nav ziņu par latviešiem kā atsevišķu tautību, jo viņi visi tika atzīmēti kā Krievijas ieceļotāji. Tikai 1941. gada tautas skaitīšanā latvieši pirmo reizi parādās kā atsevišķa grupa – 975 personas. Lielākā daļa ieceļotāju devās pie saviem radiniekiem Kanādā, kuri bija ieradušies jau pirms Pirmā pasaules kara. Par šo latviešu dzīves gaitām ir saglabāts ļoti maz dokumentētu liecību. Situācija mainās ļoti strauji pēc Otrā pasaules kara, kad Kanādā ieceļo aptuveni 18 000 latviešu bēgļu un apmetās pārsvarā Ontario un Kvebekā. 1948. gada 25. septembrī Toronto notika latviešu biedrību un kopu delegātu sanāksme, kurā nodibināja Kanādas Latviešu nacionālo apvienību. 1949. gadā organizācija apvienojās ar Latviešu palīdzības savienību un mainīja arī apvienības nosaukumu – Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā (LNAK). Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā arhīvs tika nodibināts 1969. gadā un par tā vadītāju kļuva Jānis Mežaks. 1988. gadā Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā valde pieņēma lēmumu sadarboties ar Kanādas Ontario provinces arhīvu un nodeva glabāšanā savu arhīvu. Ontario arhīvā šī kolekcija atrodama ar fonda numuru 1406 un nosaukumu “Latvian National Federation in Canada fonds”. Šajā arhīvā glabājas arī citas latviešu dokumentu kolekcijas.
Zviedrija
1943. gada oktobrī Stokholmā zviedri un Zviedrijā dzīvojošie latvieši nodibināja Zviedru – latviešu palīdzības komiteju. Tās mērķis bija palīdzība latviešu bēgļiem, kas jau ieradušies vai ieradīsies Zviedrijā no Latvijas. Latviešu palīdzības komiteja dibināta 1945. gada 12. jūlijā, stājoties agrākās Zviedru – latviešu palīdzības komitejas vietā un pārņemot no tās latviešu bēgļu jautājumu kārtošanu. Latviešu palīdzības komitejas darbība bija sadalīta vairākās nozarēs. Latviešu palīdzības komitejas palīdzības darbība sākotnēji bija koncentrēta Zviedrijā, aprūpējot trūcīgos tautiešus, savukārt 1947. gadā šis palīdzības darbs jau sniedzās pāri Zviedrijas robežām, organizējot plašu palīdzības akciju bērniem, invalīdiem un citiem tautiešiem pārvietoto personu bēgļu nometnēs, 1955. gadā, saņemot no Latvijas Sarkanā Krusta Vācijā informāciju par deportētajiem tautiešiem Padomju Savienībā, tika nodibināta jauna organizācija – Sadarbības komiteja Aizvesto aprūpei, kura vāca līdzekļus un sūtīja saiņus, no sākumā pārtikas, vēlāk arī drēbes un apavus. Šos palīdzības saiņus ar Starptautiskā Sarkanā krusta starpniecību sūtīja apcietinātiem un deportētiem Padomju Savienībā un no deportācijas atbrīvotiem Latvijā.
20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Latviešu palīdzības komiteja pieņēma lēmumu nodot organizācijas arhīvu Zviedrijas Valsts arhīvā valsts glabāšanā. 2017. gadā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs uzsāka sadarbību ar Zviedrijas latviešu apvienību un Zviedrijas Valsts arhīvu nesakārtoto latviešu organizāciju dokumentu izvērtēšanā, sistematizēšanā, sakārtošanā un aprakstīšanā. Projekta ietvaros notika iepazīšanās ar apjomīgo latviešu arhīva kolekciju un uzsākta tā izvērtēšana, sistematizēšana, sakārtošana un aprakstīšana. Tika sakārtota daļa no kolekcijas – Latviešu palīdzības komitejas valdes sēžu protokoli (1967 – 1982), Latviešu palīdzības komitejas prezidija, padomes sēžu un pārstāvju konferenču dokumenti (1946 – 1985), Latviešu palīdzības komitejas vēlēšanu komisijas un revīzijas komisijas dokumenti (1947 – 1982), Latviešu palīdzības komitejas darbības pārskati (1946 – 1988), Latviešu palīdzības komitejas apkārtraksti (1944 – 1988), Latviešu palīdzības komitejas biedru saraksti (1965 – 1982), latviešu kartotēkas Zviedrijā (1944 – 1970), Zviedru latviešu palīdzības komitejas un Latviešu palīdzības komitejas sarakste (1944 – 1992), Latviešu palīdzības komitejas Zviedrijā un Vesterosas bibliotēkas 1969. gadā uzsāktais krājums “Latviešu grāmatu un dokumentu krājums” (Samling av lettiska böcher och dokument). Lielāko daļu šī krājuma veido no fiziskām personām saņemtie materiāli - dienasgrāmatas, atmiņas, piezīmes, korespondence, manuskripti, dažāda veida dokumenti par latviešu dzīvi trimdā. Šo krājumu līdz 1987. gadam pārzinājis Konstantīns Ozoliņš, pēc tam arhīva krājums pārvests uz Zviedrijas Valsts arhīvu. Iepazīties ar projekta darba datni šeit (links uz Zviedrijas_arhivs_2019_okt).
ASV
Hūvera institūtu 1919. gadā dibinājis Herberts Hūvers, vēlākais ASV prezidents, lai savāktu un glabātu vēsturiskas liecības par Pirmo pasaules karu. Laika gaidā Hūvera institūta Bibliotēka un arhīvi izveidojās par kara, revolūciju un miera dokumentēšanas krātuvi divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā ar gandrīz vienu miljonu sējumu un vairāk nekā sešiem tūkstošiem arhīvu kolekcijām no 171 valsts. Latviešu dokumentācija Hūvera institūta Bibliotēkā un arhīvā nonākusi galvenokārt pēc Otrā pasaules kara. 1949. gadā Latviešu Centrālā padome Vācijā nolēma pārvietot no Vācijas savu arhīvu, bet vēlākos gados lielu ieguldījumu latviešu dokumentācijas saglabāšanā veica Edgars Andersons.
Kopumā Latviešu kolekcijas aptver laika posmu no neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas 1918. gadā līdz mūsdienām. Dokumenti attiecas uz Latvijas diplomātiju starpkaru gados, Latvijas aneksiju Padomju Savienībā un politiskajām represijām padomju varas apstākļos. Atsevišķi dokumenti attiecas uz latviešu bēgļiem pēc Otrā pasaules kara un kustību, kas veda uz Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā.
“Latviešu bēgļu dzīves arhīva” kolekcija šobrīd turpina glabāties šajā krātuvē, lai arī sākotnēji bija nodoms to tikai īslaicīgi glabāt ASV un kā galējo termiņu nosakot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. 2003. gadā Latvijas Valsts arhīvs saņēma no Hūvera institūta dokumentu mikrofilmas ar materiāliem par latviešu karavīriem gūstekņu nometnēs, latviešu bēgļu nometnēm, trimdas organizācijām, arī par pirmskara Latvijas dzīvi (LV_LNA_LVA_F2395 Hūvera institūta (ASV) arhīva kolekcija). Šīs mikrofilmas ir pārvērstas arī mūsdienīgākā datu nesējā – digitalizētas.
Imigrācijas vēstures pētniecības centra arhīvs dibināts 1963. gadā kā “Imigrantu arhīvs” Minesotas Universitātes bibliotēkas paspārnē ar vīziju aizpildīt robus vēsturiskajā atmiņā attiecībā uz daudzām imigrantu grupām, kuras citur nebija pietiekami dokumentētas. Šobrīd Imigrācijas vēstures pētniecības centra arhīvs (Immigration History Research Center Archives) ir arhīvs un bibliotēka, kas dokumentē plašu imigrantu un bēgļu pieredzes klāstu. Imigrācijas vēstures pētniecības centra arhīva krājumā ir arī pārstāvētas latviešu kolekcijas kā personfondi, gan arī diasporas organizāciju arhīvi.
Pasaules brīvo latviešu apvienība
Pasaules brīvo latviešu apvienība sadarbībā ar Latvijas Kultūras ministriju veidoja aptauju, lai apzinātu, kur ārpus Latvijas glabājas diasporas arhīvi, tika izveidota digitāla karte.