Jau Otrā pasaules kara laikā un pēc tā brīvajā pasaulē skanēja dažādu valstu un latviešu organizāciju atbalstītas radiopārraides latviešu valodā (“Amerikas Balss”, “Brīvā Eiropa”, Vatikāna radio u.c. radiostacijas), tomēr to darbību un saturu noteica šo valstu politika un tās prasības.

20. gadsimta 60. gadu sākumā trimdā tapa Dzintara Paegles iecere izveidot ar trimdinieku finansējumu uzturētu, neatkarīgu radiokuģi Baltijas jūrā, kas regulāri raidītu okupēto Baltijas valstu iedzīvotājiem. Radio nodrošinātu baltiešus ar regulāru, necenzētu un brīvu informāciju par politiku, kultūru un sadzīvi, vienlaikus kalpojot kā atgādinājums pasaulei par Baltijas valstu okupāciju.

Radiokuģa projekts polarizēja trimdas sabiedrību. Daļa to atbalstīja, jaunatnes organizācijas aicināja paaugstināt sarīkojumu ieejas maksas par 25% un iegūtos līdzekļus novirzīt kuģa projektam, sarīkoja īpašu kuģa karnevālu “Brauksim, brāļi, jūriņā”, kā arī veidoja iespējamo ziedotāju sarakstus. Savu atbalstu projektam pauda arī ASV kongresmenis Edvards Dervinskis.

Citi radiokuģi dēvēja par nenopietnu “mākoņu stumdīšanu” un līdzekļu izšķērdēšanu. Sākās asa un ironiska polemika presē, ironizējot, ka “kuģa vietā tomēr pirkšot cepelīnu, ko noenkurošot virs Albānijas” vai “drošāks tomēr būtu sputņiks vai zemūdene”. Ideja, saprotams, izpelnījās arī padomju izdevuma “Dzimtenes Balss” nosodījumu, kas uzsvēra: “ja tas kļūtu par “uzmanības objektu pasaules presē”, tad tikai … humoristisko žurnālu redakcijās.”

Trimdas iekšējo pretrunu un finansējuma trūkuma dēļ radiokuģa iniciatīva izplēnēja. Lai arī netika uzrakstīta krāšņa lappuse latviešu radio vēsturē, tomēr aktīvistu ieguldītais darbs un radio jautājuma aktualizācija nesa augļus, aktivizējot jau esošo un jaunu radiostaciju darbību un trimdas sabiedrības atbalstu tām nākamajās desmitgadēs.

Aicinām iepazīties ar Latvijas Valsts arhīvā glabātajiem dokumentiem, kas atspoguļo radiokuģa “Baltijas Balss” idejas attīstību.