Latvijas Nacionālā arhīva krājumi glabā neskaitāmus nozīmīgus, aizraujošus un intriģējošus dokumentus. Vesels kriminālas epopejas cienīgs sižets slēpjas Latvijas Valsts arhīva fonda “Valsts mākslas muzejs” lietā ar nosaukumu “Ziloņkaula zobena zādzības lieta”.

Viss sākās 1922. gada 18. maijā, kad kratīšanā Edmunda Vasseriņa (Vasariņa) dzīvoklī Rīgā Iekšlietu ministrijas Politiskās apsardzības nodaļas aģenti konfiscēja ziloņkaula zobenu, par kura īpašniekiem uzdevās Edmunds Vasariņš un Voldemārs Kalniņš. Abi skaidrojuši, ka zobenu ieguvuši no kāda Ludviga Vasariņa, kurš zobenu pircis Maskavā un ievedis Latvijā. 1923. gada 13. martā Iekšlietu Ministrijas Politiskās apsardzības nodaļa aizturēto zobenu nodeva Valsts mākslas muzejam.

1924. gada 7. maijā Rīgas muitas valdē zobenam veica ekspertīzi, klātesot māksliniekam Gustavam Šķilteram, un zobenu notaksēja ar vērtību 60 000 (sešdesmit tūkstoši) latu. Ja E.Vasariņš samaksā naudas sodu – 5 procentus no 60 000 latiem, tad viņam ir pilnas tiesības saņemt zobenu atpakaļ.

Bet tomēr tik skaisti viss nebija, un turpinājās tiesvedība Rīgas apgabaltiesā, kuras gaitā tika izskatīts jautājums par to, kas gan ir šis zobens, – ierocis vai mākslas darbs, kurš tad ir viņa patiesais īpašnieks, – valsts vai Vasariņš... Atklājās jaunas nianses par to, kā Vasariņš pie zobena ticis. Izskanēja versija bez apstiprinājuma, ka zobens pirms 1917. gada revolūcijas Krievijā piederējis Romanovu dinastijai, saņemts kā dāvana no Japānas imperatora un revolūcijas laikā ticis nolaupīts.

1929. gada 20. septembrī ar Pieminekļu valdes lēmumu ziloņkaula zobenu – spalu un maksti ierakstīja Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ar Nr. 350.

E. Vasariņš turpināja apstrīdēt valsts īpašumtiesības uz zobenu un Pieminekļu valdes lēmumu par zobena atzīšanu par Valsts aizsargājamu pieminekli, bet bez panākumiem.

Galvenais stāsta “varonis” – ziloņkaula zobens glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, bet Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā šie interesantie dokumenti.