LNA Latvijas Valsts arhīva fonds

Ģirts Ārvaldis savā darbībā mākslas jomā bija daudzpusīgs un pazīstams ne tikai kā gleznotājs, bet arī grafiķis, grāmatu ilustrators, rakstu par mākslu, izstāžu recenziju autors un mākslas vēstures, zīmēšanas skolotājs. G. Ārvalda tēvs bija igauņu tautības, un dēlam sākotnēji tika dots vārds Juhans Gerhards Pezuke (Pääsuke), kuru mākslinieks nomainīja 1935. gadā, kļūstot par Ģirtu Ārvaldi.

Savu mākslas gaitu sākumā viņš strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī par dekoratora Artūra Cimmermaņa palīgu un līdztekus mācījies grafiku pie Sigismunda Vidberga. Pēc Rīgas skolotāju institūta pabeigšanas 1931. gadā iestājies Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, bet slimības dēļ pēc diviem gadiem bija spiests studijas pārtraukt. Pēc atveseļošanās strādājis par skolotāju Rīgas pilsētas 32. pamatskolā. Vēlāk, apmeklējot profesora Jāņa Roberta Tillberga studiju, Ģ. Ārvaldis pievērsās glezniecībai, un jau kopš 1935. gada piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādēs. Jūlijs Madernieks jau toreiz bija ievērojis jauno arhitektūras studentu, savā recenzijā pieminēdams viņa “īpatnējo uztveri” mākslā. Nākamajos gados viņa darbi atkal parādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības un Kultūras fonda rīkotajās gleznu izstādēs. Arhīvā esošajā gleznotāja fondā apskatāmi Ģ. Ārvalda biogrāfiskie dokumenti, sarakste ar ģimenes locekļiem, Ģ. Ārvalda fotogrāfijas, draugu, radinieku fotogrāfijas, kā arī dokumenti par viņa sievu Elzu Ārvaldi (vēlāk Bouvier). E. Ārvalde arī beigusi Rīgas skolotāju institūtu, pēc tam mācījusies Beatrises Vīgneres deju skolā un ar B. Vīgneres grupu piedalījusies starptautiskās deju sacensībās, dejojusi arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kā arī pati bijusi deju skolotāja un mācījusi fizisko audzināšanu un metodiku, ritmiku, plastiku, vingrošanu meitenēm. Dzīvojot Embūtes pagasta “Jaunzemjos”, Ģ. Ārvaldis gleznojis savu sievu un citus ģimenes locekļus, un šajā laikā tapa arī ilustrācijas dzejnieces Elzas Ķezberes grāmatai “Dziesma par dzērvi”.

Latvijas Mākslas akadēmijā Ģ Ārvaldis mācījies tikai 2 gadus, 1944. gadā pārejot uz profesora Ludolfa Liberta vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Pēc došanās uz Vāciju bēgļu gaitās un nonākšanas nometnēs, arī tur daudz gleznojis, lasījis lekcijas par mākslu un aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē. 1945. gada rudenī Ģ. Ārvaldis nonācis Blombergā. 1947. gadā pavasarī tika uzgleznots triptihs “Dievs, Tava zeme deg!”, kas kopā ar četrām citām gleznām bija izstādīts Eslingenā 1947. gada latviešu dziesmu svētku laikā sarīkotajā mākslas skatē, ko LMA vadība novērtējusi kā akadēmijas diplomdarbu. Vērtējot Ģ. Ārvalda 1947. gadā Blombergā un 1955. gadā Bīlefeldā sarīkotās personālizstādes, mākslas kritiķi izcēla viņa kolorīta krāšņumu un tehniskā izpildījuma meistarību.

Ģ. Ārvaldis Vācijā strādājis par skolotāju Minsteres latviešu ģimnāzijā, mācot mākslas vēsturi, zīmēšanu un latviešu valodu, nedēļas nogalēs parasti gleznojis, izvēloties dažādas tehnikas un vairāk pievēršoties reālismam, vienkāršībai savos darbos, jo mākslinieka uzskati nesaskanēja ar modernās mākslas principiem. Vācijā Ģ. Ārvaldis strādājis arī grafikā un zīmējis ilustrācijas dažādiem trimdas izdevumiem, kā arī pievērsies rakstniecībai, rakstot par latviešu mākslas problēmām trimdā un vērtējot izstādes. Fonda sastāvā ietilpst Ģ. Ārvalda oriģinālzīmējumi, ilustrācijas, darbu reprodukcijas, izstāžu katalogi, kā arī dokumenti par Ģ. Ārvalda publikācijām un viņa sarakstīto grāmatu "Māksla un dzīve" (1968).

Ģ. Ārvaldis daudz ceļojis, un spilgtu vizuālu ieskatu šajos braucienos sniedz fotoalbumi, kuros aplūkojamas fotogrāfijas no viņa braucieniem uz Ēģipti, Maroku, Grieķiju, Lielbritāniju, Franciju, Šveici, Nīderlandi, Itāliju u. c. To visu papildina ceļojumu piezīmes, dažādas skices, uzmetumi un viņa rakstīto ceļojuma aprakstu izgriezumi no periodiskajiem izdevumiem.