Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība (ALJA) dibināta kongresā, kas notika 1952. gada 28. – 30. novembrī Ņujorkā. Sākotnēji veidota kā Amerikas latviešu jaunatnes pulciņu centrālā organizācija, lai saskaņotu un ievirzītu mērķtiecīgā gultnē to kopdarbību, laika gaitā ALJA izveidojusies par vispārēju jaunatnes organizāciju ar individuālajiem biedriem. Daudzi ALJA aktīvisti savu darbību sekmīgi turpinājuši arī citās trimdas latviešu organizācijās.
Fondā iekļauti ALJA statūti, dažādi darbības noteikumi, valdes sēžu protokoli, kongresu materiāli, apkārtraksti un informācijas biļeteni, Detroitas Latviešu jaunatnes pulciņa dokumenti.

Gleznotāja un grafiķe Elza Druja-Foršū ir pazīstama ar saviem reālisma tēlotājas mākslas tradīcijās balstītajiem oforta tehnikā darinātajiem grafikas darbiem, eļļas un akvareļa tehnikās gleznotajiem portretiem, klusajām dabām, ainavām, sadzīves ainām un aktiem, kas tapuši Latvijā, Beļģijā, Austrijā, Vācijā un ASV.
Fondu veido Elzas Drujas-Foršū oriģināldarbi - gleznas, biogrāfiskie dokumenti, informatīvi dokumenti par mākslinieces radošo darbību – izstāžu katalogi, bukleti, E. Drujas-Foršū fotogrāfijas un viņas fotogrāfijas kopā ar radiem, draugiem, kā arī mākslas darbu fotogrāfijas un to diapozitīvi.

Ģirts Salnais bija latviešu rakstnieks, žurnālists. Dzimis vēlākā diplomāta Voldemāra un Mildas Salno ģimenē. Otrā pasaules kara beigās rakstnieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes 1951. gadā pārcēlās uz ASV. Paralēli maizes darbam pievērsās prozai un publicēja virkni romānu un stāstu. Fondā atrodami stāstu, noveļu, dzejoļu, referātu u.c. darbu manuskripti, dažādu autoru recenzijas par Ģirta Salnā literārajiem darbiem, personas dokumenti, sarakste un fotogrāfijas, kā arī atsevišķi Voldemāra un Mildas Salno dokumenti.

Skaidrīte Soduma bija māksliniece, darbojusies galvenokārt glezniecības un grafikas tehnikā, atklājot gan Latvijas, Zviedrijas un ASV ainavas un dabasskatus, gan ilustrējot šīs tik dažādās sabiedrības; tāpat neiztrūkstoša viņas daiļradē ir savu ģimenes locekļu portretēšana vēsturiski un sadzīviski noteiktās situācijās.
Lielāko fonda daļu veido S. Sodumas radošā darba dokumenti – ainavu, ziedu, cilvēku un dzīvnieku figūru zīmējumi, skices, uzmetumi. Fondu papildina arī biogrāfiskie dokumenti – pases, biedru kartes, apliecības, dzimtas koks; tāpat arī sarakste ar draugiem un radiniekiem (liela to daļa zviedru un angļu valodās), kā arī fotogrāfijas, kas aptver teju gadsimtu ilgu laikposmu, kur senākās Kronbergu dzimtas fotogrāfijas datējamas ar 20. gadsimta sākumu.

Jānis Muncis bija scenogrāfs, mākslas un teātra teorētiķis, režisors, lugu autors, pedagogs, gleznotājs, kurš aktīvi darbojās visās šajās jomās Latvijā, Vācijā un ASV.
Lielāko daļu fonda veido J. Munča pierakstu un konspektu burtnīcas par dažādiem glezniecības, scenogrāfijas, mākslas vēstures u. tml. jautājumiem. Fonda saturā ietilpst arī J. Munča biogrāfiskie dokumenti – dzimšanas apliecības tulkojums un sertifikāts par ievēlēšanu amatā, viņa raksti, J. Munča gleznu un to īpašnieku saraksti, viņa gleznu fotoreprodukcijas, bēru fotogrāfijas, viesu grāmata un dzīvesbiedres Zuzannas Muncis sakrātie dokumenti.

1945. gada 20. februārī Potsdamā, Vācijā tika izveidota Latvijas Nacionālā komiteja (LNK), kurai bija iecerētas Latvijas pagaidu valdības funkcijas. Par LNK prezidentu kļuva Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis.
Nekādu reālu varu LNK tomēr neieguva, un LNK locekļi, kuri kara beigās atradās Vācijā, iesaistījās latviešu bēgļu aprūpes darbā. Turpmāk kā vienots trimdas latviešu augstākās politiskās vadības centrs nostiprinājās Latvijas Centrālā padome.
Fonda dokumenti dod nelielu ieskatu Latvijas Nacionālās komitejas dibināšanas notikumos un Latviešu Centrālās komitejas bēgļu dzīves arhīva darbībā.

Jānis Pluksis – sabiedriskais darbinieks, kurš aktīvi darbojās Klīvlendas Daugavas Vanagu apvienībā, kā arī pēc tam Dienvidfloridas Latviešu biedrībā, daudz laika un darba veltot trimdas latviešu kultūras centra “Latviešu Māja” izveidei.

Pēc Otrā pasaules kara (1945–1950) Vācijas bēgļu nometnēs darbojās plašs latviešu izglītības tīkls, tostarp 122 tautskolas ar aptuveni 7000 skolēniem, nodrošinot latvisku izglītību trimdā. Skolas darbojās līdztekus ģimnāzijām un arodskolām, piemēram, Augsburgā, Eslingenā, Vircburgā un Haunštetenē, kuras uzturēja latviešu kopiena. Latviešu bēgļu nometnēs izglītības darbu vadīja un koordinēja Latviešu Centrālās komitejas Izglītības un kultūras nozare. 2. galerijā piedāvājam nelielu foto ieskatu fonda lietā GV382 “Fotoalbums par skolu darbību Vācijā – mācību process, absolventi, mākslinieciskā pašdarbība”.

Scenogrāfs, grafiķis, gleznotājs, kostīmu mākslinieks, dažādu satīrisku uzvedumu režisors, scenāriju autors, aktieris, izrāžu vadītājs utt. Gunnardess Zilberts dzimis 1924. gadā Rīgā daiļamatnieka ģimenē. Mācījies Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolā pie Jēkaba Bīnes, pēc tam pievērsies metālapstrādei. Tad sekoja mobilizācija Latviešu leģionā, kur bijis grafiķis frontes izdevumiem. 1945. gadā nonāca gūstā un nokļuva nometnē Aleksinā (Але́ксин), pēc tam aizvests uz Maskavu. Pēc nokļūšanas Vācijā G. Zilberts vēlējās tālāk doties uz Kanādu, taču 1949. gada februārī Neapolē uzkāpis uz kuģa, kas brauca uz Melburnu (Melbourne) Austrālijā.

Latviešu Tautas kopības Vācijā arhīva fonda dokumenti veidojušies sarežģītā latviešu tautas vēstures posmā, kad ievērojama tautas daļa ir nonākusi ārpus Latvijas, trimdā.
Fondu veido latviešu bēgļu kopības organizāciju pamatdarbības un dažādi privātpersonu dokumenti, lielākoties fotoattēli.
1. galerijā piedāvājam ieskatīties fotoattēlos, ko Minsteres Latviešu ģimnāzijas bibliotēkas un trimdas arhīva izveidotājai Austrai Rudzītei sūtījis vācu ārsts Rudolfs Geisthovels. Tie ir kāda nezināma vācu karavīra uzņemti melnbalti fotoattēli – Rīga 1917. - 1918. gados.

Jānis Edgars Mūrnieks, Melburnas Operešu ansambļa direktors un iedvesmotājs, visu dzīvi bijis kopsolī ar mūziku. Jau “dīpīšu” laikā bija darbojies dažādos amatieru ansambļos un mācījies Šlēzvigas-Holšteinas tautas konservatorijā, aktieris ar lielu pieredzi muzikālo izrāžu laukā. Viens no iniciatoru grupas, kas lika pamatus Melburnas Operešu ansambļa veiksmīgai darbībai 15 gadu garumā. Tā ir vienīgā šāda veida trupa trimdas sabiedrībā, kopumā piedzīvojot 11 pirmuzvedumus, ko noskatījušies ap 40,000 skatītāju.
Fonda ietvaru veido galvenokārt dokumenti par Melburnas Operešu ansambļa darbību (tai skaitā izrāžu programmiņas, atsauksmes, lielformāta dekorāciju meti, albumi utt.), tāpat arī sarakste, apsveikumi, fotogrāfijas.

Latvijas Nacionālais arhīvs aicina aplūkot savu jaunāko virtuālo izstādi “Sava ceļa gājējs — Jaunā Gaita”. Tā ir veltīta vienam no visilgāk iznākušajiem latviešu trimdas kultūras žurnāliem — “Jaunajai Gaitai”, kas septiņdesmit gadu garumā bija nozīmīga latviešu literārās un intelektuālās dzīves platforma, uzturot valodu, kultūru un brīvu domu ārpus Latvijas. Žurnāls bija viens no retajiem trimdas izdevumiem, kas veidoja dialogu ar padomju Latvijas literātiem, pakāpeniski kļūstot par tiltu, kas tuvināja latviešus abpus dzelzs priekškara un apliecināja — kultūras vienotību nav iespējams pārraut. Saite uz izstādi - https://diaspora.arhivi.lv/jaunagaita/

Latvijas Nacionālais arhīvs ir gandarīts par albumu kolekcijas “Latviešu bēgļu dzīve nometnēs Vācijā (1945–1949). Dāvinājums Kārlim Zariņam, ārkārtējo pilnvaru nesējam, Latvijas sūtnim Lielbritānijā” iekļaušanu UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā!

Šī kolekcija ir unikāla dokumentārā liecība par latviešu bēgļu ikdienu, cerībām un centieniem saglabāt nacionālo identitāti pēc Otrā pasaules kara. Albumos apkopotās fotogrāfijas un personiskie ieraksti – sniedz dziļu ieskatu par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā, kur tūkstošiem latviešu meklēja patvērumu un cerību uz brīvību.

Dāvinājums Kārlim Zariņam, kurš šajā laikā pārstāvēja Latvijas intereses Lielbritānijā, apliecina ne tikai bēgļu vēlmi saglabāt saikni ar dzimteni, bet arī viņu ticību Latvijas valstiskuma nepārtrauktībai.

Nominācijas iekļaušana UNESCO Latvijas nacionālajā reģistrā ir būtisks solis dokumentārā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā, stiprinot kolektīvo atmiņu un veicinot izpratni par Latvijas vēstures sarežģītajiem posmiem.

Kultūras un sabiedriskie darbinieki Austrālijā

Bibliotekārs, dramaturgs, režisors, sabiedriskais darbinieks Arturs Tālivaldis Rubenis dzimis Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Silauniekos. No 1934. gada līdz 1940. gadam mācījies Viļānu pamatskolā, pēc tam Rudzātu pamatskolā, Varakļānu pamatskolā un līdz 1944. gadam Varakļānu ģimnāzijā. 1944. gadā A. T. Rubenis devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mācījies Icehē (Itzehoe) latviešu bēgļu nometnes ģimnāzijā. Vācijā viņš sācis darbu teātra jomā, strādājot Icehes latviešu nometnes teātrī kā dramaturgs. Pirmais uzvedums nometnes teātrī bijusi luga “Jaunaudze” 1947. gadā. No 1948. gada līdz 1949. gadam Baltijas Universitātē Pinnebergā (Pinneberg) studējis baltu filoloģiju un darbojies universitātes dramatiskajā kopā.

Sākot ar 1947. gadu Austrālijā ieceļoja apmēram 20 000 latviešu, starp viņiem arī daudz vēl neatkarīgajā Latvijā zināmi sportisti un jaunieši, kuri sportu iepazina un iemīlēja atrodoties Vācijas bēgļu nometnēs. 1948. – 1949. gados sāka dibināties latviešu sportistu vienības – Melburnā “Rīga”, Brisbenā “Kursa”, Hobartā “Stars”, 50. gadu sākumā “Olimpia”, “Venta”, “NSW” un daudzas citas. Nostiprinājās sporta organizatoriskā vadība – Austrālijas Latviešu sporta apvienība sāka rīkot regulāras sacensības un meistarsacīkstes. 20. gadsimta 50. – 60. gadus var uzskatīt par latviešu sportistu Austrālijā ziedu laikiem. Peldētāji Jānis Konrāds ar māsu Ilzi Austrālijas peldētāju vārdus aiznesa pasaules olimpiskajā vēsturē.

Rakstnieks Rihards Kraulis dzimis Ventspils apriņķa Puzes pagastā. Mācījies Puzes pagasta skolās, 1935. gadā sāka mācības Rīgas pilsētas 4. vakara pamatskolā, pēc tam Viļa Olava komercskolas vakara grupā un pa dienu strādājis Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF). 1939. gadā iesaukts kara dienestā Armijas štāba bataljonā Rīgā, 1940. gadā tika demobilizēts.
1944. gada rudenī R. Kraulis devās bēgļu gaitās uz Vāciju-Bavāriju

Keramiķis, pedagogs, tulkotājs un sabiedriskais darbinieks Teodors Puciriuss dzimis Kuldīgas apriņķa Īvandes pagastā. Mācījies Īvandē, Kuldīgā un 1930. gadā pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūdolfa Pelšes vadīto keramikas meistardarbnīcu ar diplomdarbu – strūklakas projektu “Gulbju jaunava”.
No 1932. - 1944. gadam strādājis par zīmēšanas skolotāju Ludzas Valsts ģimnāzijā un arodskolā. 1944. gadā T. Puciriuss devās bēgļu gaitās uz Vāciju...

No jūnija beigām līdz septembra sākumam nedēļu nogalēs Latvijas kapsētās notiek kapu svētki. Tie pulcē mirušo radus, draugus, paziņas, tiek apkoptas kapavietas, un parasti notiek mācītāja vadīts dievkalpojums vai laicīga ceremonija ar mūziku, dzeju, runām, pieminot mirušos, kuri guldīti kapsētās.
Kapu kopšana Latvijas kultūrā ir nozīmīga un iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Kapu svētku tradīcija ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai. Arī emigrācijā latvieši paņēma sev līdzi kapusvētku tradīciju.
Aicinām ielūkoties kapu svētku fotoattēlos no tālās Austrālijas - Ballaratas, Melburnas un Sidnejas.

Austrālijas latviešu centrālais arhīvs ir viens no Latvijas Valsts arhīva apjomīgākajiem fondiem, jo satur tekstuālus un vizuālus arhīva dokumentus par Austrālijas latviešu centrālo organizāciju darbību, par Austrālijas latviešu organizāciju apvienību, latviešu biedrību, to priekšteču, latviešu draudžu, dažādu latviešu organizāciju, studentu apvienību, kredītsabiedrību, Latviešu Skautu un Gaidu Jendu, latviešu skolu, kultūras, interešu, profesionālo apvienību, biedrību un kopu darbību.
Fondā pieejamie fotoattēli rāda Austrālijas latviešu centrālā arhīva, Sidnejas latviešu biedrības valdes locekļus un vadītājus, dažādus sabiedriskos pasākumus, sarīkojumus, svētkus, arī dzejnieka Andreja Eglīša viesošanos Austrālijā, 1956. gadā.

Velta Sniķere – dzejniece, tulkotāja, jogas skolotāja un aktīva trimdas sabiedriskā darbiniece, kuras 101 gadu ilgais mūžs šķietami aizritējis vairākās pasaulēs vienlaikus.
Dzimusi 1920. gada 25. decembrī Veļikije Lukos kā Pirmā pasaules kara bēgļu bērns medicīnas profesora Reinholda Sniķera ģimenē. Uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara beigās kā politiskais bēglis devusies prom no okupētās Latvijas un lielāko mūža daļu pavadījusi Londonā, kur studējusi salīdzinošās reliģijas Londonas Karaliskajā koledžā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Kļuvusi par jogas skolotāju, arī viena no jogas skolotāju kursu organizācijas (“British Wheel of Yoga”) dibinātājām. Aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai (“British League of European Freedom”).

Rakstniece, vēsturniece, skolotāja un sabiedriskā darbiniece Angelika Gailīte dzīves laikā rakstījusi grāmatas par vēsturiskām personībām, romānus, stāstus, vēstures, ceļojumu aprakstus, publicējusi rakstus par latviešu un cittautu literatūru, rakstniekiem, mākslas un vēstures jautājumiem, informatīvus apskatus par Latvijas un starptautiskajām politiskajām aktualitātēm un tulkojusi dažādus darbus.

Austrums Niedra, rakstnieka, politiķa un mācītāja Andrieva Niedras jaunākais dēls dzimis 1905. gadā Līvu pagasta "Pelītēs" pie Cēsīm. Apmeklējis Ausēja reaālģimnaziju Cēsīs, Latvijas neatkarības laikā beidzis Valsts Vidusskolu Pieaugušiem Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti ar būvinženiera grādu. 1940. - 41. g. strādājis kā inženieris Rietumprūsijas Ceļu Būvju Pārvaldē Dancigā. Pēc tēva nāves atgriezās Rīgā kārtot tēva atstāto arhīvu.
Bēgļu gaitās 1944. gadā izceļoja uz Vāciju. Austrums Niedra kopā ar māti izbrauca no Dancigas ielenkuma ar vienu no pēdējiem kuģiem 1945. gada 19. martā, uz Rietumpomerāniju. 1950. gadā emigrēja uz Austrāliju, kur strādāja kā projektēšanas inženieris ūdens spēkstaciju būvēs Tasmānijā.

Otrais pasaules karš un totalitāru varu okupācijas pārrāva visas privilēģijas, ko sievietes brīvajā Latvijā bija izcīnījušas un sasniegušas. Lielākā daļa bēgļu, kas bēga no padomju otrreizējas okupācijas varas, bija tieši sievietes ar bērniem, piederīgajiem gados vai vienas pašas, jo vairums vīriešu atradās frontē, bija krituši vai piedzīvojuši represijas no padomju vai vācu okupācijas varām.

No 1947. līdz 1952.gadam uz Austrāliju no bēgļu nometnēm Vācijā izceļoja ap 19 700 bēgļu. Pirmais kuģis ar 843 latviešiem, lietuviešiem un igauņiem ieradās Frīmantelas ostā (Freemantle), Rietumaustrālijā 1947.gada 28. novembrī. Visi iebraucēji tika izvietoti Bonegilas (Bonegilla) nometnē, Viktorijas pavalstī. Nākošā gada maijā tika izveidots otrais centrs Baturstā (Bathurst) Jaundienvidvelsas pavalstī. Bēgļu nometnes bija izkaisītas pa visu Austrālijas kontinentu.

Elma Miniate – aktīva trimdas latviešu sabiedriskā darbiniece Kanādā, kas darbojusies dažādās Kanādas latviešu organizācijās, veicinājusi latviskās identitātes saglabāšanu, kā arī interesējusies un informējusi trimdas latviešu sabiedrību par politisko, saimniecisko stāvokli, cilvēku tiesībām un apstākļiem Latvijā, organizējusi atbalsta akcijas un izvērsusi savstarpēju komunikāciju ar dažādu nozaru pārstāvjiem Kanādā un Latvijā.

Filadelfijas Brīvo Latvju biedrību var uzskatīt par senāko un pirmo latviešu ieceļotāju biedrību Amerikā. 19. gadsimta 80. tajos gados tālajā Amerikā brīvību un labāku dzīvi meklēja daudzi. Iesākums svešajā zemē nebija viegls – bez valodas zināšanām, bez darba, bez iztikas līdzekļiem, bez paziņām – atlika tikai paļauties uz laimi un veiksmi. Un tā 1892. gada 22. februārī Filadelfijā deviņi uzņēmīgi latvieši nodibināja biedrību - Filadelfijas Brīvo Latvju biedrību, jau nosaukumā uzsverot - arī svešumā būt brīviem.

Arnis Ķeksis pēc Otrā pasaules kara cīņām un smagiem ievainojumiem Austrumu frontē nonāca angļu okupācijas zonā Vācijā. Pēc kara un vēlāk arī Kanādā A. Ķeksis ieguva visai dažādu izglītību (medicīnas, psiholoģijas un tautsaimniecības virzienos), kā arī strādājis dažādos darbos – par kalnraci, grāmatvedi un uzņēmumu administratoru. Tomēr latviešu sabiedrībā bija vislabāk pazīstams kā literāts un aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Savā rakstniecībā Arnis Ķeksis lietoja pseidonīmus – Metimne (aizguvis no pilskalna nosaukuma Vidzemē) un “Ingrid Johannsen”, publicējot dzejoļus, atmiņu stāstījumus, īsos stāstus, lugas, filozofiskas apceres un rakstus par nacionālajiem jautājumiem latviešu un angļu valodā. A. Ķeksis bieži paudis savu viedokli trimdas latviešu preses izdevumos, bija arī žurnāla “Latvju Kaŗavīrs” redaktors un “Labietis”, “Daugavas Vanagu Mēnešraksts” u.c. izdevumu līdzstrādnieks.

Latvijas Nacionālais arhīvs laiž klajā jaunu virtuālo izstādi – “Dramaturgs un aktieris Uldis Siliņš”. Izstāde veltīta Ulda Siliņa 95 gadu jubilejas atcerei un viņa devumam latviešu teātra mākslas attīstībai trimdā. Siliņš dēvējams par vienu no spējīgākajiem trimdas latviešu lugu autoriem, taču viņš sekmīgi darbojies arī kā aktieris, režisors, feļetonists un rakstnieks. Viņa daudzpusīgās daiļrades vienojošie elementi bija humora izjūta un stāstnieka talants. Piedāvājam ielūkoties viņa dzīves gaitās un daiļradē, kas balstīta uz arhīva dokumentārajām liecībām. Saite uz izstādi - https://diaspora.arhivi.lv/silins/

Inženieris un kolekcionārs Hugo Liepiņš, kurš bija pievērsies grāmatzīmju jeb palīgrīku grāmatu lasīšanai - vajadzīgās lappuses atrašanai - kolekcionēšanai, dzīves laikā sakrājis vairāk nekā 400 šādu dažādu materiālu, formas un izmēru izstrādājumu. H. Liepiņš studējis Latvijas Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātē un 1944. gadā (tolaik Rīgas Universitātē) ieguvis inženiera-elektrotehniķa diplomu.

Lai arī ieguvis jurista izglītību, visu savu darba mūžu Vilis Skultāns strādājis žurnālistikā, savu darbu sākot Latvijas Telegrāfa aģentūrā 1939. gadā. Trimdas gados viņš aktīvi strādāja gan preses izdevumos, gan brīvajā pasaulē latviešu valodā raidošajās radiostacijās, nereti paralēli citam, maizes darbam. No 1956. gada Vilis Skultāns sāka savu darbu radiožurnālistikā radio “Amerikas Balss” Minhenes nodaļā, strādājis arī Spānijas Nacionālā radio latviešu raidījumiem, “Brīvās Latviešu Balss” un “Radio Brīvība” programmām. Fondā apkopoti trimdas latviešu radio raidījumu teksti, kā arī dokumenti par radio raidījumu organizēšanu.

Rolfs Ekmanis, pazīstams arī ar pseidonīmu Māris Rauda, bija latviešu literatūrzinātnieks, starptautiski pazīstams speciālists Padomju Savienības, īpaši Baltijas valstu, politikā, kultūrā un literatūrā, vairāku izdevumu redaktors, mācībspēks un daudzu zinātnisku publikāciju, pārskatu un grāmatu latviešu, angļu un vācu valodā autors, literāro un sabiedrisko procesu analizētājs, žurnālists, bibliogrāfs un valodnieks.

Alfrēds Lapukins dzimis 1915. gada 10. aprīlī Maskavā. 1934. gada jūnijā beidza 1. Rīgas pilsētas ģimnāziju. No 1934. līdz 1941.gadam studēja Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē. Paralēli studijām, A. Lapukins mācījās ainavu glezniecību pie prof. Vilhelma Purvīša. Izvirzoties par veiksmīgu akvarelistu, sākot ar 1938. gadu viņš piedalījās kopējās latviešu mākslinieku izstādēs. 1941. gada 1. janvārī A. Lapukins tika pieņemts darbā Rīgas pilsētas vēstures muzejā par zinātnisko darbinieku. Padomju varu nomainot vācu okupācijai, A. Lapukins piedalījās Vecrīgai nodarīto postījumu apzināšanā.

Latvieši Brazīlijā ieceļoja jau 19. gadsimta beigās. Brazīlijā ir lielākā latviešu kopiena Latīņamerikā – aptuveni 20 tūkstoši latviešu un viņu pēcnācēju. Lielākās latviešu kopienas Brazīlijā atrodas Novaodesā (Nova Odessa) un Ižuī (Ijuí) pilsētās. Latvijas valstisko neatkarību de iure Brazīlija atzina 1921. gada 5. decembrī.

Grafiķis, aktieris, režisors un scenogrāfs Reinis Birzgalis dzīves laikā aktīvi darbojās visās šajās jomās gan Latvijā, gan Vācijā un ASV. Pēc Valmieras vidusskolas pabeigšanas 1925. gadā viņš devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Mākslas akadēmijā, taču beigās izvēlējās apgūt aktiermākslu Dailes teātra 1. studijā pie režisora Eduarda Smiļģa un no 1927. gada līdz 1944. gadam bija Dailes teātra aktieris, pazīstams kā izteikts raksturlomu tēlotājs.

20. gadsimta sākums, 1905.gada revolūcija, bēgļu gaitas Krievijā, Latvijas okupācijas gadi, Otrā pasaules kara sākums, bēgļu gaitas uz Vāciju, izceļošana uz Austrāliju ir lielu satricinājumu laiks Ozoliņu dzimtai. Perfekti sakārtots dokumentu klāsts rāda veselu gadsimta vēsturi, kurai gājusi cauri stipra latviešu ģimene, nezaudējot latviskumu un savas dzimtas saknes.

1939. gadā Elza Daugaviete - Lapukina beidza Latvju aktieru aroda biedrības Teātra skolu Rīgā. Dailes teātra izrādēs viņa piedalījās līdz 1943. gadam. Nozīmīgākā loma E. Daugavietei bija Saulcerīte A. Brigaderes lugā “Zelta zirgs” . 1943. gadā viņa piedalījās Dailes teātra viesizrādēs Cēsīs M. Zīverta lugā “Ķīnas vāze”. Fondā apskatāmās fotogrāfijas attēlo E. Daugavieti Dailes teātra izrādēs “Pērs Gints”, “Burvju liesma”, “1905. gads”, “Jaunaudze” līdzās aktrisēm Vilmai Vārnai, Ērikai Ferdai, Margai Teterei u.c.

Melānija Lence-Eihe jau bērnībā uzstājusies Rīgas Vācu teātrī, vēlāk apguvusi baletu Maskavā, pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma devās uz Harkivu, kur dienā mācījās baleta studijā, bet naktīs strādāja par telegrāfisti, vēlāk dejojot Harkivas operetes teātrī. 1920. gadā, kad māksliniece atgriezās Latvijā, viņai līdzi bija “nekas vairāk kā maisiņš ar baleta kurpēm un treniņa piederumiem” un cerība par iekļaušanu Nacionālās operas baleta trupā.

Zviedrijas latviešu māksliniece Sofija Samsone (dz. Spoģe), kura galvenokārt ir pazīstama ar gaišos toņos gleznotām Zviedrijas dabas ainavām, dzimusi Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta “Pupiņās” zemnieku ģimenē. Sākotnēji mācījusies Dvietes pamatskolā, pēc tam turpinājusi mācības Bebrenes pamatskolā, kuru pabeigusi 1929. gadā. Mācoties Bebrenes pamatskolā, viņa sākusi zīmēt dekorācijas vietējām teātra izrādēm.

Emīls Ogriņš dzimis Rīgā, 1896.gada 15.septembrī. Latvijas Universitātē ieguva ārsta izglītību, Rīgā bija dzelzceļa slimnīcas vadītājs, arī savas privātklīnikas vadītājs. Piedalījās Latvijas slimokašu izveidošanā un strādāja pie Latvijas sociālās apdrošināšanas likumu izstrādāšanas.

Ādolfs Klīve (31.05.1888.-08.04.1974.) studējis komerczinības Maskavā, Pirmā pasaules kara laikā vadīja Bēgļu apgādāšanas Centrālā darba biroju un pēc 1917. gada februāra revolūcijas iesaistījās politikā, bija nozīmīgs Latviešu zemnieku savienības politiķis, Tautas padomes, Satversmes sapulces, 1., 2. un 3. Saeimas deputāts.

Jānis Verners Vītiņš dzimis 1903. gada 13. janvārī Medzes pagasta Šķēdes skolā skolotāja ģimenē. Pabeidzis tiesību studijas Latvijas Universitātē, J. V. Vītiņš strādāja Liepājas un Rīgas apgabaltiesā, kā arī Tieslietu ministrijā, lasīja lekcijas par jūras tieslietām Liepājas jūrskolā un Tautas augstskolā ...

Uldis Ivars Grava (01.04.1938.-19.01.2018.) – žurnālists, trimdas sabiedriskais darbinieks un politiķis. Dzimis Liepājā Nikolaja Gravas un Matildes (dz. Sūnaite) ģimenē, 1944. gadā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā pārcēlies uz ASV...

Ernests Celmiņš bija kuģu īpašniekiem “Pūliņš & Co” piederošā trīsmastu burukuģa “Kalps” kapteinis. Kuģi ceļā no Francijas uz Indiju 1918.gada 15.augustā pie Gibraltāra nogremdēja vācu zemūdene. Liktenis sagriezās tā, ka atlikušo mūžu līdz 1919.gada 5.februārim Ernests Celmiņš pavadīja Lielbritānijā, Liverpūlē un Londonā.

Gleznotājs, skatuves dekorāciju veidotājs, skolotājs un sabiedriskais darbinieks Arvīds Lapsiņš savu radošo un profesionālo darbību šajās jomās sāka Latvijā un turpināja tajās darboties gan Vācijā, uz kurieni devās bēgļu gaitās, gan pēc tam ASV.

Augusts Annuss dzimis Liepājā, mākslinieka izglītību ieguvis Kijivas mākslas skolā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Petrogradā, 1926. gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā no 1929.-1944. gadam strādāja par pasniedzēju, rosinot jauno mākslinieku paaudzi.

Pauls Kundziņš dzimis 1888. gada 4. februārī Smiltenē, vēlākā prāvesta Kārļa Kundziņa ģimenē. P. Kundziņš mācījās Tērbatas ģimnāzijā, 1913. gadā beidza arhitektūras studijas Rīgas Politehniskajā institūtā un pēc papildu studijām ārzemēs sāka darbu Eižena Laubes arhitektu birojā.

Pēc bēgļu nometņu Vācijā likvidācijas Vesthovenā pie Ķelnes apmetās ap 150 latviešu. Izjūtot kultūras un sabiedriskās dzīves trūkumu, Vesthovenas latviešu vidū bija dzīva ideja par kora dibināšanu. Kā radošs impulss idejas realizēšanai bija plānotie I Eiropas latviešu Dziesmu svētki Hamburgā 1964. gadā. Koris dibināts 1963. gada 31. martā.

1923.gada 16.martā Rīgas strādnieka Viļa Mūrnieka dēls Fricis Mūrnieks nopirka “Bieļu” mājas (vēlāk pārsauca par “Bāliņiem”) Talsu apriņķa Cēres pagastā. Tā paša gada 23.aprīlī saimniecību iznomāja nomniekam un pats atkal aizbrauca uz Ameriku.

Dailoņa Laimdota Stauvera profesija bija inženieris, un pēc došanās uz Vāciju bēgļu gaitās un vēlāk pēc pārcelšanās uz ASV 1951. gadā viņš veiksmīgi strādāja šajā amatā dažādos uzņēmumos, taču paralēli tam daudz laika un līdzekļu veltījis dažādu trimdas latviešu pasākumu organizēšanai, piedalījies latviešu organizāciju veidošanā un darbībā, visvairāk pievēršoties tieši mākslas atbalstam.

Lidija un Sergejs Beklešovi dzīves laikā ir aktīvi darbojušies daiļamatniecības jomā, akcentējot latviskumu šajā nozarē trimdā, veicinot un saglabājot latviešu lietišķās mākslas tradīcijas. Tas izpaudās gan radošajā darbībā, gan sabiedriskajā darbībā, organizējot dažādas latviešu lietišķās mākslas izstādes Austrālijā, piedaloties izstādēs, izveidojot Latviešu daiļamatnieku apvienību Austrālijā (L. Beklešova tās vadītāja bija gandrīz 40 gadus) un veidojot periodiskos izdevumus par latviešu lietišķo mākslu.

Tagad ir redzams arī Zviedrijas latviešu arhīvs, kas ir sakārtots 1069 kastēs. Katrai kastei ir savs unikālais numurs, nosaukums, dokumentu datējums un īss saturs, kā arī iespēju robežās ir ievērota iepriekšējā kārtojuma sistēma.

Alfrēds Valdmanis dzimis 1908.gada 11. septembrī. Skolas gaitas sāka Liepājas latviešu vidusskolā un Latvijas Universitātes Tiesību nodaļā. 1931. - 1932.g. strādāja Liepājas apgabaltiesā par jaunāko tiesu amata kandidātu...

Grafiķa un gleznotāja Nikolaja Riškes daiļradē dominējošie bija ciemu, pilsētu un to arhitektūras atainojumi dažādās grafikas tehnikās, kā arī ainavu glezniecība, kurā viņš pievērsās pilsētu nomaļu tēlojumiem...

Kārlis Kalniņš dzimis Rīgā, 31.03.1902.g. 1922. gadā Kārlis Kalniņš beidza Rīgas pilsētas 1. vidusskolu un sāka tautsaimniecības studijas Latvijas Universitātē. 1923. gadā kļuva par studentu korporācijas Selonija biedru...

„Saules josta” - Austrālijas latviešu tautas deju un dziesmu ansamblis, kurš savas darbības laikā ir radījis desmit lieluzvedumus ar kuriem devās septiņās pasaules turnejās pa Ziemeļameriku, Dienvidameriku un Eiropu, iekļaujot arī Latviju.

Herta Lūse dzimusi 1891.gada 15.martā Rīgā, dzelzceļa ierēdņa ģimenē, kurā auga kopā ar vēl diviem brāļiem.