Grafiķa un gleznotāja Nikolaja Riškes daiļradē dominējošie bija ciemu, pilsētu un to arhitektūras atainojumi dažādās grafikas tehnikās, kā arī ainavu glezniecība, kurā viņš pievērsās pilsētu nomaļu tēlojumiem.

Pirmo mākslas izglītību N. Riške ieguvis Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā, pēc tam apmeklējis privātstundas pie mākslinieka Jāņa Voldemāra Ansona. 1921. gadā tika uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā 2. kursā un mācījies Dabasskatu gleznošanas meistardarbnīcā pie Vilhelma Purvīša. 1927. gadā pārgājis uz profesora Jāņa Kugas vadīto Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu. Šajā laikā piedalījies arī Eduarda Smiļģa dzīvojamās mājas interjera mākslinieciskās apdares veidošanā un vakaros strādājis Latvijas Nacionālā teātra dekorāciju darbnīcā. Saprotot, ka grafika tomēr viņam ir tuvāka, N. Riške 1928. gadā pārgāja uz profesora Riharda Zariņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu, kuru pabeidza 1932. gadā. Pēc tam sāka strādāt Latvijas Dzelzceļu virsvaldē par rasētāju. Paralēli pamatdarbam mākslinieks strādāja dažādās grafikas tehnikās - ofortā, litogrāfijā, tušas un zīmuļa tehnikā. Šajā laikā tika uzņemts Latvju mākslinieku biedrībā. Fonds satur vairākus izstāžu, kurās N. Riške Latvijā piedalījies, katalogus.

1944. gadā N. Riške tika nosūtīts darbā uz Poliju un pēc tam uz Vāciju. Tur viņš turpināja darboties grafikas jomā, kas atspoguļojas N. Riškes Vācijas perioda zīmējumu ciklos. Tika zīmēta Ambergas apkārtne, dažādas Bavārijas mazpilsētas, ciemi, ēkas u.c., un tie bija zīmējumi ar zīmuli, ogli un krītu uz vienkārša, brūni pelēka ietinamā papīra. Viņš reti pievērsās latviskuma izpausmēm mākslā, izņēmums ir Bavārijā tapušie sēpijas zīmējumi, piem., darbs "Latviete", kur redzama mākslinieka sieva tautas tērpā. 20. gs. 40. gadu 2. pusē N. Riške aktīvi piedalījās latviešu mākslinieku kopizstādēs Štutgartē, Augsburgā, Minhenē, bet 1947. gadā tika sarīkotas N. Riškes darbu personālizstādes Eslingenā un Štutgartē.

1949. gadā N. Riške devies uz ASV, sākumā dzīvojis Longailendā (Ņujorka), pēc tam Kalamazū, Mičiganas štatā. Sācis strādāt par krāsotāju uzņēmumā, kas nodarbojas ar ēku ārējās un iekšējās apdares darbiem. Šajā laikā radās izmaiņas N. Riškes mākslinieciskajā darbībā un viņš aktīvi pievērsās ainavu glezniecībai, plenērā gleznojot pilsētas nomales un dažādu gadalaiku Mičiganas ainavas, bieži vien atkārtojot vienu un to pašu sižetu. Darbiem raksturīgs brīvs otas triepiens, gaismas un ēnas laukumi ir līdzsvaroti, tāpat kā krāsu toņi. Gleznās nav vērojamas sīkas detaļas, kas bija redzamas viņa grafikas darbos. Darbos ir saskatāms latviešu ainavu glezniecības tradīciju turpinājums. 1960. gadu sākumā tika sarīkota N. Riškes personālizstāde Kalamazū, vēlāk arī Detroitā, Indianapolisā u.c. Tika nopirktas vairums no eksponētajām gleznām. 1975. gadā par gleznu "Ābeļdārzs" latviešu Dziesmu svētku mākslas izstādē Sietlā viņš saņēmis PBLA Kultūras fonda atzinības rakstu. N. Riškes personālizstādes Detroitā (1980) un Kalamazū Mākslas institūtā (1990) guva labas atsauksmes gan latviešu, gan amerikāņu presē un sabiedrībā. Kalamazū Mākslas institūts iekļāvis vairākus viņa darbus savā pamatkolekcijā.

Fonda saturā ietilpst fotogrāfijas, kurās redzamas N. Riškes personālizstādes, mākslas darbi, māja Kalamazū, darbnīca u.c., viņa biogrāfiskie dokumenti, sarakstes dokumenti - vēstules no dažādām iestādēm, organizācijām par viņa personālizstāžu organizēšanu, atsauksmes par darbiem u.c. Dokumenti par radošo darbību ietver izstāžu katalogus, informatīvas lapas par mākslinieka aktivitātēm un dalību izstādēs, Kalamazū Mākslas institūta kuratores Helēnas Šeridanas (Helen Sheridan) runas N. Riškes personālizstādes atklāšanā Kalamazū Mākslas institūtā manuskriptu, izgriezumus no publikācijām ASV preses izdevumos par viņa dzīvi un daiļradi un rakstus par N. Riškes izstādi 2000. gadā Latvijā, Valsts Mākslas muzejā.