Zviedrija

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā vairākiem desmitiem latviešu karavīru atsevišķās vācu desantlaivās no Ventspils, Pāvilostas un Liepājas izdevās atstāt Latviju un rast patvērumu Zviedrijā. Daļa uzdevās par civilistiem, citus internēja kā militārpersonas. Daļa Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīru Zviedrijā bija ieradusies jau agrāk, lielākoties no Bornholmas Dānijā. Tie maija sākumā bija izvietoti Havdhemas un Bēkebergas kara gūstekņu karantīnas nometnēs, jūnijā pārvietoti uz Ēkšes internēto karavīru nometni kopā ar vāciešiem, bet rudenī tika nošķirti un izvietoti Ēkšes–Rennesletas nometnē. Kopumā tika internēti 167 baltieši – 149 latvieši, septiņi igauņi un 11 lietuvieši.

Latviešu karavīri sarunās ar zviedru komendantu Bēkebergas karantīnas nometnē Zviedrijā, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu leģionāri  Ēkšes–Rennesletas internēto karavīru nometnē, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.

Kaut Zviedrija bija neitrāla valsts, tā sekoja krievu norādījumiem, ka vīriem jādodas tās valsts gūstā, pret kuru tie kā pēdējie cīnījušies. Neskatoties uz sabiedrības protestiem, pašu gūstekņu pretestību un bada streiku, 1946. gada 25. janvārī Zviedrijas valdība Trelleborjā izdeva 146 baltiešu karavīrus Padomju Savienībai, starp viņiem 132 latviešus (22 virsnieki, 26 instruktori, 78 kareivji un četri gaisa spēku izpalīgi), kas bija piedalījušies karadarbībā pret Sarkano armiju nacistiskās Vācijas armijas rindās. 


Dzīve nometnē bijusi laba, uzturs pietiekams, dzīvošana zem jumta nelielās barakās un iespēja saņemt pilnvērtīgu medicīnisko aprūpi. Sākotnēji internētie jutušies brīvi, jo nometnes žogs bijis tikai formalitāte, tāpat atsevišķie sargkareivji. Ikdienu leģionāri pavadīja, strādājot kaimiņu lauku saimniecībās, ceļu būvē un kūdras fabrikās.

Ainas ar Ēkšes–Rennesletas internēto karavīru nometnes teritoriju, internētajiem un to sadzīvi. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Zviedrijā internētie latviešu karavīri no nometnes dodas darbos pie vietējiem lauksaimniekiem, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Zviedrijā internētie latviešu karavīri gatavo mēbeles, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu leģionāri atpūtā Ēkšes internēto karavīru nometnē, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu karavīri pēc Marisa Vētras koncerta Ēkšes internēto karavīru nometnē, 1945. gads. Avots: Latvijas Kara muzejs.

Par latviešu gūstekņiem Zviedrijā rūpes pārsvarā uzņēmās vietējie latviešu mācītāji, taču piekļuve gūstekņiem 1945. gada nogalē kļuva daudz sarežģītāka. Līdz pat internēto aizvešanai uz Padomju Savienību latviešu mācītāji bieži saņēma atteikumu noturēt dievkalpojumu vai satikties, apmeklēt slimos un iepriecināt sagrautos.

Internētie baltiešu karavīri pieņem dievgaldu dievkalpojumā no katoļu prāvesta Kazimira Viļņa badastreika laikā Ēkšes–Rennesletas internēto nometnes barakā, 1945. gada 25. novembris. Avots: LNA_LVA_F2303_11_23, 3. lp.
Internētā latviešu gūstekņa kapteiņa E.Ķisseļa lūgums prāvestam Oskaram Sakārnim noturēt dievkalpojumus, 1945. gada 3. augusts. Avots: LNA_LVA_F2250_81-v_2, 43. lp.
Dievkalpojuma norise karavīriem Ēkšes internēto nometnē 1945. gada 8. septembrī. Avots: LNA_LVA_F2322_1-v_40, 5. lp.

1945. gada 2. jūnijā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sūtniecība izteica priekšlikumu izdot Padomju Savienībai visus vācu (un tādus, kas bijuši vācu kontrolē) karavīrus, virsniekus un citas militārpersonas, kas bēgušas no padomju–vācu frontes uz Zviedriju pēc Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanas. 1945. gada 15. jūnijā Zviedrijas valdība nolēma apmierināt padomju prasību. Līdz pat novembrim šis lēmums no sabiedrības tika slēpts, līdz informāciju publicēja vietējos zviedru laikrakstos. Zviedru sabiedrība, ieskaitot baznīcas pārstāvjus, sāka plašus protestus pret paredzamo izdošanu. Saskaņā ar zviedru preses novērtējumu pie karaļa vien kopumā vērsušās ap 100 000 personu.

Paši internētie par izdošanu uzzināja 21. novembrī. Tās pašas dienas vakarā baltiešu virsnieku sapulcē vienojās par bada streika pieteikšanu, kas tika uzsākts 22. novembrī pulksten 7.00. Par streika komitejas vadītāju kļuva ārsts Helmārs Eihfūss-Atvars. Viena no galvenajām prasībām bija veikt internēto individuālo pārbaudi un neliegt patvēruma tiesības Zviedrijā. Bada streika laikā tika pieļauta ūdens dzeršana un smēķēšana. Ik vakaru pēc pulksten 21 streikotāji sanākuši kopā un dziedājuši korāli “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils”. Internētie ēšanas reizēs ieradušies ēdamtelpās, izdarījuši dažus imitētus ēšanas žestus, pēc tam piecēlušies un aizgājuši. Brīvajā laikā pildījuši nometnes apkopšanas darbus, gulējuši, sarunājušies. 26. novembrī valdības ārkārtas sēdē izdošana tika atlikta, bet internētie turpināja bada streiku un tika piedzīvoti pirmie pašnāvības mēģinājumi. Internēto apsardze kļuva vēl stingrāka un pie gūstekņiem vairs neielaida latviešu mācītājus.

Šodien man paliek  pilna 19.tā pilnīga bada diena, jo pēdējo reizi ēdu vakariņojot 21.novembra vakarā, nometnē, pēc tam visu šo laiku neesmu ne drusciņas ēdamā mutē ieņēmis, ne arī norijis.

Fragments no nezināma karagūstekņa vēstules 1945. gada 10. decembrī.

Prāvesta Oskara Sakārņa vēstule baptistu mācītājam Jurim Lambertam par aizliegumu apmeklēt internētos 1945. gada decembrī.

“Ļoti godājamais mācītāja J.Lamberta kungs.

Atļaujat vispirms Jums izteikt mīļu pateicību par visu to, ko Jūs ar tādu sirsnību esat darījuši mūsu internētiem viņu grūtā cīņā. [..] Mūsu kopējo kalpošanu pārtrauca stingrais aizliegums apmeklēt. 7.12. vakarā vaira netiku Kristianstadē. Jūs tur bijāt pēdējais. Tagad tie jau pārvesti uz kādu lēģeri. No Jūsu meitas saņēmu vēstuli, ka arī viņai liegts apmeklēt, pat vēl vairāk, ka policija viņu apmeklējusi. Mans brauciens bija jāpārtrauc, jo netiku vairs klāt. Sāku tūlīt meklēt atļauju. Ir pagājusi nedēļa, vēl noteiktas atbildes nav. Vakar biju pie Medicinalstyrelses ģenerāldirektora. Pratināja par to, kā esot varējuši parādīties atklātībā daži raksti, ka valdība necietīšot, ka notiekot organizēta pretestība un sazināšanās. Tomēr manu lūgumu noraidīja tūlīt. [..] Garīgā kalpošana nodota zviedru mācītājiem. Stāvoklis ir bēdīgs, noslēgtība, nezināšana, viss tas saēd cīņā izsīkušos spēkus. Nav skaidrības par valdības nodomiem, kaut ko jau grib darīt, bet cik tālu sniegsies palīdzība? Vai tā vēlas palīdzēt vai ātrāk tikt vaļā? Būsat jau lasījuši, ka Halmstadē viens iegrūdis garu zīmuli acī, cik tas ir briesmīgi, ka jāķeras pie tādiem līdzekļiem. No Vaxjo izbēgušie esot saķerti, Eksjo Liepiņam nervu sabrukums. Kaut varētu viņus stiprināt svētku laikā…”

Badastreika rezultātā baltieši bija tik novājināti, ka tos izvietoja tuvākās apkārtnes slimnīcās – Ēkšē, Halmstadē, Erebrū u. c. Atsaucoties uz streikojošo veselības stāvokļa pasliktināšanos, bada streiks uz laiku tika pārtraukts. Janvāra sākumā baltiešus no slimnīcām sāka pakāpeniski atkal pārvietot uz internēšanas nometnēm. Lielākā daļa baltiešu nonāca Jelltoftā pie Kristianstades.

Internētā Oskara Riķa vēstule kādam no prāvestiem 1946. gada 1. janvārī. Avots: LNA_LVA_F2250_81-v_1, 7. lp.

“Atlikusi mums tikai cerība un ticība Dievam. Dzīvojam pilnīgi šķirti no pasaules. Bez jebkādām ziņām no ārpasaules. Ne laikrakstu, ne radio ziņu. Smagi! Bet ticam, ka kautkas tiek darīts un redzēsim vēl sauli uzlecam! Aizvakar viena daļa no slimnīcām ieradās kopējā nometnē. Daļa atbrauca vakar. Un citus vēl gaidam.”

1946. gada 18. janvārī Zviedrijas Ārlietu ministrija saņēma informāciju, ka krievu kuģis “Beloostrov” ir ceļā uz Dienvidzviedrijas ostu Trelleborju. 1946. gada 25. janvārī internētos baltiešu karavīrus ar brutālu spēku sadzina kuģī, un viņi devās pretī nezināmam liktenim. Ceļā uz kuģi daži latvieši bija paguvuši izdarīt pašnāvību vai mēģinājuši to darīt – leitnants Pēteris Vabulis pārgrieza sev kakla artēriju un nomira, pirms tika nogādāts slimnīcā, leitnants Artūrs Plūme sevi smagi savainoja vēderā, un viņam vismaz tobrīd krievu kuģī nebija jākāpj. Metoties autobusa loga rūtī, roku dzīslas sagrieza kareivis Valentīns Silamiķelis, jo arī viņš bija cieši nolēmis labāk doties nāvē nekā nonākt krievu rokās, bet izdzīvoja un ar varu tika aizvests uz kuģi.

“Ir pienākusi tā stunda, kad nu mums jādodas pretī baigajai nākotnei. Tā tīta sarkanā miglā un ož pēc asinīm. Jūs es nekad neaizmirsīšu, jo Jūs esat man darījis daudz laba. Palieku gan Jūsu parādnieks, bet, ja liktenis būs lēmis, tad to arī nokārtošu. Ja nē – tad lai Dievs Jums to atmaksā. Pašlaik esmu jau saģērbies un gaidu uz mašīnu. Esmu nomierinājies un skatos liktenim droši acīs.”

 Laimoņa Ozoliņa ziņa mācītājam Tripānam, Rinkaby, 1946.gada 23.janvāris.

Internētā latviešu gūstekņa Arnolda Līča atvadu vēstule mācītājam Oskaram Sakārnim 1946. gada 25. janvārī. Avots: LNA_LVA_F2250_81-v_1, 47. lp.

“Atvados no Jums Sakārņa kungs. Rakstu autobusā. Paziņojiet par visu sievai. Adrese Vācijā Hanav Latvian Camp Emma Līcis. Nodevu ziņu, lai nosūta Jums manas mantas un tās mēģiniet nosūtīt piederīgiem. Vai zviedri nosūtīs nezinu. Komitejā ir nodotas ar citiem apmainīšanai 255- dāņu kronas. Arī tagad pievienoju ar 55 zviedru kronām. Aizrakstiet piederīgiem ka vienmēr par viņiem domāju un lūdzu par viņiem Dievu.”

Internētie baltiešu karavīri nometnē, sadevušies rokās, mēģina pretoties vešanai uz Trelleborjas ostu, sākas grūstīšanās un sadursme, 1946. gads. Nepatīkami skati! Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Kāda aculiecinieka liecība par internēto latviešu gūstekņu aizvešanu uz Trelleborjas ostu, 1946. gada 24. janvāris. Avots: LNA_LVA_F2250_81-v_1, 7. lp.

“Vakar biju par liecinieku, kad mūsu karavīrus vēlā vakara stundā no Malmes policijas nama aizveda uz Trelleborgu. Varējām ieskatīties apgaismotās mašīnās, bet tas bija grūti izturams skats, ka starp labi barotiem policistiem saknupuši sēdēja mūsu karavīri. Policisti bija tērpušies melnās formās ar ziemas cepurēm, kas atgādināja līķratu pakalpotājus. Vienīgais ko varējām darīt, pamāt ar roku pēdējam sveicieniem. Visa aizvešana bija labi organizēta, tā kā čekas ārzemju nodaļas labi strādāja.”

Posta kuģis (1946. gada ziemā, latviešu leģionāru izdošanas laikā no Zviedrijas). Autors: Nikolajs Kalniņš

Ar sagūstītiem kareivjiem

Baigs posta kuģis skrien:

Ne draugu vairs, ne tēvzemes,

Tik jūra, jūra vien.

Kas viņus postā nodevis,

Kas briesmās glābties liedz?

Pār kuģi kaijas paceļas

Un izmisumā kliedz.

Bet zemes nav, kur ziņu nest,

Vien apkārt viļņi raud;

Un izmocītām dvēselēm

Dziļš bezdibenis draud.

Kuģis 27. janvārī iebrauca Liepājā. Leģionāri tika ievietoti gūstekņu nometnēs un pakļauti filtrācijai. Gandrīz visi tika atgriezti civilajā dzīvē. Tos paglāba lielie protesti Zviedrijā un citviet, kas Maskavai lika izšķirties par dekrētu, ka neviens nav sodāms par to, ka bijis leģionārs un pēc kapitulācijas bēdzis uz Zviedriju. Taču leģionāri ar neuzticamu elementu zīmogu atradās zem čekas uzraudzības, un jau 1947. gadā daudziem tika inkriminētas pretpadomju darbības, piespriežot ieslodzījumu vai pat nāves sodu.

Fragments no intervijas ar bijušo gaisa spēku izpalīgu Oļģertu Ābramu, kurš Otrā pasaules kara izskaņā no Ventspils nokļuva Gotlandes salā. Liecība par gūstu internēto nometnēs Zviedrijā, bada streiku un repatriāciju uz Padomju Savienību. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.

Zviedrija atzīst pieļauto kļūdu

1994. gada 20.–22. jūnijā 40 bijušie leģionāri no Baltijas valstīm, kurus Zviedrijas toreizējā valdība 1946. gadā izdeva Padomju Savienībai, viesojās Zviedrijā. No tiem 35 bija latvieši, četri igauņi un viens lietuvietis. Tas bija vēsturisks notikums, jo tā bija pirmā reize, kad Zviedrijas valdība atzina kādreiz izdarīto kļūdu, izdodot okupācijas varai kādas valsts piederīgos.

Zviedrijas Ārlietu ministrija sagaidīja leģionārus Ārlandā ar trīs dienu programmu, kas sākās ar audienci pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava. Pēc īsa apsveikuma karalis spieda roku ikvienam leģionāram, pretī saņemot pateicību par karaļnama nostāju pirms 50 gadiem, kad karalis Gustavs V iestājās par karavīru palikšanu Zviedrijā, taču viņu neuzklausīja. Pēc tam sekoja pieņemšana Ārlietu ministrijā, ārlietu ministrei Margarētai af Uglasai (Margaretha af Ugglas) uzsverot, ka izdošanas lēmums bija pārsteidzīgs un nepareizs, un valdības vārdā nožēlojot šī lēmuma sekas, kas bijis tumšākais traips Zviedrijas pēckara vēsturē. Neiztrūkstoša bija leģionāru cīņu biedru godāšana to atdusas vietā pie Ādolfa Frederika baznīcas Stokholmā un kādreizējās internēto nometnes Rennesletas apmeklējums

Pieņemšana Zviedrijas karaļnamā 1994. gada jūnijā. Priekšplānā no labās: Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Foto: Valdis Paeglis. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Svinīgā pasākuma laikā tika pacelti trīs Baltijas valstu karogi Smolundes pilsētiņā Jekšē, kur atradās Rennesletas nometne. Foto: Valdis Paeglis. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Tikšanās slimnīcā (toreiz hospitālis) ar māsu Grietu Lindbergu (vidū), kura kopa bada streika novājinātos karavīrus. Foto: Valdis Paeglis. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Tiek godināta Stokholmas Ādolfa Fredrika baznīcas dārza kapsētā apglabāto cīņubiedru piemiņa. Foto: Valdis Paeglis. Avots: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.