Francijas teritorijā ASV gūstā 1945. gada maija beigās un jūnija sākumā pēc vispārējās vācu armijas bezierunu kapitulācijas 8. maijā atradās apmēram 1200 latviešu karavīru. Vēlāk gūstekņu skaits Francijā pieauga, tos atvedot no Vācijas nometnēm. Jau 1944. gada 23. decembrī ASV ar Franciju noslēdza darbaspēka līgumu, ka ASV Francijas valdībai nodos pusotru miljonu SS kara gūstekņu Francijā izdarīto kara postījumu novākšanai un saimnieciskās dzīves atjaunošanas darbam, kas bija par iemeslu ne tik drīzai latviešu gūstekņu atbrīvošanai. Kopskaitā franči no amerikāņiem saņēma vismaz 2400 latviešu karavīru. Atkārtotie iesniegumi un griešanās pie Francijas valdības no sūtņa Oļģerda Grosvalda puses palika bez panākumiem, un tikai 1947. gada otrajā pusē pēc ASV uzstāšanas un spiediena Francija bija ar mieru gūstekņus pakāpeniski atbrīvot, piedāvājot tiem iesaistīties kā strādniekiem darbos Francijā uz brīva līguma pamata. Šo iespēju izmantoja lielākā daļa gūstekņu. Tikai 1948. gada vidū no gūsta Francijā tika atbrīvots pēdējais latvietis.
Franču gūsts – bads un neziņa par ārpasauli
Franči gūstekņus uzskatīja par darbaspēku bez kaut kādiem sodīšanas vai pāraudzināšanas motīviem. Pašā Francijā valdīja pārtikas trūkums, līdz ar to arī dzīves apstākļi nometnēs bija attiecīgi sliktāki. Pārtika bija zem eksistences robežas, valdīja bads un bija augsta mirstība. Vācieši un itāļi no franču gūstekņu nometnēm bēga, bet latviešiem nebija, kur bēgt. Sadzīves apstākļi uzlabojās vien 1946. gada vasarā.
LSK ģenerālsekretāra vietnieka M.Ratermaņa vēstule LSK pilnvarotam Jānim Bišofam Ingolštatē par gūstekņiem Francijā, kurus apmeklējis mācītājs Jānis Romans, 1946. gada 17. aprīlī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 48. lp.
“Vairums ir gaisa izpalīgi. No Cherbourg’as, Dieppe’s un Renne’s vairāki simti, būdami saaģitēti, jau agrāk aizbraukuši uz dzimteni, jo trūkusi īsta informācija, kas tagad novērsts. Piespiedu izdošanas nav. Trūkst drēbes, smēķējamā. Daļa strādā. Reālo palīdzību traucē tas, ka Francijā latviešu maz un no šejienes paciņas var sūtīt tikai līdz 500 gr. Mācītājs Romans apceļojis tikai franču gūstekņu nometnes, jo amerikāņu nometnēs stāvoklis visumā labāks. Gūstekņu aprūpei nodibināta uz vietas palīdzības komiteja.”
Mācītāja Jāņa Romana vēstule sūtnim Oļģerdam Grosvaldam par gūstekņu apmeklējumu Lionā, Citadelē un Semijī (Semilly) 1946. gada 15. februārī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 285. lp.
“Garastāvoklis karavīros bija diezgan nospiests, bet tas izskaidrojams ar neziņu, kādā tiem visu laiku jādzīvo. Tāpat karavīri sūdzējās par nepietiekamu uzturu un apģērbu trūkumu. Daži no mūsu karavīriem ir bijuši arī izvietoti pie saimniekiem uz laukiem, bet tagad ārā vairs netiekot laisti, jo katru dienu tiekot gaidīta krievu komisija. Semilly garastāvoklis bija drusku labāks, jo nesen atpakaļ viņi saņēmuši no Parīzes Jūsu vēstuli un kādu latviešu avīzi. Arī šeit noturēju dievkalpojumu, lai stiprinātu garīgi mūsu tautiešus. Arī šeit sūdzējās par nepietiekamu uzturu. Karavīri gandrīz visi šeit nodarbināti tā saucamā saimniecības komandē.”
Karagūstekņa Herberta Misiņa pastkarte onkulim Jūlijam Taubem, 1947. gada 20. jūlijs. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_137, 16. lp.
“Nupat sākas brīvprātīga vācu gūst[ekņu] pārskaitīšana par civilstrādniekiem uz 1 gadu. Tā kā pēc iedalītās kārtības mana atbrīvoš[ana] iznāk nāk[ama] g[ada] vidū, tad esmu nolēmis arī palikt par civilistu. Kaut gan nav vēl skaidrs, vai mūs latv[iešus] paturēs gūstā, vai atļaus saistīties civilā darbā. Runas klīst, ka mūs franči turot par vācu līdzskrējējiem un noziedzniekiem. [..] Esam iesnieguši daudzus lūgumus franču iestādēs, tāpat mūsu bēgļu pārstāvjiem un sūtn[im] Londonā un Vašingtonā. Esam piesūtījuši rakstus visām trimdas redakcijām Vācijā, Zviedrijā, Anglijā. Vai tiešām pasaule, mūsu vadošie darbin[ieki] nekā nevar darīt, lai mūs atbrīvotu? Franči stūrgalvīgi negrib mūs atlaist, ja nebraucam pie krieva.”
Atšķirīgāka situācija bija Francijā izvietotajās amerikāņu gūstekņu nometnēs. Dzīves apstākļi tur bija dažādi: no pārticīgas dzīves līdz apstākļiem, kur varēja knapi dzīvību izvilkt, kā, piemēram, lielajās nometnēs pie Marseļas un Šartrē. LSK bieži saņēma ziņas, ka gūstekņu nometnēs Francijā izveidojusies savdabīga situācija, kas kalpojusi par iemeslu latviešu gūstekņu dzīves apstākļu pasliktināšanai – nometņu iekšējo administrāciju amerikāņi mēdza nodot vācu gūstekņu rokās, kas, izmantojot labvēlīgo situācija, noteica savu kārtību. Lai to mainītu, LSK vērsās pie attiecīgajām instancēm, it sevišķi pie Starptautiskā Sarkanā Krusta Ženēvā. Visi bijuši spiesti atzīt, ka šāda parādība, kad vieni gūstekņi noteic pār citiem, nav normāla un ka tā novēršama. Kā risinājums tika apsolīts un realizēts LSK ierosinājums latviešu karavīrus izņemt no gūstekņu nometnēm un koncentrēt baltu tautu (arī starptautiskās) nometnēs. Līdz latviešu gūstekņu nošķiršanai par apstākļiem līdzās vāciešiem stāsta vairāki gūstekņu ziņojumi.
Gaisa spēku izpalīga Ginta Stipnieka (dz. 1927) ziņojums LSK par latviešu gūstekņu apstākļiem Marseļā un vāciešu nežēlīgo attieksmi. 1945. gada rudens. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 299. lp.
“Amerikāņi mūs aizveda uz 404. gūstekņu nometni pie Marseļas. Tā pa lielākai daļai sastāvēja no vāciešiem, kopskaitā apmēram 100 000 vācu gūstekņu, kas sadalījās aplokos pa 6000 gūstekņiem katrā aplokā. Te mēs bijām jau ap 200 latviešu. [..] Šī gūstekņu nometne bija ierīkota smilšainā apvidū un, uznākot smilšu vētrām, nebija, kur paglābties. Uznāca tāds karstuma vilnis, ka temperatūra sniedzās līdz 56 grādiem ēnā. Daudzi lietuvji un arī latvieši palika vājprātīgi no karstuma. Nometnes vadība, resp[ektīvi], visa nometne, atradās vācu rokās. Stingra vācu režīma gūstekņiem no plkst. 6 rītā līdz 17 pēc pusdienas bija nepārtraukti jāsoļo. Bet lielākā daļa gūstekņu izturēja tikai līdz plkst. 11, kad krita no kājām nost. Tad soļošanu pārtrauca, deva 1 stundu atpūtas, pēc tam nosēdināja visus rindā, nolīdzinot pēc šņores, un tādā veidā bija jānosēž līdz plkst.17, kad nolaida nometnes karogu un būtu jāsākas nakts atpūtai, bet patiesībā bija jāizpilda uzliktie sodi. Ja dienā kāds bija izdarījis kādu pārkāpumu, tad sodu uzlika visai grupai. Par sodu bija jāskalda akmeņi, sitot akmeni pret akmeni. Pa naktīm vajadzēja arī kaplēt, šo darbu vēlāk izveda uz akordu. Šīm mocībām bija izmeklēti speciāli vācieši, kuriem citu cilvēku sišana un mocīšana dara prieku, tie ar koka rundziņām sita kā vācu, tā pārējos gūstekņus, neprasot viņiem, vai viņš vainīgs vai nē. Tad iejaucās amerikāņi, koka rundziņu vietā ieveda ādas pipkas. Pipkotājus saucām par U.v.D. (Unteroffizier vom Dienst). Šādi U.v.D. vīri stāvēja rindā un, kad gājām pēc ēdiena, mums sava prieka pēc uzgāza. Šādu vīru bija apmēram 50 uz katriem 6000 gūstekņiem. Tie atņēma daudz labāku uzturu par pārējiem un lietoja gūstekņiem piešķirto devu, piem[ēram], šokolādi. Mūsu dienas uzturs bija 100 gr baltmaizes no rīta, pusdienās ¾ l zirņu zupa, ja nebija zirņu, piejauca piena pulveri, 100 gr baltmaizes vakarā. Šādos apstākļos mēs nodzīvojām 3 mēnešus. Vēlāk mūs, latviešus, igauņus un lietuvjus, novietoja 404. gūstekņu nometnes darba nometnē. Bija jāiet darbā gan pie amerikāņiem, gan citur, kur uzturs bija labāks, jo saņēmām 1200 kaloriju dienā. Tā nodzīvojām 1 mēnesi.”
Anša Garā ziņojums LSK par dzīvi Šartrē (Chartra) gūstekņu nometnē un vāciešu attieksmi 1945. gada 1. decembrī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 168. lp.
“Š. g. 10. aprīlī tiku ievainots un nosūtīts slimnīcā Leipcigā. Š. g. aprīļa otrajā pusē, kad biju jau kustības spējīgs, mani ievietoja Reinburgas kara gūstekņu nometnē Vācijā, kur paliku līdz š. g. maija beigām. Dzīves apstākļi nometnē bija drausmīgi. Bija agrs pavasaris. Nometne atradās netālu no Ziemeļjūras, kādēļ bija daudz nokrišņu. Tā apm[ēram] 2 nedēļas lija katru dienu. Nometnē dubļi bija līdz pusstilbam. Atradāmies zem klajas debess, kopa ievainotie un veselie. Gulējām dubļu bedrēs, ko izrakām ar rokām, jo darba rīku nekādu nebija. Ēdienu izsniedza nevārītā veidā: svaigus un žāvētus kartupeļus, zirņus, pupas. Maizi neizsniedza nemaz. Apmēram pusotra mēneša laikā, kamēr atradāmies minētā nometnē, kādas 6 reizes saņēmām 3–6 sausiņus. Silta ēdiena nedabūjām, pat kafiju nē, jo to izsniedza sausā veidā. Malkas mums nebija. Tāpat dzeramais ūdens bija dārga manta. Bija jāstāv apmēram 2 stundas rindā, lai dabūtu dzeramo ūdeni. Drēbes nekādas netika izsniegtas. Tāpat arī segas un apavi nē. [..] Praktiski apstākļus uzlabot arī nebija iespējams, jo nemitīgi plūda klāt sakautās vācu armijas masas. Š. g. 1. jūnijā tiku pārvietots Chartras kara gūstekņu nometnē Francijā. Tur apstākļi bija nesalīdzināmi labāki. Turienes klimats bija daudz kontinentālāks – nebija tik daudz nokrišņu. Ēdienu izsniedza sagatavotu un siltu. Saņēmām arī maizi. Nolietojušās drēbes, apavus un veļu apmainīja pret jaunām. Izsniedza segas. Dabūjām arī teltenes. Tāpat arī sanitārā palīdzība bija laba. Bet bija atkal jauna nelaime. Nometnes vadība bija vācu tautības gūstekņu rokās, amerikāņus nemaz neredzējām. Tie pret pārējiem gūstekņiem izturējās augstākā mērā negodīgi. Viņi maizi un arī zupu pārdeva pret pulksteņiem, tabakas precēm un vērtslietām. Bija sajūta, ka atrodamies vācu, nevis amerikāņu gūstā. Mēs, pārējie, saņēmām pārtiku tik mazās normās, ka drīzi vien novājējām tik tālu, ka straujas ķermeņa stāvokļa maiņas sajutām kā galvas reibumu un pat klupām. Mēs, baltieši, sākām protestēt pret šādu vācu rīcību, jo, dzīvojot šādos apstākļos, draudēja kustības nespēja. Izcēlās dažādi sarežģījumi. Vācieši nespēja tos novērst, kādēļ izsauca amerikāņus. Tā bija pirmā reize, kad mēs Chartras nometnē ieraudzījām amerikāņus. Tie mūs, baltiešus, novietoja atsevišķā daļā (cage). Šeit amerikāņi mūs nopratināja, kuri vēlas braukt atpakaļ uz Padomju Savienību. No 500 latviešiem 86 pieteicās atgriezties. Pārējos, kuri atteicās braukt, š. g. 23. jūnijā aizsūtīja uz Šērburgas kara gūstekņu nometni. Tur ārzemniekus ievietoja atsevišķā nodalījumā. Latviešu salasījās ap 500 vīru. Tur uzturs un dzīves apstākļi bija apmēram līdzīgi. Tad pie mums ieradās Sarkanās armijas poļitruki, kuri aģitēja par atgriešanos uz Padomju Latviju. Tos, kuri pieteicās, novietoja atsevišķā nodalījumā, deva labu uzturu un solīja visādus labumus. No latviešiem pieteicās apmēram 400 vīru. Mēs palikām apmēram 100 latvieši.”
Gaisa spēku izpalīga ģimnāzista Ilgoņa Katlapa vēstule par darba nometnēm Francijā 1945. gada 27. novembrī. Avots: LNA_LVA_F2176_1-v_40, 15.–17. lp.
“1945. gada 8. aprīlī esmu “humanitāro” amerikāņu gūsteknis, guļu dubļos un lietū, zem “zilas debess”, izsalcis, pārsalis, ar pārējiem 80 nelaimīgajiem 17 gadus vecajiem latviešiem gūstekņu nometnē pie Kreuznahas. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Tāpēc, ka es 1944. gada 17. augustā kā 1927. gadā dzimušais esmu iesaukts “gaisa spēku izpalīgos”. [..] Mēs gaidījām amerikāņus kā atbrīvotājus, jo mēs tak nebijām šauteni rokā turējuši… Kāpēc mēs tikām ievietoti darbu nometnēs Francijā pie uzbūves? Vācieši, kas ir karojuši pret amerikāņiem, tiek atlaisti no gūsta, bet mēs, tagad 18 gad[īgi] latvieši ne! Cik gadus tad mums 100% nevainīgiem būs vēl smagi jāvergo kā 20. g[adu] simteņa baltajiem vergiem? Pateicoties manam plaušu karsonim, esmu no Francijas vergu dārziem izkļuvis, bet manu biedru mokas neliek man miera… Kāpēc mēs tiekam no itāļiem un melnajiem sisti un mocīti? 800 latviešu skolnieku ir darbu nometnēs Francijā! Tā ir demokrātiskā humanitāte?”
Gūstekņa J. Aumaļa vēstule Kacena kungam par franču gūstu 1946. gada 17. decembrī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_157, 194. lp.
“Kādreiz cerējām, ka mūs franči visdrīzākā laikā atbrīvos, bet nu esam zaudējuši katru cerību. Esam pielīdzināti pilnīgi vāciešiem. Mūsu stāvoklis vēl vairāk ir pasliktinājies pēc krievu komisijas, kur mēs atteicāmies doties atpakaļ uz mūsu okupēto dzimteni. Ceram vēl vienīgi uz amerikāņiem, jo mēs visi esam amerikāņu gūstekņi, bet ne franču. Amerikāņi mūs kopā ar vācu karavīriem nosūtīja uz Franciju darbos. Esam šeit no pag[ājušā] gada rudens. Esam izvietoti pa darba komandām, fabrikās, pie lauksaimniekiem un citur. Mūsu stāvoklis ir ļoti bēdīgs, jo daudz kā trūkst. Nezinu, vai nav iespējams jums, Vācijā esošajiem, griezties pie amerikāņu valdības mūsu lietā. Ļoti lūdzu, vai nav iespējams mums nosūtīt kādus vecus laikrakstu numurus, jo nekā nezinām no ārpasaules, ja iespējams, sūtiet uz manu adresi, jo caur lāgeri sūtītie mums netiek nodoti.”
Gūstekņu repatriēšana uz PSRS
1945. gada vasarā tika novērotas krievu poļitruku veiktas aktivitātes, lai Francijas gūstekņu nometnēs mītošie latviešu karavīri atgrieztos PSRS. Poļitruku centieni bija vainagojušies panākumiem – laika posmā no Vācijas kapitulācijas līdz 1945. gada beigām kopumā repatriējās vismaz 3600 latviešu karavīru, no tiem piespiedu kārtā krievu rokās nonāca apmēram 500 no viņiem. Īpaši jārunā par latviešu gaisa spēku izpalīgu izvešanu no Marseļas 1945. gada jūlijā un augustā. Viņus turēja tādā izolācijā, ka LSK viņu labā neko nevarēja darīt. Vēlāk LSK panāca, ka latviešu kara gūstekņu izdošanai Padomju Savienībai no amerikāņu un franču okupācijas joslām nav nekāda pamata. Sākot ar 1946. gada februāri, Sabiedroto armiju virspavēlniecība (SHAEF) izdeva dažādus rīkojumus attiecībā uz baltiešiem, ka viņi nav Padomju Savienības pilsoņi un nav piespiedu kārtā repatriējami. Repatriēšanas draudus pilnībā novērsa arī leģionāru izskaitīšana no SS kategorijas un to pārcelšana uz atsevišķām nometnēm. Pēc tam repatriācija bija niecīga.
Kādēļ daudzi latvieši pieteicās atgriezties? Krievi, izmantojot situāciju, ka gūstekņi ir atrauti no ārpasaules, maldinājuši tos, ka visi latvieši Rietumus pametuši, citi gūstekņi cerējuši sastapt savus piederīgos okupētajā Latvijā, bet vēl lielāks skaits gribējuši pārvietošanas laikā rast izdevību bēgt, kas gūstā bijis neiespējami.
Latviešu gaisa izpalīgu, karavīru un citu saraksts, kuri 1945. gada augusta beigās no Marseļas tika sūtīti uz Padomju Savienību. Avots: LNA_LVA_F2176_1-v_40, 25-27. lp.
Ziņojums par gūstekni Otto Zaķi, kurš izbēga no krievu organizētās repatriācijas, 1945. gada 13. novembris. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_133, 228.lp.
“1945. gada novembrī izbēgu no transporta, ceļā no Bongewall-Saind Cland, kur atrodas krievu repatriācijas centrālā nometne, uz nezināmu mērķi krievu apgabalā. [..] Kamēr mēs bijām Bongewalā, tur pienāca vēl viens transports, kurš sastāvēja no 300 latviešiem.To starpā bija 3 virsnieki. Viņu morāliskais un veselības stāvoklis bija ļoti slikts. Lielākā daļa nāca no Cherburgas nometnes, kurā pēc viņa stāstiem, ap 300 latvieši, nomira no bada tīfa. Viņi bija nonākuši pat tik tālu, ka ļāvušies par pus maizi, no senegāliešiem izvaroties. Lielākā daļa no paklīdušajiem bija gaisa izpalīgi, kuri nāca no visām frontēm. uz komandām viņus nelaida, ta kā pārtika bija daudz sliktāka, par to, ko saņēma vācieši. Tādēļ arī, kad viņa saņēma labāku pārtiku no krieviem, viņu uzskati pret tiem bija diezgan labvēlīgi.”
Gūstekņa Pāvila Lides ziņojums par piespiedu kārtā krievu aizvestiem gaisa spēku izpalīgiem. 1945. gads. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 64. lp.
“Ar 13 . augustu ieradušies PSRS pārstāvji un, uzskatot par PSRS pilsoņiem, pārņēmuši latviešu zēnus savā rīcībā un paziņojuši, ka jāgatavojoties braukšanai uz Padomju Savienību un ka atteikušos sagaida sods – 20 gadi SS nometnē un citi soda mēri. Bet vislielāko iespaidu atstājis uz zēniem tas, ka viņiem no vairākām pusēm pateikts, ka visi latvieši no ārzemēm un arī no Vācijas jau aizbraukuši uz Latviju un atrodoties savās dzīvesvietās. Arī šīs nometnes daļas vadītājs amerikāņu ukrainietis uzstājies krieviem par labu. Visi zēni sadalīti vados un bataljonos; teikts, ka sūtīšot uz Leipcigu, pēc tam uz Minsku, kur katrs varēšot braukt 2 mēnešu atvaļinājumā uz savu padomju republiku, resp[ektīvi], Latviju, pēc kam iedalīšot viņus no jauna Sarkanajā armijā. Zēni paši sadalījušies pa 30 uz vagonu, bet no katriem 30 atdalīti pa 2–3 un viņu vietā ielikti citi, apmēram 30–40 gadu veci latvieši un puskrievi, kas sabijuši koncentrācijas nometnēs Vācijā un kurus zēni uzskatījuši par poļitrukiem. Visi ietērpti amerikāņu drebēs ar uzkrāsotu sarkano zvaigzni uz piedurknes un cepures. 23. augustā izbraukuši no Marseļas. Šajā ešelonā bijuši apm[ēram] 450 latviešu, 300 lietuviešu, 50 igauņu un 300 Pievolgas vāciešu. Palikuši vēl nometnē apm[ēram] 200 lietuviešu un 20 latviešu, kuri atteikušies braukt, jo labāk miršot tepat uz vietas.”
Liecinieces Katrīnes Salavas vēstule LSK pārstāvim Spricim Paeglem par sastaptajiem gūstekņiem 1945. gada 25. septembrī. Avots: LNA_LVA_F2176_1-v_40, 36., 37. lp.
“Šodien, braucot mājās no Detmoldas, kurp bijām kopā ar Kapsis kundzi aizbraukušas ievākt ziņas par piederīgiem, Bebras stacijā redzējām sekojošo. Pienāca liels ešelons, ap 40 vagonu sastāvā, ar padomju pilsoņiem un pilsonēm. Varēja dzirdēt latviešu, lietuviešu, krievu un poļu valodas. Mēs stāvējām uz perona un brīnīdamies novērojām šo vilcienu. Mums pie krūtīm bija piespraustas latviešu nacionālās nozīmes. Tad pie mums pienāca 4 jauni zēni, uzrunāja mūs latviski un prasīja, vai mēs latvietes un no kurienes. Teicām, ka mēs esam latvietes no tuvējās latviešu nometnes Fuldā, prasījām viņiem, kurp viņi braukdami. Viņi teica, ka braucot no Francijas uz Padomju Latviju. Viņi esot Francijā bijuši kā kara gūstekņi (bijuši vācu armijā kā gaisa izpalīgi un arī latviešu leģionāri). Šinī ešelonā esot latviešu ap 150 cilvēku. Francijā esot palikuši arī vēl nedaudzi latvieši. Franči ar viņiem apgājušies pārāk necilvēcīgi – dauzījuši un piekāvuši līdz nāvei, izsituši zobus. Bijuši gadījumi, kad dažu nakti no sitieniem miruši līdz 15 cilvēku. Uzturs sastāvējis no 3 zaļiem kartupeļiem un maza gabaliņa maizes dienā, viņi no bada bijuši uztūkuši. Ievērojot šādu franču necilvēcību un krievu dotos solījumus katru aizsūtīt uz viņa agrāko dzīvesvietu, viņi atdevušies krievu rīcībā un aizsardzībā un braucot uz Padomju Latviju. Franči latviešiem pārmetot žīdu nošaušanu un ieskaitot latviešus vācu SS asins grupā kopā ar vāciešiem. Šiem zēniem pie cepures bija mazas sarkanas Padomju Krievijas zvaigznes. Uz mūsu aizrādījumu, ka Vācijā katrā lielākā pilsētā ir latviešu nometnes amerikāņu un angļu aizsardzībā un tamdēļ labāk būtu uz padomiju nebraukt, bet no ešelona aizbēgt – jaunieši, kuru skaits jau bija palielinājies līdz 10–15 cilvēku, aizbildinājās, ka viņiem esot bail bēgt, jo krievi tā kā tā atkal noķeršot. Arī mēs, t. i., tie latvieši, kuri atradās nometnēs, nezinot, kas ar mums notikšot. Kaut gan daži jaunieši sāka pārdomāt un spriest par bēgšanu. Daļa pienākušo likās esam kreisi noskaņota un zobojās par mums, ka mēs esot gan “labas ziņas atnesušas”. Par mūsu sarunu kāds bija paziņojis krievu virsniekiem, kas pavadīja ešelonu, un tā kā mēs no visām pusēm tikām itin kā ielenktas, tad atradām par labāku no perona aiziet, teicot braucējiem, lai sveicina dzimteni. Kad vilciens bija aizgājis, tad ievērojām, ka daži poļi bija no vilciena izbēguši. Fuldas nometne, 1945. g. 25. IX”
Latvijas Sarkanais Krusts bija konstatējis arī gadījumus, kad latviešu gūstekņi pēc atbrīvošanas bija pievienojušies franču armijas dienestam vai tie tika ieskaitīti ārzemnieku leģionā, aizstāvot Francijas intereses karalaukā – tādi bija ap 200 latviešu. Taču pienākumi vairākumā gadījumu bija saistīti ar sauszemes mīnu likvidēšanu un līdzīga rakstura bīstamiem uzdevumiem, kas daudzos gadījumos beigušies arī ar letālām sekām.
LSK pilnvarotā O.Lapsas ziņojums par latviešu karavīriem franču armijas dienestā. Nezināms datums. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_128, 13. lp.
“Uzzināju par kādas jaunas latviešu karavīru vienības eksistēšanu, bez jau minētās Kaiserslauternā. Stājos sakaros ar šīs vienības vecāko serž[antu] Alfredu Lāci, kurš paskaidroja, ka vienība dibināta kā palīgvienība pie franču okupācijas spēkiem un tās uzdevumi gūstekņu un politisko apcietināto apsardzība un pavadīšana dzīvību apdraudošos darbos (Zigfrida līnijas demīnēšana un saspridzināšana). Atlīdzība RM 150. Uzturs labs 2500–3000 kal[oriju] dienā. Ietērps – franču armijas uniforma.”