Dienvidi

Itālija

Itālijas frontē liela daļa latviešu nonāca amerikāņu gūstā jau 1945. gada aprīlī, bet atlikušie – ar vācu armijas daļēju kapitulāciju 1945. gada 2. maijā. Visus šos gūstekņus, kopskaitā ap 500, internēja Itālijā – galvenokārt nometnēs pie Neapoles un Rimini.

Karagūstekņu nometne pie Foggia lidlauka Itālijā, kur tika ieslodzīti latviešu gaisa spēku izpalīgi. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu gaisa spēku izpalīgi karagūstekņu nometnē pie Amendolas lidlauka Itālijā. Avots: Latvijas Kara muzejs.
Latviešu gaisa spēku izpalīgi karagūstekņu nometnē pie Amendolas lidlauka Itālijā. Avots: Latvijas Kara muzejs.

LSK pilnvarotā pārstāvja Itālijā Jāzepa Čamaņa vēstules fragments R. Liepiņam 1946. gada 16. maijā. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_144, 30. lp.

“Mūsu, kara gūstekņu, stāvoklis nav tik ļauns, kā tas Jums savā laikā tika attēlots. Mūsu Komitejas loceklis priesteris Bečs Komitejas uzdevumā, saņemdams arī plašas pilnvaras no Vatikāna, pirms Lieldienām apmeklēja gūstekņu nometnes, kurās atradās latvieši. [..] Uzturs, novietnes, kā arī apģērbs esot ļoti apmierinošs. Galvenais, par ko visi gūstekņi sūdzas, ir neziņa par savu turpmāko likteni, neziņa par piederīgiem, kā arī aizvien sāpīgāk esot izjūtams brīvības trūkums, jo jau pagājis gads, kopš viņi atrodas noslēgti no ārpasaules aiz dzeloņstiepuļu žoga.”

Itālijas gūstekņi parasti bija iesaistīti dažādās darba komandās. Kas varēja Vācijā uzrādīt piederīgos, tos atlaida 1946. gada pavasarī un vasarā. Taču daļa Itālijā esošo latviešu gūstekņu, kam piederīgo nebija, atradās neparastas situācijas priekšā. Itālijas valdība nebija ar mieru nevienam no viņiem pēc atbrīvošanas dot iespēju palikt Itālijā, bet izceļot no Itālijas tiem arī nebija nekādas iespējas. Talkā nāca Latviešu palīdzības komiteja Romā ar bijušo izglītības viceministru Jāzepu Čamani priekšgalā, kurš vienlaikus bija arī LSK pilnvarotais Itālijā.

LSK pilnvarotā Itālijā Jāzepa Čamaņa ziņojums par latviešu gūstekņiem. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_145, 46. lp.

Savas darbības laikā J.Čamanis viesojās Sabiedroto galvenajā kara pārvaldē pie Neapoles ar lūgumu atbrīvot karagūstekņus. Pretī tika dots solījums visus latviešu karagūstekņus novietot vienkopus vienā vai divās gūstekņu nometnēs. Viņš vairākkārt griezās arī pie Starptautiskā sarkanā krusta, UNRRA un pie Svētā Krēsla Vatikānā pēc palīdzības, taču par nožēlu šai intervencijai nebija panākumu, un Vatikāns no savas puses jau bija ievadījis sarunas ar Dienvidamerikas valdībām par iespējamu latviešu karavīru pārvietošanu uz turieni. Lai to nepieļautu, LSK griezās pie amerikāņu okupācijas pārstāvjiem Itālijā ar ierosinājumu latviešu kara gūstekņus pārsūtīt uz attiecīgām zonām Vācijā. Sabiedrotie tam piekrita, un visi no Itālijas uz Vāciju pārsūtītie drīz pēc tam tika atbrīvoti, un Čamanis 1947. gada aprīlī ziņoja LSK Galvenajai pārvaldei Eslingenē, ka visi latviešu karavīri Itālijā atbrīvoti.

Daļai latviešu karavīru, atbrīvojot viņus no gūsta Itālijā, atlaišanas dokumentos latviešu leģions bija atzīmēts kā Waffen SS leģions, kas daļēji izskaidro ignoranci vai pat ļaunprātību no gūstekņu nometņu kancelejas darbinieku puses. Katru šādu tautieti no jauna varēja apcietināt vai pakļaut denacifikācijas likumam.

Karagūstekņu saraksti

Saraksts ar latviešu karavīriem, kuri tika pārvesti no Rimini gūstekņu nometnes uz Vāciju atbrīvošanai. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_145, 5. lp.
Saraksts ar Neapoles nometnē mītošajiem latviešu gūstekņiem. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_145, 26.- 27. lp.
Saraksts ar latviešu karavīriem Itālijā, kuri aizbraukuši uz Latviju. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_157, 62. lp.
Mārtiņa Ozoliņa lūgums LSK direktoram R.Liepiņam sniegt ziņas par dēla Arnolda-Voldemāra Ozoliņa iespējamo atrašanos Itālijas gūstekņu nometnēs, 1946. gada 27. marts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_11, 74. lp.
LSK ģenerālsekretāra vietnieka M.Ratermaņa atbilde Mārtiņam Ozoliņam par dēla Arnolda-Voldemāra Ozoliņa meklēšanu, 1946. gada 3. maijs. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_11, 76. lp.

Latviešu gūstekņa Itālijā Ādama Arnolda Berga pastkarte Latvijas Sarkanajam Krustam. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_13, 89. lp.

Latviešu gūstekņa Itālijā Voldemāra Isaka pastkarte Latvijas Sarkanajam Krustam ar lūgumu pēc lasāmvielas. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_20, 93. lp.

Fragments no intervijas ar bijušo leģionāru Jāni Šmitu, kurš bija nosūtīts uz Itāliju cīņā ar partizāniem. Liecība par amerikāņu gūstu Itālijā. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.

Ēģipte

Bija zināms, ka latviešu karavīri atradās Vācijā, Austrijā, Francijā, Beļģijā, Itālijā un Zviedrijā, bet nebija ziņu, ka tiem būtu bijis jāmēro tālāki ceļi. Neliela daļa latviešu, ko angļu spēki internēja 1945. gada aprīlī Itālijā, kopā ar vāciešiem tika turēta starptautiskajā gūstekņu nometnē Ēģiptē. 1946. gada 20. aprīlī no Ēģiptes līdz latviešu pārstāvniecībai Klāgenfurtas pārvietoto personu nometnē Austrijā pienāca šāda ziņa.

“Esam nedaudzi desmiti latviešu nonākuši kā angļu gūstekņi Ēģiptē. Gandrīz vai visi neko nezinām par saviem piederīgiem un pazīstamiem. Mūsu katra lielākā vēlēšanās būtu atkal tos reiz sastapt, tādēļ, šīs cerības vadīti, rakstam šo vēstuli uz Jūsu nometni, kuras adresi uzzinājām nejauši no kāda angļu žurnāla. Nosūtām daļēju sarkstu par mūsu tautiešiem un ceram tādu pašu saņemt no Jums. Ja Jums būtu iespēja, būtu vēlams šeit uzdotos tautiešu vārdus darīt zināmu pārējiem latviešiem. Mēs esam sekojoši: Alfreds Vinčels no Rīgas, Roberts Dambūtis no Rankas, Žanis Deķis no Rīgas, Rūdolfs Hermanis – Nīgrandes, Kārlis Brauns – Sakas, Kārlis Putenis – Alojas, Jānis Jelnieks – Abrenes, Rūdolfs Kreituss – Rīgas, Jānis Mediņš – Skaistkalnes, Alberts Levics – Sātiņiem, Jānis Glāzers – Valmieras, Alberts Vītoliņš – Rīgas, Augusts Lubavs – Vainīšiem, Pēteris Irmejs – Salacas, Ansis Purvītis – Rīgas, Teodors Zirnis – Rīgas, Pāvils Patāns – Daugavpils, Jānis Ozoļiņš – Alūksnes un vēl daudzi citi. Gaidām atbildi.” Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 391. lp.

Pieejamie avoti liecina, ka dzīves apstākļi Ēģiptes gūstekņu nometnē bijuši labvēlīgi. Dzīvi gūstekņu nometnē latviešu gūstekņi raksturoja kā apmierinošu. Grūti panesams bijis vien nepierastais Ēģiptes klimats. Ēdiens nometnē bijis labs un par darbā nopelnīto naudu varēja iegādāties cigaretes, apmeklēt kino un citus sarīkojumus. Strādājošie dabūjuši papilddevas. Gūstekņi apgādāti ar apaviem un apģērbiem. Labi nostādīta bijusi arī medicīniskā palīdzība. Kustības brīvība starptautiskajā nometnē bijusi daudz lielāka nekā vāciešiem. Gūstekņi rosīgi darbojušies pašdarbības pasākumos, mācījušies valodas, rīkojuši pārrunu vakarus, lasījuši referātus un izdevuši savu žurnāliņu. Netrūka izdevības apmeklēt koncertus, teātra izrādes un sporta sacīkstes. Tautieši ļoti ilgojušies pēc lasāmvielas latviešu valodā un labprāt redzēja uz lasāmgalda latviešu laikrakstus un grāmatas. Vēstules viņi saņēmuši arī no okupētās Latvijas. To saturs viņos nostiprinājis pārliecību, ka dzimtenē nevar atgriezties. Pirms šo vēstuļu saņemšanas bijusi vērojama krievu aģitatoru darbība – pēc PSRS pārstāvju aicinājuma Sarkanajā armijā iestājušies un nosūtīšanai uz PSRS aizbraukuši 12 latvieši.

LSK sastādīts saraksts ar latviešu karagūstekņiem Ēģiptē. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 386. lp.

LSK pārvaldei saņemot informāciju par šiem gūstekņiem, tā nekavējoties par to informēja sūtniecību Londonā, lūdzot attiecīgu Lielbritānijas valdības rīcību latviešu atbrīvošanai. Diemžēl lieta ievilkās, un tikai pēc gada latviešu karavīri no Ēģiptes tika pārvesti uz Vāciju – Dahavas nometni pie no Itālijas atvestajiem latviešu karavīriem, no kurienes visus arī atbrīvoja.

LSK direktora R.Liepiņa ziņojums Latvijas sūtnim un ārkārtējo pilnvaru nesējam Londonā K.Zariņam par latviešu gūstekņiem Ēģiptē. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_143, 385. lp.
LSK direktora R.Liepiņa lūgums atbrīvot no Dahavas nometnes no Itālijas un Ēģiptes atvestos latviešu karavīrus, 1947. gada 21.aprīlis. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_20, 73. lp.

Mācītāja Arnolda Liepiņa raksts “Būsim vienoti mīlestība” par gūstekņiem no Itālijas un Ēģiptes Eslingenē 1947. gada 26. aprīlī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_144, 8. lp.

Pēdējās dienās kādā gūstekņu nometnē ir atvesti 46 kara izpalīgi no Itālijas un 13 no Ēģiptes. Prieks bija redzēt, ka ne piramīdu, ne citronu zemju saules svelme, nedz divgadīgā gūstniecība nav varējusi latvju zēnus salauzt. Joprojām tie ir mundri un morāliski stipri, tik ilgojās brīža – tikt reiz piederīgo un tautiešu vidū. Katru rītu tie kārtīgi saņem savu “poridžu”, tāpat dienas devas un tabaku un jūtas paēduši. Kad piesolīju mūsu tautiešu palīdzību, tad ar dziļu gandarījumu sirdī saņēmu viņu vecākā Viļa Rutka [..] noteiktu atbildi: nē. Viņš gan neatteicās pieņemt palīdzību, ja tas būs vajadzīgs tad, kad atstāšot drāšu žogu. Tikai daļai, sev[išķi] ēģiptiešiem, ir nepieciešams apģērbs.”