Par sagūstīto latviešu karavīru dzīves apstākļiem un cīņu par atbrīvošanu no gūsta rūpējās Latvijas Sarkanais Krusts (LSK) un Latviešu Centrālā komiteja.
Pēc Baltijas valstu atkārtotas okupācijas Latvijas Sarkanais Krusts 1945. gada pavasarī atjaunoja darbību trijās Rietumvācijas zonās, Austrijā, Beļģijā un pie Vatikāna. Karadarbība, vajāšanas un bēgļu gaitas nostādīja latviešus neapskaužamā situācijā, jo atgriezties uz padomju varas okupēto Latviju lielākā daļa atteicās. Svešajos apstākļos pastāvēja lielas grūtības eksistences nodrošināšanai, tāpēc Latvijas Sarkanā Krusta galvenā misija bija palīdzēt trūkumā un grūtībās nonākušajiem latviešiem, tostarp karagūstekņiem, lai apmierinātu to pamatvajadzības un panāktu viņu drīzu atbrīvošanu. Ievērojamu palīdzību pilnvērtīgai LSK darbībai sniedza arī UNRRA (United Nation Relief and Rehabilitation Administration – Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un rehabilitācijas aģentūra) un vēlāk IRO (International Refugee Organization – Starptautiskā bēgļu aprūpes organizācija).
Vācijā tika izveidotas divas LSK pārvaldes. Pārvaldi Lībekā (britu okupācijas zonā) vadīja Nikolajs Vētra – bijušais Veselības veicināšanas biedrības priekšnieks, bet pārvaldi Heidenheimā (amerikāņu un franču okupācijas zonā ) Roberts Liepiņš – bijušais Latvijas finanšu ministrs un Tautas Palīdzības administratīvās direkcijas vadītājs. 1945. gada rudenī LSK pārvalde amerikāņu un franču okupācijas zonā pārcēlās no Heidenheimas uz Eslingeni. Mazliet vēlāk Detmoldā izveidojās LSK Galvenā valde, ko vadīja LSK vicepriekšsēdētājs Spricis Paegle.
Rūpes par karagūstekņiem apgrūtināja tas, ka bijušie karavīri un gaisa spēku izpalīgi atradās ne vien Vācijas dažādās nometnēs, kara slimnīcās un lazaretēs, bet arī Francijā, Beļģijā, Itālijā un citviet. LSK bijušo karavīru aprūpes nozare aptvēra plašu pilnvaroto tīklu un daudzus darbības veidus, kas visi kalpoja vienam mērķim – pēc iespējas sniegt garīgu un materiālu atbalstu vēl gūstā esošiem latviešu karavīriem, kā arī gādāt par viņu atbrīvošanu, bet pēc atbrīvošanas rūpēties par viņu iesaistīšanu kopīgā tautiešu saimē un uzņemšanu bēgļu nometnēs. Šo darbu sadalīja šādos darbības sektoros:
- Bijušajiem karavīriem – kā gūstā esošiem, tā arī atbrīvotiem – izsniegti apģērbi, apavi, proviants paciņu veidā, kā arī ceļa maize.
- Segti ceļa izdevumi, kas radās pārvietošanās un piederīgo meklēšanas gadījumos, kā arī tad, kad bijušie karavīri devās uz atlaišanas vietām labot attiecīgos ierakstus atlaišanas dokumentos.
- Sūtīti laikraksti, garīga un laicīga satura grāmatas, kalendāri utt. gūstekņu nometnēs esošiem karavīriem.
- Veikts bijušo karavīru un viņu piederīgo meklēšanas darbs caur LSK, kā arī pārējām kartotēkām, Latvijas sūtniecībām un LSK nodaļām ārzemēs, Starptautisko Sarkano Krustu un presi.
- Izsniegti naudas pabalsti.
- Nepieciešamības gadījumos izdarīta bijušo karavīru ievietošana attiecīgās slimnīcās un sanatorijās.
- Sniegtas izziņas un palīdzība dokumentu sagādāšanā attiecībā uz gūstekņu nometnēs esošo karavīru atbrīvošanu.
- Sniegta palīdzība attiecībā uz atbrīvoto karavīru dokumentu ierakstu labošanu militārās iestādēs.
- Veikta jau atbrīvoto karavīru izvietošana pa nometnēm, novirzot viņus uz vietām, kur ir uzņemšanas iespējas.
- Protēžu un zobārsta izdevumu segšana.
- Kontaktu nodibināšana ar attiecīgām darbnīcām un iestādēm, kas ražoja un pārzināja protēžu un ortopēdisko apavu ražošanu un atļauju izsniegšanu.
Liela loma karagūstekņu piederīgo meklēšanā bija LSK un Latviešu Centrālās komitejas veidotajai latviešu bēgļu kartotēkai. Visu bēgļu nometņu laiku tajā tika apkopotas ziņas par Latvijas pilsoņiem, kuri devās bēgļu gaitās uz Vāciju un citām valstīm pēc Otrā pasaules kara. Ievāktās ziņas aptver laika posmu no 1943. līdz 1951. gadam un tajā tika reģistrētas ap 130 00 personas. Kad sākās masveida izceļošana no Vācijas uz jaunajām mītnes zemēm, kartotēka tika pārvesta uz Lielbritāniju un glabājās latviešu mājā Almēlijā. Kartotēku 1995. gadā pēc vienošanās ar Latviešu Nacionālo Padomi Lielbritānijā ieguva Latvijas Valsts arhīvs. Ar digitalizētajām bēgļu kartītēm un leģionāru personu apliecienošu dokumentu datiem iespējams iepazīties šeit – http://diaspora.arhivi.lv/
Karagūstekņa Jāņa Mottes lūgums LSK kartotēkā atrast ziņas par brāli Alfrēdu Motti, 1946. gada 3. marts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_9, 298.lp.
Karagūstekņa Ernesta Āboliņa lūgums LSK kartotēkā atrast ziņas par sievu un bērniem, 1946. gada 12. marts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_11, 204.lp.
LSK pilnvaroto darbības vadlīnijas bija šādas:
- Materiālais atbalsts, LSK pilnvarotajiem sadarbojoties ar vietējo latviešu bēgļu nometņu vadībām un mācītājiem. Nenogurstoši rūpēties par latviešu karavīru–gūstekņu nepieciešamo pārtiku, veļu, drēbēm u. c.
- Vēlams, lai latviešu gūstekņu nometnes uzņemtos “krustmāšu” pienākumus par noteiktām gūstekņu nometnēm un palīdzētu koordinēt aprūpes darbu.
- Gādāt par viņu garīgo kalpošanu, talkā aicinot tuvākos mācītājus, noturot dievkalpojumus un izdalot Svēto sakramentu, izplatot Bībeles un garīga satura rakstus.
- Veikt pilnīgu karagūstekņu apzināšanu un ziņot LSK vadībai.
- Steidzīgi ziņot par katrām pārmaiņām gūstekņu personu sastāvā un dzīves apstākļos.
- Pēc iespējas gūstekņus apmeklēt vienai un tai pašai personai un vienam un tam pašam mācītājam, jo pieredze rādīja, ka gūstekņu nometņu administrācijā nelabvēlīgu iespaidu atstāja pārstāvju maiņa, nometnes apmeklējot.
- LSK cieņas un pašu karavīru labā stingri raudzīties, lai tiktu izpildīti gūstekņu nometņu administrācijas noteikumi attiecībā uz paciņu saturu, vēstulēm, laikrakstiem u. c.
- Tika novēroti gadījumi, ka atlaistie karavīri–gūstekņi nonāca neziņā un izmisumā tā iemesla dēļ, ka daudzas bēgļu nometnes jaunus iemītniekus vairs neuzņēma. Pilnvarotajiem bija jādara viss iespējamais, lai to mainītu.
Kolīdz uzzināja par karavīru atrašanās vietām, tur ieradās LSK pārstāvji, lai uz vietas iegūtu sīkākas ziņas un sāktu aprūpi. Militārās iestādes šādu ziņu vākšanu sākotnēji ierobežoja, kādēļ izmantoja stāvokli, ka gūstekņu nometnes bija pieejamas mācītājiem, kam ļāva latviešu valodā noturēt dievkalpojumus. Izdalītajās dziesmu grāmatās bieži atrada iestumtas zīmītes ar gūstekņu vārdiem un nepieciešamajām ziņām, kas nodibināja pirmās saites ar ārpasauli. LSK pārvalde iesaistīja ev. lut. mācītāju Arnoldu Liepiņu, bijušo Rīgas garnizona mācītāju, par karagūstekņu nozares vadītāju. Francijā un Beļģijā līdzīgās lietās Sarkanā Krusta uzdevumā darbojās mācītājs Jānis Romans. Galvenos militāros štābus apmeklēja Romas katoļa bīskaps Jāzeps Rāncans, parasti kopā ar citiem LSK pilnvarotiem pārstāvjiem. Gūstekņu un civilinternēto labā pūlējās visu konfesiju baznīcas, tuvinieki un patriotiski noskaņoti tautieši. Sevišķi izcēlās sievietes, kuras uzņēmās vākt ziedojumus, apmeklēt slimnīcas un sagādāt papildus uzturu.
Atbrīvoto karavīru sniegtās ziņas LSK par sagūstīto latviešu karavīru atrašanās vietām.
Ziņojums R.Liepiņam par Baireitas latviešu aprūpības biroja palīdzību latviešu karavīriem.
Vākto ziedojumu saraksti
Gūstekņu pārvietošana no SS nometnēm un cīņa pret gūstekņu repatriēšanu uz PSRS
Aiz pārpratuma vai apzināti sākotnēji briti, amerikāņi un franči uztvēra latviešu karavīrus kā SS formāciju aktīvus locekļus un kā tādus ievietoja SS nometnēs kopā ar vāciešiem. Tikai ar lielām pūlēm un ilgākam laikam paejot, LSK izdevās panākt to, ka latviešu leģionārus par piederīgiem SS vairs neuzskata.
Lietas pareizu nostādīšanu apgrūtināja attiecīgās dokumentācijas trūkums. Latvijas Sarkanā Krusta SOS sauciens tautiešiem iesūtīt mobilizācijas rīkojumus, katru dokumentāciju, kam būtu kāds sakars ar Latviešu leģionu, deva panākumus, pierādot, ka Latviešu leģions bija vācu okupācijas varas nelikumīgi mobilizēts.
Otra nopietna problēma bija karagūstekņu repatriācijas draudi uz PSRS. Jaltas konferences nolīguma slepenajā papildu protokolā (1945. gada 11. februāris) Rietumu Sabiedrotie ar Padomju Savienību bija vienojušies, ka izdos Padomju Savienībai visus tās pilsoņus, kas nonākuši viņu rokās, neizslēdzot repatriāciju piespiedu kārtā. Uzskati dalījās par to, vai kara gūstekņi ir Padomju Savienības pavalstnieki. Krievu pārstāvji baltiešu bēgļus izsludināja par saviem pavalstniekiem (piemēram, Potsdamas konferencē 1945. gada 25. jūlijā), bet angļi un amerikāņi tos par tādiem neatzina. Visas tās personas, kurām pirms 1939. gada 1. septembra nebija Padomju Savienības pavalstniecības, viņi par tādām arī neuzskatīja un piespiedu repatriācijas noteikumus uz viņiem neattiecināja. Viņi skaitījās “apstrīdētas tautības/pavalstniecības” personas, kuras tagad ir repatriējamas tikai pēc pašu izteiktas vēlēšanās. Taču neizpalika daudz dažādu pārpratumu, kas pakļāva gūstekņus nelabvēlīgām situācijām repatriēties.
Lai novērstu latviešu gūstu SS nometnēs un iespējamos piespiedu repatriācijas draudus, 1945. gada 4. jūnijā LSK delegācija R. Liepiņa, J. Pusbarnieka un K. Kalniņa sastāvā apmeklēja Heidenheimas militārās pārvaldes pārstāvi drošības dienesta priekšnieku pulkvedi Kolonelu Seiloru (Colonel Sailor), kuram bez Heidenheimas bija pakļauti vēl deviņi apkārtējie apriņķi, lai iesniegtu viņam memorandu attiecībā uz latviešu karavīru faktisko stāvokli, latviešu leģiona organizēšanās gaitu un uzvedumiem.
LSK iesniegtā memoranda noraksts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_126, 4.-9.lp.
Delegācija īsumā iepazīstināja Seiloru ar apstākļiem, kādi pastāvēja Latvijā padomju un vācu okupācijas laikā, norādot uz latviešu tautas zaudējumiem un upuriem, it sevišķi tautas dzīvā spēka ziņā, un uzsverot, ka vislielākās rūpes šobrīd pastāv leģionāru likteņu dēļ, kurus Sabiedrotie nepareizi jauc ar vācu SS vīriem. Uz Seilora iebildumiem, ka grūti esot atšķirt vienus no otriem, delegācija atbildēja, ka tā ar savu memorandu cerot pierādīt pretējo.
Ieskatījies iesniegtajā sešu lapu garajā memorandā, kuram klāt bija pievienoti tulkojumi angļu valodā no dažādiem mobilizācijas rīkojumiem un kas saturēja pierādījumus, 1) ka latviešu vīru 21 gada gājums (1906–1926) iesaukts leģionā piespiedu kārtā pretēji starptautisko tiesību noteikumiem, 2) ka leģions nekad nav karojis pret Sabiedrotajiem rietumos un 3) leģionam nav nekā kopēja ar vācu SS. Turpmākajā sarunā par latviešu turpmākajiem likteņiem amerikāņu ieņemtajā apgabalā Seilors skaidroja:
- Latviešu SS leģionāri, tāpat kā citu tautību leģionāri, līdz lietas noskaidrošanai tikšot izņemti no kopējām nometnēm un novietoti sevišķās mītnēs; pāri darīts nevienam netikšot, izņemot kara noziedzniekus.
- Uz PSRS pret savu gribu Baltijas valstu pilsoņus nesūtīšot.
- Latvieši paši vēlāk varēšot izvēlēties galīgo dzīvesvietu, kā arī pieņemt piemērotu darbu šeit vai citur.
Latvijas Sarkanais Krusts Beļģijā
Nozīmīgu ieguldījumu karavīru dzīves apstākļos sniedza LSK Beļģijas nodaļa (LSKB), kas uzņēmās rūpes par latviešu karagūstekņu lielāko nometni Zēdelgemā Beļģijā.
LSKB sāka darbību 1945. gada 30. septembrī, un kā galvenais veicamais uzdevums tam bija latviešu karavīru aprūpe. LSKB iesākumā nācās strādāt bez jebkādiem naudas līdzekļiem, un visus darbus apņēmās veikt labprātīgi paši valdes locekļi: valdes priekšniece Ērika Valtere, priekšnieces vietnieks mācītājs K. Grikmans, kasieris mācītājs J. Romans, sekretāre A. H. Gulbis, mantzine G. Gombert. Biroja vadība tika uzticēta valdes priekšniecei Ērikai Valterei, bet karavīru nometņu apmeklēšanu uzņēmās mācītāji Grikmans un Romans. Karavīru aprūpes darbs risinājās divos virzienos: pirmkārt, nodot tālāk uz nometni ziedojumus, ko dažādas organizācijas un atsevišķas personas citās zemēs sūtīja karavīriem uz Beļģiju, otrkārt, rast līdzekļus un iespējas, kā noorganizēt patstāvīgu palīdzības sniegšanu nometnes iemītniekiem.
Pirmajos mēnešos LSKB varēja darboties karavīru labā, tikai palīdzot atrast piederīgos dažādās zemēs un nodibinot ar tiem sakarus, piegādājot karavīriem ziņas no ārpasaules un nedaudzos sainīšus, kurus viens otrs civilais bēglis Beļģijā varēja tiem veltīt. Saziedotos saiņus mācītāji Grikmans un Romans pirmajā laikā nesa nešus uz nometni, salā un lietū mērodami vairākus kilometrus garo ceļu no Zēdelgemas stacijas uz karagūstekņu nometni Nr. 2227.
1945. gada Ziemassvētkos LSKB jau izdevās savākt lielāku skaitu saiņu, ko bija sagādājuši Beļģijas latviešu kolonijas locekļi. Tiem vēl pievienoja sūtījumus, kas ap to pašu laiku sāka pienākt no citām zemēm, starp kuriem it sevišķi minami Dānijas tautiešu dāvātie pārtikas saiņi, Beļģijas Sarkanā Krusta ziedotās mantas un Svēto rakstu sējums no Stokholmas. Rezultātā dažas dienas pirms Ziemassvētkiem LSKB varēja nosūtīt uz Zēdelgemu pirmo smagā automobiļa kravu. Kopš tā laika vidēji ik pēc 15 dienām uz Zēdelgemu gājusi tāda krava.
Amerikas tautiešu lielā atsaucība deva LSKB iespēju sākt daudz intensīvāku karavīru aprūpes darbu. 1945. gada novembrī LSKB nāca klajā ar uzsaukumu visām latviešu organizācijām un visiem ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem, lūdzot tos sniegt palīdzīgu roku latviešu karavīriem. Liels palīgs bija mācītājs Vilhelms Vasks, kurš bija vairāku latviešu baptistu draudžu gans Amerikā un pats, uzturēdamies Eiropā kā amerikāņu kara mācītājs, varēja dot LSKB neatsveramus padomus un norādījumus par to, pie kādām organizācijām un personām Amerikā tam bija ieteicams griezties ar savu uzsaukumu. Mācītāju V. Vaska un K. Grikmana vārdi iemantoja Amerikas latviešu baptistu draudžu uzticību pret jaundibināto LSKB, un laikā no 1946. gada 1. janvāra līdz 15. jūnijam no Amerikas pienāca lieli naudas pārvedumi, kas deva LSKB iespēju attīstīt darbību. Nāca arī vērtīgi saiņi, piemēram, Amerikas tautiešu lietoto drēbju un apavu sūtījumi. 1946. gada sākumā bija pienākuši ap 130 prāvi saiņi, kas saņemti galvenokārt no Filadelfijas latviešiem, svētdienas skolu audzēkņiem, labdarības organizācijām un daudziem atsevišķiem ziedotājiem.
Paralēli gūstekņu apgādāšanai LSKB rosīgi piedalījās sakaru nodibināšanā starp karavīriem un viņu piederīgajiem, ievācot izziņas, nododot tās meklētājiem un meklējamiem un palīdzot tiem uzturēt savstarpējus sakarus. LSKB sarakste bija prāva, un pasta izdevumi līdz 1946. gada 1. jūnijam, kad noslēgusies gūstekņu atbrīvošana, sasnieguši 12 500 franku.
Nodaļas darbs turpinājās pēc gūstekņu atlaišanas 1946. gada pavasarī – pie LSKB griezušās atsevišķas karavīru grupas ar lūgumu turpināt gādību par viņiem arī pēc viņu aizbraukšanas. Tie bija invalīdi un gaisa spēku izpalīgi – bāreņi un tādi, kuriem vecāki tikuši deportēti uz PSRS vai palikuši Latvijā un kuriem Vācijā nebija nekādu apgādātāju.
Ērikas Valteres ziņojums LSK Galvenajai valdei 1946. gada vasarā:
“Atskatoties uz Cēdelghēmas nometnē veikto darbu, LSK Beļģijā karavīriem sniegtā palīdzība varētu varbūt izlikties maza, kur karavīru skaits sniedzās līdz 12 000 vīriem. To apzinoties, LSK Beļģijā bija spiests ieslēgt savā gādībā galvenokārt tos karavīrus, kuriem atbalsts bija visvairāk vajadzīgs: invalīdus, slimniekus, novājējušos, jaunekļus augšanas stadijā, lai gan visa lielā pūļa pelēki bālās sejas pašas par sevi liecināja, cik ļoti vajadzīga bija ikviena lieka maizes garoza.” Avots: LNA_LVA_F2176_1-v_32, 78. lp.
Pēc karagūstekņu atbrīvošanas
Pēc gūstekņu atbrīvošanas LSK turpināja cīņu par pārvietoto personu (angļu val. Displaced persons, saīsinājumā DP) statusa piešķiršanu un viņu uzņemšanu nometnēs. Amerikāņu militārās iestādes tam piekrita. Piekrita arī toreizējais UNRRA vadītājs Vācijā ģenerālis Frederiks Morgans, bet ar nosacījumu, ka DP statusa iegūšanai bijušajiem karavīriem jāiet uz “skrīningu” un jāpierāda, ka viņi vācu bruņotajos spēkos nav iestājušies brīvprātīgi, nav vācu tautības un nav kara noziedznieki, kolaboranti vai kolaboracionisti.
Šāds uzstādījums no juridiskā viedokļa bija neprātīgs un deva “skrīninga” komisijai iespēju katru bijušo karavīru noraidīt. Iznākums bija negatīvs un tikai nedaudziem izdevās iekļūt DP nometnēs. Daudzi nonāca neapskaužamā stāvoklī, un par viņiem iestāties un materiāli atbalstīt nācās LSK un bēgļu nometņu komitejām. Pirmajā vietā bija gādība par invalīdiem un slimajiem, tos apgādājot ar medikamentiem un protēzēm. LSK uzņēmās medikamentu sagādi, neredzīgo pārskološanu, līdzdalību protēžu un braucamo ratiņu sagādē. LSK rūpējās arī par pensiju un sociālo pabalstu sagādāšanu tiem kara invalīdiem, kas nebija ieguvuši DP statusu.
Lai karagūstekņi no atlaišanas nometnēm varētu tikt pārcelti uz latviešu bēgļu nometnēm, LSK uzturēja komunikāciju ar sabiedroto militāro štābiem, UNRRA, vēlāk IRO un pašu bēgļu nometņu vadībām, lai bijušie karavīri iegūtu tiesības apmesties latviešu bēgļu kolonijās.
Karagūstekņa Jāņa Paleviča lūgums LSK piešķirt oficiālu apliecinājumu par viņa uzņemšanu latviešu bēgļu nometnē, 1946. gada 23. marts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_11, 323.lp.
Amerikāņu izdots atbrīvošanas sertifikāts bijušajam karagūsteknim Kārlim Zariņam, 1946. gada 23. marts. Avots: LNA_LVA_F2250_36-v_2, 12.lp.
LSK saskārās ar īpaši smagu problēmu – cietušo karavīru vidū bija vairāki desmiti neredzīgo. Acu gaismu reti kāds atguva. Dažiem no tiem turklāt bija amputēti locekļi un citi smagi ievainojumi. Tos uzskatīja par pilnīgiem invalīdiem, kas ir darba nespējīgi. Reti kāds prata vācu valodu, kas viņu izredzes tālākām mūža gaitām pasliktināja vēl vairāk. Daži izšķīrās par atgriešanos dzimtenē, kur viņus gaidīja tuvinieki un viņu sniegtā palīdzība. Vairākums tomēr izvēlējās palikt Vācijā vai izceļot uz aizjūras zemēm. Jau 1945. gada beigās LSK ņēma viņus savā aizgādībā, cik tas trimdas apstākļos bija iespējams. Vispirms LSK Aizgādības pārvalde, kas darbojās Mārburgā, apgādāja Lībekas neredzīgos ar viņiem nepieciešamajiem priekšmetiem, ieskaitot roku lentes ar neredzīgo zīmēm, spieķiem un tumšām acenēm. Tam sekoja priekšlikums iemācīties neredzīgo īsrakstu pēc Braila sistēmas, kam sekoja arodu mācība. Kā vispiemērotāko vietu neredzīgo apmācībai LSK atzina Mārburgu, kur darbojās lielākais vācu neredzīgo studiju centrs. Mārburgā tika sameklēta pamesta jaunatnes mītne, nodrošinot tur apmešanos. Tas izdevās, un ieradās pirmie desmit neredzīgie. Mītnes uzturēšanu un gādību par tiem uzņēmās LSK. Arī vācu neredzīgo skolas prasītās studiju naudas samaksāja. Astoņu mēnešu laikā latviešu neredzīgie bija iemācījušies neredzīgo īsrakstu un mašīnrakstīšanu. Daži karavīri izšķīrās par masiera vai suku gatavotāja arodu, kas neredzīgajiem no laika gala bija tradicionālie arodi, tā bija arī aušana, spēja darināt pat nevainojamus latviešu tautas tērpus. Audēju darba prasmes un čaklums panāca to, ka kara neredzīgie bija vieni no pirmajiem, kas jau trimdas sākuma gados spēja iegādāties savrupmājiņas un nodrošināt sev labāku eksistenci. Arī piemērotas pensijas saņēma. 1947. gadā tika nodibināta Latviešu neredzīgo kopa, kas palika LSK paspārnē.
Pie LSK pārvaldes Eslingenē 1947. gadā pēc mācītāja Arnolda Liepiņa ierosinājuma nodibināja arī karavīru kapu komiteju. Šī komiteja ar evaņģēliski luteriskās baznīcas tiešu atbalstu un līdzdalību rūpējās par mirušo latviešu karavīru pēdējo atdusas vietu apzināšanu un pieminekļu uzstādīšanu trimdā mirušo karavīru kapos.