1945. gada vasarā, karam beidzoties, Rietumvācija tika sadalīta amerikāņu, britu un franču okupācijas zonā.
Lielākā daļa latviešu karavīru gūstā nonāca tieši Vācijas teritorijā un britu okupācijas zonā. Latviešu vienības, kas kara beigu posmā cīnījās Austrumu frontē, Vācijā 1945. gada aprīlī, saredzot turpmākās cīņas bezjēdzību, reizē mēģinot saglābt dzīvo spēku, atrāvās no Austrumu frontes un devās uz Rietumiem, lai padotos Rietumu Sabiedroto gūstā. Angļu armijas feldmaršals Bernards Montgomerijs savā frontes nodalījumā atļāva starp 2. un 6. maiju visiem padoties viņa gūstā, kas vien vēlējās to darīt. Angļu karaspēks arī izvāca visus gūstekņus no tiem apgabaliem, kurus bija okupējuši Rietumu Sabiedrotie, bet kas pēc Vācijas sadalīšanas noteikumiem jūlija sākumā bija jānodod Sarkanajai armijai. Šī Montgomerija rīcība izraisīja vislielākos krievu protestus, ka viņš viņiem atņēmis uzvaras augļus, bet šī rīcība paglāba vismaz 700 000 karavīru no krievu gūsta, to starpā latviešus.
Kamēr britu zonā latviešu kara gūstekņus sapulcināja 41 nometnē, bet franču 14, tikmēr amerikāņu zonā tie no paša sākuma sadalījās pa vairāk nekā simts nometnēm. Beidzoties gūstekņu izmaiņas akcijām, ASV gūstā palika ap 2600 latviešu karavīru. Viņi bija izkaisīti pa nometnēm visā ASV okupācijas zonā Vācijā. Amerikāņi vairākumu latviešu gūstekņu bija atlaiduši līdz 1946. gada vasarai, bet tie, kas bija nonākuši speciālās kategorijās un nometnēs, gūstā vēl atradās 1947. gadā. Ja ne pilnīgi, tad LSK tomēr izdevās panākt, ka amerikāņi atzīst DP tiesības bijušajiem latviešu karavīriem.
1945. gada 27. aprīlī amerikāņu gūstā Giterglikas tuvumā pie Elbas padevās Januma vienība (33. grenadieru pulks). Pēc nonākšanas gūstā pulkvedis Vilis Janums ar 824 vīriem atradās Padebornas gūstekņu nometnē (angļu okupācijas zona). Šajā nometnē apstākļi bijuši ļoti slikti, bet jūlija pēdējās dienās Januma karavīru grupa pārvietota uz jaunu nometni Reinbergā (rietumos no Reinas), kur apstākļi bijuši daudz labāki. Pēc tās pārvietoti uz Vilvordas nometni pie Briseles Beļģijā, bet 1945. gada 30. novembrī ieradās Zēdelgemas gūstekņu nometnē.
1945. gada aprīļa beigās Janums lika savai kaujas grupai aiziet no Berlīnes, lai nebūtu jāaizstāv Berlīne, tādējādi izglābjot leģionārus no nāves un padomju gūsta.
LSK direktora R.Liepiņa ziņojums par karagūstekņu apstākļiem Platlingas nometnē (amerikāņu okupācijas zona), 1946. gada 11. marts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_13, 40. lp.
Karagūstekņa Nikolaja Ivanova vēstules fragments no Heilbronnas gūstekņu nometnes (amerikāņu okupācijas zona), 1946. gada 18. marts. Avots: Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_16, 41. lp.
“[..] Es esmu ellē! Es esmu sodāmais baltu “brīvprātīgais SS-vīrs”, kas tikai vienīgais īstais vaininieks vācu nežēlīgo darbu izpircējs. Nav spēka un prāta vairs, lai varētu kaut tikai ticēt kam labākam. Gandrīz ik mirkli liekas, ka tūlīt pēc brīža tevi ietērps trako kreklā. Tik trulas smadzenes jau kļuvušas.”
Vircburgas-Heidingsfeldas karagūstekņu nometnes (amerikāņu okupācijas zona) gūstekņa K.Trēziņa vēstule LSK direktoram R. Liepiņam par latviešu karavīru novietošanu vienā nometnē, 1945. gada 2. decembris. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_146, 161.-162. lp.
Britu armijas vadība Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrastē izraudzīja četras pussalas, kurās tika koncentrēta visa gūstekņu masa, un tā bija Vilhemshāfenes–Emdenes pussala, Kukshāfenes pussala, dienvidrietumu Šlēsviga–Holšteina un dienvidaustrumu Šlēsviga–Holšteina. Dienvidrietumu Šlesvigā–Holšteinā nokļuva vislielākais latviešu skaits, kas atrada apmešanās vietu Putlosā, kas bija maza daļiņa no lielās vācu gūstekņu nometnes. Latviešu skaits 1945. gada vasarā tur sasniedza ap 9700 vīru. Pamatsastāvu šai nometnei veidoja pulkveža Krīpena karavīri, kas gūstā bija padevušies Šverīnes apkārtnē. Latvieši bija nometināti arī Heidē (ziemeļos no Hamburgas). Tur atradās pulkvežleitnanta Vīksnes grupa, kurā ietilpa karavīri, kas 1945. gada vasarā iznāca no Dānijas, kur kara pēdējā posmā bija novietots 15. latviešu divīzijas rezerves bataljons. Šajā grupā atradās 104 virsnieki, ap 2400 instruktoru un kareivju un 12 žēlsirdīgās māsas. Vesterbūrā uzturējās pulkveža Oša karavīru grupa, ap 4500 skaitā. Sākumā tos novietoja Fallingbostelē pie Soltavas. Šīs grupas karavīri 1945. gada rudenī lielākoties izklīda, paši izvietodamies pa latviešu bēgļu nometnēm. Vilhelmshāfenes–Emdenes pussalā uzturējās ap 4000 vīru, Neiengammē – 1850. Bez šīm lielajām nometnēm latviešu karavīri grupās līdz pat dažiem desmitiem vīru bija atrodami arī slimnīcās un daudzās citās nometnēs kopā ar vāciešiem – kopskaitā ap 1500.
Tā kā Putlosā un Heides apkārtnē latviešu karavīriem dzīves apstākļi nebija labi, tad, tuvojoties 1945. gada rudenim un ziemai, angļu virspavēlniecība apsvēra, ko darīt ar latviešu karavīriem. Latvieši nevēlējās repatriēties, un arī novietot bēgļu nometnēs tos vēl nebija iespējams. Angļi arī noraidīja krievu piedāvājumu pārņemt latviešus savā zonā. Rezultātā angļi izšķīrās 1945. gada rudenī Putlosā no Heides un citām nometnēm sapulcināt ap 12 000 bijušo latviešu karavīru, kurus pārveda uz Zēdelgemas nometni Beļģijā.
Roberta Liepiņa vēstules noraksts par apstākļiem angļu okupācijas zonā 1945. gada 13. jūlijā. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_138, 84. lp.
“Nometnēs novietotos bij[ušos] latviešu karavīrus pa lielākai daļai uzlūko kā SS piederīgus, un tikai ar lielām pūlēm izdevies latviešu nometnēs mīkstināt SS formācijām paredzēto režīmu, lai gan latviešiem ar tām ne politiski, ne ideoloģiski nav nekā kopēja. Tā mūsu karavīri Putloš’ nometnē saņemot 1900 kaloriju lielu devu. Pārtikas apstākļi pamazām uzlabojas Huzuma nometnē. Turpretim Neugammas un pārējās līdz šim apzinātās nometnēs ir grūti un pārtikas devas ir tikai 500 kaloriju dienā. LSK dara visu iespējamo apstākļu uzlabošanai leģionāru nometnēs, bet, ja tas līdz šim visā pilnībā nav izdevies, tam izskaidrojums meklējams politiskos apstākļos, kuri prasa tālāku noskaidrošanu.”
Gan angļi, gan amerikāņi pret latviešu gūstekņiem attiekušies korekti, taču apgāde un dzīvošanas apstākļi bijuši slikti. Ženēvas konvencija paredzēja, ka gūstekņiem jāsaņem tādas pašas pārtikas devas un apģērbi un apavi, kādus saņem attiecīgās valsts karavīri aizmugures dienestā, bet diemžēl tas viss ar retiem izņēmumiem netika ievērots ne no viena Sabiedrotā puses. Pārtikas devas nebija pietiekamas, un gūstekņiem visbiežāk nācies dzīvo teltenēs zemē ierakušiem, kur to grunts apstākļi ļāvuši, vai arī primitīvi celtās būdiņās un zemnīcās. Dokumentos konstatēti gadījumi, kad nācies gulēt pat zem klajas debess dubļos. Ja bija pieejamas barakas, tās nebija piemērotas ziemai, un tādēļ, aukstam laikam iestājoties, saaukstēšanās, slimošana un mirstība bija neizbēgama. Izaicinoša bijusi arī lielā gūstekņu bezdarbība. Francijā un Itālijā gūstekņus iesaistīja dažādos darbos, bet Vācijā britu un amerikāņu okupācijas zonās tas notika daudz mazākā mērā.
Karagūstekņa Artūra Bērzkalna vēstule par apstākļiem Putlosas gūstekņu nometnē. 1945. gada 12. jūlijs. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_155, 63-64. lp.
Kaprāļa Jēkaba Pieša vēstules fragments LSK Lībekā no Putlosas karagūstekņu nometnes 1945. gada 5. jūlijā. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_155, 31. lp.
“Aiz bezdarbības un nepietiekama uztura mēs zaudējam visu enerģiju. Visu vīru domas ir par darbu, kuru mēs labprāt strādātu, lai varētu paši saņemt maizīti ar savām rokām un tā nebūtu jālūdz kā žēlastības dāvana no visādiem uzturziņiem. Mūsu parastā dienas deva ir 400 gr maizes, 30–35 gr margarīna, 20–26 gr cukura, 50–70 gr gaļas katlā, 10 gr putraimu, 50 gr soja vai zirņu. Pastrīpoto sauso devu mēs šādu saņemam apstiprinātu uz papīra. Maizes pēc svara parasti iznāk 325–350 gr, sviesta 20–25 gr, cukura apm[ēram] 20 gr. Visur nobirums paliek pie uzturziņiem. Tāpēc es un daudzi gribam paši savu maizi ēst bez šiem pieminētiem kungiem.”
Novērotās spekulācijas ar uzturu Putlosas karagūstekņu nometnē 1945. gada jūnijā. Avots: LNA_LVA_F2552_1-v_198.
Pierakstītie latviešu karavīru izteicieni Putlosas karagūstekņu nometnē. Avots: LNA_LVA_F2552_1-v_198.
Gūstekņa Kārļa Stendera ziņojums LSK par apstākļiem Bādkreinahas gūstekņu nometnē (franču okupācijas zona) Vācijā 1945. gada 28. oktobrī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_132, 107. lp.
“Pēc gūstā saņemšanas š. g. maija mēnesī vairāki latviešu, lietuviešu un igauņu virsnieki novietoti Bad-Kreuznahas gūstekņu nometnē. Gūstekņiem atstāti tikai divi pāri veļas, karavīra uzvalks, kurpes un sega. Pārējais viss, kā bārdas skūšanas piederumi, vērtslietas, rakstāmlietas, šūšanas piederumi, drēbes u. c., atņemti. Ēdiens bijis vairāk kā trūcīgs. Maize nav izsniegta nemaz. Tās vietā izsniegti 2–4 sausiņi uz personas, mazliet miltu, auzu pārslas, makaroni, sāls un piena pulveris. Trauki un ēšanas piederumi visi atņemti, kādēļ ēdiena pagatavošana bijusi tikpat kā neiespējama. Arī kurināmā nekāda. Ja kādu reizi paslepus izdevies ēdienu vārīt, tad tikai nozogot tukšas konservu bundžas un malku. Vairumā tomēr produkti lietoti negatavā veidā, piedzerot ūdeni. Gūstekņi atradušies uz klaja lauka. Par barakām vai citām telpām, pat par jumtu uz galvas bijis iespējams tikai sapņot. Lietainā laikā viņi atradušies slapjumā un aukstumā. Tāpēc visi slimo ar reimatismu un pūšļa slimībām. Gūstekņu grūtos dzīves apstākļus izmantojuši krievu aģitatori. Tie ieradušies nometnē un uzaicinājuši atgriezties dzimtenē vai arī pāriet krievu armijā. Krievi stāstījuši, ka uzvarēta ne tikai Vācija un visa Eiropa, bet visā pasaulē galvenā noteikšana politikā esot krievu rokās. Gūstekņiem tagad tikšot dota izdevība pāriet pie krieviem un iestāties viņu armijā, kur viņi būšot labi apgādāti un paēduši. Kad viņi atteikušies to darīt, aizbildinoties, ka viņi ar ieročiem cīnījušies pret krieviem, kādēļ pāriešana pie tiem esot neiespējama, tad krievi piedraudējuši aizvest ar varu. Tad gūstekņi iesnieguši rakstu amerikāņiem, paskaidrojot mūsu attiecības ar krieviem. Uz šo iesniegumu atbildēts, ka baltu tautu piederīgie nav ar varu izdodami krieviem.”
Ziņojums par latviešu karavīriem Diltersheimā pie Bingenas (franču okupācijas zona) kādā SS nometnē, kurā atradās ap 300 latviešu (lielākā daļa gaisa izpalīgu). 1945. gada vasara. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_133, 226. lp.
“Šo ziņu sniedzējam minētā nometnē nebija iespējams iekļūt, taču par novērojumiem, staigājot šai nometnei ārpus dzeloņdrāšu nožogojuma, pastāstīja, ka dzīves apstākļi mūsu karavīriem tur ir ļoti slikti. Visi nometnes iemītnieki sadalīti aplokos zināmā skaitā, pie kam latvieši nav novietoti vienkopus. Karavīri guļ zem klajas debess, pašbūvētās teltenītēs vai arī zemnīcās. Visapkārt nometnei dzeloņstiepļu iežogojums. Ir iegūtas ziņas, ka vēl nesen kāda grupiņa mūsu karavīru automašīnās aizvesti nezināmā virzienā.”
Karagūstekņa Oļģerta Keterliņa vēstule Auerbahā (amerikāņu okupācijas zona) 1946. gada 22. februārī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_131, 105. lp.
“Dzīvojot šeit, Auerbahā, aiz nebeidzamiem drāšu žogiem un ēdot plāno gūsta maizes riecienu, arvien jāatceras Veidenas gūstekņu nometne, kur dzīves apstākļi bija daudz, daudz labāki, par ko sevišķa pateicība jāizsaka jums par jūsu gādību. Šeit esam tagad ap 200 latviešu karavīru vienā barakā, kurā nav nekādu šķērssienu, nav arī griestu un jumts ir vienos caurumos caurs, gaiss neciešams, mitrs, pelējumu smaka, visā barakā divas krāsniņas, kuras vairāk piedūmo telpu nekā silda, drēbes nav iespējams izžāvēt, bet gan arvien mitrākas paliek, pie tam vācieši dzīvo siltās un ērtās istabu barakās. Šajā baigajā telpā dzīvo arī mūsu amputētie, un arī veseliem katram klepus un reimatisms. Slikti klājās arī ar uzturu, dienā maizi saņem 450 gr, nedēļā reizi 200 gr, taukvielas – margarīnu saņemam kā kuru nedēļu, dažreiz vienreiz un dažreiz pa divi reizēm, zupas pusdienās un vakarā, un tās ļoti plānas, un bija pat šonedēļ un iepriekš tādas zupas, ka tiešām neatmaksājās karoti cilāt… [..] Lielas cerības mēs liekam uz Sarkano Krustu, var būt caur to mēs varētu sagaidīt biežāk kādu palīdzību. Līdz šim, kopš esam šeit, esam saņēmuši no Sarkanā Krusta paciņas tikai vienu reizi, lai gan vēlamies saņemt biežāk. Nevēlamies neko dārgu, ne arī kārumus, bet ar lielāko prieku ņemam pretim kaut vai sakaltētu maizes garozu. Līdz ar to, ka tikām lielāks skaits latviešu kopā, ir radušies arī savi labumi, pirmkārt ir nodibināta nometnes latviešu skola, kurā pasniedz: angļu valodu, vācu valodu, tirdzniecību un grāmatvedību, mācību par motoriem un priekšlasījumus par kuģniecību un aviāciju. Ir arī nometnes koris, kurš pašreiz gatavojās apsveikt igauņus uz viņu valsts gada svētkiem! Iznāk arī žurnāls “Aiz dzeloņstiepulēm”, lai gan roku taisīts, tomēr glīts un bagāts ilustrācijām. Pie visām šīm sabiedriskām lietām lieli palīgi ir mūsu virsnieki. Ir notikuši arī šaha turnīri. Lai gan mūsu apstākļi ir diezgan slikti, tomēr domājam arī, [ka] ir vēl tautieši, kuriem iet vēl sliktāki, tāpēc tikām saziedojuši naudu priekš Sarkanā Krusta, bet nekādi nav iespējams izsūtīt.”
