Zēdelgema

“Vārds Zedelgema vairāk pieder mums, latviešiem, nekā beļģiem. Pēdējiem tā ir tikai sādža, mums tas ir simbols!”

Egils Kalme, rakstnieks, bijušais Zēdelgemas nometnes gūsteknis

Pēc tam kad britu feldmaršala Bernarda Montgomerija štābs bija devis rīkojumus, ka visi latviešu karavīri kā Latvijas nacionālais karaspēks atbrīvojami no SS nometnēm, 1945. gada septembrī tie no Putlosas un citām nometnēm tika pārvietoti uz Zēdelgemu Beļģijā, Flandrijas provincē. Laikā no 1945. gada septembra līdz 1946. gada vasaras sākumam Zedelgemas (arī Cēdelgema) karagūstekņu nometnē Nr. 2227 atradās 11 727 latviešu karavīri, kur tiem nekurinātās barakās ar niecīgu uzturu nācās pavadīt ieslodzījumu. Šī bija pēdējā “pieturas vieta” latviešu leģionāriem, pirms viņi tika nosūtīti uz Vācijas bēgļu nometnēm un vēlāk arī uz jaunajām mītnes zemēm.

Sadzīves apstākļi – bads, sals un trūcīgs apģērbs

Gūstekņi tika izvietoti pa barakām, 100–120 cilvēku katrā, kas iepriekš tika izmantotas kā munīcijas noliktavas. Barakas bijušas divu veidu – mūra un koka. Mūra barakas bijušas stabilas, ar aizstiklotiem logiem, ķieģeļu grīdu, taču skārda jumts ļāvis iekļūt vējiem un, iestājoties vēsākam laikam, jumts nosarmojis, ledus kusis un ūdens tecējis uz galvas. Sala laikā valdījis liels aukstums. Koka barakās bijušas cementa grīdas, koka sienas un caurs jumts, taču bijis mazāk mitrs un drēgns nekā mūra barakās. Vienā no koka barakām bija ierīkota pirts ar 25 dušām. Pirtī bija jāiet reizi nedēļā, un katra baraka pirtī drīkstēja uzturēties tikai pusstundu. Pirmajos mēnešos gūstekņiem nācies gulēt uz cietiem stiepļu pinumiem. Izlīdzēties varēja vien ar segām un mēteļiem. Gultas maisus un salmus izdeva vien pāris mēnešus pēc gūstekņu ierašanās. Uzturs bijis svaigs un kvalitatīvs, taču maltītes mazas, kas gūstekņiem lika dzīvot pastāvīgā izsalkumā un badā. Tikai nopietni novājējušiem nedaudz uzlaboja uzturu.

Nometnes dienas režīms (Jāņa Lubāna pieraksts, 1945. gada 21. oktobris, svētdiena):

“Plkst. 6.00 – celšanās. Barakas iemītniekus ceļ dežurants pēc tam, kad taurētājs nometnē nopūtis “celties”. Plkst. 6.30 brokastis (1/2 litrs auzu pārslu un miltu tume ar plūmēm un rozīnēm). Plkst. 6.55 stāšanās uz rīta pārbaudi, ko izdara latviešu komandants. Plkst. 7.30 mazgāšanās nometnes mazgātavā. Plkst. 8.45 barakai jāiet uz dušu pirtī. Plkst. 10.15 nometnes baznīciņā luterticīgo dievkalpojums, ko vada māc[ītājs] O. Kraulis. Plkst. 12.00 – pusdienas ar sauso devu: 450 gr baltmaizes, 20 gr sviesta, 70 gr desas (konservi), 100 gr ievārījuma, 1/2 ltr. baltas tējas. Plkst. 16.45 – stāšanās vakara pārbaudei, ko izdara angļu komandants. Plkst. 17.30 – junda. Dziedam “Dievs, svētī Latviju” un korāli. Plkst. 18.00 vakariņas – 1 litrs biezas, tumīgas viras. Plkst. 19.00 kora mēģinājums. Plkst. 22.00 gulēt iešana uz tukša maisa, kailiem dzelzs režģiem un papes.”

“Viena diena Cedelghemā”. Iznākusi 1946. gada 25. februārī. Bildes zīmēja Bruno Ozoliņš, tekstu licis Auseklis Zaļinskis, drukā spiedis Verners Draudziņš. Avots: LNA_LVA_F2250_36-v_2, 27.-15. lp.

LSKB priekšnieces Ērikas Valteres ziņojums LSK vicepriekšniekam Spricim Paeglem par Zēdelgemas nometnes gūstekņu apstākļiem 1946. gada 18. februārī. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_20, 229. lp.

“Pēdējā laikā mūsu karavīru stāvoklis sāk uzlaboties. Mēs bijām griezuši Sarkanā Krusta Starptautiskās Komitejas Briseles delegācijas vērību sevišķi uz mūsu kara invalīdu neciešamo stāvokli un tā tad arī bija aizsūtījusi uz nometni Eberharda kungu, kurš par to pārliecinājās uz vietas. Pēc tam tikusi palielināta ogļu deva un invalīdi savas barakas drīkst tagad apkurināt visu dienu. Izsniegtas arī gultas segas un tiem, kas visvairāk novārguši, paaugstinātas pārtikas devas. Pašlaik izsniedzot arī uzvalkus, veļu un zābakus. Te Beļģijā tagad ziema tiklab kā jau garām un pašas smagākās dienas karavīriem aiz muguras. Arvien lielākā skaitā sāk pienākt saiņi no dažādām zemēm un arī mēs esam varējuši priekš viņiem iegādāties dažādas mantas, tā kā pašlaik apmēram katru nedēļu uz nometni aiziet kamions. Ja kamiona tilpums nav piepildīts ar saiņiem vien, tad mēs to uzpildām ar maizi, kas karavīrus allaž iepriecina.”

Karavīru aprūpības darbs

Lai gan latviešu karavīri nometnē pavadīja nepilnu gadu un ar ļoti ierobežotiem resursiem, karavīru vidū esošā inteliģence izvērsa dažādu interešu aktivitātes. Zēdelgemas nometne kļuva par aktīvāko no visām nometnēm pašdarbības jomā – jau drīz pēc ierašanās nometnē latvieši sāka organizēt karavīru aprūpību, galveno uzmanību pievēršot karavīru audzināšanas darbam, kas ietvēra izglītību, reliģiju, sportu, amatniecību, mākslu un dažādas kultūras izpausmes. Pēc karavīru ierašanās tos novietoja atsevišķos nodalījumos. Ar pirmajiem ešeloniem pārvietotos novietoja 1. nodalījumā, bet ar sekojošiem 1. un 2. nodalījumā. Uzreiz pēc ierašanās paši karavīri visos nodalījumos sāka organizēt karavīru aprūpību, kapteinim Vilhelmam Akermanim izveidojot Aprūpības daļu kā augstāko pārraudzības orgānu. 1. nodalījumā atbildīgais bija kapteinis Aleksandrs Vēveris, 2. nodalījumā – kapteinis Ēriks Mellups un 3. nodalījumā – virsleitnants Jānis Kūlis. Karavīriem tika dota iespēja turpināt izglītību, zināšanu atkārtošanu vai radošo pašdarbību. Šajā darbā tika pieaicināti karagūstekņi–skolotāji, speciālisti un bijušie augstskolas studenti. Aprūpības darbā pieslēdzās arī akadēmiskā saime, nodibinot akadēmisko sekciju, kas apvienoja visu fakultāšu studentus. 1., 2. un 3. nodaļas paspārnē darbojās vairākas apakšnodaļas, kas aptvēra dažādas jomas, kā informācijas nodaļa (izdevniecība), sarīkojumu nodaļa (teātris, varietē, koris, priekšlasījumi) un izglītības nodaļa (skola, kursi, bibliotēka, mākslas kopa, akadēmiskā kopa, amatnieku kopa). Šajā interešu un kultūras darbā lielu atbalstu sniedza Latvijas Sarkanā Krusta Beļģijas nodaļa ar Ēriku un Miķeli Valteriem priekšgalā, Starptautiskais Sarkanais Krusts, YMCA (Jauno vīriešu kristīgā apvienība), Beļģijas Sarkanais Krusts, sūtnis Kārlis Zariņš Londonā.

Nometnes 1., 2. un 3. nodalījumā darbojās šādas pašdarbības kopas:

Zēdelgemas gūstekņu nometnes 2. nodalījuma aprūpības daļas darbinieku saraksts. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_122, 62.-65. lp.

Reliģija

Par reliģisko aprūpību atbildīgs bija kapteinis Aleksandrs Mačs. Gūstekņu labā daudz varēja darīt arī mācītāji no Latvijas Sarkanā Krusta. Tie bija baptistu mācītājs K. Grikmans un ev. lut. mācītājs J. Romans, kopā ar Zēdelgemas nometnes garīdzniekiem O. Kraukli (luterāņu) un A. Ruču (katoļu) gādājot par karavīru garīgo aprūpi, noturot dievkalpojumus, izdalot Svēto vakarēdienu, rīkojot atsevišķus reliģiska rakstura priekšlasījumus, izdalot garīgo literatūru, apmeklējot slimniekus, mierinot, stiprinot, dodot padomus. LSK mācītāji varēja atnest ziņas no ārpasaules vai arī aizgādāt tās, jo tiem kā mācītājiem nometnes vārti bijuši atvērti un viņus pie vārtiem sargi nav pārbaudījuši. Ik svētdienas rītu nometnes baznīciņā notika dievkalpojumi. No paša rīta prāvests Ručs vadīja katoļu dievkalpojumu, bet pulksten 10 rītā sākās dievkalpojums luterāņiem, ko vadīja mācītājs Kraulis. Reizi mēnesī dievkalpojumu vadīja arī baptistu mācītājs Grikmanis.

Mācītāja un mākslinieka Kārļa Siliņa atmiņas par gūstu un ticību. LNA_LVA_F2303_6-v_1, 16., 17. lp.

“1944. gadā mani iesauca latviešu leģionā un kā instruktoru iedalīja majora Alksnīša bataljonā. Nāves kaujā pie Nakelnas tiku smagi ievainots, izsists no ierindas uz visiem laikiem. Aukstā janvāra naktī 1945. gadā, asinīm noplūdis, dzirdēju savas māmuliņas balsi un lūgšanu: “Mīļais Dieviņ, sargi manu Kārlīti!”, un tad, pussamaņā gulēdams, sastingušiem locekļiem, es izsaucu sava Pestītāja vārdu un redzēju Viņa caurdurtās rokas pār mani paceltas un vaigu, raugāmies manī… Atmodies atradu sevi Lībekas kara slimnīcā. Mans Kungs Pestītājs bija mani izglābis… Karš bija beidzies, un 1945. gada septembrī nonācu Cedelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā kā kara gūsteknis. Sāku savu jauno dzīvi un kalpoju savam Pestītājam, palīdzot un stiprinot savus karabiedrus grūtībās. Apstākļi bija nožēlojami, aukstumā, ietinušos lupatās, nekurinātās barakās lūdzu savu Pestītāju dot svētību mūsu ticībai un spēku dzīvot, darīt mūs veselus miesā un garā. Pestītājs bija manu lūgšanu paklausījis. Katru brīdi viņš bija man blakus, lai kaut cik saldinātu citkārt tukšo un smago gūstekņu dzīvi, un patiesi, ja kādreiz ir bijusi latviešu mākslas izstāde, tad tā bija Cedelghemā, vienreizēja – katrs darbs un darbiņš bija lietišķs un dievišķas elpas apdvests, jo tur neviens nekalkulēja, cik tas maksās, ne arī, kas man par to būs! Jo pats Kungs Kristus bija ar ikvienu no mums. Slava Dievam! Mēs darījām visu, lai varenais Dievs būtu pagodināts ar mūsu dzīves piemēru.”

Informācijas aprite

Lai karagūstekņi nebūtu pilnībā izolēti no ārpasaules, latviešu laikrakstu “Latvju Ziņas”, “Latvju Vārds” un “Londonas Avīze” redakcijas karavīru vajadzībām caur LSKB sūtīja lielu skaitu laikrakstu, sniedzot nozīmīgu atbalstu karavīru informācijas darbā. Izdevējs M. Goppers Stokholmā ar saviem sūtījumiem iepriecinājis daudzas karavīru sirdis, kuriem latviešu grāmata vienmēr bijusi dārga dāvana.

Par jaunākajiem notikumiem karavīrus pastāvīgi informēja arī Informācijas nodaļas iekšējā nometnes prese, kas ne tikai ziņoja par aktuālo, bet arī apkaroja demoralizāciju un neļāva karavīriem ne garīgi, ne fiziski aiziet bojā. Šai vajadzībai bija ierīkota vesela baraka, kur katru dienu, uz šapirogrāfa lentes pavairoti, iznāca dažādi izdevumi. Žurnālu un laikrakstu “Ceļa Malā” un “Rīta Ziņas” izdeva latviešu 1. divīzijas apgāds “Burtnieks”. Neskatoties uz grūtībām – sliktām vai gandrīz neejošām tehniskām ierīcēm, – “Burtnieka” darbinieki vidū atradās bijušie žurnālisti, akadēmiskās saimes locekļi, sabiedriski darbinieki un jaunākās paaudzes rakstnieki un mākslinieki, kuri darīja visu, lai latviešu karavīriem sniegtu latvisku lasāmvielu populāri zinātnisku un sabiedrisku rakstu veidā, kā arī pasaules notikumu atreferējumus. Katru dienu iznāca dienas laikraksts “Laika Griežos” (izveidots Putlosas gūstekņu nometnes laika). Avīzē darbojās P. Vasariņš, G. Grīnbergs, Gedrovics un Kursietis. Reizi nedēļā iznāca laikraksts “Svešos Vējos”, bet reizi mēnesī žurnāls “Nameja Gredzens” (izveidots Putlosas gūstekņu nometnes laikā).

Papīra jautājums

Izdevumiem vajadzīgais papīrs – kopumā ap 7000 lokšņu mēnesī – tika saņemts no angļu pārvaldes, YMCA un Latvijas Sarkanā Krusta Beļģijas nodaļas. Tas bija par maz, lai apmierinātu visu gūstekņu vajadzības, tāpēc izdevumi netika tiražēti lielos daudzumos. Uz katru karavīru dienā tika izdotas tikai 0,02 loksnes drukāta vārda, kas bija daudz par maz, jo normālos apstākļos vidusmēra cilvēks tajā laikā katru dienu izlasīja ap 9,4 loksnes periodisko izdevumu. Lai karavīri gūtu visnepieciešamāko informāciju, viens eksemplārs dienas laikraksta “Laika Griežos” bija jāizlasa 334 karavīriem, žurnāls “Nameja Gredzens” – 252 karavīriem, un uz visiem gandrīz 12 000 karavīriem iznāca tikai viens eksemplārs nedēļas laikraksta “Svešos Vējos”.

Daiļamatniecība un māksla

Amatniecība bija viena no tām nodarbēm, kas visvairāk glāba gūstekņus no bezdarbības. Nebija tāda gūstekņa, kas nevarēja lepoties ar kādu pašgatavotu priekšmetu. Reti kurš attiecīgā priekšmeta gatavotājs ar amatniecību bija nodarbojies jau agrāk. Darbarīku nebija gandrīz nekādu. Parasti universālrīks bija nazis (un arī tas bieži pašgatavots), adata, kāds dzelzs gabals, kas aizvietoja āmuru, laktu un cirtni. Arī īlens, ko parasti izgatavoja, koka gabalam piesienot naglu. Pavedieni šūšanai bija iegūti no telšu auklām. Izmantotie materiāli – viss, kas bija pieejams apkārt, sākot ar gultas kājām, konservu kārbām, kastu dēlīšiem, patronu čaulām, tualetes papīra, vecām atsperēm un beidzot ar ķieģeļiem, kas jāizlauž kādā nometnes būvē. Pats galvenais bija rezultāts, un tas bieži bijis apbrīnas vērts. Starp izgatavotajiem priekšmetiem minamas etvijas, koka kārbiņas, kokgriezumi, rotas, dažādas piemiņas lietiņas u. tml.

Bijušā karagūstekņa O. Baloža atmiņu albums. Avots: LNA_LVA_F2040_1-v_1a.

“Gūstā no bezdarba nomākts, nācu uz domām sagatavot atmiņas albumu ar ierakstiem no kara gaitu draugiem un tā laika paziņām. Materiālu izdevās sameklēt tīri labu, atejās atradās izliktais papīrs, kas dibena atslaucīšanā bija par cietu, bet rakstīšanai labi noderīgs. Albuma vāka iesiešanai atradu izmestenē pie virtuves tukšu miltu maisu, kas izrādījās par pirmās šķiras audumu. Iesiešana un vāka zīmēšanā gan ņēmu palīgu, jo tie bija atsevišķā barakā kas ar šo nodarbojās. Uz vāka Latvijas karte, tautas jostas ietīta, aiz dzeloņžoga paliek mana dzimetene. Aizmugures vāka zīmējums, latviešu nacionālo krāsu vairodziņš, ko nēsājām uz kara mundiera, piedurknei uzšūtu, kā pazīšanos, ka esi latvietis.”

Mākslinieki, kas mēģināja zīmēt vai gleznot, krāsas ieguva ne tikai no LSK, bet arī no šoferiem un autokrāsotājiem. Brūno krāsu lieliski devis stiprs tējas novārījums, un Ķīnas tēja bija gandrīz vienīgais, kas gūsteknim netrūka.

Latvijas Brīvības pieminekļa atveids miniatūrā “Piemineklis Brīvībai”

Darbu pie pieminekļa atveida miniatūrā sāka 116. baraka seržanta Juškevica vadībā, piedaloties māksliniekam E. Šicam. Visi galvenie priekšdarbi – zemes nostiprināšana un pamata iekārtošana – paveikti līdz 1945. gada 15. oktobrim, kad notikusi pieminekļa pamatakmens ieguldīšana. Tālākajā darba gaitā bija jāsaduras ar neskaitāmām grūtībām dažādo materiālu un palīglīdzekļu sagādes ziņā. Vairāk darba un laika aizgājis materiālu meklēšanā. Koks grebšanai bija laikietilpīgs, cements nepadevās veidošanai. Pēc neskaitāmiem eksperimentiem radās kaut kas līdzīgs plastiskai mīklai, līdz māksliniekam Šicam pamazām izdevās izveidot figūras. Jāstrādā bijis ļoti ātri, jo gūstekņu iesauktais “amerikāņu maisījums” ātri sacietēja. Kā daži no būvmateriāliem izmantoti atutojamais pulveris un dažādas saistvielas. Nemanot pienāca 17. novembris. Darbā tika izlietotas 496 darba stundas, no tām vairāk nekā puse materiālu meklēšanā un eksperimentēšanā. Pieminekli 1945. gada 18. novembra priekšpusdienā atklāja pulkvedis Kripens.

Baraku izdaiļošana

Galvenie iniciatori izdaiļošanai bija nometnes latviešu vadība, kas paziņoja uzaicinājumu baraku vecākajiem 1945. gada 28. septembrī. Izdaiļošanu vajadzēja pabeigt līdz 1945. gada 18. novembrim – Latvijas valsts proklamēšanas svētkiem. Izdaiļošanu vadīja mākslas dārznieks A. Budrēvics. Baraku karavīru starpā radās sacensība projektu radošumā un izpildījumā. Maketos bija jādominē kādai raksturīgai vietai no Latvijas novadiem, piemēram, Kurzemē Ventas ūdenskritums, Vidzemē Gaiziņkalns vai Staburags, Latgalē Ludzas pilsdrupas u. tml. Darba process sagādāja lielas grūtības – trūka darbarīku un nepieciešamo materiālu. Pēc tiem gūstekņi griezušies pie nometnes angļu komandantiem.

Laukumu veidojumu plānu skices. Avots: LNA_LVA_F2552_1-v_203.

Koris, varietē un teātris

Drūmo nometnes dzīvi ar dažādiem priekšnesumiem lika aizmirst nometnes koris, varietē un teātris. 1945. gada 7. novembrī tika dibināts vīru koris “Dziedonis”. Kora diriģents bija Roberts Balodis – bijušais Jelgavas teātra mūzikas konsultants un diriģents. Korī bijuši 70 dziedātāju, liela daļa ar koru pieredzi no Latvijas laika. Pirmo reizi koris dziedāja 18. novembrī Beļģu laukumā (tā tika saukts 1. nodalījuma viens gals), pieminot kritušos cīņu biedrus. Svētku koncertu apmeklējuši pulka komandieri, virsnieki un kareivji. Visa gūsta laikā koris bija iestudējis trīs koncertu programmas ar 50 dziesmām. Koris priecēja ne vien nometnes karavīrus, bet arī nometnes vadību. Ar laiku koris saņēma vienveida formas tērpus – zilus vācu jūrnieku kreklus un baltas bikses. Uz krūtīm bija leģiona Latvijas vairodziņš. 1945. gada Ziemsvētkos korim bija iespēja būt ārpus nometnes teritorijas – koris bruņotā apsardzībā koncertēja Ostendas gūstekņu slimnīcā ievietotajiem latviešu karavīriem. Koris dziedāja arī dievkalpojumos un dažādiem viesiem, piemēram, sūtnim Miķelim Valteram, YMCA pārstāvjiem u. c. Otrajā nodaļā darbojās arī Viļņa Eizāna vīru koris ar aptuveni 70 dziedātājiem. Kora organizēšana sākās jau 1945. gada jūnijā, kad latviešu 6. pulka nometne atradās pie Lundenas Vācijā, sākotnēji pastāvot kā dubultkvartets.

Lai dotu nometnes iemītniekiem iespēju izklaidēties, bija ierosināts sarīkot kādus priekšnesumus ar mūziku, dziesmām un dejām pēc “frontes teātra parauga”. Pirmie šādi priekšnesuma vakari bija sarīkoti nometnes 2. nodalījumā, kad tika izveidota varietē trupa “Gājputni” Dalinska vadībā. Trupa devusi nometnē labākos priekšnesumus. Visu smagumu uz pleciem vienmēr iznesis labi nostādīts orķestris. Minētā trupa jau bija sniegusi vairākas izrādes iepriekšējā novietojumā Heidē. Pirmajā nodalījumā izveidoja trupu “Melnie runči”. “Melno runču” dvēsele bija lietuviešu izcelsmes komiķis Antons Gedvillo, mūzikas kapela J. Baloža vadībā, kā arī aktieri E. Jurševskis un Rūdolfs Hāns. Priekšnesumi vienmēr guva ļoti lielu atsaucību. Kad latvieši tika novietoti 3. nodalījumā, arī tur izveidojās trupa “Jautrie matroži”, kuru lielu daļu veidoja 2. nodaļas trupas spēki. Šeit trupas lielākais balsts bija tās vadītājs profesionāls dejotājs Jansons.

1945. gada oktobrī pirmo reizi publikas priekšā stājās 2. nodaļas teātra trupa, pirmajā izrādē uzvedot rakstnieka Egila Kalmes lugu “Zelts”. Vēlāk uzvesta luga “Vecpuiši”. Kalme šīs lugas uzrakstīja, pats būdams gūstā Zēdelgemas nometnē. Teātra trupas sniegums vienmēr tika vērtēts kā sekmīgs, ņemot vērā to, ka aktieri nebija profesionāļi. Lugas lielākoties tika uzvestas režisora Alfona Baudera vadībā, bet gaumīgas dekorācijas iespēju robežās veidoja Roberts Bērziņš.

“Dzintarzemes” skautu novada izveidošanās

Kad gūsta apstākļi uzlabojās, radās ideja par 1940. gadā padomju okupācijas varas aizliegto skautu darbības atjaunošanu gūstniecības apstākļos. Šī doma vienlaicīgi apmēram 1945. gada augustā radās Putlosas (J. Liepiņš, K. Rudzītis u. c.) un Lundenas (G. Eglājs, E. Vērzemnieks, M. Lūsis, V. Rēdelis u. c.) latviešu karavīru – bijušo skautu starpā, bet tad nāca pārmaiņas – pārcelšanās uz Zēdelgemas nometni, un visi nodomi pajuka. Zēdelgemas gūstekņu nometnē sākumā nebija nekādas skaidrības par palikšanas ilgumu, bet interese bijušo skautu vidū auga. Liepiņa aicināti, 1945. gada 18. septembrī sapulcējās apmēram 100 1. nodalījuma bijušie skauti. Sanāksmi atklāja un vadīja Liepiņš, sniedzot īsu pārskatu par laiku no 1940. līdz 1945. gadam, godinot padomju varas noslepkavoto organizācijas prezidentu ģenerāli Kārli Gopperu un iepazīstinot ar pašreizējo latviešu skautu darbības pamatinstrukciju, ko izdeva latviešu skautu priekšnieks Vācijā prof. Dr. Edgars Dunsdorfs. 1945. gada 19. septembrī noorganizējās “Garezera” skautu vienība (21) J. Heidemaņa vadībā, “Daugavas” skautu vienība (22) K. Krēbsa vadībā, “Beverinas” skautu vienība (23) A. Zanberga vadībā. 20. septembrī noorganizēta “Zilā kalna” skautu vienība (24) J. Liepiņa vadībā un “Pērses” skautu vienība (25) A. Lejas vadībā. Pēdējās divas komplektējās no bijušajiem gaisa spēku izpalīgiem. 23. septembrī bija izveidota “Nāves salas” skautu vienība (26) G. Eglāja vadībā, “Tīreļpurva” skautu vienība (27) V. Rēdeļa vadībā, “Lielvārdes” skautu vienība (28) J. Gruntes vadībā un “Ventas” skautu vienība (29) A. Kummermaņa vadībā.

Par novada priekšnieku izraudzījās Vili Hāzneru, bet kā novada nosaukumu pieņēma “Dzintarzemi”, kas simboliski apvienoja visas vienības. Novada darbības atklāšana notika 29. septembrī ar ugunskura vakaru. Tika nolemts izdot skautu rakstu krājumu “Ugunskura dzirkstis” redakcijas kolēģijā izraugot E. Vērzemnieku, J. Liepiņu un O. Bīskapu.

Darbu atsākot, radās grūtības, jo piecu gadu laikā daudz kas bija piemirsts. Lai vingrinātos roveru darbam, uzsāka organizēt roveru vadītāju sagatavošanas kursus. Grūtības bija ar mācību telpām – kursu sanāksmes notika tumsā vai klajā laukā, lietum smidzinot.

Kursu programma bija šāda:

Dzīves māksla, Rovers un Latvija, Orientēšanās un tipogrāfija, Veselība, Mezgli, Sazināšanās, Pētnieku puduri, Saimes vadīšana, Pirmnieks un saime, Saimes nodarbības, Nodarbības gūstā, Tiesas sēdes demonstrējums, Šķēršļu gājiens (teorētiski – pārrunu veidā), Pētniecības gājiens (teorētiski – pārrunu veidā), Ugunskura vakars, Roveru vadītāja personība, Vadītāja sagatavošanās darbam, Darbības plānu sagatavošana, Vadītāja pienākumi.

“Daugavas Vanagu” dibināšana

1945. gada nogalē izveidojās iniciatoru grupa, kas nāca klajā ar ideju, ka būtu laiks dibināt latviešu karavīru aprūpes organizāciju, kas apvienotu bijušos cīnītājus trim uzdevumiem – palīdzības darbs bijušajiem leģionāriem, Latvijas atgūšana un Latvijas jaunuzbūve, – un savu darbību plašākā mērā varētu turpināt pēc karavīru atlaišanas no gūsta. Šajā iniciatoru grupā ietilpa Vilis Akermanis, Pēteris Balodis, Jūlijs Ķīlītis, Vilis Janums, A. Silgailis u. c. 1945. gada 20. decembrī nometnes dienas laikrakstā “Laika Griežos” tika publicēts Akermaņa uzsaukums.

“Daļa latviešu tautas ir palikusi bez tēvu zemes, klīst svešumā un nonākusi trūkumā un postā. Tādā pašā trūkumā un postā esam arī mēs – viņas karavīri. Nākotne mums ir nezināma, nav mums pašiem stipras valsts varas, kas par mums parūpētos. Agrāk vai vēlāk mēs, karavīri, atstāsim gūstekņu nometnes un iziesim no tām kā līdztiesīgi savas tautas locekļi. Priekšā stāvošais posts ir liels, un, lai to mazinātu, ir jāveic arī liels darbs. Šo darbu vēl grūtāku padara apstāklis, ka esam svešumā, nezinām, kad tiksim savā dzimtenē un vai vispār tur kādreiz tiksim. Mums tagad ir liels skaits invalīdu, bāreņu, ir tēvi un mātes bez apgādniekiem. Mums trūkst svešvalodu zināšanu, mēs nezinām, kādi būs mūsu nākotnes dzīves apstākļi. Kas rūpēsies par tiem, kas saprot un zina to vajadzības un ciešanas? Uz to atbilde ir viena – mēs paši. Lai šo priekšā stāvošo darbu jo sekmīgāk varētu veikt, ir jārada stipra un vienota organizācija, kas apvienotu karavīrus. [..] Iniciatoru grupa atrod, ka pašreizējos apstākļos, mūsu karavīru lielākai daļai vēl kopā esot, ir dota izdevība radīt uz demokrātiskiem pamatiem organizāciju, kas sevī: 1. apvienotu visus bijušos karavīrus, abu bijušo karu brīvības cīnītājus, to piederīgos un arī tos tautiešus, kas domā līdz ar mums. 2. kārtotu visu bijušo karavīru un viņu piederīgo interesējušos jautājumus un pārstāvētu, kā arī aizstāvētu mūsu intereses. 3. savstarpējā palīdzības garā sniegtu mums ne tikai morālisko, bet arī materiālo atbalstu.”

Ar angļu komandanta atļauju 1945. gada 28. decembra vakarā Zēdelgemas nometnes 2. nodalījuma teātra zālē sanāca pirmā “Daugavas Vanagu” delegātu sapulce, lai iztirzātu jaundibinātās organizācijas uzdevumus un mērķus. Tā bija noteikta kā “Daugavas Vanagu” organizācijas dibināšanas diena. Uz sapulci bija sanākuši gandrīz 300 delegātu. Pirmajā pagaidu valdē par organizācijas priekšnieku ievēlēja Vili Janumu, viņa vietnieku E. Lauvu un par locekļiem G. Odiņu, J. Utinānu, E. Vērzemnieku, Ž. Butku, V. Eizānu, D. Maļinovski un J. Kalniņu. Sekojošās dienās organizācijas komiteja izstrādāja statūtu projektu un izdalīja to biedru–dibinātāju ieskatam un varbūtējiem grozījumiem. Pēc statūtu pieņemšanas “Daugavas Vanagu” organizācijas pagaidu valdes pirmie uzdevumi bija sāka vākt un apkopot ziņas par kritušiem un bez vēsts pazudušiem kauju biedriem un palīdzēt meklēt piederīgos.

---

1946. gada sākumā sākās Beļģijas nometņu likvidācija. Pirmais latviešu kontingents Zēdelgemu atstāja starp 7. un 27. martu, bet atlikušie uz Vāciju devās starp 11. un 28. maiju, kur bijušos zēdelgemiešus novietoja speciālās, latviešu karavīriem iekārtotās nometnēs. 1946. gada 4. jūnijā no Latvijas Sarkanā Krusta Beļģijā tika ziņots nometnes Nr. 2227 komandierim Simonsam, ka pēdējie latviešu gūstekņi ir pametuši nometni. Pirms gūstekņu atlaišanas nometnē bieži bija ieradusies krievu repatriācijas komisija, un ikviens varēja iet un pieteikties. No visiem nepilnajiem 12 000 karavīriem pieteicās un aizbrauca uz mājām ap 200 karavīru.

Aprūpības nodaļas virsnieka Aleksandra Vēvera vēstule LSKB priekšniecei Ērikai Valterei 1946. gada 24. martā. Avots: LNA_LVA_F2176_2-v_206, 44. lp.

“Ar katru nometnē nodzīvoto dienu tuvojas mūsu evakuācijas noslēgums. Līdz ar to būsim iegājuši jaunā dzīves posmā. Kur līdz šim mums bija liegta iespēja brīvi veidot savu dzīvi, tagad tas būs mūsu pienākums. Līdz ar šīs nometnes atstāšanu aiz muguras paliks gūstekņu nometnes dzīve ar visām tur pārdzīvotām grūtībām un necilvēcīgajiem apstākļiem. Tas viss no mums prasīja daudz, kā labad dažs no mums pat zaudēja ticību cilvēcībai un humanitātei. Lai glābtu jau tā daudz grūtību pārdzīvojušos karavīrus, bija nepieciešama palīdzība no ārpuses. Pats galvenais – bija nepieciešams morāliskais atbalsts. Un šī palīdzība īstā brīdī nāca caur Jums. Tikai pateicoties Jums, mēs saņēmām gan sainīšus no tuviniekiem, gan vēstules, gan arī citas mantas, kas mūs bezgala iepriecināja. Tas viss mums lika aizmirsties, ka mūs ieslēdz dzeloņdrāšu žogs un ka mums ir liegta brīvība.”