Gan vēsturnieki, gan Latvijas diplomātiskais dienests jau trīsdesmit gadus turpina skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus un atspēkot dažādus apmelojumus, kas kalpo par pamatu dažādām provokācijām un Latvijas valsts nomelnošanas kampaņām. Jo īpaši no Krievijas Federācijas puses, popularizējot aplamu vēstures naratīvu, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji.
Nirnbergas starptautiskās prāvas, kurās tika tiesāti Vācijas kara noziedznieki, spriedumā 1946. gada 1. oktobrī SS pasludināja par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras “valsts iesauca tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles iespējas, un kuras nebija izdarījušas šādus noziegumus”. Latviešu leģionāri tika attaisnoti un no 1946. līdz 1949. gadam vairāki simti latviešu karavīru Nirnbergā pat piedalījušies nacistisko kara noziedznieku apsardzē.
16.marts – Leģionāru piemiņas diena
16. marts ir piemiņas diena, kad Latviešu leģiona veterāni un citi cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Latviešu leģiona sastāvā. Pirmoreiz 16. martu pieminēt kā Latviešu leģiona karavīru dienu 1952. gadā ierosināja leģiona veterānu organizācija “Daugavas Vanagi”, jo 1944. gada 16. martā Latviešu leģiona 15. un 19. divīzija ar ievērojamiem panākumiem kopīgi cīnījās Austrumu frontes kaujā pie Veļikajas upes aizsardzības līnijas pret Sarkano armiju.
Latvijā kā tradīcija kļuvis piemiņas gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Pirmais gājiens, ar galamērķi Brāļu kapos, notika 1990. gadā, bet gājiens ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pirmo reizi notika 1993. gadā – 50 gadus pēc Latviešu leģiona dibināšanas. Konflikti saistībā ar šo piemiņas dienu sākās 1998. gadā, kad no Krievijas puses tā tika pasniegta kā nacisma slavināšana, bet paši leģionāri – kā esesieši un kara noziedznieki. Tas atstāja nelabvēlīgu iespaidu arī uz starptautisko sabiedrību. Lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai vajadzēja izslēgt Leģionāru dienu no oficiālo piemiņas dienu saraksta. Vairākus gadus gājiens bija aizliegts, taču pēdējos gados 16. marta piemiņas gājiens vairs netiek aizliegts, pulcējot uz gājienu gan pieminētājus, gan provokatorus.
Zēdelgemas piemiņas vieta – “Latvijas stāvstrops brīvībai”
2018. gada septembrī Zēdelgemas Brīvības laukumā (Brivibaplein) svinīgi tika atklāts piemineklis – vides objekts “Latvijas stāvstrops brīvībai”, ko veidoja tēlnieks Kristaps Gulbis un kas tika veltīts latviešu leģionāriem, kuri no 1945. gada rudens līdz 1946. gada vasarai atradās Zēdelgemas karagūstekņu nometnē. Ideja par piemiņas vietu radās 2014. gadā, kad Latvijas Okupācijas muzeja filmēšanas grupa kopā ar diviem bijušajiem ieslodzītajiem leģionāriem apmeklēja Zēdelgemu, lai filmētu karagūstekņu nometnes vietu. Arī Zēdelgemas pilsētas pašvaldību ieinteresēja latviešu pagātnes stāsts un karagūstekņu nometnes vēsture, tādēļ tika noslēgts sadarbības līgums ar muzeju par bronzā lietu pieminekļa izveidošanu bišu stropa veidolā. Pieminekļa autors Kristaps Gulbis Zēdelgemas nometnē turētos gandrīz 12 000 latviešu karavīrus pielīdzinājis bišu skaitam stropā un simboliskajam aspektam – bišu saime kā tauta, kuras ir miermīlīgas, bet vienlaikus aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu un brīvību.
Piemiņas vietai bija jāveicina sabiedrības izpratni par Latvijas, Baltijas un arī Austrumeiropas vēstures notikumu sarežģīto gaitu, taču drīz vien pār piemiņas vietu sāka velties Waffen SS ēna. Dažādos starptautiskos medijos un Beļģijas vēstures kreiso aktīvistu izteikumus izskanēja apgalvojumi, ka piemineklis glorificē un godā “nacistu kolaborantus” un SS. Īpaši atzīmējama Ļeva Golinkina rakstu sērija ASV portālā “Forward.com”. Vairākos rakstos Golinkins apkopoja pieminekļus un monumentus visā pasaulē, kuri, viņaprāt, slavē nacismu un ebreju slepkavas. Pēc Golinkina publikācijas sākās diskusijas Beļģijas medijos. Rezultātā kritika un spiediens auga, līdz 2021. gadā Zēdelgemas pašvaldība lēma par labu pieminekļa aizvākšanai. Pirms tam tika sasaukts vēstures ekspertu simpozijs, kurā piedalījās gan Latvijas, gan citu valstu pārstāvji. Latviju pārstāvēja komunikāciju zinātnes doktori Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns. Pēc garām diskusijām simpozija ekspertu atzinums lēma par labu pieminekļa aizvākšanai. 2021. gada 10. decembrī, reaģējot uz aicinājumu novākt pieminekli, Latvijas ārlietu ministrs nosūtīja vēstuli Beļģijas premjerministra vietniecei un ārlietu, Eiropas lietu, ārējās tirdzniecības un federālo kultūras iestāžu ministrei Sofijai Vilmesai, kurā pauda bažas par notikumiem Zēdelgemā saistībā ar pieminekli un lūdza ministri pievērst jautājumam pastiprinātu uzmanību. 2022. gada 26. maijā Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tikās ar Latvijas Okupācijas muzeja un “Latvijas Okupācijas muzeja biedrība” pārstāvjiem, lai apspriestu pieminekļa tālāko likteni, bet 2022. gada 30. maijā Latvijas vēstnieks Beļģijas Karalistē Andris Razāns iesniedza diplomātisko notu pret ieceri pieminekli nojaukt. Visi centieni netika ņemti vērā, un 2022. gada 5. jūnijā piemineklis tika demontēts un pārvests uz kādu pilsētas noliktavu.
