Latviešu tautas likteņi 20. gs. bija smagi un lielu pārbaudījumu pilni. 1944. gada vasarā, Sarkanās armijas spēkiem atkārtoti ienākot Latvijas teritorijā, sākās latviešu bēgļu masveida izceļošana uz Vāciju. Uz Vāciju tika pārvietoti arī latviešu karavīri–leģionāri, ko ietekmēja Sarkanās armijas pārsvars karadarbības gaitā un frontes līnijas strauja virzība uz rietumiem. Rezultātā latviešu karavīri Otrā pasaules kara beigu posmu piedzīvoja visās frontēs – nonākot gan sava ienaidnieka Sarkanās armijas, gan angļu, amerikāņu un franču karaspēka gūstā. Visā gūstniecības laikā karavīri ir parādījuši pārsteidzošu un aizkustinošu atturību, lepnu kareivisku stāju, neskatoties uz gandrīz pārcilvēcīgām grūtībām, kādas tiem nācās paciest kā fiziski, tā mentāli. Izstādes mērķis ir vērst uzmanību uz latviešu karavīru dzīves apstākļiem Rietumu Sabiedroto (ASV, Lielbritānija), franču un zviedru karagūstekņu nometnēs, ko atspoguļo Latvijas Nacionālā arhīva dokumenti – gūstekņu un aculiecinieku atmiņas, Latvijas Sarkanā Krusta ziņojumi, video liecības u. c. Materiālu klāstu papildina Latvijas Okupācijas un Latvijas Kara muzeja vizuālie materiāli.
Priekšvēsture
Latviešu leģions bija no okupētās Latvijas pilsoņiem saformētas nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vienības, kas karoja pret Sarkano armiju Otrā pasaules karā. 1943. gada 10. februārī Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli par latviešu leģiona formēšanu. No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās piecas mobilizācijas akcijas. Pirmajā akcijā caur darba pārvaldēm militāram dienestam un darbam militārās darba vienībās un kara rūpniecībā tika iesaukti 1919.–1924. gadā dzimuši latviešu vīrieši. Formāli iesaukšana bija nostādīta kā brīvprātīga pieteikšanās, taču leģions bija vācu okupācijas varas nelikumīgi mobilizēts, lai slēptu starptautisko tiesību pārkāpumu, jo 1907. gada Hāgas konvencija aizliedza okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā. Lielākā daļa leģionāru tika mobilizēta piespiedu kārtā, un brīvprātības princips parādījās vien leģiona oficiālajos vienību nosaukumos, piemēram, Latviešu SS brīvprātīgo leģions, 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija. Sākumā bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesa, kas varēja piespriest arī nāvessoda, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut. Tikai neliela daļa no visiem 115 000 mobilizētajiem vīriem iesaistījās brīvprātīgi, kā galveno motivāciju piesaucot cīņu pret padomju varu un brīvas, neatkarīgas Latvijas atgūšanu. Leģionam ne ideoloģiski, ne politiski nebija nekā kopīga ar vācu SS formācijām.
Pēc SS un policijas vadītāja Latvijā rīkojuma iesaucamo gadu jauniešiem bija jāreģistrējas policijas iestādēs un darba pārvaldēs. Pēc reģistrēšanās šiem jaunekļiem piesūtīja rīkojumu ierasties pārbaudes komisijās. Kara dienestam derīgie latviešu pilsoņi tika iedalīti vācu armijas palīgdienestā (HIWI), vācu darba dienestā (RAD), vācu rūpniecībā, vācu flotē, latviešu policijas vienībās, Latviešu leģiona divīzijās u. c.
Latviešu leģiona kodolu veidoja 15. un 19. kājnieku divīzija. 1943. un 1944. gadā abas divīzijas piedalījās kaujās Volhovas frontē un Veļikajas upes rajonā. Vācu armijai pakāpeniski atkāpjoties, divīzijas pastāvīgi bija iesaistītas aizsardzības kaujās, un 1944. gada martā–aprīlī tās jau atradās pozīcijās pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas. Jūlija vidū 15. divīzijas leģionāri atkāpās uz Latvijas teritoriju, kur izcīnīja niknas un asiņainas kaujas. Smagus zaudējumus cietušās 15. divīzijas paliekas 1944. gada vasaras beigās pārcēla papildināšanai un pārformēšanai uz Vāciju. Tā vēl paspēja piedalīties kaujās Austrumprūsijā, Pomerānijā un Mēklenburgā, līdz 1945. gada aprīļa pēdējās dienās un maija sākumā leģionāru vienību lielākā daļa sasniedza angļu–amerikāņu karaspēka pozīcijas un tur padevās gūstā. Tā starp 2. un 6. maiju pie Šverīnes liela daļa 15. divīzijas un būvpulki padevās amerikāņu gūstā. Citas vienības padevās gūstā vai arī piedzīvoja kapitulāciju Vismāras un Magdeburgas apkārtnē. 19. divīzija turpināja cīņas Kurzemes katlā un pēc Vācijas kapitulācijas padevās Sarkanajai armijai.
1944. gada jūlijā Vācijas okupācijas vara veica 1927.–1928. gadā dzimušo latviešu jauniešu mobilizāciju Vācijas Gaisa spēku palīgdienestā. Tie bija vien 16–18 gadus jauni puiši, pakļauti bijušās Jaunatnes Centrālās organizācijas štāba instrukcijām, obligāti militāri apmācīti, piespiedu kārtā nozvērināti un iedalīti dažādās vācu karaspēka vienībās. Kopumā dienestā iesaistīja 3600 Latvijas jauniešu. Vairāk nekā 40 no viņiem gāja bojā Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumā Torņakalnam 1944. gada 19. septembrī. Jaunieši tika novietoti dažādās frontes daļās, sākot ar Vācijas ziemeļiem un beidzot ar Itālijas dienvidiem. Lielākā daļa tika aizsūtīta apmācībās uz Vāciju, kur sagaidīja kara beigas. Gandrīz visi latviešu gaisa spēku izpalīgi ar maz izņēmumiem krita amerikāņu, angļu un franču gūstā un tika novietoti Francijā, vēlāk daudzi nodoti franču militārajām iestādēm. Amerikāņi un franči nav šķirojuši latviešus no vāciešiem, tādēļ ļoti daudzi latviešu zēni, sevišķi tie, kuri atradās franču rīcībā, nonāca ļoti grūtā stāvoklī. Daudzus aizveda uz PSRS.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumu Sabiedroto gūstā kopumā nonāca aptuveni 25 400 latviešu karavīru – 1945. gada septembrī ap 20 400 latviešu karavīru atradās britu gūstā, franči no amerikāņiem saņēma vismaz 2400 latviešu karavīru, bet amerikāņu gūstā palika ap 2600 latviešu karavīru. Latvieši gūstā atradās arī Austrijā, Dānijā, Norvēģijā, Ēģiptē, Alžīrijā, kuri vēlāk atlaisti vai nodoti Sabiedrotajiem. Vairākums latviešu savas gūstniecības gaitas iesāka kā neaizsargāti karavīri. Latviešu karavīru likteni tālākās gaitās neiespaidoja tik daudz piederība kādai speciālai kara gūstekņu kategorijai, kā tautība. Ja uzreiz pēc gūstā saņemšanas nepieprasīja uzrādīt nevācu pavalstniecību/tautību, tad šādi gūstekņi nometnēs tika novietoti kopā ar vāciešiem. Ja turpretim pieprasīja uzrādīt nevācu statusu, tad tās personas/grupas tika atdalītas no vāciešiem un novietotas atsevišķi speciālos nometņu nodalījumos vai pat speciālās nometnēs. Gūstniecība nebija viegla. Latviešiem vairāku mēnešu garumā nācās saskarties ar nepietiekamu uzturu, veselībai bīstamiem dzīvošanas apstākļi un citiem izaicinājumiem.
Latviešu karavīru atbrīvošana no amerikāņu un britu gūsta noslēdzās 1946. gadā. 1947. gada 1. jūlijā visi latviešu gūstekņi un civilinternētie bija atbrīvoti, un 1945. gadā ievadīto akciju kara gūstekņu atbrīvošanai varēja uzskatīt par pabeigtu. Izņēmums bija Francija, kur gūstekņus plaši izmantoja kā darbaspēku šīs valsts tautsaimniecībā.