Ierodoties ASV, Alisei un Manfredam nācās izdzīvot vēl pēdējo pārbaudījumu. Manfredam esot Ņujorkā, Alise vēl atradās Gmindes bēgļu nometnē, bet pēc emigrēšanas uz ASV 1950.gada aprīlī devās uz dzimto Bērlingtonu Aiovā, kur paguva pastrādāt kādā “Pettigrew” viesnīcā par apkopēju. Alisei vajadzēja nokļūt Ņujorkā, lai abi atkal varētu būt kopā. Manfreds nepacietīgi gaidīja un rakstīja vēstuli pēc vēstules līdz beidzot 1950.gada jūlijā viņi satikās.
Esmu dikti priecīgs, ka Tu brauksi uz N.Y. Visas šās dienas es turēju īkšķi, lai Tu teiktu jā! Man liekas, ka Tev nebūs jānožēlo. Un vai tie “bet” tiešām bija tik grūti? Vai tad nav labāk dzīvot N.Y. starp latviešiem nekā viena pati Burlingtonā?
[..] Es negribu Tevi piespiest braukt. Es gribu, lai tas viss būtu brīvprātīgi. Es apsolu būt labs.
Manfreda vēstule Alisei 1950.gada 14. jūnijā.
Kad 1949.gada 20. augustā Manfreds ieradās Ņujorkā, viņš sāka apstaigāt tuvākos hospitāļus un iekārtojās darbā Ņujorkas piepilsētas Grīnvičas (Greenwich) hospitālī, strādājot 8 stundas dienā un 5 dienas nedēļā, ar algu 120 dolāri mēnesī un bezmaksas istabiņu, bet brīvo laiku pavadīja, spēlējot Jauno vīriešu kristīgās apvienības (YMCA) basketbola komandā.
Manfreda vēstule Alisei 1949.gada 19.novembrī.
Es jūtos kā svešinieks. Labi vēl, ka Georgs ir te. Ir ar ko parunāt. Māsas, studenti (te ir nursing school), pat grīdu mazgātājs mūs par pilnu netur. Laikam tas ir tāpēc, ka mēs esam orderly – prasti runājot, dibenu slaucītāji. Par ārstiem nemaz nav ko runāt. Mēs priekš viņiem esam tikai tukšs gaiss. Viņi pat mūs neievēro. Viņi tomēr zina, ka esam bijušie medicīnas studenti. Es jau, protams, biju slikts medicīnas students, bet to jau viņi nezina. Georgs ir bijis daudz labāks un tālāk – 9 sem. students. Vēl viņam tikai trūka 1/2 gads un viņš jau būtu beidzis medicīnas fakultāti. Un tā mēs ar nepabeigtu augstskolas izglītību slaukām dibenus.
Manfrēds ļoti vēlējās turpināt studijas. 1949.gada oktobra vēstulē Alisei viņš pat minējis šādu variantu. Mēs ar otru puiku nolēmām rakstīt vēstuli armijai. Vēstule vēl nav uzrakstīta. Mūsu nodoms ir tāds – lai armija mums dod stipendiju universitātes beigšanai. Pēc beigšanas mēs paliktu 10 gadus kā ārsti armijā, kara gadījumā – līdz kara beigām. Alise, mums šķiet, ka tas ir vienīgais ceļš kā turpināt studijas.
Nodoms netika realizēts, taču 1950.gada februārī Manfreds aizgāja no darba Grīnvičas hospitālī un bez studiju maksas iestājās Bruklinas koledžas Medicīnas asistentu skolā.
Paralēli tika uzsākti laboratorijas kursi “The Mandl School for Medical Assistants”. Lai gan medicīnai Manfreds vairs negribēja kādu laiku pievērsties, “drošības spilvenam” nodrošināties ar papildu kvalifikāciju medicīnas jomā gan. Mīlestības jomā Manfreds turpināja cerēt uz Alisi un brīvos brīžos nodevās vēstuļu rakstīšanai.
Manfreda vēstule Alisei, 1950.gada 27.maijā.
Tu domā, ka man ir kāda “girl-friend”. Tā tas nemaz nav. Un, ja es gribētu, es varētu izvēlēties kādu vien gribētu. Šoreiz es nemaz nelielos. Daži skuķi cerēja, ka es taisīšos klāt vai vismaz pavadīšu uz mājām. Bet pēc tam, kad biju (protams, arī vēl tagad, bet mēs neesam kopā) draugos ar Tevi, zinu, ka citu draudzeni tik labu kā Tevi nedabūšu. Viņas visas tik muļķīgas liekas. Vai es tiešām esmu jau novecojis? Un amerikāņu studentes! Lai nu kā, bet man liekas, ka kādu amerikānieti es nekad nevarētu apprecēt.
Alises prombūtnes laikā Manfredu bieži pārņēma dažādas pārdomas par abu attiecību perspektīvu un vai visi pārbaudījumi bijuši tā vērti un kalpojuši par apliecinājumu tam, ka abiem ir jābūt kopā.
Manfreda vēstule Alisei 1950.gada 7.jūnijā.
[..] Ja starp mums nebūtu tik liela gadu starpība, pie viņas ne Tu, ne arī es neesmu vainīgs, es nekavētos nevienu minūti – lai Tevi apprecētu. Bet gadu starpība ir pārāk liela, lai to darītu. Varbūt mēs to nemanītu pašā sākumā, bet pēc dažiem gadiem mums varētu vairs “neklapēties kopā” un pēc izdzertā laimības biķera – paģiras varētu būt pārāk lielas. Tāpēc mūsu gadu starpība ir pārāk liela, bet viņa nav tik liela – lai nevarētu būt draugi. Bet te atkal ir viens “bet”. Es justos ļoti nelaimīgs, ja mēs kā draugi būtu kopā un, teiksim, pēc gadiem iemīlētu kādu, ko gan es vēl neticu, jo tādu kā Tevi būs grūti atrast. Tu būtu ļoti nelaimīga. [..] Es tiešām nezinu, ko lai dara. Bet tagad es gribu Tevi. Ja Tu piekrīti manam plānam, kam ir liela līdzība ar kāda žīda veikalnieka aprēķiniem, un man neko pēc dažiem gadiem nepārmestu, tad es gribētu būt ar Tevi tagad kopā. Un es būtu ļoti labs Fredis. [..] Es Tev nevaru apsolīt ne labu darbu, ne labu dzīvokli, es tikai varu apsolīt, ka es būšu dikti labs.
Pieņemot visus Manfreda “bet”, Alise ieradās Ņujorkā 1950.gada jūlijā, un 1953.gada vasarā abi apprecējās.
Alises ieraksts dienasgrāmatā 1950.gada 7.jūlijā.
Sēžu vilcienā un braucu uz Ņujorku. Mani pārņēmis miers, bet bailes tomēr mani neatstāj. Vai mēs būsim tādi paši. Alma atbrauca. Bijām Čikāgā. Mani ļoti gribēja paturēt tur. Burlingtonā arī negrib, ka braucu prom. Vernon Jones (vecs skolas biedrs) manī iemīlējies. Bet man tik viens ceļš galvā – pie Freža. Viņš mani sagaidīšot stacijā. Arī viņam sametoties dažreiz bailes, bet kauliņi esot mesti.
1950.gada 6.septembrī.
Neesmu nevienu vārdu rakstījusi kopš ierados Ņujorkā. Tas laikam tāpēc, ka Fredis ir mani saņēmis ar lielu mīlestību. Divi mēneši būs pagājuši un man tā liekas vesela mūžība. Visu brīvo laiku pavadām kopā, un esam dikti laimīgi. Un kad man rodas šaubas, vai Fredim tas viss nav apnicis un ar bailēm sirdī eju pie viņa – katrreiz es sastopu mīlošu Fredi, pat dažreiz pārspējot iedomātu vēlēšanos.
Alises un Manfreda kāzu diena 1953.gada vasarā Ņujorkā. Avots: LNA LVA F.1996.
Pēc ierašanās Ņujorkā sportiskais gars joprojām nebija pametis Alisi. Pirmos emigrācijas gadus ASV Alise veltīja Ņujorkas latviešu sporta kluba vienībai kopā ar Veltu Rupneri, Ausma Grīviņu, Tatjanu Arenu, Emīliju Samoviču un Viju Matisoni, kopīgi apliecinot latviešu volejbola prasmi un 1954. gadā izcīnot Ņujorkas pilsētas meistarnosaukumu. Turpmākos gadus līdz mūža nogalei Alise sporta notikumiem sekoja līdzi no malas.
Volejbola sacīkstes Filadelfijā 1955.gada 27.martā. Avots: LNA LVA F.1996.
Alise strādāja kādā amerikāņu reklāmas aģentūrā. Kad apnika, aizgāja uz Ņujorkas pilsētas bibliotēku. Nopirka fotoaparātu „Leica” un ar to fotografēja visu mūžu. Abi ar Manfredu nekad nevarēja nosēdēt dīkā. Visu nopelnīto naudu brīvajā laikā pēc darba izdeva, apmeklējot dažādas fotogrāfijas skolas un kursus.
Vienmēr aktuālas bija studijas augstskolās.Tāpat kā Manheimas bēgļu nometnes laikā abi bija neatraujami viens no otra, tā abi vienmēr bija kopā arī studiju gaitās. 1953.gadā abi sāka studēt Ņujorkas Universitātē vēsturi un žurnālistiku, bet vēlāk kinouzņemšanu un dokumentālo filmu veidošanu Kolumbijas Universitātē.
Alises ieraksti dienasgrāmatā.
28.V.1962.
Sestdien nobeidzu “Film Production” kursu. Izbeidzās 2 gadu iešana sestdienās uz Kolumbijas Univ. Varētu teikt, ka šo kursu beidzu labi. Profesors norādīja uz 4, kuri savu uzdevumu bija veikuši labi, un es biju viena no tiem. Bažas, kursu sākot, tagad liekas gaužām veltīgas bijušas. Toreiz likās, ka sāku diezgan pārgalvīgu pasākumu. Tagad pasākums liekas pavisam vienkāršs bijis.
13.VII, 1962.
N.Y. ir Ingemāra Bergmaņa filmu festivāls. Ar Fredi ejam uz visām filmām, un tā koncentrēti pagūstam apskatīt to, kas ir ticis aizkavēts. Es uz kino parasti negāju. Tagad atklājas jauns brīnums – Bergmanim ir interesanta izteiksme un skaista fotogrāfija. Ar baudu skatos viņa filmas, un piedevām tās arī uzmundrina manu izdomu un reizē iekurina jaunu sparu filmu uzņemšanai.
9.11.1962.
Vakar redzēju krievu basketbolistus un basketbolistes. Starp tiem 2 latvietes un 3 latvieši. Smildziņa un Karamiševa – abi jau dzirdēti vārdi. Mēģināju uzrunāt Smildziņu, jo viņas seju pazinu no pagājušās reizes. Apstākļi nebija izdevīgi, jo visi sportisti turējās barā, un krievu vīrieši cirkulēja ap sportistēm. Tomēr saņēmu drosmi. Jūs esat latviete? Atbilde: ha, ha, ha… Sāku vēlreiz – Kā Jums patīk N.Y.? Lieliski. Nekādas intereses, vai izbrīna no Smildziņas puses. Liekas neticami, ka latvietis varētu būt tik nevērīgs pret uzrunu latviešu valodā N.Y. ielās. Jāsecina, ka viņai nebija ērti, vai nebija atļauts sarunāties ar svešiem uz ielas.
3.1.1963.
Vakar nobeidzu savu baleta kursu. Ar to izbeidzas iešana uz New School klausīties Parmeniju Ekstromu. Par baletu man tagad ir plaša jēga. T.i. tagad zinu, kāds balets eksistēja pirms Djagiļeva. Paldies jāsaka Fredim, ka viņš man izvēlējās šādu kursu.
14.1.1963.
Piektdien skolā mums bija pēdējā stunda – Documentary Film. Rādīju savu filmu. Visa klase smaidīja apmierināti. Skolotājs teica – very nice. Dabūju komplimentu par labu filmas kvalitāti un tīru izpildījumu. Skolotājs pieprasīja kopiju, lai būtu, ko citiem rādīt. To varētu skaitīt par panākumu!
28.07.1963.
28. jūlijs šogad ir svētdiena, un es visu dienu ne reizi neaptvēru, ka tā ir 19. gada diena, kopš atstāju Bēni. Pat Papa tik ilgi nebija bijis Amerikā! 19 gadi kādreiz likās vesela mūžība – tagad liekas, ka nemaz tik ilgi atpakaļ biju Bēnē. Diena bija karsta. Ar Fredi aizbraucām uz okeāna malu uz 1 ½ stundām. Pārējo laiku sēdēju mājās, svīdu un šuvu. Un par mājām nemaz nepadomāju. Tas ir tādēļ, ka bija svētdiena un nekas nelika atgādināt datumu.
7.11.1963.
Vakar reģistrējos atkal jaunā skolā. Baleta kurss izbeidzās, bet Fredis nav ar mieru, ka es palieku dīkā. Tādēļ nolēmu ņemt vācu valodu. Pamata man nav, kādēļ laiks būtu kaut ko darīt vienas svešvalodas zināšanas labā. Šovakar Parmenija atkal sagādā mums, baletomāņiem, izdevību paplašināt savu baleta pieredzi.
24.VII.1966.
Your film “Ballerina” has now been awarded HONORABLE MENTION. The judges have seen fit to further honor your film with a special citation which will read: – to Alise Ziverts for excellence in an unusual filmic technique in her film “the Ballerina”. Tādu uzslavu saņēmu par savu filmu. Kas to būtu domājis, ka pirmo uzslavu saņemšu par zīmētu filmu, nevis par fotografētu! Un kad Kolumbijas Universitātē rādīju savu ballerinu, nesaņēmu nekādu uzmundrinājumu, ka tāda filma varētu gūt panākumus. Bija jāpaiet 3 gadiem – un Kalifornijā saņēmu uzslavu! Vismaz tagad man ir iemesls atkal kaut ko darīt.
Alises un Manfrēda sadzīves ainiņas, 1950.gadi. Avots: LNA LVA F.1996.
Savu brīvo laiku Alise veltīja arī studenšu korporācijai “Dzintra”, avots: LNA LVA F.1996.
“Citi dzīvo smalkos dzīvokļos, mēs ar Manfredu – joprojām kā tādi bēgļi. Vīrs joprojām apmeklē valodu kursus, spēlē klavieres, daudz fotografē savus darba biedrus.”
Vakara Ziņas, 25.03.1994.
Ceļā ar metro no mākslinieces Ausmas Matcates izstādes Ņujorkas centrā uz mājām Kvīnsā, 1961.gads. Avots: LNA LVA F.1996.
Manfreds 50.gadu sākumā sāka strādāt Jāņa Rīsberga celtniecības uzņēmumā Longailendā, taču vēlāk iekārtojās darbā Kolumbijas Universitātes bibliotēkā, kur nostrādāja 29 gadus un izpaudās arī fotografēšanā: “Tā jau nav, ka darbā es tikai fotografēju meitenes. Fotografēju arī zēnus un vīriešus. Fotografēju visus – kuri atļauj man to darīt.” Darbs universitātē sniedzis arī iespēju paralēli turpināt izglītoties dažādos kursos: “Jaunības grēki jāizpērk vecumā, un tāpēc es vēl studēju. Studēšana nav ar pilnu tvaiku, jo pa dienu tomēr jāstrādā 7 stundas.”
Manfreds ar gadiem daudz rakstījis vēstules gan pazīstamiem, gan ne tik pazīstamiem: “Ar savām vēstulēm mēģinu iekarot draugu sirdis un paturēt tās. Katru dienu kādam rakstu.” Manfreds 80.gados sācis saraksti ar Latvijā dzīvojošu mākslinieci Evī Upenieci. Vēstuļpapīru vietā Manfreds izmantoja mākslas žurnālu vai grāmatu vākus, uz kuru glancētās puses attēloti tēlniecības darbi. Grāmatu apvākus mēdza noņemt Kolumbijas Universitātes bibliotēka, taču Manfreds tos paņēma sev un atrada tiem pielietojumu. Arī pašu vēstuļu saturs rakstīts interesantā un brīžiem komiskā izteiksmē, skarot Manfreda ikdienas gaitas – darbu Kolumbijas Universitātes bibliotēkā, nezūdošo vēlmi gūt arvien jaunas zināšanas dažādos kursos un mīlestību pret kultūru.
Pirmdien, 25. janvārī 1987.
Bon soir, madame! Sēžu bibliotēkas lielajā lasītavā un iesāku Evijai (laikam bez garumzīmes) vēstuli. Darbu kā parasti izbeidzu 16.30. Franču valodas stunda man sākās 17.40. Jā, franču valoda – jau vairākas reizes no paša sākuma! Japāņu valodu es nevaru turpināt, jo bija jāizstājas no klases. Slinkie, izlaidīgie amīši japāņu valodu mācās kā vella apsēsti, un es klasei nevarēju turēt līdzi! Bet japāņu valodu es neuzdošu.
Katru dienu, kad eju pa ielu, klausos japāņu valodas lenti. Rudenī atkal sākšu mācīties pa riktīgam – tas ir, klasē. Tas nekas, ka pārējie skolnieki atkal būs 30–40 gadus jaunāki. Franču valodu atkārtoju, jo padzirdēju, ka Rīgas balets, piepalīdzot Vasiljevam un Maksimovai, uzstāsies Parīzē. Divas nedēļas aprīļa mēnesī. Varbūt, ka aizšaušu uz Parīzi. [..] Uz fotogrāfijas viena no manām pēdējām bildēm. Lielums apmēram 1,25×0,75 m. Lūdzu, neaizrādiet – zinu, ka Matisse iespaids. Bez tam darbs paviršs, bez rūpīgas Rīgas skolas (tagadējās!) nostrādājuma! Ideoloģiski bilde arī nekam neder: ne viņa strādā, ne cieš, ne uzmundrina. Slinkumā – nevīžo pat apģērbties – lasa Kurt Mahlerin. Neko nevaru darīt – vislabāk man patīk mālēt plikņus.
Otrdien, 19. maijā 1987.
Labdien, Ēvi!
Sēžu universitātes (Colombia University, N.Y., N.Y.) bibliotēkas lielajā lasītavā un rakstu Jums vēstuli. Lasītava ir tukša un pavēsa. Ārā ļoti nemīlīgs laiks – kā vēlā rudenī, kad taisās uz līšanu. Nupat izskaitīju, ka lasītavā ir piecpadsmit lieli, divu stāvu logi un daži no tiem nav aizvērti. Pa tiem tad tas vēsums nāk iekšā. Vasaras sesija sāksies pēc nedēļas. Tā kā strādāju universitātes bibliotēkā, varu ņemt divus priekšmetus par brīvu. Vēl neesmu izgudrojis, ko ņemšu. Varbūt vajadzētu atkārtot itāļu valodu, ko kādreiz ņēmu sen atpakaļ? Otrais priekšmets varētu būt “opera”, ko jau ņēmu pagājušo vasaru. Ja ņem to priekšmetu, tad par brīvu ved uz trim operu izrādēm. Vietu iedod labu labo – parterī pašā.
Par katru izrādi jāuzraksta mazu mājas darbiņu – recenziju. Pilsētas operā būs cits repertuārs kā pagājušo vasaru un tās pašas operas jau neatkārtosies. Blakusesošajā Metropolitenas operā ap to laiku (jūlijā) dejos Maskavas Lielā teātra balets – uz kura izrādēm dažas biļetes ir jau iegādātas.
Trešdien, 11. novembrī 1987.
Labvakar Ēvija!
Sešpadsmitajā jūlijā es jums rakstīju par manas laulenes dzimšanas dienas svinēšanu operas apstādījumos. Bildīte no tā gadījuma. Alisei rokās divas papīra konveidīgas glāzītes. Nē, viņa nav liela “iemetēja”. Viņa pēc būtības ir pretalkoholiķe! Tā otrā glāzīte ir Kemplela, kuram bija kāre knipsēt. Bildē ukrainiete Lidija, Alises draudzene. Viņas abas strādāja vienā darba vietā (pilsētas bibliotēkā). Alise pensionējās, kad Boļšoi Ņujorkā bija beidzamo reizi – tas laikam pirms 7 gadiem. Bildē aiz muguras Pilsētas operas nams.
29. oktobrī 1988.
Bijām manas laulenes draudzenes zelta kāzas (Talivalda un Margrietas Bušu 50 gadu laulības atcere 1988. gada 29. oktobrī) jubilejā. Pa visu vakaru izdzēru 5 garos drinkus. Tas apmēram ir mans limits – jo tad vēl var izvairīties no podu gāšanas. Kamēr kungi un dāmas, kājās stāvot, dzēra garos drinkus, trīs apkalpotājas uz paplātēm nesa apkārt maizītes. Vislabāk man garšoja “shrimps” (nezinu, kā tos sauc latviešu valodā) un brīnišķīgas siltas mazas sēnītes ar vēl kaut ko virsū. Pēc “iesilšanās” sēdējām pie galdiem. Bija aukstā bufete. Silti bija tikai zirnīši un burkāni. Savu šķīvi vienmēr piekrāvu pilnu. Ēdu daudz, lai laulenei atvieglinātu dzīvi, – rītā viņai nebūs man jātaisa pusdienas. Dāmas savās izlases tualetos un kungi melnos smokingos. Kuriem bija lentes, tie tos bija uzlikuši pār krūtīm – izņemot manu lauleni. Savu Dzintras lenti viņai neienāca prātā. Man lentes un smokinga nav. Kādreiz lente bija, bet no savas korporācijas izstājos laukā, viņiem pat nepaziņojot. Nav manā garā. Laulene Margrietu Bušu pazīst no Universitātes Sporta laikiem. Šovakar uzzināju, ka ar Tālivaldi Bušu vienā laikā kļuvām par amerikāņu armijas gūstekņiem.
30. janvārī 1989.
Labvakar Ēvija!
Ir vēls vakars. Pirmdienās un trešdienās man ir vēlie vakari – jo tanīs vakaros man ir zīmēšana, kas beidzas 22.00. Stunda paiet ceļā, kamēr tieku mājās, ja viss rit gludi. Nebija labi “aušlusi”, un mājās tiku pēc vienpadsmitiem. Ātri paēdu vakariņas: pupiņu zupa ar žāvētu cūkas gaļu – pēc ilgāka laika. Saldais ēdiens bija cantaloupe. Tā ir tāda dzeltena melone. Nezinu, vai latviešu valodā ir vārds melone. Visam pa virsu liela glāze (patiesībā tā ir burciņa) tējas ar citronmelasi un šņabīti. Ja tādu izdzer, drīz nāk žāvas, kauli un muskuļi tiek atbrīvoti un uz gultu vien gribas.
Sestdien, 9. septembrī 1989.
Labvakar Ēvija!
Kad nupat nospēlēju četras stundas klavieres, es saliku kopā savas rokas lūgšanai. Abus elkoņus uz klavierēm uzlicis, es lūdzu: “Mīļais Dievs, ļauj man spēlēt vēl divdesmit gadus! Lai locekļu postītājs artrīts paietu garām manām rokām!” Šad tad man mazliet iesāpas kreisā roka pie īkšķa. Iesāpas pa reizei jau 5 gadus, bet plašumā vēl neiet. Klavieres man sagādā ļoti lielu prieku. Nekad neesmu tik labi spēlējis kā tagad, Lista pirmā koncertetīde man jau kabatā.
“Viņas vērtējumam par dzīvē iegūto ir augstākā kategorija, vienalga, vai sasniegtas baleta, sporta vai mākslas virsotnes.“
Dzintra Grundmane par Alisi Zīverti, laikraksts “Laiks”, Nr.54, 27. 07.1996
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Alise un Manfreds centās atjaunot saites ar Latviju. 1990.gadā Alise ar Manfredu ieradās Rīgā, lai kā jauno sportistu atbalstītāja un viena no organizatorēm piedalītos Latvijas sportistu Olimpiskajā nedēļā. 90.gadu otrajā pusē Alise komunicēja ar Latvijas Valsts arhīvu un Latvijas Sporta muzeju par fotogrāfiju, diapozitīvu, filmu, biogrāfisko un citu dokumentu nodošanu to glabāšanā.
Manfreds kopš 90.gadu sākuma piedalījies gandrīz visos Latvijas 3×3 saietos un mūža nogalē bija viens no vecākajiem saietu dalībniekiem. Katru gadu viņš finansiāli palīdzēja vairākiem dalībniekiem un ģimenēm nosegt dalības maksu. Manfreds 3×3 saietos vienmēr juties kā savā ģimenē, īpaši pēc Alises aiziešanas no dzīves 2005.gadā. Jaunā paaudze no Manfreda vienmēr varēja smelties dažādus aizraujošus stāstus, jokus un informāciju par jaunāko Ņujorkas mūzikas un teātru dzīvē. Pēdējos savas dzīves mēnešus Manfreds lielākoties mitinājās pie savas māsas Līlijas Zīvertes Ņujorkā. Manfreds aizgāja 2017.gadā, sēžot pie galda un lasot avīzi.
