Pirms apprecēšanās ar Manfredu Zīvertu Alises uzvārds bija Gailīte. Gailīši bija stipra dzimta ar lielu mīlestību pret darbu, kas starpkaru Latvijas laikā iemantoja lielu cieņu un atpazīstamību, darbojoties lauksaimniecībā.
Alises tēvs Otto Gailītis ir dzimis Meirānu pagastā 1872. gadā kā kalpa dēls, un nepilnu 30 gadu vecumā viņš bija iekārtojis patstāvīgu darbnīcu, uzcēlis savai ģimenei māju un tika ievēlēts pagasta pašvaldībā. 1905. gadā politiski negaisi pārtrauca ģimenes mierīgo dzīvi, cara valdības soda ekspedīcijas vajāja latviešu brīvības idejas nesējus, un Otto bija jāmeklē patvērums aiz savas zemes robežām. Gailītis nonāca ASV, kur iekārtojās uz dzīvi un vēlāk pārveda arī ģimeni.
Turpmākos gadus Gailīšu ģimene pavadīja Bērlingtonā Aiovas pavalstī, kur 1911. gadā dzima Alise. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanas Otto Gailītis atstāja Amerikas Savienotās Valstis un kopā ar ģimeni atgriezās uz dzīvi Latvijā, sākdams atkal visu no jauna. Otto bija kļuvis par turīgu vīru, bet viņu nevilināja tik daudz labklājība kā lieli panākumi. Viņš nomāja Bēnes muižas centru un kopā ar inženieri Jāni Laži atmatā atstātā zemē sāka cukurbiešu audzēšanas mēģinājumus. Šī darba rezultātā Latvijā izveidojās jauna lauksaimniecības un rūpniecības nozare – cukura ražošana
Bez cukurbiešu audzēšanas Otto ierīkoja arī tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju. Bēnes muiža enerģiskā saimnieka vadībā kļuva par vienu no priekšzīmīgākajām valsts paraugsaimniecībām un vienu no labāk nostādītajām valsts muižām Latvijā.
Gailīšu ģimenes atjaunotā Bēnes muiža Jelgavas apriņķī, 20.gs. 30.gadi, avots: LNA LVA F.1996.
Gailīšu mājas, par godu Leontīnes dzimtas uzvārdam, tika nosauktas par “Grāveriem”. Muižu allaž apmeklēja ekskursanti, muižā apgrozījās cilvēki, pie galda vienmēr sēdēja viesi. Otto Gailītim par nopelniem piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis un Nopelnu krusts.
Otrā pasaules kara laikā kuplo Gailīšu ģimeni skāra vairākas traģēdijas, kas lika zaudēt ģimenes locekļus un ar mīlestību iekoptās mājas.
Arhīva materiālos atrodamas Alises Zīvertes māsas Almas atmiņas, kas uzrakstītas, balstoties uz ģimenes hroniku, ko 1940. gada 26. februārī kā dāvanu pasniedza Gailīšu pārim – Alises mātei un tēvam 40 gadu kāzu jubilejā, un Almas pierakstiem, kas tapa vēlāk bēgļu nometnē Manheimā Vācijā 1945. gada decembrī.
Alisei 1945.gada Ziemassvētkos.
1872. gada 7. decembrī Ērgalā piedzima Otto Voldemārs Gailītis. 1880. gada 26. februārī Lubānas Brantos piedzima Leontīne Helēna Grāvere. 1900. gada 26. februārī mācītājs Kade tos salaulāja Lubānas baznīcā. Diena bija skaista, un sniegs, kas nāca no debesīm, apbēra jaunlaulātos kā ar debesu svētību.
1901. gada 31. janvārī piedzima viņu pirmā meita, kuru nosauca par Eleonoru Loniju. 1902. gada 10. jūlijā nāca pasaulē dēls – Alfreds Verners. 1904. gada 23. augustā, kad jaunais vīrs bija uzcēlis savai ģimenei māju – pirmo tagadējā Lubānas ciemā, piedzima meita Elizabete.
Tautu apspieda, un tauta sacēlās. Ne visi bija sarkanā karoga nesēji, kurus vajāja uradņiki. Jaunā pasaulē patvērumu atrada daudzi. Tur nonāca arī jaunais vīrs. Un sauca sevi par Otto Waldmani.
Divas rokas, griba un gaišais saprāts bija cīņas ieroči ar eksistenci. Cents pie centa un dolārs pie dolāra krājās no sīkstā darba, ko nopelnīja melnā darba strādnieks, lai varētu aicināt savu sievu pie sevis.
Pētera dienā Lubānā izvadīja sievu ar trim bērniem. Bija jāšķiras no dzimtenes, lai tiktu atkal pie sava vīra.
Klusā lauku novadā uzaugusi, viņa uzņēmās svešo ceļu bez svešu valodu prasmes. Bet Dievs vada varonīgo dvēseļu ceļus un palīdz tām, kas nekurnēdamas iet pretim un pāri visiem šķēršļiem. Burlingtonā Iowa’s štatā kļuva par jauno mājvietu. Vīrs, labi prazdams savu amatu, atvēra zābaku veikalu, nopelnīja diezgan, lai ar naudu uzceltu savai ģimenei jaunu māju. Sieva nenogurdama rūpējās par priekšzīmīgu kārtību un bērniem.
1911. gadā piedzima vēl viena meita – Alise Lūcija un 1913. gadā – Alma Emīlija. Darbs bija dzīves piepildījums un skaistums, bērni bija viņu nākotne. 1918. gadā nodibinājās brīva Latvijas valsts. Tā sauca savus dēlus atpakaļ. 1921. gadā vīrs brauca apciemot dzimteni, un 1922. gada jūlijā ar visu ģimeni atgriezās un izkāpa Latvijas krastā.
Nopostītu un panīkušu viņi atrada Bēnes kulturālo centru. Nu bija atkal jauna mājvieta, un atkal sākās darbs: darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tas izcēla lielo saimniecību par vienu no valsts priekšzīmīgākajām, un Bēnes centrs bija plaši pazīstams ar lepniem kviešiem, augstvērtīgām cukurbietēm un pilnu kūti labākām sugas govīm.
1923. gada 8. decembrī pasauli ieraudzīja dēls Imants. 1925. gada 29. jūnijā pelēka skumju ēnā pārlaidās Bēnes saulainajām vasaras debesīm – šķīrās no šīs pasaules mīļotā Elizabete. Bet saule pavadīja vienu no savām meitām, kam bija gaišs vaigs un silta sirds.
1926.gada 9.jūnijā piedzima Tālivaldis Rečs. Skumjas aizplīvuroja bērnu smiekli un čalas. 1929.gada 28.jūlijā Eleonora kļuva par Mārtiņa Baldiņa laulāto draudzeni un pārgāja uz Cieceres dzirnavām. 1930.gada 30.aprīlī viņiem piedzima meita Silvija un 1931.gada 30.oktobrī dēls Egils. Alfreds salaulājās ar Natāliju Heimrāti.
Bēnes kulturālā centra saimniecība arvien gāja uz augšu. Uzslavas un atzinības raksti krājās veselām kaudzēm. 1934. gadā pārgāja atjaunotajā Bēnes pilī.
1940. gada februārī nosvinēja mājas mātei 60 gadu dzimšanas dienu un 40 gadu laulības jubileju, un toreiz, viņu dzīvi vērtējot, – ģimenes hronikā sacīju: mēs noliecam galvas viņu priekšā un vēlamies, kaut arī mēs varētu savu dzīvi tā veidot un piepildīt.
Bet tajā pašā 1940. gadā sākās draudi brīvajai Latvijai. 17. jūnijā ienāca okupācijas karaspēks. Mīdija kājām, kas tautai bija svēts, aizliedza daudziem tiesības dzīvot. 1941. gada 14. jūnijs bija baiga diena. 34 000 latvieši iesāka mocekļa gaitas uz Sibīriju. Eleonora ar abiem bērniem un vīru Mārtiņu, Alfreds ar sievu Natāliju un meitu tika paņemti un aizvesti nezināmam liktenim pretim. Ar kara iesākšanos, ar uguns iešanu plašumā Latvijas zemi pārstaigāja krievi un vācieši. 1940. gada rudenī Bēnes centrā apmetās daļa latviešu kara spēka. Atjaunotā pils kļuva kazarmes. Saimnieks pārgāja vecā mājā, kur ilgu laiku mitinājās vistas. 1941. gadā saimniecība tika nacionalizēta un vecais saimnieks vienas stundas laikā izraidīts ar visām mantām. 19. jūnijā bija guldīts pamatakmens 15,6 ha lielas saimniecības dzīvojamai mājai. Tur 1941. gada maijā – Grāveros – sākās atkal dzīve no gala. Lauki tika apkopti ar rūpību un mīlestību. Ēkas cēla par spīti draudīgajiem laikiem. Un Grāveri atkal bija priekšzīmīga saimniecība. 1943. gada 31. oktobrī meita Alma tika salaulāta ar Ausekli Baušķenieku Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. 1944. gada 28. jūlijā pienāca diena, kad bija jābēg no Bēnes. Grāverus apspīdēja brīnišķa saule, rudzu druvas bija nobriedušas un gaidīja pļāvējus.
Bet ļaudis bēga. Grāveros palika divas uzticīgas dvēseles, kas ar tīru sirdsapziņu paļāvās Dieva rokās un palika uzticīgi mūžīgajai zemei
Otto Gailītis ar sievu Leontīni lēma par labu palikt kara māktajā Latvijā. Lai gan Bēnes muiža tika nacionalizēta, saimnieka galva sirma un plecos smaga gadu nasta, viņš bija sācis atkal no gala, nelielā īpašumā iekārtojot mazu privātu saimniecību. Viņu dzīve bija spilgts tēvzemes mīlestības, darba un izturības paraugs un par to nācās maksāt cenu – 1949. gada 25. martā abus vecākus tomēr paņēma deportācija. 1949. gadā padomju vara bija aicinājusi Otto Gailīti iestāties kolhozā. Viņš atteicies, jo ar 76 gadiem nav bijis vairs nekāds strādnieks. Par to viņu ar sievu izsūtīja uz Sibīriju, kur kādā sovhozā tika norīkots par sētnieku. 1952. gada izsūtījumā mira Leontīne. Drīz pēc tam beidzās arī Otto Gailīša dzīves gaitas. Tālajā taigā uz Otto Gailīša kapa nav pieminekļa, bet okupētajā Latvijā darbojās trīs cukura fabrikas, kuru pirmais pamatu licejs bija viņš.