1944.gada jūlija pēdējās dienas Bēnē bija likteņa izšķirošas un katrs lēmums no svara. Alise un Alma pēdējā brīdī nolēma pievienoties bēgļu plūsmai, taču tas prasīja lielu upuri – vecāku pamešanu, kurus māsām vairs nekad nebija lemts redzēt, un paliekošu kauna izjūtu, pametot dzimteni.
Par notikumu gaitu Alise ir atstājusi liecības piezīmēs.
1944.gada 27.jūlijā.
Tā bija skaista, saulaina diena, ceturtdiena. [..] Pēkšņi – briesmīga priekšpavēle aizsargiem būt gataviem 2 stundu laikā aizceļot, kad pavēle tiks dota. Mājās satraukums. Ko darīt? Atstāt mājas un braukt? Visur tik klusi un mierīgi, ka nemaz negribas ticēt, ka boļševiki tik tuvu mums. Koferi ar dažām nepieciešamām mantām tiek sakravāti – gadījumam. Bet pamazām sāk likties, ka tik briesmīgi nemaz nevar būt. Mājās turpinām konservēšanu un vakarā laikus aizejam gulēt. [..] sāk rūkt kaut kas lidmašīnām līdzīgs, un uguns jāgriež nost. No rīta prāts pavisam mierīgs – droši vien nekur nebūs jābrauc. Tikko nobeigta kūku cepšana (varbūtējam braucienam) un paēstas brokastis, zvana telefons. Briesmīgā ziņa skan. Pēc 2 stundām! Papa saka, ka viņš nekur nebrauks, – mamma arī ne. Sāk parādīties bēgļu rindu rati. Brauc mūsu mājām garām. Cilvēki uztraukušies. Triecienvienības nākot uz Bēni. Mēs sakravājam vezumu un vēl nogaidām. Braukt? Jo ilgāk sēž, jo mazāk gribas atstāt mājas. Vēl steidzīgi rakstām pēdējās ardievas vēstules. [..] Tad atvadīšanās. Žēl atstāt mammu. Zirgs aizbrauc. Pēc īsa brīža Alma un es ar riteņiem. Ardievas skaistiem Grāveriem un mīļiem vecākiem. Mazs gabals nobraukts, un es vairs tālāk negribu braukt. Redzu bēgļus – jaunus vīriešus, un man sāk palikt kauns. Visi bēg un atstāj pagastu tukšu. Man kauns ir būt bēglei. Tik nožēlojamas izskatās šīs karavānes. Bēg, kad ienaidnieks nemaz vēl nav parādījies. Seko nožēlojams brauciens līdz Žvārdei. Tad nakts ceļa malā un brauciens no rīta tālāk. Pie Kursīšiem pēc ilgas gudrošanas, kā labāk darīt, atstājam bēgļu rindu – visus bēneniekus – un dodamies uz Kuršīšu pagasta Ķirmeniekiem nogaidīt. Varbūt drīz var atkal doties mājās. Guļ un ēd. Tā dzīvo bēgļi Ķirmeniekos. Visu dienu slaistās pa gultu. Jelgava esot galīgi izpostīta – tādas ir baumas. Tad – krievi Jelgavā.
1945.gada 22.martā Vitenbergā.
Es vairs nevaru! Man nav nekā, ar ko aizpildīt savu laiku. Esmu viena, svešās meitenēs. Nekārtība, citas intereses, cita morāle. Pietiek mēnesi nodzīvot šādā atmosfairā – es tiešām vairs nevaru. Domas par mājām neliek man miera. Kas notiek Bēnē? Skatos bildēs un raudu par to māju, kādu toreiz jūlijā atstāju.
1945.gada 1.aprīlī.
Šodien Lieldienas! Visu rītu diezgan bēdīgs prāts. Sapņoju par mājām. Gribas ēst. Nav nekā, kas šo rītu padarītu gaišāku un priecīgāku. Nevienas olas. Agrāk Lieldienās olas neēdu! Bet prieks bija krāsot un viņas paskatīties. Tagad ēstu – pat viena ola liktos kaut kas sevišķs. Paņēmu Somersetu – palasīju, bet gribas ēst, – tādēļ daudz nevar lasīt
Izšķirstīju savas bildes, pasapņoju atmiņās. Ko šodien dara mamma, Papa, puikas, Artūrs. Ko Eleonore, Alfrēds un viņu piederīgie. Tik gara rinda – pazudušo. Nākotne tagad liekas tik sarežģīta – kā vēl nekad.
1945.gada 10.aprīlī.
Mani moca neēšana. Jau pāris nedēļas ēdu apmēram 1x dienā. Pusdienās apēdu visu un tad 24 stundas badojos. Sen kārotā slaidā līnija ir sasniegta. Bet es tomēr labprāt būtu resna.
1945.gada 12.aprīlī.
Tuvojoties amerikāņi! Visapkārt satraukums! Mēs šeit šujam mugursomas un pakājamies. Sagatavojamies dažādām iespējām. Prāts pavisam mierīgs. Nav vairs tā kā savās mājās. Tagad viss palicis vienaldzīgāks.
1945.gada 22.aprīlī.
Jau nedēļa pagājusi, kopš esmu privātā. Gāja ātri – meitenes izbrauca uz visām pusēm. Tā kā ar savām pakām nekur ērti nevaru pakustēties, paliekam tepat. Ar Almu šeit nogaidām jaunos notikumus. Pilsēta jau bombardēta. Veselu nedēļu gaidīts izšķirošais brīdis! Bet vēl arvien sēžu un šuju. Nekas nenotiek. Krievi esot pavisam tuvu. Šodien piedzīvojām jau mazu paniku. Ļaudis pakoja mantas, lai dotos pāri Elbai. Ar Almu vēl lāga neticam – vai tik traki varētu būt. Un mums jau ir vēl riteņi, ar ko pazust, ja tas tiešām būtu nepieciešams. Vakarā tumši mākoņi un lietus. Nepatīkams vējš. Prāts saka, ka būtu laiks doties pāri Elbai. Tālumā jau dzird kara troksni, kas liekas tuvojamies. Dažu brīdi nodārd kaut kas pavisam stipri. Pēdējās baumas – krievi 10 km. Bet negribas kustēties laukā šādā laikā – un vēl tad, kad citi nedomā bēgt un sēž pagrabā. Ar Almu nolemjam gulēt gultās un tā sagaidījām atkal ļoti klusu rītu. Liekas, uztraukums bijis nevietā un muļķi tie, kas būtu devušies pāri Elbai. Drīzi citiem it kā liekas, ka tanki jau redzami tālumā. Tagad sākam mēs arī domāt, ka laiks varbūt ir steigties. Sakārtojam riteņus. Bet par vēlu. Uz ceļa garām pabrauc aizdomīgi karavīri. Tie ir krievi! Par vēlu! Mēs paliekam pie krieviem! Jau vārtus ver karavīrs un nāk pie mums. Ieskrienam mūsu istabas tumšākā kaktā un gaidām, kas nu tagad būs. Viņš kliedz sētā. Šauj! No mājas iznāk saimniece un prasa, ko viņš grib. Pulksteņus! Tiek nesti dažādi pulksteņi – lieli. Viņš grib rokas pulksteņus. Tādus nedabūjis, dodas tālāk. Tagad pagrabs mūsu vienīgais glābiņš. Paķeram mantas un skriešus dodamies Hofmanietes pagrabā. Moca domas – kādēļ, kādēļ vajadzēja palikt pie krieviem. Dienas un naktis pagrabā, tumsā. Krievi nāk un iet. Un mēs visu laiku bailēs, kādi nu atkal nāks un vai viņi mums kaut ko darīs. Ceram, varbūt ka vēl viņus atsit atpakaļ.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945.gada 8.maijā tās teritorija tika sadalīta četrās okupācijas zonās (ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS). Tiklīdz kļuva zināma zonu pārkārtošana, Latvijas Sarkanais Krusts iesniedza Sabiedroto Virspavēlniecībai notu, lūdzot atļaut Baltijas valstu pilsoņiem no krieviem nododamām zonām pārvietoties uz apgabaliem, kas bija sabiedroto kontrolē.
Alises pieraksti kabatas kalendārā par māsu atrašanās vietu:
1945.gada 8.maijs – “Atstājam Vitenbergu”,
1945.gada 10.maijs – “Biterfeldā”,
1945.gada 23.jūnijs – “Vircburgā”,
1945.gada 28.jūnijs –“Vertheimā”,
1945.gada 5.jūlijs – “Manheimā”.
Man nometņu laiks paliks vislabākā atmiņā, jo tajā es biju kopā ar Tevi.
Tavs Fredis, 1950.gada 27.maijā
Kamēr māsas uzturējās Vitenbergā un pēc tam mēroja garo ceļu drošībā uz Manheimu, amerikāņu armijas gūstā Šverīnē Vācijā 1945.gada 2.maijā nonāca jauns puisis un Latviešu leģiona kājnieks Manfreds Zīverts. Nepabeidzis Rīgas Angļu ģimnāziju, 1944.gadā Manfreds pievienojās Valsts darba dienestam (Reichsarbeitsdienst — RAD) Vācijā. Tajā militāru pirmapmācību guva tūkstošiem Latvijas jauniešu, kuri pēc tam tika ieskaitīti Latviešu leģiona 15.divīzijā. Zināms, ka no 1945.gada maija līdz augustam Manfreds ir uzturējies Hamburgā. Pēc tam pārvietots uz Manheimas latviešu bēgļu nometni pie mātes un māsas, kur Manfredam un Alisei vēlāk bija lemts satikties.
No 1945.gada oktobra līdz 1946.gada 19.maijam Manfreds mācījās Manheimas latviešu nometnes ģimnāzijā, lai pabeigtu nepabeigtās mācības okupētajā Latvijā.
Pēc ģimnāzijas no 1946. gada 30. septembra līdz 1948. gada 5. oktobrim Manfreds studēja filoloģiju, filozofiju un medicīnu Johanna Volfganga Gētes Universitātē Frankfurtē, bet 1948./49. gada ziemā turpināja medicīnas studijas Heidelbergas Universitātē, taču studijas nepabeidza. Kā vēlāk atzina Manfreds: “Ar to studēšanu man ne sevišķi veicās: jaunība par daudz maisījās starpā.”
Viena no visrosīgākajām pašdarbības nozarēm Manheimas latviešu bēgļu nometnē bija sports. Jau no pirmajām nometnes dienam sporta dzīves vadību uzņēmās pazīstami sporta celmlauži, kā, piemēram, Latvijas valsts komandas basketbola un futbola čempions Kārlis Ārens. Nometnē aktīvi darbojās vairāk nekā 200 latviešu sportistu no dažādām sporta disciplīnām, arī vairāki Latvijas sporta veterāni un rekordisti. Manheimas latviešu sportisti aktīvi piedalījās dažādās sacensībās ar citu nometņu sportistiem, kā arī pulcināja ap sevi jaunatni, audzinot jauno sportistu saimi. Lai aizmirstos no bēgļu nometnes grūtībām, arī Alise atsāka intensīvi nodoties basketbolam, pievienojoties Manheimas latviešu sporta klubam.
No 1948. līdz 1950. gadam Alise spēlēja “TBG 78 Heidelberg” basketbola vienībā. 1948. gadā Vācijas otrajās pēc kara meistarsacīkstēs, kas notika Getingenē, vienība izcīnīja otro vietu. Jau dodoties tālākā emigrācijā uz ASV, Alise vēl atsteidzās no tranzītnometnes, lai nospēlētu pēdējās spēles Vācijā.
Lai gan Alise savās piezīmēs un vēstulēs to nav minējusi, noprotams, ka Alises un Manfreda likteņi savijušies uz basketbola laukuma, jo arī Manfreds bija liels sporta entuziasts un kādu laiku bijis “TBG 78 Heidelberg” vīru rindās.
Alise un Manfreds satuvinājās 1947.gadā un dzīvoja kopā ar citiem latviešiem vienā mājā Manheimā. Pēc dabas abi bija jūtīgas dvēseles, kas mēdza savstarpēji, pēc Alises vārdiem, “cemmēties” jeb iekulties dažādos pārpratumos un uzmest viens uz otru lūpu, taču dusmām ātri pārejot, vienmēr salabt un nemitīgi atzīties viens otram mīlestībā un justies neprātīgiem.
Viens otra sabiedrībā esot, šķita, ka drūmā nometņu ikdiena nemaz neeksistē, ir tikai pasaule, ko Alise nodēvēja par “brīnumzemi”. Abu stāstu un attiecību attīstību Alise periodiski ir dokumentējusi pierakstos.
1948.gada 7.jūnijā.
Ap plkst. 10tiem Fredis uznāca pie manis. Izlaboju viņam angļu valodas tekstu. Pēc tam pavadīju viņu uz staciju, jo šodien viņš dodas uz Frankfurti. Silts, saulains rīts un mans Fredis – jutos atkal laimīga. Vakarā abi sēdējām koncertā – Rosengartenā.
1948.gada 1.augustā.
Saulaina svētdiena – priekam un laimei ar savu Fredi. Tomēr maza “cemme” no rīta mani sadusmoja un likās, ka skaistā diena man pēkšņi izgaisīs. Tagad tas liekas vairs tikai sīkums. Man bija jāiet uz Manheimu spēlēt basketbolu. Ar Fredi pie loga norunājām satikties pēc 8iem. Viņš tur nebija – bet gan jau rīkojās pa basketbola laukumu, kur jānotiek spēlei. Es saskaitos un aizgāju viena – dusmodamās par viņa rīcību. Neuzmanība, necieņa! Visu ceļu domāju – kādēļ es nevarētu reiz attapties no šīs aizraušanās. Nākt pie prāta! [..] Tiesāju basketbola spēli, kurā spēlēja arī Fredis, ar bažām. Jūtu jau mazu atturību, un tāda dabīgi arī es biju. Fredis pasmaidīja palaikam. Bet pēc sacīkstēm tomēr norīkojās zem groza un mētāja bumbu. Es, protams, gāju augšā. Bēdīga! Kas būs ar mūsu pēcpusdienu? Kā parasti. Mēs taču esot draugi! Bet viņš laikam tomēr mani neprecēšot kā solījis, bet draugs palikšot mūžīgi. Savu mīlestību viņš nevar solīt mūžīgu (to es saprotu, piekrītu un neprasu). Bet vai spētu draudzene palikt bez viņa mīlestības, neticu. Mēs par tālu esam aizrāvušies, lai kāptu atkal soli atpakaļ. Kur paliek mani principi? [..]
Gadu atpakaļ bija sacīkstes Heidelbergā. Toreiz man bija jāsteidzas mājās un Fredis mani pavadīja, lai gan visi pārējie vēl palika skatīties interesantās sacensības. [..] Viņš bija sevišķi uzmanīgs pret mani un teica, ka mani pavadītu uz sacīkstēm vienmēr. Mājās braucot, ceļā uz O.E.G. viņš pēkšņi paņēma manu roku savējā. Atceros, ka biju pārsteigta un nezināju, ko lai daru. Es viņam to atļāvu. Vilcienā sēdējām viens otram pretī, daudz nerunājām. Toreiz nemaz nenojautu, kas mani sagaida gadu vēlāk!
1948.gada 11.augustā.
Vakar viņš brauca man līdzi uz treniņu Heidelbergā. Ļoti mīļš, protams, jo brauca tikai, lai mani pavadītu. Pamazām jutu, ka Fredis par kaut ko ir nemierā. Līdz treniņa beigām viņš jau bija pavisam sliktā garastāvoklī. Teica, lai es labāk ar viņu nemaz nerunājot. Vilcienā mēs tulkojām angļu valodu un abi jutāmies nelaimīgi – vismaz es. Manheimā pamazām Fredis sāka klāt vaļā savus iemeslus. Man tie nāca kā neiedomāti pārsteigumi. Vispirms – es ļāvusi Bālijam turēt manu roku pārāk ilgi. Tas viņu sadusmojis. Man vajagot būt vairāk rezervētai!!! Bet Fredis mani tomēr noskūpstīja – uz ielas! – un teicās, ka es viņa mūžu saēdīšot. Bet tas vēl nebija viss, pēc kāda gabala viņš atklāja jaunu iemeslu. Pēc mūsu sieviešu spēles mēs paspēlējām vēl 10 min. ar vīriešiem. Es neesot aicinājusi viņu spēlēt! Kā es varēju iedomāties, ka viņš to tik ļoti grib, – ar prieku būtu to darījusi. Un tagad es dzirdu, ka es neesot tik laba draudzene, kā viņš bija domājis. Viņš man nebraukšot vairs līdzi uz treniņiem, izstāšoties no TSG un saplēsīšot savu biedru karti.
1948.gada 13.augustā.
Protams, viss atkal bija labi. Fredim dusmas ātri pārejot. Divas dienas viņš ir ļoti mīļš. Liekas, mazās nesaskaņas būs tikai ierāvušas mūs vienu pakāpi dziļāk savā “brīnumzemē”. Jau pati par sevi saprotama lieta – mēs katru vakaru no 9–11 esam kopā.
1948.gada 19.augustā.
[..] Fredi šorīt redzēju, soļojam uz I.P. Viņš izskatījās ļoti glīts! Jo uzcirties savās jaunajās I.P. drēbēs. Visu laiku trūcīgais D.P. – es nemaz nebiju daudz vērojusi viņa ārējo izskatu. Un tagad man atveras acis pārsteigumā – mans Fredis ir ļoti glīts puisis. Pārsteigums, kas liek man nodrebēt. Vai nepietiek, ka jūsmoju par viņa dvēseli. Jā, tas man vēl trūka – aizraušanās no viņa ārējā izskata. Es grimšu vēl dziļāk! Laimē, kas mani savaldzinājusi.
1948.gada 27.septembrī.
Fredi, ko Tu man esi izdarījis! Vai es sāku iepazīties ar citu Fredi un izjūtu rūgtu patiesību? Vakar diena bija sākta jauki. Bijām parkā, pasauļojāmies, palasījām. Vakarā braucām uz studentu balli Heidelbergā. Sākums tiešām bija jauks, un es priecājos. Tu sadzēries. Pēkšņi paņem svešu sievieti un pazūdi laukā uz ilgāku laiku!
Kaut kas līdzīgs notika pagājušo reizi, kādēļ laikam sāku apjaust, ka tas nav gadījums. Ak, Fredi, Tu mani smagi sāpināji. Tu raudāji un izmisis nožēloji savu rīcību. Tu krīti man pie kājām un lūdzi dot vēl pēdējo iespēju laboties.
1948.gada 3.novembrī.
Mans Fredis saka, lai braucu uz USA. Viņš nekavētos mani precēt, ja nebūtu lielā gadu starpība. Mans draugs viņš palikšot vienmēr un manu vaigu noglāstīšot līdz kapa malai. Es padodos un paklausu! Kaut vēlētos pavisam ko citu. Man jābrauc 8. XII pie konsula uz interviju. Cits nekas neatliek kā ļaut šai lietai vaļu.
1948.gada 7.decembrī.
Par velti pati radu sev nemieru. Fredis ir mīļš un labs un mani mīlot garīgi un miesīgi. Mēs pat vairs “necemējamies”. Fredis ir ļoti mainījies šai punktā. Viņš vairs nav tik untumains un panes dažādus starpgadījumus.
1948.gada 27.decembrī.
Ar Fredi sadzīvojam lieliski. Svētkus pavadījām labā draudzībā un mierā. Svētku vakarā atpūtos. Mājās dedzinājām egli un agri aizgājām gulēt. Biju pēdējās nedēļās stingri nopūlējusies, kādēļ gulēju daudz. 1. svētku pēcpusdienā uznāca Fredis. Kopā ar viņa māsu izgājām staigāt un fotografēties. Laiks bija ļoti labs – saulains. Ar Fredi vēl pastaigājām pa Manheimu, uzfotografējām dažas atmiņām saistošas vietas.
1949.gada 3.janvārī.
Jauno gadu sagaidīju ar Fredi. Tā kā Almas darbnīca rīkoja sanāksmi ar piederīgiem, uz kuru es negāju, paliku mājās viena. Ar Fredi vieni paši sagaidījām Jauno gadu. Izdzērām pudeli vīna un Jaunajā gadā šampanieti. Tieši plkst. 12.00 mēs atkal bijām neprātīgie. Tā sagaidīt Jauno gadu! Nosolījāmies katru gadu tieši pēc 12.00 vienu minūti klusībā pakavēties domās vienam pie otra – līdz kapa malai!
Mēs drusku papļāpājām par sevi. Ka mūsu draudzība nav vienkārši aizraušanās, kā viens otrs no malas vērotājs nodomā. Fredis teica, ka mani dikti mīlot un ļoti cienot.
1949.gada 6.janvārī.
[..] Viņš ir labs un mīļš, bet mani tomēr vajā šaubas un neziņa. Nometnes pārcelšanas lieta arī palikusi stipri aktuāla, un var gadīties, ka ļoti drīz būs jāaizbrauc. Fredis paliek Heidelbergā. Ko lai es daru? Esmu tā pieradusi pie Freža, ka nevaru iedomāties dzīvi kaut kādās D.P. kazarmēs.
1949.gada 11.janvārī.
[..] Tuvojas šķiršanās – mūsu nometne tiek pārcelta, un man jābrauc pirmdien. Fredis paliek Heidelbergā. Esmu nolēmusi braukt nometnei līdzi. Tā domāju būs labāk. Varbūt pārmaiņas radīs lielāku skaidrību.
1949.gada 13.janvārī.
Man nāk virsū liels dzīves apnikums. Šķiršanos sāku just kā reālu faktu, un es grimstu izmisumā. Vakar Fredis vēl ieminējās, ka viņam tāda nojauta, ka ar mums nekas labs nesanāks. Mēs lasījām Stainbeku. Uzreiz jutos bezpalīdzīgi izmisusi un asaras kāpa acīs. Nevarēju koncentrēties grāmatai. Bet Fredis arī bija taisni tāds pats! Slēpa aizdomīgi savas acis. Tajās saskatīju savaldītas asaras. Mazs atvieglojums – jo Fredis līdzi jūt. Kamēr nobeidzām nodaļu, bijām jau atkal tuvojušies jūtās. Norunājām strādāt kaut kur kopā, kad Fredim beigsies skola. [..]
Kā izturēšu tik ilgu laiku prom no sava Freža? Varēju palikt Heidelbergā. Būtu mēs kopā. Biju pēdējā laikā sadomājusies, ka Fredim sāk drusku apnikt biežā sabiedrība. Bāzties klāt un sekot līdzi uz Heidelbergu? Fredis nekā nesaka, un es sāku šaubīties, vai viņa mīlestība ir tik stipra, ka drīkstētu tā rīkoties.
1949.gada 14.janvārī.
Man viss ir sajucis, mana dzīve tiešām “sagājusi dēlī”. Ar Fredi lielas neskaidrības. Un tas rodas tādēļ, ka mēs nevaram ticēt mūžīgai mīlestībai. Es viņu vēl mīlu, un tik ļoti negribas šķirties. Bažas par to, kādi būsim, kad būsim bijuši šķirti ilgāku laiku. Mani šis eksperiments ļoti interesē, jo varu ticēt tikai tādai mīlestībai, kas iztur arī šķiršanos. Tagad mēs redzamies katru dienu jau gandrīz veselu gadu! Visu savu brīvo laiku kopā! [..] Man jādod Fredim brīvība un jāgaida, kāds viņš tad būs, kad atkal tiksimies. Man jāsaturas un jācīnās par patiesīgi iegūtu mīlestību. Tad redzēšu, cik viņa mīlestība ir stipra, vai mūsu skaistais gads ir bijis tikai aizraušanās. Mūsu gads bija skaists. Laime, kas padarīja manu nožēlojamo D.P. dzīvi skaistu.
1949.gada 18.janvārī.
Esmu atstājusi savu brīnumzemi un savu Fredi. Dzīvoju tagad Gmindē. Pēdējās dienas nodzīvoju steigā un satraukumā. Fredis darbojās pa sētu dažādos kravāšanas darbos un palaikam apciemoja arī mani. Pēdējā dienā palīdzēju viņam aizkravāties uz Heidelbergu. Apskatīju Freža nākamo mājvietu un paciemojos viņa māsas sabiedrībā. Vēl aizgājām pēdējo reizi uzēst saldējumu. Vakarā šķīrāmies, nemaz nedabūdami vienatnē parunāties. Pēdējā rītā Fredis vēl uznāca, un mēs atvadījāmies. Pēdējo reizi mēs ardievas teicām – es jau sēdēju mašīnā, un viņš man iedeva roku, nolaida acis un ātri pazuda.
Vēstule no Manfreda Alisei, 1949.gada 20.janvārī Heidelbergā.
[..] Cik jauki bija, kad mēs kopā lasījām! Sāku izjust Tavu trūkumu. Mēs vakaros lasījām Nižinski, Šteinbeku. Es Tev tik labi nevaru pateikt, bet man liekas, ka kaut kā trūktu. Šodien biju Manheimā. Vajadzēja vienu paku dabūt. Atpakaļceļā uztaisīju vienu līkumu un aizbraucu uz mūsu nometni, apstaigāju ap mūsu bloku. Visi logi tukši… [..] Nometne liekas pamesta, ielas tukšas. Manheima tomēr liekas tik mīļa, Alise, es negribu būt sentimentāls, bet man liekas, ka iekšā ir nāvīgi liels tukšums. Galu galā es tur nodzīvoju vairāk kā 3 gadus. 3 gadi nav 3 nedēļas. Un, galvenais, ka šajā laikā mēs tikāmies.
Turpinājums Alises pierakstiem.
1949.gada 30.janvārī.
25. 1. Fredis atbrauca uz Gmindi. Man tā bija priecīga diena. Viņš ieradās uz īsu laiku – vakarā atkal brauca atpakaļ. Bija mīļš un teicās mani mīlot vairāk nekā Manheimā. Ar interesi apskatīja mūsu jauno dzīves vietu, un es ar prieku viņu visur izvadāju. Es biju laimīga!
1949.gada 1.februārī.
Esmu sagādājusi sev grūti izciešamas dienas, neaizbraukdama uz Heidelbergu. Dzīvoju Gmindē un mocos nezināšanā. Fredis neraksta! Šodien vajadzēja būt vēstulei! Ceturtdienas un pirmdienas tika norunātas kā rakstīšanas dienas. Un ne vienu, ne otru dienu, liekas, viņš nav rakstījis.
1949.gada 14.februārī.
Esmu atkal ļoti nelaimīga. Fredis atkal norunātā laikā nav atrakstījis. Vēstuli gaidīju jau piektdien, sestdien, starpā nelaimīga svētdiena, un šodien. Velti! Es nevaru vairs savaldīties, man jāraud – un dikti. Es viņam tiku lūgusi, lai vismaz atraksta īsu vēstuli, ja nav laika. Tikai mazu pierādījumu, ka viņš par mani domā. Bet to viņš atļaujas nedarīt. [..] Klausot viņa pēdējai vēstulei, man nebūtu jābažas. Viņš esot vēl arvien mans draugs un nekādu sāņu lēcienu neesot taisījis.
1949.gada 26.februārī.
Šodien, mammas dzimšanas dienā, braucu uz Heidelbergu. Pie Freža! Fredis bija priecīgs un izskatījās laimīgs par manu ierašanos. Mani uzaicināja pie sevis. [..] Uzbraucām kalnos, ēdām saldējumu un ļoti priecājāmies, ka esam atkal pēc tik ilga laika kopā. Fredis man tiešām ir uzticīgs draugs un mani mīl. Pēc tik ilgas šķiršanās – iemīlējāmies it kā no jauna. Kamēr māsa aizgāja prom uz eksāmenu, Fredis ielīda pie manis gultā. Katru vakaru devāmies vakara pastaigās. Sniegotos kalnos, mēnesnīcā, izkāpalējām apkārtnes kalnus četrus vakarus no mitas.
Pēc pēdējo kolokviju nokārtošanas anatomijā Manfredam bija iespēja no marta pirmajām dienām līdz maijam dzīvot Gmindē pie Alises.
1949.gada 18.martā.
Ar Fredi esam laimīgi. No rītiem mācāmies angļu valodu un arī vakaros. Šodien Fredis no māsas saņēma vēstuli, kurā viņa ziņo, ka Fredim nākošo nedēļu paredzama intervija sakarā ar USA braukšanu. Tagad braukšana uz USA iet ātri. Tādēļ var gadīties, ka mans Fredis drīzi ceļo prom. Man paliek tik bēdīgi. Vai tiešām reiz būs pienācis šķiršanās brīdis. Kā es to varēšu izturēt!
1949.gada 1.aprīlī.
Šodien intervija! Plkst. 10.00. Un es birdinu asaras. Gulēt iedama, no rīta celdamās. Fredis, glīti uzposies, uznāca 9.00. Ļoti mīļš. Mēģināju smaidīt un dot dažas pamācības angļu valodā. Pēc intervijas Fredis bija augšā. Pakavējāmies atmiņās, paskatījāmies vecas bildes. Fredis pats ar nevar savaldīties – viņš raudāja. Ko tad lai es daru? Braukšot uz Bruklinu. Ak, šis nežēlīgais liktenis! Kāpēc man vajag zaudēt manu Fredi? Manu lielāko laimi?
Heidelbergā Manfreds vairs neatgriezās un studijas pameta, jo 1949.gada jūlija izskaņā Manfredam pienāca iespēja doties uz ASV. Kuģis no Brēmerhāfenes uz Ņujorku atgāgāja 1949.gada 10.augustā.
Fredi,
Tas man bija sāpīgs pārsteigums – ka Tev nebija laika no manis atvadīties. Tu atnāc, paņem albumu padusē un aizej! Tik vienkārša mūsu šķiršanās. Un es cerēju, ka Tu atlicināsi arī man mazu brītiņu, lai pateiktu ardievas. Kāda vilšanās man! Pēdējo vakaru es nosēžu istabā viena. Vai mūsu ilgā draudzība bija pelnījusi šādu neuzmanību un vienaldzību? Fredi, Tu šoreiz varēji būt saudzīgāks uz šķiršanos. Paliku lielā nesaprašanā, kādēļ Tu tā rīkojies. Laimīgu ceļu un drošu tikšanu Amerikā.
Alise 1949.gada 24.jūlijā
Alises vēstule Manfredam, nezināms datums.
Dārgais Fredi,
Sadomājos par Tevi un man uznāca ilgas ar Tevi papļāpāt. Esmu ļoti bēdīga, ka esi tik tālu prom un man dažu reizi ļoti trūkst mana drauga. Tu biji mans dzīves prieks! Nelaimīgā emigrācijas lieta arī mani moca. Dažu dienu tā dzen mani izmisumā. Manas nākotnes izredzes sāk mani šausmināt. Kur tagad lai saskatu iespēju tikt uz USA?
Fredi, vai tas neizklausās neticami, ka es varēju nonākt šādā situācijā. Nevaru Tevi vilkt sev līdzi izmisumā. Tev pašam savas bēdas – darba meklēšana arī nav nekāda izprieca. Bet Fredi, Tu jau esi tur un Tev tagad atliek tikai izturēt.
Ņemot vērā apstākli, ka Alise un Alma ir dzimušas Bērlingtonā Aiovā ASV, abas māsas starp bēgļu nometnēm meklēja kādu bērlingtonieti. Starp amerikāņu militārpersonām māsām izdevās atrast kādu vīru, vārdā Džons Donalds (John Donald). Tā kā viņām bija pārvietoto personu (displaced persons – DP) statuss, saskaņā ar noteikumiem viņas nevarēja rakstīt tieši uz ASV, bet ar Dž. Donalda starpniecību viņām izdevās sazināties ar kādu Annu Jablinsku. Jablinsku ģimene bija draudzējusies ar Gailīšu ģimeni, kad tā dzīvoja Bērlingtonā. Rezultātā Anna Jablinska palīdzēja Bērlingtonā nokārtot visas formalitātes, lai jaunās sievietes iegūtu apliecinājumus un varētu atgriezties dzimtajā Bērlingtonā 1950.gadā.
Manfreda vēstule Alisei 1949.gada 24.septembrī.
Mīļā Alise,
[..] nepērci un netaisi nekādas nevajadzīgas mantas un lupatas. Visu te var dabūt un tiešām – lēti. Tev tikai vajag vienas pieklājīgas drānas, ar ko izkāpt malā. Pērci gan latviešu grāmatas un citus rakstus. Tos tik viegli nedabūsi. Es esmu ļoti laimīgs, ka Tu brauksi uz šo zemi. Tad ir vienalga, vai Tu brauksi uz Tenesee vai kādu citu štatu. No sākuma mēs būsim katrs savā štatā, bet pēc pāris mēnešiem mēs iekārtosimies tā, kā mums patiksies. Un neaizmirsti, ka mums vēl būs jābrauc kopā uz Eiropu. [..]
Tavs Fredis
1950.gada 19.aprīlī.
Mīļā Alise!
[..] New Yorkā, bez šaubām, Tevi sagaidīšu. Žēl, ka Tavs galvojums ir uz Iowu. New Yorkā mums abiem būtu daudz, kur iet. Bet mūsu nākotnes plānus mēs pārrunāsim, kad es Tevi satikšu pie kuģa. [..] Šī, es ceru, ir mana pēdējā vēstule, ko es sūtu manai mīļajai Alisei uz Eiropu.
Tavs Fredis ar dikti mīļu buču
Alises ceļš no Brēmerhāfenes uz Bostonu 1950.gada aprīlī, avots: LNA LVA F.1996.
1950.gada 25.aprīlī.
Vakar, kad stāvēju uz kuģa un skatījos viļņos, gandrīz atgūdama ticību, ka Fredis tomēr mani sagaidīs Bostonā, skaļrunis ziņoja, ka man telegramma. Mani pārņem liela laimes sajūta. Likās Fredis ziņo, ka mani sagaidīs. Staroju priekā! Kā vienā īsā momentā es varēju kļūt vecā Alise – laimīga! Bet telegramma bija bēdu vēsts – Welcome home after many years absent. Sorry can not make it. Fred. Visi mani sapņi un cerības, kuru dēļ cīnījos 9 mēnešus, nepiepildās. Esmu izmisusi un atkal sāku raudāt. Tāds liels tukšums pasaulē. Un tik ļoti sāp, ka Fredis nevar atbraukt mani sagaidīt.
1950.gada 24.martā.
Esam iebraukuši Bostonas ostā. Gaidot nokāpšanu es stāvu un skatos uz krastu. Sirds sāp, ka liktenis atkal sagādājis man mocības. Cik laimīga es varēju šo brīdi būt! Ak, kādēļ tā nevarēja būt Ņujorka! Es satiktu Fredi un viņa acīs lasītu patiesību. Man nebūtu jāmocas tik lielā neziņā. Varēju būt ārprātīgi laimīga. Uzrakstīju Fredim vēstuli un prasīju to, ko tik ilgi neuzdrošinājos darīt – lai pasaka atklāti, ko viņš domā darīt manā lietā. Es ilgāk šo neziņu nevaru izturēt.
1950.gada 27.aprīlī
Sēdu viena – pirmo reizi laukā no D.P. bara – vilcienā, kas drīz aties uz Burlingtonu. Biju vakarnakt Ņujorkā, raudzījos pa logu dzelzceļa stacijā, vai Fredis nebūs atnācis. Biju priecīgi satraukta – jo varbūt tomēr redzu viņu uz mirkli, bet velti. Aizbraucām ātri tālāk un devāmies savā speciālā vilcienā uz Čikāgu. Savāda izskatījās daudzi atmiņās cilātā Amerika. Nemaz tik grandioza. Mazās koka mājiņas dažubrīd atstāja baigu iespaidu. Dažas vietas netīras, gružu kaudzes un netīrumi. Cik daudz tādu vietu pazibēja garām, kur tiešām nepatiktu dzīvot. Trūkst Vācijas tīrības. Tagad dodos tālāk nezināmā dēkā.
Alises ceļš ar vilcienu uz dzimto Bērlingtonu Aiovā, avots: LNA LVA F.1996.
