1950. gada 11. novembrī dibinātās LNPL viens no galvenajiem darbības virzieniem bija informācijas sniegšana gan latviešu sabiedrībai, gan sadarbojoties ar britu iestādēm – iekšējā un ārējā informācija. Viens no pirmajiem LNPL nopietnajiem uzdevumiem bija materiālu vākšana 1953. gadā ASV izveidotajai Čarlza J. Kerstena izveidotajai komisijai, kas vāca ziņas par Baltijas valstu vēsturi un okupāciju. Sākot ar 1951. gadu latviešu lielākajos centros tika noturēti dievkalpojumi 1949. deportācijās aizvesto tautiešu piemiņai. 1954. gadā, tuvojoties šai piemiņas dienai, LNPL Informācijas nozare sagatavoja 16 000 skrejlapu, ko izplatīja latviešu centru rīkotajos piemiņas sarīkojumos. 1956. gadā sagaidot PSRS valdības vadītāju Chruščova un Bulgaņina vizītes Lielbritānijā, LNPL izsludināja latviešiem sēru laiku no 18. aprīļa uz 10 dienām. Tika sagatavoti un izplatīti 18 000 skrejlapu, speciālu informācijas biļetenu piesūtīja 23 lielākajiem dienas laikrakstiem, kas tos izmantoja savās publikācijās. Daudzos latviešu centros notika protesta gājieni. Londonā protesta gājienu organizēja LNPL no Bromptonas oratorijas uz Vaitholu, kur pie Cenotafa ( karā kritušo pieminekļa) nolika vainagu. Šīs akcijas nostiprināja bēgļu politisko nozīmi un veicināja LNPL atpazīstamību. 1957. gadā pēc ilgas sarakstes izdevās ievietot latviešiem labvēlīgus rakstus Encyclopedia Britannica 1957. gada izdevumā. Ievietoti raksti par latviešu valodu un literatūru, Latviju un latviešiem. Ar 1958. gadu Aizvesto piemiņas sarīkojumus organizēt uzņēmās Baltiešu padome kopā latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un tie prasti notika lielākajās Anglijas pilsētās ar dievkalpojumiem un koncertiem. 1960. gadā radās bažas, ka PSRS var piesavināties Latvijas valsts fondus, kas bija deponēti Londonā, un var notikt Latvijas okupācijas atzīšana. Tad britu presē parādījās ziņas, ka atrasta juridiska formula, kas ļautu izmantot Baltijas valstu fondus bez okupācijas atzīšanas. Ar šo brīdi sākās ilgstoša cīņa dažādos līmeņos un dažādām protesta metodēm par Latvijas zeltu līdz pat 1993. gadam.

Sūtņa Kārļa Zariņa uzruna “Amerikas balss” pirmajā latviešu raidījumā. Minhene (Vācija), 1951. gada 3. jūnijs.

1967. gada 6.februarī Londonā bija paredzēta PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja Kosigina vizīte. LNPL sagatavoja instrukcijas protesta akcijām un materiālus izplatīšanai, aicinot atturēties no terora metodēm un sabiedriskās kārtības traucēšanas, bet no jauna apliecināt, ka mūsu tauta kategoriski noraida tai uzspiesto boļševisma režīmu, tā prasa izbeigt varmācīgo padomju okupāciju Latvijā. Daudzos latviešu centros notika plašas demonstrācijas ar prasību atjaunot Latvijai pašnoteikšanās tiesības. Kosigina vizītes laikā panāktā vienošanās par Baltijas valstu zelta izmantošanu sacēla lielu sašutumu trimdas presē. LNPL ierosmē tika sastādīts memorands visu triju Baltijas valstu vārdā un izsūtīts lielam skaitam augš- un apakšnama locekļiem. Rakstītas protesta vēstules deputātiem. Sakarā ar boļševiku revolūcijas 50. gadadienu Foreign Affairs Cirkle bija organizējusi apspiesto tautu protesta demonstrāciju Alberta aulā Londonā, kam LNPL sagatavoja un izplatīja skrejlapas. 1968. gadu ANO bija izsludinājusi par starptautisko cilvēktiesību gadu, tāpēc LNPL sagatavoja iesniegumu britu ārlietu ministram par cilvēktiesību neievērošanu okupētajā Latvijā. Ar 1969.gadu sākās un 70. gados turpinājās jauna protestu forma – Britu līga Eiropas brīvībai sāka organizēt Apspiesto tautu nedēļas ar dažādiem sarīkojumiem lielākajās Anglijas pilsētās. To mērķis bija iepazīstināt pēc iespējas plašākus britu sabiedrības slāņus ar Baltijas valstu likteņiem. Rīkotas konferences, izstādes, dievkalpojumi, aizlūgumi, demonstrācijas, gājieni ar vainagu nolikšanu pie kritušo karavīru pieminekļiem. Šo sarīkojumu organizēšanā aktīvi iesaistījās LNPL, aicinot tautiešus aktīvi piedalīties visās protesta akcijās, kā arī šīs nedēļas laikā rakstīt vēstules britu premjerministram. Vēstuļu paraugi tika publicēti “Londonas Avīzē”. Tika izdotas arī īpašas markas, ko līmēt uz aploksnēm. Piem., 1971.gadā izdotajā markā attēlota Austrumeiropas karte, pa kuru bradā čekists ar sarkanu zvaigzni uz sirpi un āmuru uz krūtīm. 1971.gadā Anglijā viesojās sarkanarmiešu dziesmu un deju ansamblis, to Londonā un Līdsā sagaidīja ar protesta demonstrācijām, smirdbumbām un skrejlapām, kur īpaši aktīvi iesaistījās “Kamoliņa” dejotāji.

1974. gadā Austrālijas premjerministra Vitlama valdība pieņēma lēmumu de iure atzīt Latvijas okupāciju. Tika gatavoti memorandi un rīkotas plašas protesta demonstrācijas. Gadu vēlāk Austrālijas valdība atsauca savu lēmumu par Latvijas okupācijas atzīšanu. 1975. gadā notika Eiropas drošības konference. LNPL sagatavoja iesniegumu un Baltijas padomes vārdā iesniedza britu ārlietu ministram. Vēlāk saņemtā atbilde apliecināja, ka “Viņas Majestātes valdība turpina neatzīt de iure Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā un ka Eiropas drošības konferences Helsinkos beigu nolīgumam tā nedomā piešķirt likuma spēku, ne arī atzīt pastāvošās de facto Eiropas robežas par legālām”. Konferences laikā LNPL iespieda un izplatīja vairākus tūkstošus Pasaules baltiešu apvienības memoranda eksemplārus. Dziesmu dienu laikā Lesterā LNPL noorganizēja brīvības gājienu un vainaga nolikšanu pie karā kritušo karavīru pieminekļa. Padomju valdības locekļa Šeļepina viesošanās laikā Londonā notika plašas apspiesto tautu demonstrācijas Haidparkā, izplatītas skrejlapas, lai pievērstu britu sabiedrības uzmanību. LNPL sagatavoja un izplatīja lielu skaitu skrejlapu sakarā Gunāra Rodes , mācītāja M. Grīvāna, Šmitu un Brūveru ģimeņu vajāšanu okupētajā Latvijā. 1980. gadā LNPL atbalstīja Gaismas akciju. Tā bija latviešu cilvēktiesību aizstāvju grupa, ko izveidoja mācītājs Pauls Kļaviņš, dzimtenē vajāto tautiešu atbalstam. Ar grupas atbalstu vairākiem latviešu disidentiem izdevās atstāt PSRS. Eiropas drošības konferencei, kas darbu turpināja Madridē, tika sagatavoti un iesniegti materiāli par krievināšanu Latvijā un vajātajiem brīvības cīnītājiem.1980. gada 15.-21. novembrī LNPL prezidija priekšsēdis A. Abakuks piedalījās Madridē protesta akcijās. Lielākās protesta akcijas pret PSRS režīmu notika 1985. gadā. 25.-26. jūnijā Kopenhāgenā norisinājās PBLA rosinātais Baltijas tribunāls apsūdzību izvirzīšanai pret PSRS pārkāpumiem Baltijas valstīs. Otrs notikums, kas saviļņoja trimdas sabiedrību, bija Baltiešu Brīvības kuģa brauciens 1985.gada 25.jūlijā – 1.augustā, saskaņots ar Kopenhāgenas tribunālu un Helsinku Eiropas drošības un sadarbības nobeiguma konferences 10 gadskārtu. Brauciena programma sākās Kopenhāgenā ar demonstrāciju, turpinājās gar Latvijas un Igaunijas krastiem ar referātiem, mūzikas priekšnesumiem un vainaga iemešanu jūrā, pieminot neskaitāmās baltiešu zaudētās dzīvības. No Anglijas braucienā piedalījās jaunieši – tautas deju kopu dejotāji un dziedātāji, apvienoti ansamblī “Aizjūras skandinieki”. 28. jūlijā brauciena dalībnieki pieņēma deklarāciju ar prasību izvākt PSRS militāros spēkus no Baltijas valstīm, sarīkot tautas plebiscītu par neatkarības atjaunošanu, radīt no atomieročiem brīvu zonu Ziemeļeiropā. Helsinkos sarīkoja pirmo pretpadomju demonstrāciju, kas guva nedalītu somu tautas atbalstu. Stokholmā brauciens noslēdzās ar sanāksmēm un semināriem ar redzamu sabiedrisko darbinieku piedalīšanos. Demonstrācijas laikā vairāki jaunieši pieķēdējās pie PSRS vēstniecības vārtiem. Par šo braucienu daudzu valstu presē parādījās ap 2000 rakstu. 1986. gadā radās jauna problēma – kara noziedznieku jautājums, ko Lielbritānijas valdībai izvirzīja Losandželosas Vīzentāla centrs, apsūdzot 17 cilvēkus kara noziegumos. Lai atspēkotu nepamatotos visu baltiešu apmelojumus presē, LNPL kopā ar Baltiešu padomi sastādīja deklarāciju un to plaši izplatīja presē. Debates par šo tēmu ilga vēl daudzus gadus, bet ar šo jautājumu vairāk nodarbojās Baltiešu padome. Pēc Černobiļas katastrofas tika nosūtīts lūgums Lielbritānijas valdībai izteikt visstingrāko protestu pret PSRS noslēpumainību par katastrofas apmēriem. Baltiešu padome sastādīja krāsainu brošūru par Baltijas valstīm, ko izmantoja dažādās politiskās akcijās, piem., Eiropas Drošības un sadarbības konferencē Vīnē 1986.gada 3.-9. novembrī. 1987. gads nesa pārmaiņas Latvijā, sākās tautas masu demonstrācijas – Trešā Tautas atmoda. Sākās aktīvāka sadarbība starp trimdas un Latvijas nacionālpolitiskiem aktīvistiem. Rietumvalstu prese tagad Baltijas valstīm veltīja daudz lielāku uzmanību. Tagad LNPL uzmanības lokā bija rūpes par sabiedrības informēšanu par notikumiem Latvijā, organizēt trimdinieku kontaktus ar aktīvistiem Latvijā, atbalstīt Latvijas Tautas fronti, izdot regulārus pārskatus angļu valodā par notikumiem Latvijā, veikt Rietumu politiskajās aprindās protesta akcijas pret migrantu iepludināšanu Latvijā.

Pēc 1991. gada notikumiem svarīgākie LNPL uzdevumi bija palīdzēt Latvijai atraisīties no PSRS, iegūt lielāku rietumvalstu atbalstu, veicināt demokratizācijas procesus Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LNPL radās citi uzdevumi: Abrenes robežu atjaunošana, okupācijas karaspēka izvešana no Latvijas, Krievijas apmelojumu par mazākumtautību apspiešanu atspēkošana, Anglijas latviešu līdzdalība Saeimas vēlēšanās, atbalsts izglītībai Latvijā. 90. gadu beigās aktuāls uzdevums bija veicināt Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. LNPL 1997. gadā ierosināja vēstuļu rakstīšanas akcijas nākošā parlamenta deputātu kandidātiem, prasot viņu atbalstu Baltijas valstu vēlmēm. Nolēma rīkot tikšanās un pārrunu vakarus ar tautiešiem, lai diskutētu par svarīgiem jautājumiem: Kas ir trimda? Kas ir trimdas nākotne? Ko sagaidīt no LNPL?

Politisku diskusiju vakars. LNA LVKFFDA 79. fonds.

Politiska diskusija kopā ar Latvijas viesiem. LNA LVKFFDA 79. fonds.

Jāņa Frišvalda uzruna veltīta Gunāram Astram. LNA LVKFFDA 79. fonds.

Paula Kļaviņa priekšlasījums par “Gaismas akciju”. 1988. gada 4. augusts.

Akcija “Baltijas ceļš. Brīvību Baltkrievijai!” uz Vestminsteras tilta. Londonā 2020. g. 23. augustā.