Daiļamata meistari, kas ieradās un darbojās Anglijā, savas prasmes un zināšanas bija ieguvuši vēl Latvijā – Kaucmindes mājturības seminārā (vēlākā institūtā), Rīgas Valsts daiļamatniecības skolā vai arī rokdarbu kursos Vācijas DP nometnēs. Viņu vidū bija daudz spilgtu personību. Daiļamata meistari iekārtoja savas darbnīcas un izpildīja pasūtījuma darbus. Vienlaikus viņi apzinājās, ka jāapmāca arī jaunā paaudze.

Daudzus gadus Bradfordā darbojās Rūdolfa Priedes vadīta studija, kas vēlāk pārtapa “Darbnīcā”, kur varēja apgūt ornamentiku, kompozīciju un metu zīmēšanu. Rīgas Valsts daiļamatniecības skolas absolvente Ērika Vīlipsone audzēkņiem mācīja krāsu mācību un kompozīciju, iepazīstināja arī ar cittautu etnogrāfijas elementiem. Te interesenti reizi nedēļā varēja nodarboties ar audumu (tautiskiem brunčiem, dekoratīviem spilveniem, grīdas celiņiem) aušanu un gobelēnu darināšanu, spilvenu un tautisko leļļu izšūšanu, metāla rotu kalšanu, kokļu darināšanu. “Darbnīcu” vadīja Rita Jefimova. “Darbnīcas” dalībnieki bija no Līdsas un Šiplejas (Shipley) un ar saviem darbiem piedalījās daudzās izstādēs, dziesmu dienu sarīkojumos, darināja tautas tērpus deju kopām. “Darbnīca” kopā ar folkloras kopu “Dūdalnieki” piedalījās Meteņu, Mārtiņdienas, Ziemassvētku svinēšanā, 3x3 nometnēs, DVF Bradfordas nodaļas kultūras sarīkojumos. Pēc Ritas Jefimovas ierosmes tapa kopdarbi. 1975. gadā tapa krustdūrienu tehnikā darināta sienas sega. To veidoja 20 cm2 lieli izšūti un vēlāk kopā sašūti gabaliņi. Simboliski tie veidoja latviešu kopību kā “zvaigžņu režģi” trimdas tumsā. Šo segu izstādīja DVF Līdsas nodaļas kluba zālē. Otra lieldarba tapšanā piedalījās 51 rokdarbniece. Uz kanvas auduma izšuva 32 cimdu kompozīcijas un 112 cimdu rakstus, kas kopā veidoja lielu sienas dekoru. “Cimdu sega” bija veltījums 5. Eiropas latviešu dziesmu svētkiem Līdsā 1982. gadā. Arī to vēlāk izstādīja DVF Līdsas nodaļas klubā. Pēc R. Priedes nāves 1996. gadā “Darbnīca” darbību izbeidza.

Bradfordā darbojās rotkalis Kārlis Uskalis, kura sudraba rotas priecējušas latvietes Lielbritānijā gadu desmitiem, līdz viņš 80. gadu beigās pārcēlās uz Latviešu tautas augstskolu “Abrene” Luāras upes ielejā Francijā. Tur viņš turpināja strādāt un apmācīt 3x3 nometņu dalībniekus līdz savai nāvei 1990. gadā.

Bradfordā darbojās arī J. Skultes darbnīca, kur tautiskā un modernā manierē gatavoja darbus no koka.

Lesterā ar koku un sudrabu strādāja Jānis Liepiņš. Edgars Šēnbergs Mančesterā gatavoja latviskas sudraba rotas. Dažādus ādas darinājumus ar tautiskiem ornamentiem varēja iegādāties pie Valda Čoka Koventrijā. Šipleja kļuva par mītnes vietu tekstilmāksliniecei Helgai Kivickai, augsta līmeņa speciālistei. Viņa darināja tautas tērpus, rīkoja aušanas kursus un savu mākslu nodeva tālāk nākamajām paaudzēm. Māksliniece izpildīja arī pasūtījuma darbus – auda tautiskos brunčus, jostas, baltās sagšas, Abrenes un visu sagšu celu apaudas. Lai saglabātu no Latvijas līdzi atvestās materiālās vērtības – etnogrāfiskos priekšmetus, galvenokārt tautas tērpus ‒ Ērika Vīlipsone ar LNPL atbalstu izveidoja Latviešu etnogrāfiskā materiāla krātuvi. Atrastos materiālus aprakstīja, zīmēja, fotografēja, klasificēja pēc Pieminekļu valdes izstrādātās aprakstu sistēmas. Vēlāk daļu savākto materiālu pārveda uz Latviju, nodeva Limbažu vai Okupācijas muzejiem. Lai popularizētu bagāto latviešu tautas kultūras mantojumu un savākto materiālu, 1982. gada Eiropas latviešu dziesmu svētku laikā Līdsā tika sarīkota no Latvijas atvesto 19.‒20. gs. mijā austo segu izstāde.

Savukārt pazīstamā latviešu tautas tērpu brunču audēja Rasma Budiņa pieder paaudzei, kas augusi un izglītību ieguvusi Anglijā. Viņa, būdama profesionāla aušanas un tekstila dizainere, 1975. gadā Bradfordā izveidoja aušanas darbnīcu Daugavas vanadzēm, kas darbojās apmēram piecus gadus. Tad R. Budiņa pārcēlās uz dzīvi Welwyn Garden City, kur astoņus gadus vadīja aušanas studiju. R. Budiņa noauda 55 tautas tērpu brunču paraudziņu kolekciju un tautas tērpu brunčus auda daudzu valstu pasūtītājām.

Dažādu tradicionālo amatu apguvei tika organizēti publiskie vasaras kursi Latviešu mājā Almelijā un Straumēnos.

Lielākā daļa Anglijā strādājošo daiļamata meistaru savus darbus darināja pēc arheoloģisko rotu un etnogrāfisko priekšmetu paraugiem, pēc Latvijas brīvvalsts laikā izdotajām publikācijām vai no dzimtenes līdzpaņemtiem priekšmetiem, bet jaundarbi vairs neatbilda tam līmenim. Laiku pa laikam izsludināja jaundarbu metu konkursus, tomēr ar to nepietika. Ar laiku radās paaudžu maiņas problēmas ‒ vecā paaudze novecoja, jaunatnei bija citādi uzskati.