Lai veicinātu un noturētu latviešu lasītāju Lielbritānijā interesi par latviski rakstīto vārdu, kas tapuši dažādās pasaules zemēs un valstīs, pie Daugavas Vanagu fonda (DVF) Lielbritānijā tika izveidoti Latviešu grāmatu klubi. To izveidē būtiska loma bija iniciatīvai un interesei par latviešu rakstniecību atsevišķās latviskās pilsētās Lielbritānijā.
Lielbritānijā darbojās pieci Latviešu Grāmatu klubi – Birminghamā, Notinghamā, Volverhamptonā, Lesterā un Londonā. Tos var uzlūkot arī par sava veida literārām kopām un grāmatu lasītāju pulciņiem. Kluba vajadzībām tika iegādātas tolaik jaunākās latviešu daiļliteratūras grāmatas, par izlasīto notika debates un sarunas. Klubu dalībnieki rīkoja literārus sarīkojumus, referātu vakarus un sarunas par literatūru.
Pirmais Latviešu grāmatu klubs (1963–2003) izveidots pie DVF nodaļas Notinghamā, tas visu pastāvēšanas laiku darbojās Austra Veicheļa vadībā. Viens no grāmatu kluba darbības virzieniem bija dažādu literāru sarīkojumu vai tikšanos organizēšana. 1964. gada 30. maijā notika pirmā grāmatu kluba sanāksme. Iegādātās un izlasītās grāmatas kluba dalībnieki bez maksas nodeva DVF Notinghamas latviešu bibliotēkai (vadīja R. Ūsāns-Erts), tās bija pieejamas arī citiem interesentiem ārpus kluba.
Latviešu grāmatu klubs Notinghamā, sākot ar 1970. gadu, sagatavoja un izdeva “Latviešu grāmatu kluba rakstu krājumu” mašīnrakstā. Ar 9. numuru ieguva nosaukumu “Ciba” (1970–1981), kopumā iznākuši 19 numuri; rakstu krājums atspoguļoja kluba darbu, dokumentēja padarīto, popularizēja latviešu rakstniekus un to jaunākos darbos.
1964. gada 21. novembrī Latviešu grāmatu klubs (1964–2001) organizēts Birminghamā. Grāmatu kluba darbības plānu bija sastādījis DVF Birminghamas nodaļas vadītājs Jānis Rolavs, un ar to iepazinās sanāksmes dalībnieki. Grāmatu klubs pastāvēja pie DVF Birminghamas nodaļas ar mērķi veicināt latviešu autoru darbu izplatīšanu un lasīšanu. Pamatā bijusi iecere par visu jauniznākošo latviešu grāmatu iegādi, sākot ar daiļliteratūru un beidzot ar atmiņām un vēstures darbiem, iespēju robežās saglabājot un uzturot interesi par ievērojamākiem tulkojumiem.
Bez grāmatu lasīšanas kluba darbības iecere bija arī iespēju robežās sarīkot referātu vakarus par literatūru, literārus vakarus ar atsevišķu autoru piedalīšanos, diskusijas un kluba dalībnieku literārus priekšnesumus par atsevišķu autoru darbiem.
1965. gada 22. maijā ar DVF Volverhamptonas valdes lēmumu darbu uzsāka Latviešu grāmatu klubs DVF nodaļā Volverhamptonā (kopš 1966. gada klubu vadīja Vilis Tiltabrencis). Kluba dalībnieki iegādājās jaunas grāmatas, iesaistījās draudzīgā to lasīšanā un apmaiņā, vēlākos gados klubs darbojās kā grāmatnieku kopa. Lai iegūtu līdzekļus grāmatu iegādei, dalībnieki maksāja dalības maksu, kā arī centās piesaistīt ziedojumus. Volverhamptonas klubs nerīkoja literārus sarīkojumus, jo šajā klubā nebija neviena rakstnieka.
1967. gadā darbu uzsāka Latviešu grāmatu klubs Londonā. Tas darbojās Londonas latviešiem pazīstamajā adresē 72 Queensborough Terrace, London, W. 1.
Latviešu grāmatu klubs darbojies Lesterā (1965–1981), to dzejnieks Pēteris Aigars dēvējis par latviešu salu Vidusanglijas okeānā. Darbības sākumā latvieši pulcējās Sv. Trīsvienības baznīcas vecajā zālē, kopš 20. gs. 60. gadu sākuma – Igauņu klubā pilsētas ziemeļrietumos.
Grāmatu klubu galvenie darbības virzieni bija līdzīgi – uzturēt interesi par latviešu grāmatām, iepirkt jaunākās grāmatas, tās pārmaiņus lasīt, debatēt un pārrunāt lasīto, rīkot literārus sarīkojumus, kā arī vēlāk ar izlasītajām latviešu grāmatām papildināt DVF nodaļu latviešu bibliotēku krājumus un padarot tās pieejamas plašākām latviešu lasītāju lokam ārpus kluba dalībnieku loka. Līdzās latviešu kultūras un literārās dzīves aktivitātēm būtisks bija Latviešu Grāmatu klubu pienesums – popularizēt latviešu jaunāko grāmatniecību un organizēt literārus sarīkojumus.