BATUN PIRMSĀKUMI

Baltijas brīvības demonstrācija 1965. gada 13. novembrī Ņujorkā izvērtās par vienu no iespaidīgākajiem baltiešu masu pasākumiem, kas stimulēja trimdas sabiedrību turpmākam lobēšanas darbam. Tā iedvesmoja trimdiniekus ne tikai Ņujorkā un tās apkārtnē, bet arī visā pasaulē kļūt par efektīvāku finanšu un brīvprātīgo resursu, kas vērsts pret PSRS darbībām Baltijā. Vērienīgā demonstrācija, kurā piedalījās 11 000 līdz 14 000 Amerikas baltiešu, veidoja pamatu baltiešu trimdas organizācijas BATUN izveidošanai dažus mēnešus vēlāk ‒ 1966. gada 12. un 13. februārī.

Demonstrācijas organizēšana un ar to saistītās aktivitātes tika uzsāktas jau 1965. gada vasarā. Galvenā motivācija bija Amerikas Savienoto Valstu neatzīšanas politika attiecībā uz padomju okupāciju un Baltijas valstu aneksiju, karš Vjetnamā un “Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām” (Ģenerālās asamblejas rezolūcija 1514 (XV)), kas zināma arī kā Deklarācija par dekolonizāciju, kuru 1960. gadā pieņēma ANO Ģenerālā asambleja. Tajā noteikts, ka “visām tautām ir tiesības uz brīvu pašnoteikšanos, saskaņā ar kurām tās brīvi nosaka savu politisko statusu”.

Demonstrāciju organizēja trimdas baltieši, galvenokārt lietuvieši, kuri arī savāca nepieciešamos līdzekļus ‒ aptuveni 65 000 ASV dolāru. Aktīvisti lielākoties bija 20 līdz 30 gadus veci brīvprātīgie, Amerikas universitāšu absolventi un jauni profesionāļi, kas veidoja karjeru un nodevās brīvprātīgajam darbam savās etniskajās kopienās. Galvenais demonstrācijas organizators bija Ņujorkas štatā reģistrētā Lietuvas neatkarības atjaunošanas komiteja ar Antoniju Mažeiku (Anthony Mazeika), Jonu Balkunu (Jonas Balkunas), Aļģirdu Budrecki (Algirdas Budreckis), Antoniju Sniečkus (Anthony Snieckus), Jozefu Miklovu (Joseph Miklovas) un Romu Ķezi (Romas Kezys) priekšgalā.

Demonstrācijas ietvaros tika organizēti divi lieli masu mītiņi. Pirmais mītiņš notika 18 000 sēdvietu plašajā Madison Square Garden arēnā Manhetenā (tolaik tā atradās 8. avēnijā starp 49. un 50. ielu) ar amerikāņu valstsvīru piedalīšanos un viņu atbalsta solījumu baltiešiem. Programmas vadītājs, ievērojamais amerikānis un Amerikas Pētniecības institūta izpilddirektors Leo Černs (Leo Cherne), nolasīja Ņujorkas mēra R. Vāgnera (Robert F. Wagner) paziņojumu, kurā tika teikts ka 13. novembris Ņujorkas pilsētā pasludināts par Baltijas valstu brīvības dienu. Runātāju vidū bija ASV Senāta ārlietu komisijas loceklis, republikāņu senators Karls Munds (Karl E. Mundt) un Kongresa loceklis Džons Rūnijs (John J. Rooney), kuri solīja strādāt, lai Senātā pieņemtu programmu, kas palīdzētu apspiesto tautu brīvības centieniem, un pārrunāt ar ASV valdības pārstāvjiem, ko varētu darīt Baltijas valstu labā.

Tomēr vissvarīgākais notikums bija demonstrācijā pieņemtā deklarācija, kurā ANO vadībai un atsevišķām valdībām tika lūgts nekavējoties apspriest PSRS koloniālo politiku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī izteikta prasība, lai tiktu atjaunota šo valstu neatkarība. Deklarāciju parakstīja 128 ievērojami sabiedriskie un politiskie darbinieki, viņu vidū arī Ričards M. Niksons (bijušais ASV viceprezidents un topošais ASV prezidents), piecdesmit četri ASV senatori un pārstāvju palātas locekļi, septiņu štatu gubernatori, sešu lielāko pilsētu mēri un deviņpadsmit garīdznieki. 1965. gada 7. novembrī parakstītais aicinājums un paziņojums par mītiņu tika publicēts laikrakstā “The New York Times”. kā pilnas lapas reklāma.

Pēc pirmā mītiņa Madison Square Garden arēnā demonstranti ar Baltijas karogiem mūzikas pavadībā devās cauri Ņujorkas centram uz Dāga Hammaršelda laukumā netālu no ANO mītnes. Maršruts cauri Manhetenai bija izvēlēts stratēģiski, lai baltiešu masa un plakātu nestie vēstījumi pievērstu vairāku tūkstošu amerikāņu uzmanību Baltijas valstu okupācijas faktam. Pie ANO mītnes notika otrs mītiņš, kas bija veltīts tieši Apvienoto Nāciju dalībvalstīm ar nolūku panākt lielāku atbalstu deklarācijai. Kā deklarācijas simboli tika izmantoti Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogi, kuri īpašā procesijā A. Mažeikas un godasardzes vadībā tika aiznesti pie ANO mītnes vārtiem. Kopumā demonstrācija noritēja mierīgi. Kā vienīgais starpgadījums minams četru lietuviešu arests ‒ viņi centās pārrāpties pāri ANO mītnes žogam.

BATUN dibināts 1966. gada 12. un 13. februārī Ņujorkā, vienotās baltiešu konferences ietvaros. Deklarācijā, par kuru pirmajā vienotajā konferencē balsoja BATUN Igaunijas, Latvijas un Lietuvas komitejas, tika noteikts, ka BATUN nav politiska organizācija, kā arī tā nav organizācija, kas vēršas tikai pie vienas tautas. BATUN bija pret visu veidu imperiālismu, koloniālismu, un nāciju ekspluatāciju. BATUN neatbalstīja un nevadīja neviena ASV vai citas valsts valdības vai politiskā struktūra. Šī organizācija tika izveidota ar mērķi informēt ANO dalībvalstis par apstākļiem okupētajās Baltijas valstīs, kas varētu radīt nopietnas bažas visās brīvību mīlošās valstīs, bet gala rezultātā, pamatojoties uz ANO deklarētajiem principiem, novest pie Baltijas valstu pašnoteikšanās, Latvijas, Lietuvas un Igaunijai valstiskās neatkarības atjaunošanas. BATUN organizatoru rīcības pamatā bija viņu morālā pienākuma apziņa nopietni rūpēties par situāciju Baltijas valstīs un fakts, ka pareizākais visu starptautisko problēmu risināšanas forums ir ANO.

“Mēs aicinām visas pasaules tautas nestāvēt dīkā, kamēr nežēlīgi un bezdievīgi kolonizatori izskauž trīs nācijas, trīs pilnvērtīgas, spilgtas, kulturāli bagātas un vitāli dzīvas tautas. Ne citu gadu, ne kādu laiku vēlāk, bet nākamnedēļ katram godīgam valstsvīram vajadzētu izvirzīt šo jautājumu ANO. Neviens nevar izlikties, ka kalpo pasaules brīvībai, neviens nevar baudīt pats savu brīvību, kamēr no dzelzs priekškara aiz komunistiskās elles upuriem nāk vaimanāšana un zobu griešana.”

(Norberts Trepša vienotās baltiešu konferences laikā 1966. gada 12.‒13. februārī)

Konferencē tika arī pieņemts Dr. Heino Ainso priekšlikums par BATUN organizatorisko struktūru, kas nodrošinātu, ka katra no trim Baltijas valstu tautībām ‒ igauņi, latvieši un lietuvieši ‒ vienmēr būs vienlīdzīgi pārstāvēti BATUN valdē. Šī struktūra noteica, ka valdē no katras nacionālās grupas jāievēl trīs direktori, trīs direktoru aizstājēji un viens revīzijas komitejas loceklis. Katram direktoram bija viena balss. Ja kāds no direktoriem nevarētu ierasties sapulcē, viņa vietā piedalītos viens no direktoru aizstājējiem, lai katru baltiešu tautu pārstāvētu visas trīs balsis.

Drīz pēc dibināšanas BATUN izveidoja biroju, kas atradās Latviešu katoļu draudzes telpās Ņujorkā, Bronksas rajonā, Šurca avēnijā (Schurz Avenue) 2789. Latviešu uzņēmēja Roberta Hirša un viņa sievas dāsnais ziedojums 10 000 ASV dolāru apmērā ļāva BATUN 1967. gadā atvērt biroju un pieņemt darbā biroja vadītāju. Birojs Šurca avēnijā darbojās no 1967. gada marta līdz 1988. gada jūnijam, kad draudze ēku pārdeva. 1988. gada jūlijā birojs tika pārcelts uz Daugavas Vanagu ēku turpat Bronksā (115 West 183rd Street). Organizācijas sanāksmes visai bieži notika Igaunijas Mājā, kas piederēja Igaunijas Izglītības biedrībai ‒ to noteica ēkas ērtā atrašanās vieta Manhetenā (243 East 34th Street).

BATUN dibināšanas sertifikāts tika reģistrēts Ņujorkas štatā 1967. gada 9. maijā. Sākotnējais nodoms bija reģistrēt organizāciju kā “Baltic Appeal to the United Nations” ‒ tāds bija 1965. gada 13. novembra demonstrācijā pieņemtās deklarācijas neoficiālais nosaukums. Tomēr bezpeļņas organizācija tika reģistrēta Ņujorkas štatā ar nosaukumu “United Baltic Appeal, Inc.” (UBA), jo organizācija nedrīkstēja savā nosaukumā iekļaut vārdus “Apvienotās Nācijas”, ja tā nav oficiāli saistīta ar ANO, un BATUN šādas saistības nebija. PSRS iebildumu dēļ ANO nevarēja akreditēt BATUN kā nevalstisku organizāciju. Arī Baltijas padomju republiku presē skaidri tika pausta negatīva attieksme pret BATUN. Tā nu jau ierastais saīsinājums BATUN tika uzskatīts par UBA nodaļu. Tomēr lielākā daļa cilvēku turpināja organizāciju saukt par BATUN.

Logotipa simbolika

1. Aplis simbolizē Padomju Savienības dominanci Baltijas valstīs un to paverdzināšanu. Tāpēc bija ieteicams apli drukāt sarkanā krāsā.
2. Uz rietumiem vērstās bultiņas gals simbolizē Baltijas valstu apņēmību izlauzties no komunistu ielenkuma un apvienoties ar brīvo pasauli. Bultiņas, kas apvienotas trijstūrī, simbolizē trīs Baltijas nācijas.
3. Arī trīs horizontālās baltās līnijas simbolizē Baltijas valstis: Igaunija, Latvija, Lietuva ir cieņpilni vienotas kopīgam mērķim ‒ atbrīvoties no komunistu varas; vizuāli tās veido burtu “B” un skaitli “3”.