Savas darbības pirmajā posmā ‒ no 1966. līdz 1970. gadam ‒ BATUN Apvienoto Nāciju organizācijā lobēja Baltijas valstu dekolonizāciju, uzskatot to par veidu, kā atjaunot pašnoteikšanās tiesības Baltijas tautām.

BATUN galvenais instruments bija vizītes ANO dalībvalstu pastāvīgajās misijās Ņujorkā. Sevišķa loma vizītēm bija 1968. gadā, kad tās kļuva par daļu no aktivitātēm saistībā ar 50. gadadienu kopš Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pasludināta neatkarība. Sākotnējā iecere bija izveidot desmit delegācijas divu cilvēku sastāvā (katrs no tiem pārstāv savu baltiešu etnisko grupu), katra delegācija apmeklētu 15‒20 ANO dalībvalstu misijas, un visu šo pasākumu atbalstītu un finansētu Baltijas trimdas organizācijas. Uzsāktā kampaņa ilga apmēram divus gadus. 1968. gada jūnijā BATUN gadskārtējā sanāksmē tika dota oficiāla atļauja vizīšu uzsākšanai, bet pašas vizītes sākās 1968. gada 23. decembrī un ilga līdz 1969. gada vasarai. Šajā laikā tika apmeklētas 86 pastāvīgās misijas vai arī tām tika nosūtīti materiāli. 39 misiju vadītāji uzņēma BATUN delegācijas klātienē. Apmeklējumu veikšanai tika pieņemti darbā apmēram deviņdesmit cilvēki, bet faktiski piedalījās tikai sešdesmit. 1968. gada beigās delegātiem tika izsniegti dažādu mācību un informatīvo materiālu paraugi (aptuveni 50 lappuses), kas vizīšu laikā tika nodoti apmeklētās misijas darbiniekiem. Pēc katras vizītes delegācijas locekļi rakstīja ziņojumu par apmeklējuma norisi un rezultātiem, kā arī nosūtīja pateicību misiju pārstāvjiem.


BATUN delegāti pie ASV pastāvīgās misijas ANO ēkas ieejas Ņujorkā, 1960.gadu beigas. Avots: LNA LVA F.2944.
ANO ģenerālsekretārs U Thants sarunājas ar BATUN pārstāvi Dagmāru Vallenu kokteiļu ballītē, ko viņš organizēja ANO akreditētajiem korespondentiem, 1960.gadu beigas. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.
Džons O.Burks uzņem BATUN pārstāvjus īrijas vēstniecībā. Avots: LNA LVA F.2944.

Norādījumi baltiešu delegācijām, apmeklējot ANO dalībvalstu pastāvīgās misijas laika posmā no 1968.gada decembra līdz 1969.gada februārim. Avots: LNA LVA F.2944:

Rekonstruēta intervija no reāla apmeklējuma, izmantojot to kā vadlīniju, kas būtu jāpiemin pastāvīgo misiju apmeklējumu laikā. Avots: LNA LVA F.2944:

“Baltijas spēks”

Gatavojoties visu trīs Baltijas valstu neatkarības 50. gadadienai 1968. gadā, tika izstrādāta deklarācija, kas kalpoja par pamatu BATUN pirmajai plašākai publiskās diplomātijas un lobēšanas kampaņai. BATUN organizēja baltiešu trimdinieku – privātpersonu un organizāciju ‒ un viņu draugu vēstuļu sūtīšanu ANO dalībvalstu vadītājiem. Vēstuļu kampaņai deva nosaukumu “Baltijas spēks”. Vēstulēs tika lūgts izvirzīt Baltijas jautājumu ANO dienaskārtībā. Kampaņu ierosināja 1967. gadā, un vēstules tika rakstītas visa jubilejas gada garumā.

Baltijas trimdinieku globālā kampaņa ar vēstuļu nosūtīšanu valstu vai valdību vadītājiem faktiski aizstāja ANO dalībvalstu pastāvīgo misiju apmeklējumus. Aptuveni 110 valstu vadītājiem nosūtīja vairāk nekā 17 tūkstošus vēstuļu, t. i., katrs valsts vadītāja birojs saņēma vairāk nekā 400 vēstuļu.

BATUN izstrādātās vadlīnijas vēstuļu rakstīšanai ANO dalībvalstu valdībām. Avots: LNA LVA F.2944.

Daži piemēri ar ārvalstu valdību un vēstniecību sniegtajām atbildēm:

Meksikas vēstnieka padomnieka Huana Antonio Norigo-Azas atbilde Intai Paeglei, 1968.gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Austrālijas premjerministra Džona G.Gortona atbilde Intai Paeglei, 1968.gads. Avots: LNA LVA F.2944.
ASV sekretāra asistenta Sabiedriskajās attiecībās Diksona Donelija atbilde Intai Paeglei, 1968.gads. LNA LVA F.2944.
Kanādas ārlietu sekretāra Viljama G.Morisa atbilde Dr. Rolandam Paeglem, 1968.gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Lielbritānijas vēstniecības Vašingtonā pārstāvja A.M.Vuda atbilde Intai Paeglei, 1968.gads. Avots: LNA LVA F.2944.

.

1968. gada 21. augustā, tieši vēstuļu kampaņas vidū, Padomju Savienība un tās Varšavas pakta sabiedrotie iebruka Čehoslovākijā. Toreizējais BATUN prezidents Norberts Trepša nosūtīja vēstuli visiem ANO dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem, lūdzot Drošības padomi nekavējoties un bez kompromisiem reaģēt uz iebrukumu un aicinot Ģenerālās asamblejas Speciālajā sesijā risināt jautājumu par padomju bloka iebrukumu. Viņš norādīja uz paralēlēm starp iebrukumiem Baltijas valstīs 1940. gadā, Ungārijā 1956. gadā un aktuālo iebrukumu Čehoslovākijā. Arī organizācija “Baltiešu jaunatne par brīvību” (BYFF) ātri reaģēja ar demonstrāciju ‒ tā notika 1968. gada 22. augustā pie Padomju Savienības misijas ANO.

Protesta demonstrācija Ņujorkā pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā 1968.gadā. Avots: LNA LVA F.2944.

Operācija “Goldfinger”

Operācija “Goldfinger” (1967.VI‒1968) bija pirmais un, iespējams, visintensīvāk sagatavotais un veiksmīgāk īstenotais pasaules mēroga publiskais protests BATUN vēsturē. Padomju valdība apgalvoja, ka Baltijas valstu zelts un uz Rietumiem evakuētie kuģi ir viņu īpašums. Ilgu laiku abas puses bija izvirzījušas savstarpējas pretenzijas, tostarp par Baltijas zelta atdošanu vai par radītajiem investīciju zaudējumiem, ko viena puse radījusi otrai. Apvienotās Karalistes valdība, kas arī pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja Baltijas valstu de jure atzīšanu, apgalvoja, ka tikai neatkarīgo Baltijas valstu valdības, kuru pašlaik nav, var likumīgi pieprasīt zeltu. 1951. gadā nepieprasītais zelts jau bija nonācis britu valdības īpašumā, bet pēc 1967. gada, kad parlaments gatavojās pieņemt likumus par Baltijas zelta problēmas nokārtošanu, tas kļuva par jutīgu politisku jautājumu. Apvienotā Karaliste un PSRS jau 1940. gadā bija sākušas sarunas par attiecīgajām prasībām. Nākamo 25 gadu laikā ar pārtraukumiem notikušajās britu un padomju puses sarunās par šiem jautājumiem liela progresa nebija, jo radās domstarpības par daudzo prasību likumību un apmēriem. Visbeidzot, 1967. gada februārī, jaunievēlētā leiboristu valdība, meklējot labvēlīgu virzību ārējās attiecībās, vienojās ar PSRS par domstarpību izlīdzināšanu. Pusotru gadu vēlāk pēc atkārtotām un strīdīgām debatēm Lielbritānijas parlaments 1969. gadā pieņēma Ārvalstu kompensācijas likumu. Likums noteica, ka no Baltijas zelta un citu aktīvu pārdošanas saņemtās naudas var samaksāt PSRS par patēriņa precēm pusmiljona mārciņu vērtībā un nokārtot Lielbritānijas kreditoru prasības pret PSRS. Tādējādi premjerministrs Harolds Vilsons uz visiem laikiem cerēja pielikt punktu ieilgušajām neveiksmīgajām sarunām ar PSRS par savstarpējām prasībām un apmierināt britu kreditorus, neradot tēriņus nodokļu maksātājiem, vienlaikus saglabājot savu de iure neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu aneksiju.

Bijusī BATUN aktīviste Dzintra Bungs intervijā stāsta par operāciju “Goldfinger”, izstādes “Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām” ietvaros Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2020.gada septembrī-oktobrī. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.
Baltieši protestē pret Baltijas zelta piesavināšanos operācijas “Goldfinger” laikā Ņujorkā. Avots: LNA LVA F.2944.

BATUN otrā masveida kampaņa tika organizēta, lai protestētu pret vienošanos, kas 1967. gada 12. februārī bija panākta starp Apvienotās Karalistes premjerministru Haroldu Vilsonu un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju Alekseju Kosiginu. Baltiešu trimdiniekus visā pasaulē satrieca ziņa, ka Vilsons un Kosigins ir nolēmuši izmantot Baltijas zelta rezerves ‒ apmēram 14 tonnas ‒, lai nokārtotu Lielbritānijas un Padomju Savienības savstarpējās pretenzijas. BATUN reaģēja ar akciju, ko gudri nosauca par “Goldfinger”.

1967. gada 15. maijā 19 valstu 28 pilsētās pie Lielbritānijas vēstniecībām un konsulātiem notika demonstrācijas. Turklāt vēl baltiešu organizācijas un privātpersonas nosūtīja tūkstošiem protesta vēstuļu valstu valdībām visā pasaulē. Ignorējot daudzu Lielbritānijas pilsoņu un trimdas baltiešu skarbo kritiku, Lielbritānijas parlaments 1969. gadā tomēr pieņēma Ārvalstu kompensācijas likumu, ar kuru īstenoja Vilsona un Kosigina līgumu. Lai nomierinātu trimdas baltiešus, augsta ranga Lielbritānijas amatpersonas paziņoja, ka Baltijas valstu iekļaušanas PSRS likumības neatzīšanas politika paliek nemainīga.

Viena no baltiešu darba grupām, kas gatavojas protestam. Izmantotie plakāti iepriekš tika sagatavoti BATUN birojā un nosūtīti uz visām pasaules vietām, kur notika demonstrācijas. Avots: LNA LVA F.2944.
Operācijas “Goldfinger” demonstranti. Avots: LNA LVA F.2944.
BATUN aicinājums visiem baltiešiem protestēt pret Lielbritānijas vēlmi piesavināties Baltijas zeltu. LNA LVA F.2944.
Operācijas “Goldfinger” demonstrantes. Starp tām redzama BATUN aktīviste Juta Ristso (otrā no kreisās). Avots: LNA LVA F.2944.

Arī BATUN prezidents Normunds Trepša nosūtīja Kosiginam telegrammu, kurā viņš pieprasīja Kosiginam kā PSRS valdības vadītājam Baltijas valstu brīvības pilnīgu atjaunošanu. Trepšas telegrammu saņēma arī Arturs Dž. Goldbergs, ASV pastāvīgais pārstāvis ANO. Šajā telegrammā Trepša norādīja, ka Kosigins ir pavēris ceļu Baltijas valstu jautājuma iekļaušanai ANO Ģenerālās asamblejas apspriedēs, un atzīmēja, ka šāda rīcība īstenos “ASV Kongresa vienbalsīgo gribu, kas nesen pausta H. Con. Res. 416”. Šajā rezolūcijā ASV Kongress mudināja prezidentu “Apvienotajās Nācijās pievērst pasaules viedokļa uzmanību .. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu pašnoteikšanās tiesību noliegumam”. Visas pārējās ANO dalībvalstis, izņemot komunistu bloka zemes, saņēma vēstuli ar informatīviem materiāliem. Šajā vēstulē dalībvalstis tika aicinātas pieprasīt “pilnīgu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas brīvības atjaunošanu”.

Molotova-Ribentropa pakta 30. gadadiena

1969. gadā apritēja 30 gadi kopš bēdīgi slavenā Staļina un Hitlera noslēgtā Molotova‒Ribentropa pakta, kas Austrumeiropu sadalīja divās interešu sfērās. Tikšanās laikā 1969. gada 3. martā BATUN valde nolēma, ka šis Baltijas valstīm traģiskais notikums visu gadu būs organizācijas protesta aktivitāšu uzmanības centrā. Plāns bija 1969. gada 20. septembrī pie ANO galvenās mītnes Ņujorkā sarīkot mītiņu ar nosaukumu “Rūpju diena”. Dažas dienas pirms mītiņa BATUN dalībnieki Manhetenas centrā izplatīja skrejlapas, tomēr mītiņu apmeklēja aptuveni 500 cilvēku. Dalībnieki pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja Padomju Savienību un rosināja ANO dalībvalstis aicināt Padomju Savienību pārtraukt Baltijas valstu okupāciju. Vietējā Ņujorkas televīzija ziņoja par mītiņu, bet kopumā šis pasākums piesaistīja vien nelielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību.

BATUN Latviešu grupas priekšsēdētāja Inta Rupnera uzaicinājums piedalīties Molotova-Ribentropa pakta 30 gadu atceres mītiņā. Avots: LNA LVA F.2944.
Skrejlapa ar informāciju par masu mītiņu, pieminot Molotova-Ribentropa pakta 30. gadadienu. Avots: LNA LVA F.2944.
Kongresmenis Mario Biagi (Ņujorkas 24. Kongresa apgabals) uzruna mītiņā, pieminot Molotova-Ribentropa paktu. Foto: Čārlzs Binkins. Avots: LNA LVA F.2944.
Jonas Balkunas baltiešu mītiņa uzrunas laikā ANO mītnes priekšā, 1969. gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Lietuvas atbrīvošanas augstākās komitejas priekšsēdētājs Juozas Valiunas uzruna baltiešu tautai Molotova-Ribentropa pakta 30 gadu atceres mītiņā, 1969. gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Jauni baltiešu demonstranti pie ANO mītnes masu mītiņa laikā, pieminot Molotova Ribentropa pakta 30. gadadienu, 1969. gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Gājiens uz ANO ēku ar Jonasu Balkunu priekšgalā, 1969. gads. Avots: LNA LVA F.2944.
Mītiņa laikā 1969. gada 20. septembrī baltiešiem tika aizvērti ANO mītnes vārti. Foto: L.Tamosaitis. Avots: LNA LVA F.2944.

Namībijas dekolonizācija

Nozīmīgs notikums, kas skāra BATUN, bija Namībijas dekolonizācija. 20. gadsimta 60. gados dekolonizācija bija svarīgs jautājums ANO darba kārtībā. Namībijas koloniālā vēsture sākās 1884. gadā, kad tā kļuva par nežēlīgi pārvaldītu vācu koloniju ‒ Vācu Dienvidrietumāfriku. Daudzi pamatiedzīvotāji tika nogalināti, tā, piemēram, apspiežot vietējo iedzīvotāju sacelšanos, kas sākās 1903. gadā, tika nogalināta lielākā daļa herero cilts ļaužu. 1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā šo Vācijas teritoriju pārņēma britu spēki un iekļāva to savā domīnijā ‒ Dienvidāfrikas Savienībā. Pēc tam, kad Vācija zaudēja Pirmo pasaules karu, Tautu Savienība pilnvaroja Dienvidāfrikas Savienību pārvaldīt tai pievienoto teritoriju. 1946. gadā ANO vēlējās aizstāt sākotnējo mandātu ar ANO uzraudzītu aizgādnības līgumu, taču Dienvidāfrikas Savienība atteicās atdot savas pilnvaras. 1961. gadā Dienvidāfrikas Savienība ieguva neatkarību un kļuva par Dienvidāfrikas Republiku (DĀR), savukārt tās sastāvā esošās Dienvidrietumāfrikas partizāni uzsāka cīņu pret DĀR spēkiem, vēloties panākt savas zemes neatkarību. Gadu gaitā partizānu cīņa pastiprinājās, it īpaši Angolas robežas tuvumā, kur kaujiniekiem bija savas bāzes. 1966. gadā ANO Ģenerālā asambleja atsauca sākotnējo mandātu un izveidoja Ad Hoc komiteju, kas sastāvēja no četrpadsmit dalībvalstīm un ieteiktu praktiskus līdzekļus Dienvidrietumāfrikas pārvaldīšanai, līdz tās iedzīvotāji varēs izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos. 1967. gada maijā Ģenerālā asambleja savā piektajā īpašajā sesijā izveidoja ANO Padomi Dienvidrietumāfrikai (Namībijas padomi) četrpadsmit dalībvalstu sastāvā, lai pārvaldītu valsti līdz neatkarībai. Laikā no 1968. līdz 1983. gadam ANO Drošības padome pieņēma 22 rezolūcijas par Namībiju (šāds Dienvidrietumāfrikas nosaukums ieviesās partizāņu kara laikā). 1971. gadā Starptautiskās tiesas konsultatīvajā lēmumā DĀR klātbūtne Namībijā tika atzīta par nelikumīgu un tika atbalstīta ANO īstenota pārvalde šajā teritorijā. Ilgstošu ANO un DĀR sarunu rezultātā tika panākta vienošanās par brīvām un godīgām parlamenta vēlēšanām Namībijā, kas notika 1989. gada novembrī. 1990. gada 21. martā ANO ģenerālsekretārs Havjērs Peress de Kueljars un Dienvidāfrikas Republikas prezidents Frederiks Vilems de Klerks kopīgi pasludināja Namībijas neatkarību.

60. gadu otrajā pusē BATUN nāca klajā ar stratēģiju: lai gūtu savstarpēju atbalstu Baltijas jautājumam, ir svarīgi atbalstīt dekolonizāciju it visur, īpaši Namībijā, kas tolaik bija starptautiskās uzmanības centrā. BATUN organizācijai Namībija bija arī pamats vairāku jautājumu uzdošanai. Vai arī Baltijas jautājums būtu izvirzāms ANO Ģenerālajā asamblejā vai Dekolonizācijas komitejā? Jeb tomēr BATUN vajadzētu meklēt “principā līdzīgas, bet potenciāli veiksmīgākas pieejas”? Neviens no diplomātiem neuzskatīja, ka BATUN vajadzētu mēģināt iesniegt Baltijas jautājumu izskatīšanai Ģenerālajā asamblejā, pat ja tas varētu rast atbalstu dalībvalstu vidū. Jāatkārto Portugāles diplomāta vārdi: “Jūs noteikti zaudētu.” Kaut arī apmēram ducis diplomātu bija minējuši, ka Dekolonizācijas komiteja ir piemērots forums Baltijas jautājumam, neviens komitejas loceklis nebija gatavs izvirzīt šo jautājumu komitejas darba kārtībā. Ekvadoras pārstāvis norādīja uz divām problēmām: pirmkārt, Baltijas valstis, kas savulaik bijušas neatkarīgas, nevar mērīt pēc koloniālo valstu standartiem; otrkārt, tā kā Ģenerālā asambleja nosaka komitejas darba kārtību, nepiederošām loceklēm tā nav pieejama.

BATUN izstrādāja rezolūciju par dekolonizācijas tēmu, tā aizņēma vienu lappusi un formatējums atgādināja ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju: sešas preambulas un divi paragrāfi ar priekšlikumiem. Atgādinot, ka ANO ir uzņēmusies dažus bijušās Tautu Savienības pienākumus, piemēram, Namībijas iedzīvotāju tiesību aizstāvību, un ņemot vērā, ka ANO nesen ir izveidojusi Namībijas padomi, BATUN ieteica izveidot ANO padomi arī apstākļu izpētei bijušajās Tautas savienības dalībvalstīs, kuras vēl nav uzņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā, un lūdza trīs Baltijas valstu izpēti iekļaut šīs padomes darba kārtībā.

“Baltiešu jaunatne par brīvību” protestē par Namībijas brīvību ANO mītnes priekšā, 1968.gads. Izmantotie baloni bija meteoroloģiskie gaisa baloni, un ar saukļiem par Namībiju, pēc mītiņa tos palaida gaisā ANO mītnes virzienā. Avots: LNA LVA F.2944.

Atbalsts Namībijas neatkarībai bija lieliska iespēja organizācijai “Baltiešu jaunatne par brīvību” (BYFF) 1968. gadā sarīkot pirmo demonstrāciju. Tā raksturoja BYFF pieeju organizācijas publiskajām darbībām, kuru mērķis bija piesaistīt uzmanību un nostiprināt vēstījumu par visu tautu tiesībām uz pašnoteikšanos.

“Baltiešu jaunatne par brīvību” pie ANO demosntrē par Namībijas brīvību. Avots: LNA LVA F.2944.
“Baltiešu jaunatne par brīvību” izplatītā skrejlapa – “”Baltiešu jaunatne par brīvību” pieprasa, lai Namībija būtu brīva no Dienvidāfrikas koloniālisma.” Avots: LNA LVA F.2944.

1968. gada jūlijā BATUN sasniedza ziņas, ka Rietumberlīnes senāts un sabiedroto militārā komandantūra ir aizliegusi pilsētā noturēt Pasaules latviešu jaunatnes kongresu, lai gan iepriekš lēmumu par kongresa rīkošanu Rietumberlīnē bija apstiprinājusi Rietumvācijas valdība. BATUN nekavējoties reaģēja ar savu ierasto taktiku, tostarp sūtot vēstules ANO pastāvīgajām misijām, ASV Kongresam, sabiedroto līderiem un ANO. BYFF organizēja demonstrāciju pie ASV misijas ANO, lai paustu savu sašutuma vēstījumu par Rietumu sabiedroto rīcību, kas vedināja domāt, ka sabiedrotie ir padevušies padomju apgalvojumiem, ka latviešu jaunatnes kongress ir uzskatāms par “rupju provokāciju”, kas vērsta pret Padomju Savienību.

“Baltiešu jaunatne par brīvību” organizētā demonstrācija pret Pasaules latviešu jaunatnes kongresa aizliegšanu Rietumberlīnē. Avots: LNA LVA F.2944.

ANO dibināšanas 25. gadadiena

1970. gadā tika atzīmēta ANO dibināšanas 25. gadskārta. Pieminot šo notikumu, ANO bija ieplānojusi nedēļu ilgas svinības, kas ietvēra pasākumus visā Ņujorkas pilsētā un kuros piedalījās visu ANO dalībvalstu delegācijas. Lai gan 1969. gadā rīkotā “Rūpju diena” bija sagādājusi zināmu vilšanos, BATUN valde nolēma, ka šis pasākums prasa nedēļu ilgu atbildes reakciju un ka tam jānoslēdzās ar plašu mītiņu 1970. gada 18. oktobrī, svētdienā, Dāga Hammaršelda laukumā netālu no ANO ēkas. Plānā bija paredzētas vairākas aktivitātes. Vispirms jau kravas automašīna ar lielu uzrakstu “Igaunija, Latvija un Lietuva vēlas brīvību un dalību ANO” braukāja pa Ņujorku un visām tām vietām, kurās bija paredzēti nedēļu ilgo svinību norises pasākumi. Šīs automašīnas kravas kastē bija sakāpuši jaunie baltiešu protestētāji, kuri laiku pa laikam izlēca no automašīnas, organizēja nelielas ad hoc demonstrācijas un dalīja skrejlapas. Bija paredzēts visā Manhetenā, īpaši ANO ēkas apkārtnē, izplatīt ap 20 tūkstošiem skrejlapu. Tika sagatavoti un izplatīti arī paziņojumi presei un informatīvie dokumenti par Baltijas valstu vēsturi, okupāciju un rusifikāciju, kā arī izveidots preses centrs. Pēc nedēļu ilgām “partizānu” demonstrācijām notika 18. septembrī plānotais mītiņš, tajā piedalījās aptuveni 4000 cilvēku un to ieskāva ievērojams skaits Ņujorkas policistu.

BATUN ielūgums uz demonstrāciju 1970.gada 18.oktobrī, kas veltīta ANO 25.gadadienai. Avots: LNA LVA F.2944.
Kravas automašīna, kas nedēļu pirms 1970.gada 18.oktobra demonstrācijas braukāja pa Manhetenas centru un ielām netālu no ANO mītnes. Foto: Vitautas Mazelis. Avots: LNA LVA F.2944.
Demonstranti Dāga Hammarskjold laukumā pie ANO mītnes 1970.gada 18.novembrī. Foto: Salomeja Narkeliūnaite. Avots: LNA LVA F.2944.

Tā kā ANO galvenās mītnes priekšā esošā iela bija slēgta satiksmei, mītiņš faktiski notika Dāga Hammaršelda laukumā, turpat ap stūri no ANO ēkas. Mītiņa noslēgumā pēdējais runātājs monsinjors Jons Balkuns paziņoja, ka “laipnie policisti tagad ļaus mums doties gājienā uz ANO”. Viņš piegāja pie norobežojuma, nobīdīja vienu barjeru malā un sāka iet. Viņam mierīgi sekoja visi mītiņa dalībnieki. Un policija nevienu neapturēja. Tolaik daudzi Ņujorkas pilsētas  policisti bija īru vai itāļu izcelsmes, arī katoļi, iespējams, tāpēc viņi vilcinājās demonstrantus apturēt. Vēlāk pūlis ar lepnumu devās garām ANO galvenajai mītnei ar plīvojošiem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogiem.

Baltiešu demonstranti gājienā uz ANO mītni 1970.gada 18.oktobrī. Foto: Vitautas Mazelis. Avots: LNA LVA F.2944.
Demonstrantu pūlis ar Baltijas valstu karogiem dodas pie ANO mītnes vārtiem, 1970.gada 18.oktobris. Foto: R.Kisielnis. Avots: LNA LVA F.2944.

Jonas Balkunas uzruna baltiešiem Dāga Hammarakjold laukumā pie ANO mītnes 1970.gada 18.oktobrī. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.
Baltiešu demonstrācija ANO mītnes priekšā, lai protestētu pret padomju agresiju pret Igauniju, Latviju un Lietuvu, 1970.gada 18.oktobris. Avots: Jutas Ristso privātais arhīvs.

Mītiņš bija izdevies, taču tajā nepiedalījās žurnālisti, tādēļ plašsaziņas līdzekļos tas netika atspoguļots. Tāds iznākums ļoti sadusmoja jaunos aktīvistus un sagādāja tiem lielu vilšanos: visu nedēļu viņi bija braukuši ar kravas automašīnu pa Manhetenu. Tāpēc Andress Jiriado (Jüriado), viens no galvenajiem BATUN aktīvistiem, ierosināja 24. oktobrī pie laikraksta “New York Times” redakcijas organizēt sit-in akciju jeb sēdi, lai šādi izteiktu sašutumu par žurnālistu klusēšanu. Jiriado ierosinājums tika atbalstīts. Savulaik šādas akcijas ASV bija populārs protesta līdzeklis, sākot ar cīņu par pilsoniskajām tiesībām 50. gados un turpinot ar vēršanos pret karu Vjetnamā 60. gadu beigās. Jāatceras arī, ka pirmsinterneta laikmetā laikraksti bija daudz svarīgāki informācijas ieguves līdzekļi, nekā tas ir tagad.

24. oktobrī baltiešu aktīvisti izraudzījās ļoti vienkāršu taktiku. Jauniešu grupa pāris pieaugušo pavadībā piegāja pie reģistratūras un teica, ka viņi ir šeit, lai dotos ekskursijā pa ēku (tas gan nebija taisnība). Kamēr NYT darbinieki mēģināja atrisināt problēmu, jaunieši apsēdās rotējošajās durvīs un bloķēja ieeju ēkā un izeju no tās. Juta Virkmā (Virkmaa) un Mari Linnamā (Linnamaa) palika ārpusē un izplatīja skrejlapas. Tajās nokaitinātajiem NYT darbiniekiem, kuri vēlējās iekļūt ēkā, bija paskaidroti akcijas iemesli.

Demonstrantu prasība bija vienkārša: viņi vēlējās tikties ar laikraksta redakciju, lai apspriestu, kāpēc laikraksts nekad nav pievērsis uzmanību ziņām par Baltiju un baltiešu aktivitātēm. Šo sarunu laikā tika panākta vienošanās un norunāta tikšanās. Jaunie aktīvisti atkal sakāpa kravas automašīnā un izmeta līkumu pa tuvējo Taimskvēru, skaļi izsaucot saukļus: “Atbrīvot Baltijas valstis!” Viņu uzvaras aplis tika nofilmēts un pārraidīts TV vakara ziņās.

Jaunieši sit-in akcijas laikā pie “New York Times” ieejas, 1970.gada 24.oktobris. Foto: Gunārs Lucāns. Avots: LNA LVA F.2944.
Jaunieši sit-in akcijas laikā pie “New York Times” ieejas, 1970.gada 24.oktobris. Foto: Gunārs Lucāns. Avots: LNA LVA F.2944.
BATUN bijušais prezidents Ints Rupners video intervijā stāsta par sit-in akciju. Avots: Latvijas Okupācijas muzejs.
Jaunieši sit-in akcijas laikā pie “New York Times” ieejas 1970.gada 24.oktobrī. No kreisās: Ana Ērgle, Pauls Ziedons, Pēteris Ziediņš, nezināma. Foto: Vitautas Mazelis. Avots: LNA LVA F.2944.

Dažas dienas vēlāk notika tikšanās starp vairākiem BATUN pārstāvjiem, “Times” vadošo redaktoru Kliftonu Danielu (viņš bija 33. ASV prezidenta Harija Trumena znots) un vairākiem augsta līmeņa redakcijas darbiniekiem. Tikšanās lielākoties bija sirsnīga, tomēr, kad Daniela kungam jautāja, kāpēc “Times” nekad nav publicējis ziņas par Baltijas valstīm, viņš teica, ka tā ir vēsture, bet “Times” ziņo par aktualitātēm. Savukārt uz jautājumu, kāpēc tad laikraksts nav nodrukājis trimdas organizāciju sniegtās aktuālās ziņas, viņš atbildēja, ka tāda ir “Times” politika: drukāt tikai tās ziņas, kuras sniedz viņu pašu reportieri. Pēc tam Andress Jiriado pavaicāja: “Pēc Otrā pasaules kara, kad Lietuvā notika tikpat liels partizānu karš kā Vjetnamā, vai jūs domājat, ka Staļins ļautu jūsu reportieriem doties uz turieni un ziņot par to?” Pēc tam no laikraksta vadības izskanēja solījums nākotnē vairāk ziņot par Baltiju.