Eiroprojekts bija BATUN lobēšanas akcija, kas ilga no 1983. gada līdz 1989. gada februārim. Šajā laikā ANO dalībvalstu pastāvīgās misijas tika apmeklētas daudz biežāk nekā līdz tam. Ženēvas apmeklējumi kļuva produktīvāki, un BATUN pārstāvji sāka apmeklēt arī Eiropas galvaspilsētas. Eiropas projekts bija saistīts ar 1983. gada janvārī pieņemto Eiropas Parlamenta rezolūciju, kas bija atbilde uz “Baltijas memorandu”, ko 1979. gadā parakstīja 45 Padomju Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņi. Šie 45 memorandu parakstījušie disidenti uzsvēra, ka PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma jeb Molotova–Ribentropa pakta slepenie protokoli pārkāpa Baltijas valstu nacionālo suverenitāti un ka pasaules sabiedrības klusēšana atbalsta bijušos, esošos un topošos agresorus. Eiropas Parlamenta rezolūcija par Baltijas valstīm iezīmēja būtiskas izmaiņas tajā, kā Baltijas jautājums tika risināts starptautiskā mērogā. Pirmo reizi, kopš Baltijas valstis 1940. gadā zaudēja neatkarību, kāda starptautiska alianse izvirzīja jautājumu par šo valstu juridisko statusu un pašreizējo situāciju.
1984. gadā BATUN un tā sadarbības organizācijas paplašināja baltiešu lobēšanas iespējas. Šim nolūkam tika nolīgts Imants Gross, un viņš strādāja Eiropā kā pilnas slodzes lobists. Eiropas valstu lobēšana tagad notika tieši, tiekoties ar šo valstu ārlietu ministriju amatpersonām, kā arī netieši – tiekoties ar baltiešu izcelsmes un arī citu tautu pārstāvjiem, ar organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem Eiropā, sazinoties ar tiem un tos motivējot. To 15 mēnešu laikā, kad Gross strādāja kā pilnas slodzes lobists, 14 mēnešus viņš bija BATUN Eiropas direktors, un vienu mēnesi – 1985. gada augustā–septembrī – viņš īstenoja 15–17 vizītes desmit Eiropas ārlietu ministrijās un vēl vienu vizīti pie ASV Valsts departamenta pārstāvjiem. Kā BATUN delegācijas loceklis Cilvēktiesību komisijas ikgadējā sesijā 1984., 1985. un 1986. gadā viņš paspēja būt apmēram 30 vizītēs, lai tiktos ar vairāku valstu diplomātiem.
Dagmāras Vallenas audio intervija ar Imantu Grosu par viņa darbu Eiropas valstu ārlietu ministrijās, 1988.gads. Avots: LNA LVA F.2579, A.3v, L.211.
BATUN centās organizēt arī eirorepus – brīvprātīgo lobistu tīklus Eiropā. Jaunie lobisti tika izmantoti, lai tiešā veidā lobētu ANO dalībvalstu pastāvīgās misijas Ņujorkā un Cilvēktiesību komisiju tās ikgadējo sesiju laikā Ženēvā. Viņi arī mobilizēja spēkus, lai veiktu BATUN netiešo lobēšanu, izmantojot baltiešus, organizācijas un plašsaziņas līdzekļus Ziemeļamerikā un visā pasaulē. Eurorepi sāka vizītes Eiropas ārlietu ministrijās 1988. gadā, kad tika noorganizētas četras vizītes. Pirmie eirorepi bija Andress Kings (Andres Küng), Jolanta un Moriss Goti (Gott), Imants Gross un Atis Lejiņš, kā arī Nora Vanda Morleja-Flečere (Morley-Fletcher), Guntis Bērziņš un Aleksis Vilčinsks (Aleksas Vilčinskas), kuri bija Baltiešu padomes Lielbritānijā vadītāji. Tāpat pastāvēja arī Austrālijas reps un Kanādas reps ar Juri Liepiņu un Gunti Siliņu priekšgalā. Ņujorkā trīs vasaras (1986.–1988. g.) lobēšanā piedalījās arī BATUN praktikanti Alberts Motivāns, Gits Barzduks (Gytis Barzdukas) un Kaija Gertnere. Pirmie divi praktikanti tika dalīti arī ar Lietuvas informācijas centru.
Eiroprojekta laikā BATUN piegādāja ANO dalībvalstīm daudz informācijas. Tas tika darīts kā mutiski, tā rakstiski laikā, kad BATUN delegāti apmeklēja Ņujorku, Ženēvu un Eiropas galvaspilsētas. Sešu gadu un divu mēnešu laikā BATUN kopumā apmeklēja septiņas ANO Cilvēktiesību komisijas sesijas. BATUN delegācijas Ženēvā pavadīja apmēram 160 lobēšanas dienas un šajā laikā veica apmēram 200 vizīšu pie Cilvēktiesību komisijā ietilpstošo dalībvalstu pārstāvjiem un novērotājiem un sniedza informāciju par Baltijas valstu jautājumu simtiem lappušu apjomā.
Lūgumraksti ANO speciālajai dekolonizācijas komitejai
Lobēšanas kampaņa saistībā ar lūgumrakstu jeb petīciju iesniegšanu ANO dekolonizācijas komitejai galvenokārt norisinājās divos veidos: Eiropā – ar Imanta Grosa centieniem un visā pasaulē – ar BATUN valdes aicinājumu trimdas Baltijas organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem. Lūgumrakstos tika izteikta prasība iekļaut Baltijas valstis komitejas izveidotajā sarakstā, kurā ietvertas tās teritorijas bez pašpārvaldes, uz kurām attiecās dekolonizācijas deklarācija. BATUN optimistiski secināja, ka pat bez oficiālas akceptēšanas lūgumraksti varētu palīdzēt informēt dažus no daudzajiem ANO diplomātiem, kuriem bija maza izpratne par padomju okupāciju Baltijas valstīs. Lūgumrakstu iesniedzēji (iepriekš saņēmuši BATUN sagatavotos materiālus) būtu Eiropas Parlaments un tā locekļi, vietējie likumdevēji, politiskās partijas, vietējās Baltijas organizācijas un ievērojami baltieši, disidenti, kas nesen pametuši Baltijas valstis, un citi, tostarp personas okupētajās Baltijas valstīs. 1983. gada oktobrī BATUN prezidents Ints Rupners nosūtīja vēstules, aicinot Baltijas organizācijas un ievērojamus baltiešus 1984. gada martā nosūtīt lūgumrakstus, lai pārliecinātu Eiropas Parlamentu un tā locekļus, kā arī citus likumdevējus, organizācijas, politiskās partijas un ietekmīgas personas arī sūtīt lūgumrakstus dekolonizācijas komitejai.
Eiropā daži no individuālo lūgumrakstu iesniedzējiem bija parlamentārieši: petīcijas nosūtīja Eiropas Parlamenta vai valstu parlamentu pārstāvji, pretpadomju organizācijas, piemēram, Bukovska fonds, Apspiesto Eiropas tautu asambleja un citas, galvenokārt baltiešu, organizācijas. Grosa tieši vai netieši iesniegto petīciju kopējais skaits sasniedza simtus. Aptaujā pēc 1984. gada marta par lūgumrakstu skaitu, kas laika periodā no gada vidus līdz rudenim radušies galvenokārt BATUN valdes pūļu rezultātā, tika ziņots, ka BATUN ir saņēmis 1124 baltiešu parakstītu individuālu vai grupu petīciju kopijas vai informāciju par tām. Petīcijas ANO speciālās dekolonizācijas komitejas priekšsēdētājam Amadu Koromam bija iesnieguši arī nebaltieši – organizācijas vai baznīcas, profesori un akadēmiskā personāla locekļi, vairāki politiķi un citas ievērojamas personas Austrālijā un ASV.
Lūgumrakstu kampaņa pakāpeniski beidzās 1985. gadā. 1985. gada marta beigās Imants Gross veica vienīgo plašo lūgumrakstu kampaņas novērtējumu. Viņš tekstā ir šādi vārdi, kuros paustas gaidas, ka kampaņa varētu turpināties:
“ANO dekolonizācijas komitejā.. dominē.. padomju bloks un trešā pasaule, kas kopā ieņem divdesmit trīs no divdesmit piecām vietām. Ar nesen notikušo Austrālijas aiziešanu Zviedrija ir vienīgā pārstāvētā Rietumu valsts. Acīmredzot nebūtu reāli gaidīt, ka Baltijas jautājums tur saņems objektīvu vai labvēlīgu attieksmi.. Tomēr.. kampaņa var kalpot noderīgam mērķim. Pirmkārt, parādot Eiropas Parlamenta rezolūcijas starptautisko ietekmi, tā var mudināt EP turpināt rīkoties Baltijas jautājumā. Vairāki Parlamenta locekļi patiesībā ir izteikuši.. gandarījumu par Baltijas emigrantu grupu lielo atsaucību un norādījuši, ka ir gatavi vēlreiz izvirzīt šo jautājumu. Turklāt šī kampaņa var radīt arvien lielāku spiedienu uz Eiropas ārlietu ministriem, lai tie izvirzītu Baltijas jautājumu labvēlīgākā ANO forumā, piemēram, Cilvēktiesību komisijā. Visbeidzot, kampaņa var veicināt plašāku problēmas izpratni, šajā gadījumā to dekolonizācijas komitejas locekļu vidū, kuri pārstāv trešo pasauli.”
Rezolūcija Cilvēktiesību komisijā
Vienlaikus ar lūgumrakstu kampaņu BATUN lobēja, lai panāktu Cilvēktiesību komisijas rezolūciju par Baltijas valstīm. BATUN darbība ietvēra pastāvīgo misiju apmeklējumus Ņujorkā, dažus ikgadējos apmeklējumus Cilvēktiesību komisijas sesijā Ženēvā un Imanta Grosa vizītes Rietumeiropas ārlietu ministrijās. BATUN centieni Cilvēktiesību komisijas rezolūcijas labā tika uzsākti 1983. gada beigās. Jutas Ristso izstrādātais priekšlikums Cilvēktiesību komisijas rezolūcijai (saskaņā ar Ģenerālās Asamblejas 9. darba kārtības punktu –pašnoteikšanās – vai 12. darba kārtības punktu – cilvēktiesību pārkāpumi) tika iekļauts dokumentos, kuri bija sagatavoti piecdesmit vizītēm, kas bija ieplānotas laika posmam no 1983. gada decembra līdz 1984.gada pavasarim Ņujorkā.
Apmeklēto diplomātu viedokļi svārstījās no skepses līdz ierobežotam entuziasmam par Baltijas jautājuma kā cilvēktiesību jautājuma izvirzīšanu 12. darba kārtības punktā. Netika atbalstīta jautājuma izvirzīšana 9. darba kārtības punktā, t. i., pie pašnoteikšanās. BATUN varēja panākt paziņojuma par Baltijas valstīm iekļaušanu Eiropas Kopienas (EK) paziņojuma projektā, ko bija paredzēts izskatīt Ģenerālās asamblejas darba kārtības 12. punktā 1988. gada 22. novembrī. Pirmais solis tika sperts 9. novembrī, kad EK prezidējošā amatpersona, kas nodarbojās ar ANO Trešās komitejas jautājumiem, piekrita iekļaut Baltijas valstu jautājumu. EK pārstāvji Trešajā komitejā tikās 16. novembrī un nolēma lūgt savu valstu ārlietu ministrijas apstiprināt paziņojumu par Baltijas valstīm. Tomēr 21. novembrī tika pieņemts lēmums izņemt paziņojumu no kopīgās runas. Viens no EK diplomātiem, kuru BATUN iztaujāja, lai noskaidrotu, kāpēc paziņojums par Baltijas valstīm tika izņemts, atzīmēja, ka EK dalībvalstu Ārlietu ministrijas paziņojumu noraidīja, jo uzskatīja, ka tas ir pāragri un ka viņi ir nolēmuši “izstrādāt kopēju politiku attiecībā uz Baltijas valstīm”. Faktiski EK lēmums formulēt Baltijas valstu politiku bija viens no vairākiem notikumiem, kas ļāva BATUN pāriet uz nākamo lobēšanas periodu.
Lūdzu, izvirziet Baltijas valstu jautājumu!
BATUN veltīja ievērojamas pūles, lai panāktu, ka ANO dalībvalstis runā par Baltijas jautājumu. BATUN centās panākt, lai EK un atsevišķu dalībvalstu paziņojumi tiktu sniegti Ģenerālajā asamblejā un tās Trešajā komitejā, kā arī Ekonomikas un sociālo lietu padomē. Šie pūliņi ietvēra arī aicinājumus dalībvalstīm politisko ieslodzīto vārdā iesaistīties diskusijās ar padomju diplomātiem un tie papildināja ASV un citu ANO dalībvalstu pārstāvju paziņojumus par Baltijas valstīm Ģenerālās asamblejas, tās Trešās komitejas un Cilvēktiesību komisijas sesiju laikā.
ASV pārstāvis 37. Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā Karls Geršmans (Karl Gershman) 1982. gada oktobrī pirmo reizi ASV vārdā izvirzīja Baltijas jautājumu. Geršmans ilgi un asi runāja par Padomju Savienības izdarītajiem Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesību pārkāpumiem. Savukārt Džons D. Lodžs (John D. Lodge), ASV pārstāvis 37. Ģenerālās asamblejas Pirmajā komitejā, 1982. gada 28. oktobrī tiesībās uz atbildi Padomju Savienībai savā paziņojumā teica:
“Priekšsēdētāja kungs, nobeigumā es nevaru neatzīmēt faktu, ka Krievijas delegāts šorīt iedrošinājies kritizēt Amerikas Savienotās Valstis. Pats pārsteidzošākais, ka tas noticis, atsaucoties uz apstākļiem, kādos 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Četrdesmit trīs gadi noteikti ir pārāk īss laiks, lai kāds no mums būtu aizmirsis bēdīgi slaveno 1939. gada augusta Molotova–Ribentropa paktu. Tieši pēc parakstīšanas hitleriešu armijas 1. septembrī uzbruka Polijai no rietumiem, bet no austrumiem Hitlera krievu sabiedrotie iebruka tajā pašā Polijā, kuras tiesības risināt savas problēmas Maskava šodien aizstāv. Lai neviens šeit neaizmirst, ka nākamajā mēnesī, oktobrī, padomju karaspēks ar karabāzēm pārvēlās pāri Igaunijas, Latvijas un Lietuvas republikām. Un visbeidzot, priekšsēdētāja kungs, lai neviens šeit neaizmirst padomju iebrukumu 1939. gada 30. novembrī drosmīgajā Somijā, kuru četrpadsmit Sarkanās armijas divīzijas pakļāva tikai 1940. gadā. Tas viss sniedz interesantu un pamācošu ieskaru Krievijas rūpēs par neiejaukšanās principu.”
Piemērs tam, ka ietekme var būt ārkārtīgi liela, ir notikumi ANO Cilvēktiesību komisijas sesijā 1988. gadā, kad Amerikas Savienotās Valstis izplatīja prezidenta Reigana vēstuli “par krietni ieilgušo cilvēktiesību pārkāpumu upuriem.. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām..” kā Cilvēktiesību komisijas sesijas dokumentu un sniedza paziņojumu par pašnoteikšanos.
Divu ASV paziņojumu par Baltijas valstīm būtība:
“.. Baltijas republikām – Igaunijai, Latvijai un Lietuvai – jau aptuveni piecdesmit gadus ir liegtas tiesības uz pašnoteikšanos; īpaši nežēlīgi ir tas, ka šīs mazās valstis zaudēja šīs tiesības pēc Staļina Padomju Savienības un Hitlera Vācijas noslēgtā darījuma. Staļina pēcteči pēc nīstās Staļina politikas nolieguma atsaukšanas nekad nav atcēluši Padomju Savienības ieguvumus, kas radušies ciniskā pakta ar nacismu rezultātā.”
ASV atbilde uz PSRS atbildi:
“Mēs nebijām tie, kas iebruka un okupēja Baltijas republikas. Runāsim par Baltijas republikām, priekšsēdētāja kungs. Šīs republikas iekrita Maskavas nagos Staļina un Hitlera pakta rezultātā. Pakta rezultātā padomju Gulagā pazuda desmitiem tūkstošu šo republiku pilsoņu. Šo pēdējo gadu laikā mēs esam redzējuši VDK apspiestas demonstrācijas, kas protestē pret padomju okupāciju. Mēs redzam tādus aktīvistus kā Gunārs Astra, Marts Nikluss un Balis Gajausks (Balys Gajauskas), kas ieslodzīti psihiatriskajās slimnīcās, koncentrācijas nometnēs, cietumos vai atrodas trimdā. Viņi runā ar mums par Mikronēziju. Mēs labprāt salīdzinātu Mikronēzijā veiktos pašnoteikšanās aktus ar jebkādiem šādiem aktiem Baltijas republikās vai jebkurā citā Maskavas impērijas daļā.”.
Plaši kontakti kļuva biežāki tikai pašās perioda beigās, jo PSRS notiekošie procesi (perestroika un glasnostj jeb pārbūve un atklātība) sāka piesaistīt uzmanību visā pasaulē. Tomēr kontaktu paplašināšana pozitīvi atsaucās uz BATUN dokumentiem, kurus diplomāti bija izlasījuši, un norādīja, ka tie varētu izglītot tos diplomātus, kuri iepriekš neko nezināja par Baltijas jautājumu. Tika doti daudzi solījumi pievērst attiecīgo delegāciju vadītāju vai ārlietu ministru uzmanību šiem dokumentiem. 1989. gada februārī pat F. Staņevskis, padomju pārstāvis Cilvēktiesību komisijas sesijā, labvēlīgi un ilgi runāja par pārstrukturēšanu Baltijas republikās saskaņā ar 9. darba kārtības punktu (pašnoteikšanās), tostarp par nacionālo simbolu atļaušanu un pašnoteikšanos. Tomēr viena tēma, kuru viņš nekādi neskāra, bija neatkarības atjaunošana Baltijas valstīs.