BATUN organizāciju uz brīvprātīgas iesaistes pamata veidoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izcelsmes trimdinieki. BATUN darbību nodrošināja dalība organizācijā, gadskārtējās sanāksmes, deviņu locekļu valde, apmaksāts biroja vadītājs, biroja darbība, ANO akreditēts žurnālists un entuziasma vadīti motivēti cilvēki, kuri uzsāka, rosināja un īstenoja aktivitātes. BATUN biedri maksāja biedru naudas, veica ziedojumus, pa pastu vai gadskārtējās sanāksmēs balsoja par kandidātiem valdē, kā arī saņēma informāciju par BATUN projektiem.
BATUN brīvprātīgo grupa bija daudzveidīga. Vadošie aktīvisti ‒ BATUN amatpersonas un citi, kam bija īpaša loma, – lielākoties bija ilggadēji BATUN biedri, kas organizācijā darbojās visu tās pastāvēšanas laiku vai lielāko daļu laika posmā no 1965. līdz 1991. gadam. Liela daļa aktīvistu bija tādi, kas tikai atsevišķās reizēs piedalījās kādā no BATUN demonstrācijām vai festivāliem, apmeklēja ANO pastāvīgās misijas vai ziedoja BATUN. BATUN cilvēkresursi bija visai ierobežoti ‒ brīvprātīgie (vidēji apmēram 10 cilvēki), galvenokārt ar koledžas izglītību, kas uz nepilnu laiku iesaistījās aktuālu uzdevumu veikšanā, viņi arī veica lielāko daļu vizīšu ANO dalībvalstu misijās un uzturēja kontaktus ar trimdas baltiešu kopienām. 1967. gada martā darbā tika pieņemts pirmais biroja vadītājs, vienīgais algotais organizācijas pilnas slodzes darbinieks. Biroju vadītāji bija būtiski BATUN pastāvēšanai ‒ viņi nodrošināja BATUN zināmu stabilitāti un darba nepārtrauktību, īpaši grūtākos laikos. Viņi arī kompensēja nepilnības, kuras dažkārt gadījās brīvprātīgo darbā. Laiku pa laikam tika pieņemti arī pagaidu darbinieki. Tomēr liela daļa BATUN publikāciju un citi veikumi bija rezultāts atsevišķu brīvprātīgo un motivētu darbinieku iniciatīvai un neatlaidībai.
Daži no BATUN brīvprātīgajiem BATUN birojā, kuri palīdzēja uzturēt nepārtrauktus sakarus ar ANO, 1967.gads. Avots: LNA LVA F.2944:
Struktūra
Galvenā BATUN administratīvā vienība bija Direktoru padome jeb valde, kurā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas trimdinieku kopienas bija ievēlēti trīs locekļi no katras. Valdes funkcijas ietvēra visu kopīgo darbību veikšanu, kā arī ziņojumu pieņemšanu par katras nacionālās grupas darbību. Valdes sastāvā bija prezidents, izpilddirektors, ģenerālsekretārs, kasieris un citu pienākumu veicēji, kādus valde vai gadskārtējā sanāksmē klātesošie locekļi uzskatīja par nepieciešamiem. Valde ievēlēja savas amatpersonas. Valdes sēdes parasti notika reizi mēnesī, tajās uzklausīja ziņojumus, deva uzdevumus valdes locekļiem vai citiem organizācijas biedriem, pieņēma lēmumus un uzraudzīja to izpildi.
Katra kopiena organizēja savu nacionālo grupu saskaņā ar savām paražām un locekļu pieņemtajiem lēmumiem. Šīs grupas lēma par savu vadības sistēmu, biedru naudām un aktivitātēm, kā arī izstrādāja un pieņēma savus statūtus un iesniedza to kopijas BATUN valdei. Latviešu grupa tika izveidota 1966. gada 18. martā. Nacionālo grupu ikgadējās sanāksmēs, kas tika organizētas vai nu BATUN gadskārtējo sanāksmju laikā, vai pirms tām, katra nacionālā grupa izvēlējās trīs pārstāvjus un to aizstājējus BATUN valdē. Nacionālās grupas bija atbildīgas par jaunu biedru uzņemšanu, tās informēja savu grupu par BATUN un ANO darbu, veicināja sadarbību ar citām attiecīgajām nacionālajām organizācijām un kopienu vadītājiem.
Biroja vadītājs bija atbildīgs par finanšu darījumu kārtošanu, saziņu ar biedriem un citiem baltiešiem, ANO misijām un ANO sekretariātu. Sākumā birojs bija aprīkots darbībām ar papīru un telefonu. Sākot ar 1987. gadu, biroja produktivitāte pakāpeniski pieauga, jo tika iegādāts dators, printeris un visbeidzot faksa aparāts. Biroja pirmā vadītāja bija Dagmāra Vallena, viņa strādāja no 1967. gada 15. marta līdz 1975. gada 1. jūlijam. Vallena daudz laika veltīja uzdevumiem, kas saistīti ar konkrētām misijām, piemēram, vizītēm ANO, pētījumiem, intervijām, ziņu izlaidumu (biļetenu) publicēšanu, Baltijas tautu festivālu organizēšanu un dažādiem citiem projektiem. Turklāt viņa veica organizācijas darbībai nepieciešamos administratīvos uzdevumus (līdzekļu vākšana, sabiedriskās attiecības, lietvedība, protokolu sastādīšana, korespondences kārtošana utt.). Pēc Dagmāras aiziešanas īsu laika posmu ‒ 1975. un 1976. gadā – strādāja pagaidu vadītāji, piemēram, Kalju Etss un Gatis Mastiņš. 1976. gadā pastāvīgā darbā tika pieņemta Ieva Bērziņa. Viņa šajā amatā strādāja līdz 1985. gadam, galvenokārt nodarbojoties ar administratīviem uzdevumiem. 1986. gada sākumā biroja vadītājas amatā stājās Māra Treimane. Viņa koncentrējās uz administratīvajiem pienākumiem, bet laiku pa laikam veica arī misiju uzdevumus. Māra vadīja biroju līdz 1991. gada 27. septembrim, kad atkāpās, lai pievienotos jaunizveidotajai Latvijas pastāvīgajai pārstāvniecībai ANO. Viņas vietā amatā stājās Ausma Lagzdiņa, kas iepriekš uz nepilnu slodzi palīdzēja BATUN birojā.
BATUN prezidenti (1966-1991)
Finansiālais atbalsts un izdevumi
“Brīvība nenāk par velti… Mūsu brīvprātīgie ziedo lielu daļu sava laika un daudzos gadījumos savus personiskos finanšu resursus.”
BATUN pastāvēja kā bezpeļņas organizācija, kas savus izdevumus sedza no ziedojumos iegūtiem līdzekļiem. Tas, ka BATUN nesaņēma finansējumu no citām valstīm, fondiem vai institūcijām, nodrošināja organizācijas neatkarību un vairoja uzticamību starptautiskajā arēnā.
BATUN tika finansēts no šādiem avotiem:
- nacionālo grupu iemaksas;
- ziedojumi no organizācijām un privātpersonām BATUN darba atbalstam;
- ienākumi no kopīgiem projektiem.
Bažas par finanšu resursiem BATUN uztrauca visā organizācijas pastāvēšanas laikā. Līdzekļu trūkums ietekmēja BATUN darbību un pieejamos materiālos resursus (biroja telpas, aprīkojums un inventārs, kā arī ceļošanas izdevumi un citi pakalpojumi). Naudas piesaistīšana no trimdas kopienām bija viena no BATUN galvenajām aktivitātēm. Galvenie izdevumi bija biroja darbinieka alga. Nelielai organizācijai uzturēt biroju, pat ja algotais personāls strādā nepilnu darba laiku, bija visai dārgs pasākums iepretī salīdzinoši nelielajam budžetam. Reizēm BATUN algoja arī nepilnas slodzes darbiniekus un pilnas slodzes vasaras praktikantus. Algotie darbinieki, tāpat kā brīvprātīgie, bija būtiska BATUN cilvēkresursu sastāvdaļa. Jāņem vērā, ka lielākā daļa brīvprātīgo strādāja savā pamatdarbā, bija pilna laika studenti, tāpat laiks bija jāatlicina arī ģimenes pienākumiem.
Viena no galvenajām BATUN aktivitātēm bija starptautiskais lobisms, un tas izmaksāja dārgi, jo īpaši 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad BATUN strādāja ar Baltijas valstu neatkarības kustībām un jaunajām valdībām. BATUN brīvprātīgie ziedoja lielu daļu sava laika un daudzos gadījumos arī savus finanšu resursus. Lobēšana Ņujorkā prasīja vismazākos izdevumus, lielāko tiesu tie bija biroja izdevumi lobēšanas vajadzībām, vienīgais resurss bija attiecīgo brīvprātīgo delegātu pieredze un laiks, ko viņi veltīja sagatavošanās darbiem un pašām vizītēm. Tomēr, lai veiktu lobēšanas vizītes Ženēvā un Eiropas galvaspilsētās, bija nepieciešami ievērojami līdzekļi ceļa un uzturēšanās izdevumiem. 1984. gadā apmaksāts pilnas slodzes delegāts sāka apmeklēt Eiropas valstu ārlietu ministrijas. 80. gadu otrajā pusē jau ierobežotākā mērogā šīs vizītes turpināja brīvprātīgie, kuru izdevumi arī tika apmaksāti.
Lielāko daļu BATUN ienākumu veidoja organizācijas biedru iemaksas un ziedojumi. Dažiem konkrētiem projektiem, piemēram, delegāciju nosūtīšanai uz Ženēvu, ievērojamu finansējumu piešķīra dažādas Baltijas valstu centrālās organizācijas. To vidū jāmin Amerikas igauņu nacionālā padome, Pasaules brīvo latviešu apvienība, “Daugavas Vanagi”, Pasaules lietuviešu kopiena, Lietuvas krājaizdevumu sabiedrība “Kasa” un citas. Lielākā daļa BATUN finansējuma nāca no trimdas latviešu kopienas, galvenokārt no ASV. Ziedojuma apmērs sadalījās šādi: latviešu devums bija 60%, igauņu ‒ 20%, lietuviešu ‒ arī 20%. BATUN ikgadējā sanāksmē 1976. gadā tika fiksēti šādi novērojumi par trīs nacionālo grupu ziedošanas paradumiem un aktivitāti: igauņi ziedo labprāt, bet nepievienojas aktīvā darbībā; latvieši ziedo un aktīvi darbojas; lietuvieši nevis ziedo, bet gan pievienojas kā pensionāri ar samazinātu biedru naudas likmi.