Laika posms no 1989. gada februāra līdz 1991. gada augustam bija dinamisks, trimdas baltiešiem kopīgi cerot uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, kad Padomju Savienības lēno sabrukumu pavadīja Baltijas iedzīvotāju nacionālā atmoda. Perestroika, t. i., ekonomikas pārbūve, par kuru Mihails Gorbačovs paziņoja 1985. gada aprīlī, nozīmēja ne tikai decentralizētas ekonomiskās impērijas izveidošanu, bet arī impērijas sadalīšanu neatkarīgās vienībās. Bija paredzēts samazināt partijas kontroli pār valdības aparātu, plašsaziņas līdzekļiem un padomju sabiedrību, kā arī veikt izmaiņas Konstitūcijā, lai pārveidotu PSRS par centralizētu prezidentālu valsti. Taču Gorbačova komanda neņēma vērā svarīgu “aklo zonu”, kuras dēļ tika izsists no sliedēm Gorbačova iecerētais padomju ekonomiskā un sociālā progresa virziens, kā rezultātā netīši tika likvidēta Padomju Savienība. BATUN šos notikumus uzskatīja par līdzekli un virzītājspēku, kas paver ceļu Baltijas neatkarības atjaunošanai. Pirms 1987. gada BATUN bija maz tiešu kontaktu ar dzimteni, izņemot gadījuma rakstura sakarus ar disidentiem, kas bija izraidīti no PSRS, bet pēc tam galvenā uzmanība bija pievērsta kontaktiem ar pašiem Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Okupētajās Baltijas valstīs perestroikas laikā izveidojās dažādas politiskās kustības. 1986. gadā trīs latvieši nodibināja cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki ‘86”. 1987. gada februārī neformāla grupa Rīgā, kas aktīvi darbojās baznīcu atjaunošanā, izveidoja Vides aizsardzības klubu (VAK), kas iesaistījās vides aizsardzības projektos. 1987. gada 14. jūnijā jauni luterāņu garīdznieki nodibināja grupu “Atdzimšana un atjaunošanās”, lai apstrīdētu un atceltu padomju ierobežojumus attiecībā uz “kristīgas dzīves vadīšanu”. Lietuvas Pārbūves kustība (Lietuvos Persitvarkymo Sajūdis) jeb vienkārši “Sajūdis” tika dibināta 23. oktobrī. 1988. gada 1. oktobrī oficiāli tika dibināta Igaunijas Tautas fronte (Eestimaa Rahvarinne), bet Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšana sekoja 8. oktobrī. Starp daudzajām agrīnajām likumdošanas darbībām, kuras uzsāka tautas frontes un “Sajūdis”, vissvarīgākās bija suverenitātes deklarācijas, kuras trīs augstākās padomes pieņēma laikā no 1988. gada novembra (Igaunija) līdz 1989. gada jūlijam (Latvija). Jau 1990. gada sākumā visu trīs organizāciju mērķi bija attīstījušies līdz pilnīgas neatkarības atbalstīšanai. Sākot ar bezprecedenta brīvajām padomju vēlēšanām 1989. gada sākumā un beidzot ar pilnīgas neatkarības atjaunošanu 1991. gada augustā, trīs organizācijas darbojās kā politiskās partijas.
BATUN aktīvi lobēja un sniedza informāciju ne tikai Apvienoto Nāciju Organizācijai, bet arī daudzām valstīm visā Eiropā. BATUN palīdzēja Igaunijas Tautas frontei, Latvijas Tautas frontei un Lietuvas “Sajūdim” iepazīstināt ANO komisijas un dalībvalstu pastāvīgās misijas ar savām programmām un mērķiem un informēt par Baltijas valstu iedzīvotāju centieniem atgūt neatkarību. BATUN apkopoja informāciju no Rietumu diplomātiem, kā arī globālajiem plašsaziņas līdzekļiem un nodeva to Baltijas valstu ārlietu ministriem, tā koordinēja Baltijas valstu delegāciju vizītes ANO dalībvalstu misijās, BATUN paspārnē tika iesniegta apelācija, ko parakstīja Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un kas bija adresēta pasaules valdībām un parlamentiem, lūdzot atzīt Latviju kā neatkarīgu valsti un nodibināt diplomātiskās attiecības.
BATUN personīgie kontakti ar Baltijas tautas fronšu pārstāvjiem sākās 1989. gada aprīlī, kad LTF delegācija tās priekšsēdētāja Daiņa Īvāna vadībā apmeklēja ASV un Kanādu. Pirmā sanāksme notika Ņujorkā 1989. gada 21. aprīlī, un tajā piedalījās trīs LTF pārstāvji, ieskaitot tās priekšsēdētāju, un vienpadsmit BATUN aktīvisti. Kontakti turpinājās jūlijā, kad Latvijā ieradās BATUN pārstāvis Uldis Bluķis. Viņš apmeklēja LTF Domes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) sanāksmes, tikās ar LTF ārzemju sakaru līderiem Jāni Freimani un Jāni Jurkānu, kā arī ar citiem cilvēktiesību aktīvistiem. BATUN palīdzēja centienos iesaistīt ANO cilvēktiesību mehānismu, lai aizsargātu Baltijas iedzīvotājus no upuriem padomju armijā. Sākotnēji, 1989. gadā, uzmanība tika vērsta pret Baltijas valstu pilsoņu iesaukšanu padomju armijā, bet pēc tam – pret militāristu mēģinājumiem ķert Baltijas dezertierus, kuru skaits strauji pieauga pēc 1990. gada marta.
Informācijas plūsmas pārvaldīšana
Šajā periodā no Baltijas valstīm sāka plūst pastiprināta informācija. Ziņas par notikumiem Baltijā no nevalstiskajām organizācijām un neatkarību atbalstošajām valdībām strauji pieauga, un tās apjoms ievērojami pārsniedza iepriekšējos divos periodos saņemto samizdata apjomu. Lai visu šo informāciju nosūtītu ANO dalībvalstīm, BATUN sāka jaunu publikāciju izdošanu un izmantoja jaunākās tehnoloģijas. Šajā lielo cerību atmosfērā, kad izšķīrās jautājums par Baltijas valstu neatkarību, BATUN lobēšanas korpusu papildināja trimdas brīvprātīgie aktīvisti – apmēram pieci gadā, un šāds pieplūdums bija lielāks nekā jebkurā citā periodā.
Liela daļa ziņu un daudzi dokumenti BATUN organizācijā nonāca tieši no vietējiem Baltijas medijiem, nevalstiskām organizācijām un valdībām. Tāpat kā iepriekšējos periodos, BATUN saņēma dokumentus un ziņas arī no citām Baltijas trimdas organizācijām. Pieauga Rietumu plašsaziņas līdzekļu nozīme, jo viņu vēlme pēc ziņām no Baltijas arvien palielinājās. Baltijas tautas frontes pilnvaroja BATUN popularizēt viņu idejas un dokumentus. BATUN apkopoja saņemto informāciju, lai nogādātu to pastāvīgajām misijām ANO, Cilvēktiesību komisijas locekļiem un novērotājiem Ženēvā un dažkārt arī uz Rietumu valstu galvaspilsētām. Jaunās tehnoloģijas ļāva BATUN birojam palielināt produktivitāti liela apjoma ziņu un dokumentu saņemšanai un pārsūtīšanai. No 1991. gada janvāra birojs varēja pārsūtīt vai saņemt vairāk nekā tūkstoš lappušu dienā, t. i., katru dienu nosūtīt desmitiem lappušu katrai ANO pastāvīgajai misijai. No 1990. gada BATUN delegāti izjuta ANO Rietumu diplomātu pastiprinātu interesi par informāciju no Baltijas valstīm. Kādas mazas Eiropas valsts diplomāts bija pat izteicies, ka viņa valdībai BATUN ir informācijas avots par Baltiju. Tika izteikti arī pieprasījumi pēc precīzākas informācijas. Bija acīmredzams, ka diplomātu zināšanas un interese par Baltijas jautājumu pieaug.
BATUN apmācība jaunajiem Baltijas valstu diplomātiem
BATUN zināšanas par ANO sistēmas sarežģītību un pieredze, kas iegūta 25 gadu lobēšanas laikā, ir vērtīgi resursi Baltijas tautu centieniem iegūt starptautisku atzinību un atbalstu.
BATUN aktīvi meklēja lobēšanas un apmācības iespējas Baltijas valstu nevalstisko organizāciju vai valdību pārstāvjiem. 1989. gada vasarā notika pirmās lobēšanas vizītes, kad BATUN ieradās divi praktikanti no Lietuvas. Laikā no 1990. gada februāra līdz maija sākumam, jau pēc Baltijas valstu pieņemtajām neatkarības deklarācijām, BATUN sāka meklēt veidus, kā palīdzēt apmierināt jaunu vajadzību – nodrošināt apmācību jaunajiem Baltijas valstu diplomātiem. 1989. gada vasarā tika rīkotas vismaz četras sanāksmes – 15. un 21. jūnijā, 8. augustā un 15. septembrī. Otrās sanāksmes piezīmēs norādīts, ka ir apspriestas trīs tēmas: delegātu un valdes locekļu apmācība, sadarbība ar Baltijas valstu grupām un vizītes ar diplomātiem Ņujorkā un Ženēvā. Līdz 1990. gada februārim vienpadsmit līderi ar BATUN palīdzību bija piedalījušies vismaz četrdesmit vizītēs Rietumvalstu misijās vai ANO sekretariātā.
1990. gada septembra sākumā BATUN direktoru padome pirmo reizi apsprieda jaunu projektu, kas ietvēra Baltijas diplomātu apmācību BATUN. Projekts bija izstrādāts kopā ar ANO Apmācību un pētniecības institūtu (UN Institute for Training and Research, UNITAR), daļēji balstoties uz izvērstu diskusiju ciklu par diplomātisko apmācību, un tas sākās jau 1990. gada augustā. Savas BATUN prakses laikā no 1990. gada 23. jūlija līdz 4. oktobrim lietuvietis Harolds Subačs (Haroldas Subacius) no Viļņas, kuru pēc BATUN uzaicinājuma izvirzīja Lietuvas valdība, veica divpadsmit vizītes vienpadsmit dažādu Eiropas valstu pastāvīgajās misijās. Tiekoties ar Igaunijas ārlietu ministru Lennartu Meri (Lennart Meri) un Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu septembra beigās un oktobra sākumā, BATUN tika izstrādāts provizorisks plāns, lai apmācītu Baltijas valstu Augstākās padomes pārstāvjus, kuri pievienotos Baltijas valstu konsulātiem Ņujorkā. Līdz 1990. gada vidum sadarbība vairāk koncentrējās uz jaunajām Baltijas valstu valdībām, ANO kļūstot par mazāku BATUN prioritāti. Tās plānos bija palīdzība Baltijas valstu amatpersonām, galvenokārt ārlietu ministriem, viņu attiecībām ar Rietumu valstīm un Baltijas valstu diplomātu apmācība. Līdz 1991. gada augusta beigām BATUN palīdzēja Baltijas valstīm sagatavoties uzņemšanai ANO.
BATUN lobēšana
BATUN misija Ženēvā 1990. gada februārī kļuva par nozīmīgu lobēšanas projektu. Lobēšanas iemesls bija lēmums pirmo reizi BATUN sešu cilvēku delegācijā iekļaut “trīs cilvēkus no okupētās Baltijas”. Valde apstiprināja kandidātu no Latvijas un pilnvaroja igauņus un lietuviešus izvēlēties savus pārstāvjus. Līdz decembra beigām sākotnējie delegācijas locekļi bija: BATUN valdes locekļi Urmass Vompa (Urmas Wompa) un Anna Čārlza (Ann Charles), kā arī LTF Ārlietu komitejas priekšsēdētājs no Latvijas Jānis Freimanis, kurš aizstāja sākotnējo kandidātu – Jāni Jurkānu. BATUN informēja pastāvīgās pārstāvniecības par gaidāmajām deklarācijām, sākot ar Lietuvas neatkarības atjaunošanas deklarāciju 1990. gada 11. martā. Dažu mēnešu laikā pēc neatkarības deklarāciju pieņemšanas – no 1990. gada maija līdz oktobra sākumam – BATUN turpināja iepriekšējo darbību un sāka divus jaunus virzienus. Iepriekšējā darbība bija ANO pastāvīgo misiju lobēšana, lai ANO Ģenerālās asamblejas 45. sesijas vispārējo debašu laikā sniegtu paziņojumus par Baltijas jautājumu. Abi jaunie darbības virzieni paredzēja veidot attiecības un kopīgus plānus ar Baltijas valstu ārlietu ministrijām, tiekoties jūlijā un septembrī–oktobrī un izkārtojot Baltijas valstu ārlietu ministrijām vizītes pie ANO dalībvalstu augsta līmeņa amatpersonām. 1990. gada augusta otrajā pusē un septembra pirmajā pusē BATUN veica vairāk nekā 12 vizītes Rietumvalstu – galvenokārt Eiropas Kopienas valstu – pastāvīgajās misijās. Ģenerālās asamblejas vispārējo debašu laikā lielākajai daļai apmeklēto valstu tika lūgts sniegt paziņojumu par Baltijas jautājumu.
Sadarbība ar Baltijas valstu valdībām un ārlietu ministrijām
1990. gada jūlija otrajā pusē BATUN tikās ar katru no Baltijas valstu ārlietu ministriem. Šo sanāksmju laikā “tika apspriestas daudzas idejas un izstrādāti provizoriski plāni”. Tad arī BATUN uzzināja, ka Baltijas valstu ārlietu ministrijām ANO nav galvenā problēma un ka tām ļoti trūkst cilvēku, kuriem būtu svešvalodu un diplomātiskās zināšanas.
Katra sanāksme kopumā ilga vairāk nekā trīs stundas, un lielākā daļa laika bija veltīta plānošanai. Plānošanas mērķi bija vērsti uz BATUN un Baltijas valstu valdību turpmākajām attiecībām trīs jomās:
- BATUN darbojas kā neoficiāla vēstniecība, kas ANO pārstāv Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas Augstāko padomi. Katra ārlietu ministrija nosūta uz BATUN trīs mēnešu praksei savu pārstāvi, kurš paralēli savas valsts pārstāvēšanai palīdzēs arī BATUN darbā.
- BATUN palīdz organizēt īstermiņa (3–6 mēneši) diplomātiskās apmācības jaunajiem Baltijas valstu diplomātiem ar UNITAR starpniecību Ņujorkā vai Eiropā.
- BATUN un Baltijas valstu ārlietu ministrijas strādā pie komunikācijas tehnisko aspektu uzlabošanas.
Vēl viena BATUN aktivitāte Baltijas valstu ārlietu ministru vizītes laikā Ņujorkā bija dažu ministru un augsta līmeņa diplomātu sanāksmju organizēšana. BATUN palīdzēja noorganizēt četrpadsmit sanāksmes, no kurām lielākā daļa notika ar Eiropas ārlietu ministriem un vēstniekiem.
1991.gada augustā BATUN sāka koncentrēt darbu uz Baltijas valstu uzņemšanu ANO. 28. augustā laikraksts “New York Times” rakstīja, ka Eiropas Kopiena ir atzinusi Baltijas valstis un ar nepacietību gaida to drīzu uzņemšanu ANO. Pēc tam BATUN tika informēta, ka arī ANO diplomāti sākuši runāt par Baltijas valstu uzņemšanu. 17. septembrī BATUN aktīvisti piedalījās ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmē kā Baltijas valstu ārlietu ministru viesi. Pēc tikšanās beigām ANO ēkas priekšā tika pacelti Baltijas valstu karogi, bet 18. septembra vakarā BATUN organizēja pieņemšanu Baltijas valstu vadītājiem.
Pēc Baltijas valstu uzņemšanas ANO
Pēc 1991. gada BATUN bija jāpieņem lēmumi par savu nākotni, un šie jautājumi bija apspriesti divās valdes sēdēs tā paša gada septembrī un oktobrī. Viens jautājums bija saistīts ar faktu, ka Baltijas valstu ārlietu ministrijas dažiem BATUN aktīvistiem piedāvāja diplomātiskos amatus to ANO pastāvīgajās misijās Ņujorkā. Taču galvenais jautājums bija par astoņu BATUN aktīvistu turpmāko statusu, un tie bija BATUN biroja vadītāja latviete Māra Treimane, četri toreizējie aktīvie dalībnieki igauņi Heino Ainso (Heino Ainso), Pauls Lidigs (Paul Luedig), Urmass Vompa (Urmas Wompa), latvietis Uldis Bluķis, BATUN dibinātājs un valdes vietnieks 1967.–1968. gadā lietuvietis Alģimants Petrs Gurecks (Algimantas Petras Gureckas), un divi bijušie valdes locekļi latvietis Marģers Pinnis un lietuviete Ģinte Damušīte (Gintė Damušytė), kuri bija pieņēmuši amatus Baltijas pastāvīgajās misijās ANO. Pieci no viņiem ieņēma pilnas slodzes amatus ANO. BATUN biroja vadītāja atkāpās no amata. Kaut arī lielākā daļa BATUN aktīvistu diplomātisko karjeru pabeidza pirms 2000. gada, jaunāko BATUN aktīvistu vidū bija izņēmumi. Divi no viņiem kļuva par pastāvīgiem diplomātiem. Viena bija Ģinte Damušīte, bijusī valdes loceklis vai aizstājēja (1980.–1987. g.), kura bija Lietuvas pastāvīgās misijas ANO locekle līdz 1996. gadam, Lietuvas Republikas misijas vadītāja NATO un Lietuvas vēstniece vairākās Eiropas valstīs. Otrs bija Imants Gross, bijušais BATUN Eiropas direktors (1984.–1986. g.), pirmais neatkarīgās Latvijas vēstnieks Zviedrijā. 2006. gadā viņš kļuva par Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktoru. BATUN vairāku gadu delegāts Cilvēktiesību komisijas sesijās Ženēvā Narciss Prielaida (Narcizas Prielaida) kļuva par pirmo Lietuvas pastāvīgo pārstāvi (vēstnieka pakāpē) ANO Ženēvā.
Laikā no 1995. līdz 2000. gadam notika vairākas BATUN aktivitātes:
- Reaģēšana uz Krievijas nomelnošanas kampaņu pret Baltijas valstīm, pirmkārt, rakstu vākšana Rietumu presē ar nepatiesām vai nelabvēlīgām ziņām par Baltijas valstīm, lai atbildētu ar atspēkojošiem faktiem; otrkārt, sabiedrisko attiecību veidošana, lai stiprinātu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas labo vārdu ārzemēs.
- Publikācijas izdevumā “Baltijas hronoloģija” (Baltic Chronology), Ženēvas memorandi un dažādu citu dokumentu sagatavošana izplatīšanai Ženēvā, raksti dažādām publikācijām, iesaistot Baltijas valstis.
- Atbalsts ANO Igaunijas, Latvijas un Lietuvas asociāciju darbībai.
- Dažādu kultūras pasākumu un lekciju sponsorēšana Ņujorkā.