Kopš 1971. gada BATUN lobēja ANO dalībvalstu delegātus galvenokārt ikgadējās Cilvēktiesību komisijas sesijās Ženēvā. Posmā no 1971. līdz 1982. gadam lobēšanas centieni, ja tos salīdzina ar 1966.–1970. gadu periodu, kļuva par galveno virzienu BATUN aktivitātēs, kas bija vērstas uz ANO dalībvalstīm un Rietumu, tostarp trimdas baltiešu, auditoriju.
BATUN ziņojumā par ANO patstāvīgo misiju apmeklējumiem 1968./69. gadā tā autori, pamatojoties uz ieteikumiem, kas saņemti no ANO diplomātiem, ietvēra norādi “ka BATUN nopietni apsver cilvēktiesību pieeju”. Saistībā ar šo pieeju ziņojuma autori atzīmēja, ka:
- tā varētu “nodrošināt nelielu un daļēju, bet reālu mūsu tautiešu tiesību aizsardzību Baltijas valstīs”;
- “tiesību paplašināšana savukārt nozīmē, ka baltieši spētu sevi labāk aizstāvēt pret krievu dominanci”;
- “atsedzot reālo situāciju par cilvēktiesību situāciju Baltijas valstīs, vienlaikus tiktu atmaskoti arī Krievijas viltus apgalvojumi, ka Baltijas tautām ir pašnoteikšanās”;
- “ilgtermiņa stratēģiju darbībai Apvienotajās Nācijās būtu iespējams balstīt uz cilvēktiesību jautājumiem”.
Drīz pēc tam, kad ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome 1970. gada maijā noteica 1503. procedūru (“Procedūra saziņai, kas saistīta ar cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem”), BATUN sāka ziņot ANO Cilvēktiesību komisijai par padomju laikā izdarītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā pret Baltijas valstu iedzīvotājiem un turpināja sniegt šādus ziņojumus līdz pat 1991. gada sākumam. Uz katru Cilvēktiesību komisijas sesiju BATUN sagatavoja memorandu par neseniem cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs. BATUN mēģināja panākt, lai arī citas trimdas organizācijas un personas ziņotu Cilvēktiesību komisijai par cilvēktiesību pārkāpumiem. ANO Cilvēktiesību nodaļa, sniedzot atbildes BATUN, atzina, ka Baltijas valstu jautājums ir ievērots, tāpat tā atzina BATUN kā organizāciju, kas ir tiesīga sniegt informāciju par situāciju Baltijas valstīs. BATUN sniegtajai informācijai piekļuva desmitiem un, iespējams, simtiem diplomātu un ANO darbinieku.
Delegātus pirmajām vizītēm Ženēvā BATUN valde meklēja Eiropā. Pirmās vizītes 1971. gadā aizsāka baltiešu trimdinieki, kas dzīvoja Zviedrijā (Andress Kings (Küng), ievērojams zviedru un igauņu žurnālists un politiķis), Šveicē (Arnolds Skrēbers, Ženēvā dzīvojošais latviešu diplomāts) un Vācijā (Valters Banaitis, aģentūras ELTA (Vācija) Lietuvas ziņu redaktors). Vēlāk delegāts bija toreizējais nepilna laika BATUN biroja vadītājs Gatis Mastiņš, kuram palīdzēja Arnolds Skrēbers. 1977. gadā vizītēs iesaistījās delegāti no Vācijas – Juta Ristso (Ristsoo, agrāk Virkmaa; viņa no Ņujorkas bija pārcēlusies uz Minheni) un Pauls Kļaviņš. 1978. gada Cilvēktiesību komisijas sesijā delegātu vizītes nebija, bet Ristso apmeklēja Cilvēktiesību komisijas sesiju, kas notika Ženēvā 1978. gada oktobrī. Uz 1979. gada Cilvēktiesību komisijas sesiju ieradās delegāti no Vācijas: Juta Ristso, Pasaules brīvo latviešu apvienības Informācijas biroja direktors Jūlijs Kadelis un disidents Olafs Brūveris. 1980. gadā delegāti bija BATUN valdes loceklis garīdznieks Kazimirs Pugēvičs (Casimir Pugevičius) un BATUN direktora aizstājēja Vija Siksna Klīve. 1981. un 1982. gadā delegāti bija Šveices un Lietuvas žurnālisti Ristso, Kadelis un Narciss Prielaida (Narcizas Prielaida), kas rezidēja Ženēvā. Pieredze, ko četri delegāti – Ristso, Kadelis, Brūveris, Prielaida – ieguva, apmeklējot divas un vairāk sesijas, iespējams, ir palielinājis BATUN Ženēvas vizīšu efektivitāti pēc 1978. gada.
Laikā no 1971. līdz 1982. gadam BATUN katru gadu veica vienu, divas vai pat trīs lobēšanas kampaņas, divpadsmit gados kopumā to bija 31. Katras lobēšanas kampaņas saturu tajās ANO institūcijās, kas atbild par cilvēktiesībām, piemēram, ANO Cilvēktiesību komisijā vai Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā, noteica tas, ka BATUN rīcībā bija Rietumos un baltiešu trimdas aprindās aizvien pieaugošais informācijas apjoms par aktualitātēm Baltijas valstīs. Šo informāciju nodrošināja disidentu sagatavotu dokumentu pieejamība un Padomju Savienībā strādājošo Rietumu žurnālistu ziņojumi.
BATUN sagatavoja materiālus, lai izglītotu un sniegtu instrukcijas BATUN delegātiem vēl pirms viņu lobēšanas vizītēm. Rīcībā esošo informāciju izmantoja, lai sagatavotu trīs veidu materiālus: a) instrukcijas BATUN lobijiem; b) informatīvie dokumenti, kas paredzēti nogādāšanai ANO; c) BATUN ziņu izlaidumi. Ženēvas instrukciju paketes tika pielāgotas gan iesācējiem, gan pieredzējušiem delegātiem, kuri apmeklēja ANO pastāvīgās misijas Ņujorkā. Informatīvos dokumentus, kurus laikā no 1971. līdz 1982. gadam, BATUN piegādāja ANO dalībvalstīm un institūcijām, var iedalīt trīs kategorijās: a) Baltijas valstu disidentu dokumenti; b) ar BATUN nesaistīti trimdas dokumenti; c) BATUN sagatavotie materiāli.
Divu dienu debates par Baltijas valstīm
Ik rudeni pirms katras jaunās Ģenerālās asamblejas sesijas sākuma BATUN sagatavoja memorandu, kas attiecās uz kādu konkrētu Ģenerālās asamblejas darba kārtības punktu. Rezultātā vairāku valstu pārstāvji savās runās ir pieminējuši Baltijas valstis. 1971. gada 15. novembrī Edvards Dervinskis, ASV Kongresa loceklis un ASV delegāts ANO 26. Ģenerālajā asamblejā, uzstājoties Trešajā komitejā (sociālie, humanitārie kultūras jautājumi), aizsāka divu dienu cīņu starp ASV un PSRS par Baltijas valstīm. Notikums iezīmēja arī ASV attieksmes maiņu ANO. Dervinskis uzskatīja, ka ASV ir ļāvusi krieviem izlāpīties, tiem liekot lietā pārāk lielu propagandu ANO, un ka ANO ir lielākoties propagandas forums – “debašu biedrība”. Kad pienāca laiks Dervinskim uzstāties ar runu Trešajā komitejā, viņš nolēma izmantot jaunu pieeju. Pēc katra padomju apgalvojuma viņš lūdza tiesības atbildēt un tad pacietīgi un detalizēti izklāstīja faktus. Šī rīcība noveda pie tik spēcīgas nostājas par labu baltiešiem, kādu ASV līdz tam ANO nekad nebija paudusi.
Dervinskis uzsvēra, ka nevajadzētu aizmirst par jaunām koloniālisma formām:
“Mums vienmēr ir jāpatur prātā tās lepnās nācijas, kuras šajā periodā ir zaudējušas brīvību, kā arī tie drosmīgie cilvēki it visur, kuriem tiek liegta nacionālā cieņa un pašnoteikšanās tiesības. (..) Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija – ir īpašs gadījums. Padomju Savienība ir fiziski tās pievienojusi un piespiedu kārtā iekļāvusi “sociālistisko republiku” kopā”.
15. novembrī, tikai dažas stundas pēc runas ANO, Edvards Dervinskis pēc BATUN uzaicinājuma ieradās Igaunijas namā Ņujorkā, lai uzrunātu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas trimdas organizāciju biedrus.
Sirdsapziņas cietumnieku projekts
Līdzko Rietumos sāka ienākt informācija par politieslodzītajiem baltiešiem okupētajā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, tā BATUN 1973. gada beigās uzsāka projektu “Sirdsapziņas cietumnieki”, kura mērķis bija apzināt apcietināto baltiešu brīvības cīnītāju gadījumus.
Trimdas baltiešu “Sirdsapziņas cietumnieku” aktivitātes, kurās BATUN bija nozīmīga loma, kopumā bija daļa no lielākās kustības Rietumos. 1973. gadā Uldis Bluķis ierosināja, ka BATUN varētu vākt datus par Baltijas valstu sirdsapziņas cietumniekiem Padomju Savienībā un izveidot baltiešu sirdsapziņas cietumnieku atbalsta grupas. Grupām tiktu iedalīti konkrēti BATUN zināmi sirdsapziņas cietumnieku gadījumi un tām būtu jāapkopo informācija par šiem cilvēkiem, jāmēģina sazināties ar viņiem un palīdzēt, kā arī jācenšas panākt, lai par šiem konkrētajiem gadījumiem vairāk uzzina Rietumu sabiedrība. Ikreiz, kad tika saņemtas ziņas par kādu arestu, ātri reaģēja arī BYFF, kas nekavējoties organizēja nelielas demonstrācijas Austrumu 67. ielā pie padomju misijas ANO. Vienubrīd BYFF tur bija tik bieži, ka policisti no ielas pretējā pusē esošā iecirkņa, kas bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu, sagaidīja BYFF protestētājus ar saucieniem: “Baltieši atkal ir klāt!”
Septiņdesmitajos gados BATUN sāka kampaņu, padomju koncentrācijas nometnēs turētajiem baltiešiem sūtot pastkartes ar igauņu, latviešu un lietuviešu mākslinieku darbiem. Šīs programmas iniciators un īstenotājs bija Uldis Bluķis. Padomju režīms gan nemēdza ieslodzītajiem piegādāt vēstules, un tās no soda izciešanas vietas tika atgrieztas atpakaļ sūtītājiem. Vēstuļu sūtīšana sirdsapziņas cietumniekiem notika trimdas baltiešu kopienas Ziemassvētku pasākumos ap 10. decembri, kad tiek atzīmēta ANO Cilvēktiesību diena, proti, diena, kad ANO Ģenerālā asambleja 1948. gadā pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Šajos pasākumos BATUN aktīvisti un atbalstītāji izveidoja sarakstus, kuros bija norādīti sirdsapziņas cietumnieku, kā arī GULAG vadības un citu padomju amatpersonu vārdi un adreses. BATUN ierosināja, ka Cilvēktiesību dienas apsveikumos padomju ierēdņiem ir jāiekļauj pieklājīgi formulēti lūgumi izpētīt iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus attiecībā uz konkrētiem sirdsapziņas cietumniekiem. Pārkāpumi varēja ietvert darbības, kas saistītas ar tiesībām uz pietiekamu pārtiku un dzīves apstākļiem, kā arī tiesībām uz saziņas, apziņas, uzskatu un izpausmju brīvību. Kampaņas dalībnieki tika nodrošināti ar rakstāmrīkiem, papīru, aploksnēm un pastkartēm, kuras varēja nosūtīt ierakstītās vēstulēs gan sirdsapziņas cietumniekiem, gan padomju ierēdņiem.
Tiem, kuri vēlējās regulāri rakstīt vēstules ieslodzītajiem un ierēdņiem, tika piedāvāta palīdzība. Pirmās kampaņas, šķiet, notika 1979. gada decembrī BATUN birojā un Daugavas Vanagu mītnē Bronksā, iespējams, arī vēl citviet. Ņujorkā kampaņas notika ik gadu līdz pat 1987. gada decembrim. Katru gadu nosūtīto vēstuļu skaits svārstījās no 50 līdz vairāk nekā 100, bet 1980. gadā Ņujorkas lietuvieši nosūtīja pat aptuveni 3000 vēstuļu. 80. gadu sākumā BATUN apkopoja ierakstītos sūtījumus, kas dažādu oficiālu iemeslu dēļ bija atgriezti atpakaļ. Tie tika nosūtīti ASV Kongresam, kas izmeklēja padomju pasta piegādi. Vēstuļu arhīvā tika atrasta tikai viena sirdsapziņas cietumnieka vēstule. Tā nāca no 1922. gadā dzimušā latviešu zemnieka Ivara Grabāna, kurš bija kļuvis par pretpadomju partizānu. Viņš bija notiesāts uz 15 gadiem stingra režīma cietumā Permā, un viņa atbrīvošana bija paredzēta 1983. gada 1. septembrī.
Starp trimdas baltiešiem un organizācijām tika izplatītas pastkartes ar uzdrukātām Igaunijas disidentu fotogrāfijām. Pastkartēs bija ietverts lūgums atbrīvot disidentu, un tās bija adresētas PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāram vai PSRS Ministru padomes Valsts drošības komitejai. Avots: LNA LVA F.2944.
Sima Kudirkas sāga
“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.” (1951. gada 28. jūlija “Konvencija par bēgļa statusu” (Ženēvas konvencija))
Notikumam ar Simu Kudirku (Simas Kudirka) bija plaša ietekme uz ASV un pašu BATUN. 1970. gada 23. novembrī Lietuvas jūrnieks Sims Kudirka brīvības vārdā veica izmisuma diktētu lēcienu virs ledainā ūdens, lai no padomju zvejas kuģa “Sovetskaya Ļitva” nokļūtu uz ASV Krasta apsardzes kutera “Vigilant”. Kudirka lūdza patvērumu, bet pēc vairākām stundām viņa lūgums tika noraidīts. Pēc amerikāņu lēmuma Kudirku izdot, viņam pakaļ ieradās padomju kuģa pārstāvji, kas lietuvieti piekāva un piespiedu kārtā aizveda atpakaļ uz padomju kuģi. Notikums, iespējams, tiktu aizmirsts, ja Amerikas latvietis Roberts Brieze , kurš atradās uz “Vigilant”, nebūtu sacēlis kājās amerikāņu presi. 25. novembrī BATUN prezidents K. Mikls (Miklas) nosūtīja protesta telegrammu ASV prezidentam Niksonam. Amerikāņu presē parādījās stāsti par Amerikas lietuviešiem, kuri nekavējoties sāka rīkot demonstrācijas daudzās ASV pilsētās, tostarp 28. novembrī Ņujorkas Taimskvērā. Šo demonstrāciju organizēja Lietuvas un Amerikas rīcības komiteja, par to informēja vietējās TV ziņās. Arī BATUN dalībnieki piedalījās šajā pasākumā, un organizācijas prezidents Ainso (Ainsoo) teica noslēguma runu. Nākamajā dienā Amerikas ietekmīgākā laikraksta “The New York Times” 1. lappusē tika publicēts demonstrācijai veltīts raksts “U.S. Lets Russians Board Cutter to Seize Defector” – “Savienotās Valstis ļauj krieviem uzkāpt uz flotes kutera, lai sagrābtu bēgli”). Šis “Times” raksts izsauca prezidenta Niksona sašutumu, un ASV Kongress uzsāka izmeklēšanu. Rezultātā tika izstrādātas jaunas ASV vadlīnijas, kā rīkoties ar pārbēdzējiem un bēgļiem. Admirālis, kurš bija ļāvis padomju varas pārstāvjiem ierasties uz ASV kuģa un veikt pret Kudirku vērstās nežēlīgās darbības, tika pazemināts amatā. Gan ASV kutera personāls, gan padomju jūrnieki bija pārkāpuši 1951. gada Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu. Šādas ārvalstu pilsoņu izrīcības pieļāvums uz ASV kuģa nozīmēja Savienoto Valstu suverenitātes pārkāpumu.
Pēc demonstrācijām BATUN nosūtīja memorandus par Kudirku ASV prezidentam, ANO Augstajam bēgļu komisāram princim Sadrudinam Aga Khānam (Sadruddin Aga Khan), Ģenerālās asamblejas prezidentam, Trešās komitejas priekšsēdētājam, Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājam un daudzām pastāvīgajām misijām. Atbildes tika saņemtas no ASV prezidenta Ričarda Niksona, Maltas, Vācijas Federatīvās Republikas, Lielbritānijas, ASV un Austrālijas vēstniekiem. 1972. gada aprīlī ASV delegāts Wiljams E. Šaufels, Jun. (Schaufele) izmantoja BATUN memorandu paziņojumiem Cilvēktiesību komisijā, un tajā tika pieminēta Berlīnes mūra un Kudirkas lieta. Tas parādīja, ka ne tikai ebreji, par kuriem tolaik daudz tika ziņots Rietumu plašsaziņas līdzekļos, bet arī lietuvieši, latvieši, igauņi, armēņi un faktiski visi padomju pilsoņi cieta no padomju valdības atteikšanās uzskatīt tiesības emigrēt par pašsaprotamām tiesībām, nevis īpašu privilēģiju.
BATUN memorands par Sima Kudirkas lietu, 1970.gads. Avots: LNA LVA F.2944:
Pēc tam, kad BATUN uzzināja, ka Kudirkam piespriests 10 gadu cietumsods darba nometnē, visiem Cilvēktiesību komisijas locekļiem tika paziņots par neparasti bargo sodu par mēģinājumu izmantot tiesības pamest savu valsti. BATUN saņēma atbildi no ANO Cilvēktiesību nodaļas Komunikācijas daļas vadītāja, un tajā bija teikts, ka viņi protestē pret Kudirkam piespriesto sodu. 1974. gada sākumā Kudirkam uzspīdēja veiksme: izmeklēšanas laikā tika atklāts, ka viņa māte ir dzimusi Bruklinā, Ņujorkas štatā, bet jaunībā viņa atgriezusies Lietuvā. ASV vēstniecība Maskavā viņai izsniedza ASV pasi. Pamatojoties uz mātes pilsonību, Kudirka tika atzīts par ASV pilsoni. Kad tas kļuva zināms, Kudirkas atbalstītāji Čikāgas dienvidu priekšpilsētā vērsās pēc palīdzības pie kongresmeņa Roberta P. Hanrahana, un viņš nāca klajā ar rezolūcijām Kongresā, tikās ar Valsts departamenta amatpersonām un mēģināja tikties ar Padomju Savienības vēstnieku Vašingtonā. 1974. gada novembrī daudzu cilvēku neatlaidīgo pūļu rezultātā Kudirka tika atbrīvots un kopā ar sievu, bērniem un māti varēja emigrēt uz ASV. Kad Kudirkas ģimene 1974. gada 5. novembrī beidzot ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, Hanrahans ziņoja laikrakstam “Chicago Tribune”, ka prezidents Džeralds Fords ir runājis ar padomju līderi Leonīdu Brežņevu un personīgi iestājies par Kudirku. Pēc Kudirkas ierašanās Ņujorkā BATUN viņam noorganizēja apmeklējumu ASV Pastāvīgajā misijā, jo viņš vēlējās pateikties ASV Cilvēktiesību delegācijas vadītājam Wiljamam E. Šaufelam par izteikumiem ANO un viņa atbrīvošanu.
Kad tika atzīmēta BATUN dibināšanas desmitgade, Kudirka pauda patiesu atzinību par BATUN paveikto:
“Es un mana ģimene pateicībā novērtējam visu, ko jūs darījāt manā labā pēc neveiksmīgā mēģinājuma iegūt brīvību un manām smagajām dienām Krievijas cietumos. Jūsu rīcība, glābjot mani, bija ļoti svarīga, lai es iegūtu brīvību. Es nekad neaizmirsīšu nedz to, nedz arī palīdzību, ko jūs man un manai ģimenei esat snieguši pēc mūsu ierašanās Amerikā.”
Leonīda Brežņeva vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs
1973. gada jūnijā padomju līderis Leonīds Brežņevs pēc toreizējā ASV prezidenta Ričarda Niksona ielūguma apmeklēja Savienotās Valstis. BATUN, 1970. gada demonstrācijas panākumu iedrošināti un BYFF aktīvistu vadībā, nolēma organizēt masu mītiņu, tādējādi apliecinot trimdas baltiešu kopienas noraidošo attieksmi. Tika nolīgts autobuss, uz kura izvietoja lielus plakātus un afišas. BYFF aktīvisti un draugi tika uzaicināti doties autobusa braucienā no Ņujorkas uz Vašingtonu, lai pievienotos vietējiem baltiešu demonstrantiem. Grupa atstāja Ņujorku 1973. gada 18. jūnijā, un nākamās trīs dienas autobuss un demonstranti devās uz visām tām vietām, kur bija paredzētas Brežņeva un Niksona tikšanās. Vašingtonā autobuss piesaistīja policijas un preses uzmanību.
Savukārt Ņujorkā tika gatavots mītiņš arī pie ANO mītnes. Notika plaši publicitātes pasākumi, trimdas baltiešu kopienas vadītāji trimdas presē un radio raidījumos aicināja sabiedrību piedalīties. Manhetenā tika izplatīti aptuveni piecdesmit tūkstoši skrejlapu. Mītiņš notika 1973. gada 23. jūnijā, taču aktivitāte sagādāja vilšanos. Aicinājumam atsaucās ne vairāk kā 500 demonstrantu, toties viņi bija liecinieki jaunam baltiešu protesta veidam. Atbalstītāju sarūpēta kravas automašīna tika pārvērsta par runātāju platformu. Tā kalpoja arī par skatuvi t. s. partizānu teātra performancei, kas attēloja disidenta klusēšanu Serbska institūtā (galvenā Padomju Savienības represīvās psihiatrijas iestāde, kurā disidentus atzina par nepieskaitāmiem).
Atbalsts Baltijas Pasaules padomes līderiem
1973. gada jūlijā BATUN organizēja vienas nakts nomodu pie ANO, lai atbalstītu Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA, vēlāk EDSOO) Helsinku konferences laikā arestētos trimdas baltiešu centrālo organizāciju līderus. Šajā konferencē tika apspriesta teritoriālā integritāte, t. i., tika fiksētas visu Eiropas valstu robežas, kādas tās bija tolaik, un tas bija pretrunā ar pašnoteikšanās jēdzienu. Minētie aresti tika veikti pēc Padomju Savienības pieprasījuma. BATUN aktīvisti, turot neatkarīgās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogus, 24 stundas demonstrēja pie ANO.
Austrālija un Jaunzēlande anulē Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanu
Demonstrācijas tika rīkotas arī 1974. gada augustā, reaģējot uz Austrālijas un Jaunzēlandes valdību paziņojumu, ka tās ir mainījušas savu iepriekšējo nostāju un atcēlušas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Austrālija kļuva par pirmo valsti, kas juridiski atzina Baltijas valstu inkorporāciju. BATUN un BYFF bija vieni no pirmajiem, kas izteica savu protestu. Austrāliešu rīcība izraisīja ātru trimdas baltiešu kopienu reakciju visā pasaulē, un šīs aktivitātes no Ņujorkas koordinēja BATUN. Pirmā demonstrācija, kas tika organizēta ārpus Austrālijas, notika 12. augustā pie Austrālijas aviokompānijas “Qantas” biroja Ņujorkā. Tai sekoja vēl trīs demonstrācijas: 17. augustā Taimskvērā ar gājienu uz Austrālijas konsulātu, 19. septembrī pie Austrālijas pārstāvniecības ANO un 30. septembrī ANO ēkas priekšā laikā, kad Austrālijas premjerministrs Gofs Vitlems (Gough Whitlam) teica runu ANO Ģenerālajā asamblejā. BATUN bija liela loma visās šajās demonstrācijās.
Brāļi Brūveri
Individuālo cilvēktiesību jomā BATUN 1975. gadā palīdzēja organizēt un īstenot vairākus pasākumus Rīgā arestēto brāļu Brūveru – Olafa un Pāvila – labā. Viņus arestēja par informācijas vākšanu sabiedriskās domas aptaujai, kas atspoguļotu cilvēku attieksmi pret dažādiem dzīves aspektiem tā laika Latvijā. Olafs un Pāvils nonāca pie secinājuma, ka tautas brīvība un reliģijas sludināšana ir iespējama vien tad, ja tiek atjaunota Latvijas brīvība un atjaunota demokrātija. BATUN palīdzēja Brūveru brālim Danielam ierasties ASV, lai brāļu vārdā vērstos ANO, BATUN arī organizēja un piedalījās nedēļu ilgā diennakts nomodā pie ANO galvenās mītnes Ņujorkā. 1976. gadā pēc bada streika un astoņu mēnešu cīņas brāļi Brūveri beidzot tika izraidīti no Padomju Savienības un viņi emigrēja uz Rietumiem. Tā bija viena no pirmajām uzvarām cilvēktiesību jomā okupētajā Latvijā.
Trīs dienu bada streiks
1978. gadā no 2. līdz 5. maijam pie ANO mītnes tika organizēts trīs dienu bada streiks, lai protestētu pret Viktora Kalniņa arestu Latvijā. Latviešu žurnālists un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Viktors Kalniņš pirmo reizi tika arestēts 1962. gada sākumā. Viņam tika izvirzītas apsūdzības par “mēģinājumu vardarbīgā veidā atdalīt Latviju no PSRS”, un padomju tiesa viņam piesprieda sodu – 10 gadus cietumā. 1972. gadā Kalniņš tika atbrīvots. 1977. gadā viņu arestēja atkārtoti par nodomu izveidot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālās atbrīvošanas komitejas un dibināt nelegālu žurnālu. Kalniņa sievai Helēnai Celmiņai ļāva doties uz Rietumeiropu, bet Kalniņš tika aizturēts, lai pabeigtu pratināšanu. Starptautiskie protesti panāca to, ka 1978. gada jūnijā viņam tika atļauts izbraukt, un abi pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Nomods par Jiri Kuku
Uzzinot par disidenta Jiri Kuka (Jüri Kukk) nāvi, BATUN nekavējoties organizēja svecīšu nakts nomodu pie PSRS pastāvīgās misijas Ņujorkā. Jiri Kuks bija igauņu ķīmiķis, Tartu Universitātes docētājs. Viņš tika arestēts 1980. gada februārī par “pretpadomju propagandas izplatīšanu”. Kuks nomira padomju darba nometnē Vologdā pēc vairāku mēnešu ilga badastreika un psihiatriskās ārstēšanas. Informācija par Jiri Kuku tika sniegta arī plašsaziņas līdzekļiem un ANO pastāvīgajām misijām. Balstoties uz šo informāciju, Karls Geršmans (Karl Gershman), ASV misijas pārstāvis, savā runā ANO 1981. gada 9. oktobrī aplūkoja arī Jiri Kuka lietu.
Baltijas valstu okupācijas 40. gadadiena
1980. gadā uzmanība tika pievērsta 40. gadadienai, kopš Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, un prasībai, lai ANO Ģenerālās asamblejas darba kārtībā iekļautu Baltijas valstu jautājumu. 1980. gada 27. septembrī tika ieplānota Baltijas brīvības demonstrācija. Uzstāties uzaicināja jaunievēlēto senatoru Alfonsu D’Amato no Ņujorkas, Simu Kudirku un Pasaules Baltiešu apvienības priekšsēdētāju.
Sims Kudirka savā uzrunā uzsvēra:
“Pasaulē brīvība ir apdraudēta, kaut kas ir jādara, lai saglabātu brīvību bez kompromisiem!”
Savukārt lietuvietis Vlads Šakalis (Vladas Šakalys), kurš tikai mēnesi iepriekš caur Somiju bija aizbēdzis uz Zviedriju, brīdināja:
“Nevar cerēt uz brīvību, par to ir jācīnās. Kādreiz Baltijas valstis bija Tautu Savienības dalībvalstis, tagad tām vajadzētu būt tādām pašām tiesībām kā jaunajām zemēm. ANO ir jāatmet savi dubultie priekšstati!”
Mītiņā piedalījās apmēram tūkstotis dalībnieku, no kuriem liela daļa bija gados jauni cilvēki. Demonstranti turēja plakātus ar Padomju Savienībā apcietināto baltiešu politieslodzīto fotogrāfijām. Kaut arī preses relīzes un pamatinformācija tika nosūtīta visiem lielākajiem plašsaziņas līdzekļiem un papildus tika veikti tālruņa zvani, pasākuma atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos bija niecīgs. Baltijas brīvības demonstrācija bija pēdējais BATUN rīkotais masveida sabiedriskais protests. Laiki mainījās, un tagad bija iespējas iegūt daudz vairāk informācijas par notikumiem Baltijas valstīs. Pēc 1981. gada BATUN meklēja citus veidus, kā izplatīt informāciju par Baltijas valstīm un to iedzīvotājiem.
Baltiešu tautas svētki
Baltiešu tautas svētki kļuva par neatņemamu BATUN darba daļu, cenšoties palielināt organizācijas atpazīstamību trimdas sabiedrībā. Pirmais festivāls tika organizēts 1970. gada augustā Amerikas latviešu kultūras centrā “Priedaine”, kas atrodas Frīholdā, Ņūdžersijā. Programmā bija iekļautas sporta sacensības, tautas deju kopu, vingrotāju un dziedātāju priekšnesumi, kā arī etnisko ēdienu stendi, izlozes un dejas zem zvaigznēm. Tika publicēta īpaša festivāla programma, kas ietvēra arī iepazīstināšanu ar BATUN, tā līdzšinējo darbību, reklāmas un apsveikumus no atbalstītājiem.
Pirmā festivāla panākumi nodrošināja formātu, kas ar atšķirīgiem panākumiem tika izmantots visos nākamajos festivālos. Otrais baltiešu festivāls tāpat notika “Priedainē” 1971. gada augustā, un arī tas bija ārkārtīgi veiksmīgs.
Trešais festivāls notika 1972. gada 12. augustā Prestonas vidusskolā Bronksā. Šajā festivālā uzmanību piesaistīja jauna iezīme – baltiešu mākslas darbu loterija, kurā izlozēja Baltijas mākslinieku dāvinātos darbus.
Ceturtais festivāls atgriezās “Priedainē” 1973. gada 18. augustā, un tajā piedalījās trimdas baltiešu centrālo organizāciju vadītāji, kurus 1973. gada 5. jūlijā Helsinkos notikušās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA, vēlāk EDSO) konferences laikā arestēja Somijas policija pēc Padomju Savienības delegācijas pieprasījuma.
Arī Piektie svētki notika “Priedainē 1974. gada 24. augustā. Lai gan programma bija lieliska, ēdināšanai un spēlēm – augsta kvalitāte, arī laika apstākļi bija lieliski, tomēr apmeklētāju skaits sniedzās vien ap pieciem simtiem, un BATUN peļņa nepārsniedza 500 dolāru, un šāds līdzekļu apjoms neattaisnoja ieguldīto laiku un pūles.
Sestais festivāls tika pārcelts uz Plattdeutsche parku Longailendā, Ņujorkā. Tika cerēts, ka jaunā vieta piesaistīs jaunus festivāla apmeklētājus. Tomēr festivāla panākumi bija visai necili, jo laika apstākļi nebija piemēroti. Kļuva skaidrs, ka ideja pašreizējā formā ir izsmēlusi savu potenciālu un tā vairs nepiesaistīs pietiekami daudz cilvēku. Par spīti skepsei, nākamajā gadā septītais festivāls tomēr tika rīkots, un par vietu atkal tika izvēlēts Plattdeutsche parks. Taču rezultāti neuzlabojās, un šis bija pēdējais BATUN rīkotais baltiešu festivāls.