Dekolonizācija (1966-1970)

BATUN galvenais instruments bija vizītes ANO dalībvalstu pastāvīgajās misijās Ņujorkā. Sevišķa loma vizītēm bija 1968. gadā, kad tās kļuva par daļu no aktivitātēm saistībā ar 50. gadadienu kopš Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pasludināta neatkarība. Sākotnējā iecere bija izveidot desmit delegācijas divu cilvēku sastāvā (katrs no tiem pārstāv savu baltiešu etnisko grupu), katra delegācija apmeklētu 15‒20 ANO dalībvalstu misijas, un visu šo pasākumu atbalstītu un finansētu Baltijas trimdas organizācijas. Uzsāktā kampaņa ilga apmēram divus gadus. 1968. gada jūnijā BATUN gadskārtējā sanāksmē tika dota oficiāla atļauja vizīšu uzsākšanai, bet pašas vizītes sākās 1968. gada 23. decembrī un ilga līdz 1969. gada vasarai. Šajā laikā tika apmeklētas 86 pastāvīgās misijas vai arī tām tika nosūtīti materiāli. 39 misiju vadītāji uzņēma BATUN delegācijas klātienē. Apmeklējumu veikšanai tika pieņemti darbā apmēram deviņdesmit cilvēki, bet faktiski piedalījās tikai sešdesmit. 1968. gada beigās delegātiem tika izsniegti dažādu mācību un informatīvo materiālu paraugi (aptuveni 50 lappuses), kas vizīšu laikā tika nodoti apmeklētās misijas darbiniekiem. Pēc katras vizītes delegācijas locekļi rakstīja ziņojumu par apmeklējuma norisi un rezultātiem, kā arī nosūtīja pateicību misiju pārstāvjiem.

Rekonstruēta intervija no reāla apmeklējuma, izmantojot to kā vadlīniju, kas būtu jāpiemin pastāvīgo misiju apmeklējumu laikā. Avots: LNA LVA F.2944:

Gatavojoties visu trīs Baltijas valstu neatkarības 50. gadadienai 1968. gadā, tika izstrādāta deklarācija, kas kalpoja par pamatu BATUN pirmajai plašākai publiskās diplomātijas un lobēšanas kampaņai. BATUN organizēja baltiešu trimdinieku – privātpersonu un organizāciju ‒ un viņu draugu vēstuļu sūtīšanu ANO dalībvalstu vadītājiem. Vēstuļu kampaņai deva nosaukumu “Baltijas spēks”. Vēstulēs tika lūgts izvirzīt Baltijas jautājumu ANO dienaskārtībā. Kampaņu ierosināja 1967. gadā, un vēstules tika rakstītas visa jubilejas gada garumā.

Baltijas trimdinieku globālā kampaņa ar vēstuļu nosūtīšanu valstu vai valdību vadītājiem faktiski aizstāja ANO dalībvalstu pastāvīgo misiju apmeklējumus. Aptuveni 110 valstu vadītājiem nosūtīja vairāk nekā 17 tūkstošus vēstuļu, t. i., katrs valsts vadītāja birojs saņēma vairāk nekā 400 vēstuļu.

Operācija “Goldfinger” (1967.VI‒1968) bija pirmais un, iespējams, visintensīvāk sagatavotais un veiksmīgāk īstenotais pasaules mēroga publiskais protests BATUN vēsturē. Padomju valdība apgalvoja, ka Baltijas valstu zelts un uz Rietumiem evakuētie kuģi ir viņu īpašums. Ilgu laiku abas puses bija izvirzījušas savstarpējas pretenzijas, tostarp par Baltijas zelta atdošanu vai par radītajiem investīciju zaudējumiem, ko viena puse radījusi otrai. Apvienotās Karalistes valdība, kas arī pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja Baltijas valstu de jure atzīšanu, apgalvoja, ka tikai neatkarīgo Baltijas valstu valdības, kuru pašlaik nav, var likumīgi pieprasīt zeltu. 1951. gadā nepieprasītais zelts jau bija nonācis britu valdības īpašumā, bet pēc 1967. gada, kad parlaments gatavojās pieņemt likumus par Baltijas zelta problēmas nokārtošanu, tas kļuva par jutīgu politisku jautājumu. Apvienotā Karaliste un PSRS jau 1940. gadā bija sākušas sarunas par attiecīgajām prasībām. Nākamo 25 gadu laikā ar pārtraukumiem notikušajās britu un padomju puses sarunās par šiem jautājumiem liela progresa nebija, jo radās domstarpības par daudzo prasību likumību un apmēriem. Visbeidzot, 1967. gada februārī, jaunievēlētā leiboristu valdība, meklējot labvēlīgu virzību ārējās attiecībās, vienojās ar PSRS par domstarpību izlīdzināšanu. Pusotru gadu vēlāk pēc atkārtotām un strīdīgām debatēm Lielbritānijas parlaments 1969. gadā pieņēma Ārvalstu kompensācijas likumu. Likums noteica, ka no Baltijas zelta un citu aktīvu pārdošanas saņemtās naudas var samaksāt PSRS par patēriņa precēm pusmiljona mārciņu vērtībā un nokārtot Lielbritānijas kreditoru prasības pret PSRS. Tādējādi premjerministrs Harolds Vilsons uz visiem laikiem cerēja pielikt punktu ieilgušajām neveiksmīgajām sarunām ar PSRS par savstarpējām prasībām un apmierināt britu kreditorus, neradot tēriņus nodokļu maksātājiem, vienlaikus saglabājot savu de iure neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu aneksiju.

1967. gada 15. maijā 19 valstu 28 pilsētās pie Lielbritānijas vēstniecībām un konsulātiem notika demonstrācijas. Turklāt vēl baltiešu organizācijas un privātpersonas nosūtīja tūkstošiem protesta vēstuļu valstu valdībām visā pasaulē. Ignorējot daudzu Lielbritānijas pilsoņu un trimdas baltiešu skarbo kritiku, Lielbritānijas parlaments 1969. gadā tomēr pieņēma Ārvalstu kompensācijas likumu, ar kuru īstenoja Vilsona un Kosigina līgumu. Lai nomierinātu trimdas baltiešus, augsta ranga Lielbritānijas amatpersonas paziņoja, ka Baltijas valstu iekļaušanas PSRS likumības neatzīšanas politika paliek nemainīga.

1969. gadā apritēja 30 gadi kopš bēdīgi slavenā Staļina un Hitlera noslēgtā Molotova‒Ribentropa pakta, kas Austrumeiropu sadalīja divās interešu sfērās. Tikšanās laikā 1969. gada 3. martā BATUN valde nolēma, ka šis Baltijas valstīm traģiskais notikums visu gadu būs organizācijas protesta aktivitāšu uzmanības centrā. Plāns bija 1969. gada 20. septembrī pie ANO galvenās mītnes Ņujorkā sarīkot mītiņu ar nosaukumu “Rūpju diena”. Dažas dienas pirms mītiņa BATUN dalībnieki Manhetenas centrā izplatīja skrejlapas, tomēr mītiņu apmeklēja aptuveni 500 cilvēku. Dalībnieki pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja Padomju Savienību un rosināja ANO dalībvalstis aicināt Padomju Savienību pārtraukt Baltijas valstu okupāciju. Vietējā Ņujorkas televīzija ziņoja par mītiņu, bet kopumā šis pasākums piesaistīja vien nelielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību.

60. gadu otrajā pusē BATUN nāca klajā ar stratēģiju: lai gūtu savstarpēju atbalstu Baltijas jautājumam, ir svarīgi atbalstīt dekolonizāciju it visur, īpaši Namībijā, kas tolaik bija starptautiskās uzmanības centrā. BATUN organizācijai Namībija bija arī pamats vairāku jautājumu uzdošanai. Vai arī Baltijas jautājums būtu izvirzāms ANO Ģenerālajā asamblejā vai Dekolonizācijas komitejā? Jeb tomēr BATUN vajadzētu meklēt “principā līdzīgas, bet potenciāli veiksmīgākas pieejas”? Neviens no diplomātiem neuzskatīja, ka BATUN vajadzētu mēģināt iesniegt Baltijas jautājumu izskatīšanai Ģenerālajā asamblejā, pat ja tas varētu rast atbalstu dalībvalstu vidū. Jāatkārto Portugāles diplomāta vārdi: “Jūs noteikti zaudētu.” Kaut arī apmēram ducis diplomātu bija minējuši, ka Dekolonizācijas komiteja ir piemērots forums Baltijas jautājumam, neviens komitejas loceklis nebija gatavs izvirzīt šo jautājumu komitejas darba kārtībā. Ekvadoras pārstāvis norādīja uz divām problēmām: pirmkārt, Baltijas valstis, kas savulaik bijušas neatkarīgas, nevar mērīt pēc koloniālo valstu standartiem; otrkārt, tā kā Ģenerālā asambleja nosaka komitejas darba kārtību, nepiederošām loceklēm tā nav pieejama.

BATUN izstrādāja rezolūciju par dekolonizācijas tēmu, tā aizņēma vienu lappusi un formatējums atgādināja ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju: sešas preambulas un divi paragrāfi ar priekšlikumiem. Atgādinot, ka ANO ir uzņēmusies dažus bijušās Tautu Savienības pienākumus, piemēram, Namībijas iedzīvotāju tiesību aizstāvību, un ņemot vērā, ka ANO nesen ir izveidojusi Namībijas padomi, BATUN ieteica izveidot ANO padomi arī apstākļu izpētei bijušajās Tautas savienības dalībvalstīs, kuras vēl nav uzņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā, un lūdza trīs Baltijas valstu izpēti iekļaut šīs padomes darba kārtībā.

Atbalsts Namībijas neatkarībai bija lieliska iespēja organizācijai “Baltiešu jaunatne par brīvību” (BYFF) 1968. gadā sarīkot pirmo demonstrāciju. Tā raksturoja BYFF pieeju organizācijas publiskajām darbībām, kuru mērķis bija piesaistīt uzmanību un nostiprināt vēstījumu par visu tautu tiesībām uz pašnoteikšanos.

1968. gada jūlijā BATUN sasniedza ziņas, ka Rietumberlīnes senāts un sabiedroto militārā komandantūra ir aizliegusi pilsētā noturēt Pasaules latviešu jaunatnes kongresu, lai gan iepriekš lēmumu par kongresa rīkošanu Rietumberlīnē bija apstiprinājusi Rietumvācijas valdība. BATUN nekavējoties reaģēja ar savu ierasto taktiku, tostarp sūtot vēstules ANO pastāvīgajām misijām, ASV Kongresam, sabiedroto līderiem un ANO. BYFF organizēja demonstrāciju pie ASV misijas ANO, lai paustu savu sašutuma vēstījumu par Rietumu sabiedroto rīcību, kas vedināja domāt, ka sabiedrotie ir padevušies padomju apgalvojumiem, ka latviešu jaunatnes kongress ir uzskatāms par “rupju provokāciju”, kas vērsta pret Padomju Savienību.

1970. gadā tika atzīmēta ANO dibināšanas 25. gadskārta. Pieminot šo notikumu, ANO bija ieplānojusi nedēļu ilgas svinības, kas ietvēra pasākumus visā Ņujorkas pilsētā un kuros piedalījās visu ANO dalībvalstu delegācijas. Lai gan 1969. gadā rīkotā “Rūpju diena” bija sagādājusi zināmu vilšanos, BATUN valde nolēma, ka šis pasākums prasa nedēļu ilgu atbildes reakciju un ka tam jānoslēdzās ar plašu mītiņu 1970. gada 18. oktobrī, svētdienā, Dāga Hammaršelda laukumā netālu no ANO ēkas. Plānā bija paredzētas vairākas aktivitātes. Vispirms jau kravas automašīna ar lielu uzrakstu “Igaunija, Latvija un Lietuva vēlas brīvību un dalību ANO” braukāja pa Ņujorku un visām tām vietām, kurās bija paredzēti nedēļu ilgo svinību norises pasākumi. Šīs automašīnas kravas kastē bija sakāpuši jaunie baltiešu protestētāji, kuri laiku pa laikam izlēca no automašīnas, organizēja nelielas ad hoc demonstrācijas un dalīja skrejlapas. Bija paredzēts visā Manhetenā, īpaši ANO ēkas apkārtnē, izplatīt ap 20 tūkstošiem skrejlapu. Tika sagatavoti un izplatīti arī paziņojumi presei un informatīvie dokumenti par Baltijas valstu vēsturi, okupāciju un rusifikāciju, kā arī izveidots preses centrs. Pēc nedēļu ilgām “partizānu” demonstrācijām notika 18. septembrī plānotais mītiņš, tajā piedalījās aptuveni 4000 cilvēku un to ieskāva ievērojams skaits Ņujorkas policistu.

Tā kā ANO galvenās mītnes priekšā esošā iela bija slēgta satiksmei, mītiņš faktiski notika Dāga Hammaršelda laukumā, turpat ap stūri no ANO ēkas. Mītiņa noslēgumā pēdējais runātājs monsinjors Jons Balkuns paziņoja, ka “laipnie policisti tagad ļaus mums doties gājienā uz ANO”. Viņš piegāja pie norobežojuma, nobīdīja vienu barjeru malā un sāka iet. Viņam mierīgi sekoja visi mītiņa dalībnieki. Un policija nevienu neapturēja. Tolaik daudzi Ņujorkas pilsētas  policisti bija īru vai itāļu izcelsmes, arī katoļi, iespējams, tāpēc viņi vilcinājās demonstrantus apturēt. Vēlāk pūlis ar lepnumu devās garām ANO galvenajai mītnei ar plīvojošiem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogiem.

24. oktobrī baltiešu aktīvisti izraudzījās ļoti vienkāršu taktiku. Jauniešu grupa pāris pieaugušo pavadībā piegāja pie reģistratūras un teica, ka viņi ir šeit, lai dotos ekskursijā pa ēku (tas gan nebija taisnība). Kamēr NYT darbinieki mēģināja atrisināt problēmu, jaunieši apsēdās rotējošajās durvīs un bloķēja ieeju ēkā un izeju no tās. Juta Virkmā (Virkmaa) un Mari Linnamā (Linnamaa) palika ārpusē un izplatīja skrejlapas. Tajās nokaitinātajiem NYT darbiniekiem, kuri vēlējās iekļūt ēkā, bija paskaidroti akcijas iemesli.

Demonstrantu prasība bija vienkārša: viņi vēlējās tikties ar laikraksta redakciju, lai apspriestu, kāpēc laikraksts nekad nav pievērsis uzmanību ziņām par Baltiju un baltiešu aktivitātēm. Šo sarunu laikā tika panākta vienošanās un norunāta tikšanās. Jaunie aktīvisti atkal sakāpa kravas automašīnā un izmeta līkumu pa tuvējo Taimskvēru, skaļi izsaucot saukļus: “Atbrīvot Baltijas valstis!” Viņu uzvaras aplis tika nofilmēts un pārraidīts TV vakara ziņās.