Vēsturiskais fons
1939. gada 23. augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu, sauktu par Molotova-Ribentropa paktu. Līgumu papildināja slepeni papildu protokoli, kuros Staļins un Hitlers vienojās par teritoriāliem un politiskiem pārkārtojumiem un trīs secīgos slepenos darījumos sadalīja Austrumeiropu divās ietekmes sfērās, kas ietekmēja arī Baltijas valstu likteni. 1940.gada vasarā Igauniju, Latviju un Lietuvu okupēja un anektēja PSRS. 1941.gada jūnijā sekoja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms (1941-1945), bet laika posmā no 1944.gada jūlija līdz 1945.gada maijam Baltijas valstis nonāca otrreizējā PSRS okupācijas režīma pakļautībā, kas ilga līdz 1991.gadam. Baltijas valstu pilsoņus visās trīs Baltijas valstīs skāra dzīvā spēka zaudējumi – galvenokārt aresti, nāvessodi un slepkavības bez tiesas, ieslodzījums cietumos un soda nometnēs, izsūtīšanas uz Sibīriju. Lielākā daļa ebreju tautības pilsoņu gāja bojā nacistu veiktajos holokausta noziegumos. Dzīvību zaudēja arī daudzi baltieši, kuri tika mobilizēti vai brīvprātīgi karoja vācu vai padomju armijā. Tie baltieši, kas cīnījās vācu bruņotajos spēkos un izdzīvoja, vēlāk PSRS un Rietumos piedzīvoja dažādas grūtības, jo viņi tika uzskatīti par nacistiem un līdzatbildīgiem holokaustā un citās represijās. Šajā periodā vairums baltiešu izjuta bailes no padomju varas iestādēm, īpaši no padomju represīvajiem orgāniem (NKVD (IeTK) (1940-1946), MVD (IeM) (1946-1954), MGB (VDM) (1946-1953), KGB (VDK) (1954-1991)), kas ar dažādām metodēm cīnījās pret nacionālismu, pretošanos, reliģiju un pretpadomju aktivitātēm (aģitācija, propaganda, organizācijas u.c.). Daļa baltiešu, īpaši lietuvieši, Baltijas mežos veidoja bruņotas pretošanās kustības (nacionālie partizāni), kas cīnījās pret padomju varu. Precīzs nacionālo partizānu skaits nav zināms, bet avotos minēts, ka aktīvo cīnītāju skaits Igaunijā, Latvijā un Lietuvā varētu būt bijis no 60 000-80 000. Līdz 1950. gadu beigām VDK iznīcināja vai sagūstīja lielāko daļu partizānu.
No 1944. gada jūlija līdz 1945. gada maijam PSRS atkārtoti okupēja Baltijas valstis. Tie iedzīvotāji, kuri nevēlējās piedzīvot pirmās padomju okupācijas šausmas, bēga uz Rietumiem – aptuveni 257 000 igauņu, latviešu un lietuviešu devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju. Dzimtenei atrodoties okupācijas varā, baltiešu bēgļi un vēlāk trimdinieki Rietumos attīstīja politisko un kultūras dzīvi. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām visaktīvākie bija Baltijas valstu diplomāti un bijušie politiķi. Pavadījuši vairākus gadus Vācijas bēgļu nometnēs, sākot ar 1947. gadu baltieši sāka masveidā emigrēt – galvenokārt uz Lielbritāniju, ASV, Kanādu, Austrāliju un citur. Savās jaunajās mītnes zemēs baltiešu trimdinieki izveidoja globāla mēroga igauņu, latviešu un lietuviešu organizācijas, kas apvienoja vienotiem mērķiem tautiešus visā pasaulē. Lielākās šādas organizācijas bija ASV – Igauņu pasaules padome, Igauņu nacionālā padome Amerikā, Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas latviešu apvienība, Pasaules lietuviešu kopiena, Amerikas lietuviešu padome, Amerikas lietuviešu kopiena un Lietuvas atbrīvošanas augstākā komiteja. Baltiešu centrālās organizācijas sakņojās galvenokārt lielākajās trimdas kopienās dažādās Rietumu valstīs. Šīm kopienām bija bagāta kultūras dzīve un ļoti svarīgs politiskais mērķis – Baltijas valstu neatkarības atjaunošana un nacionālā gara saglabāšana.
Kas ir BATUN?
BATUN (“Baltiešu aicinājums Apvienotām Nācijām”, citur minēts arī kā “Baltiešu apelācija Apvienotām Nācijām”) bija viena no baltiešu organizācijām, kuras darbības centrā bija centieni atjaunot neatkarību, kuru Baltijas valstis bija zaudējušas 1940. gadā. Tā bija starptautiska nevalstiska organizācija, kuras aizsākums datējams ar 1965. gada 13. novembra demonstrāciju Ņujorkā. BATUN izveidoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas brīvprātīgu entuziastu grupa bez jebkāda oficiālu organizāciju atbalsta. Galvenais BATUN mērķis bija informēt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstis par PSRS īstenoto koloniālo politiku okupētajās Baltijas valstīs un noziegumiem, kas vērsti pret Baltijas tautām. Jau pirms BATUN izveidošanas ANO notika organizētas Baltijas valstu pārstāvju akcijas, piemēram, šāda akcija notika Ģenerālās asamblejas pirmās sesijas laikā Londonā 1946. gada sākumā. Starp aktīvistiem bija Baltijas valstu diplomāti un organizācijas, kas dažreiz darbojās kopā ar Austrumeiropas organizāciju apvienībām, no kurām visaktīvākā bija Apspiesto Eiropas tautu asambleja (dibināta 1954. gadā). ANO Ģenerālās asamblejas sesiju laikā tika izplatīti dokumenti, kas skāra Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesības, baltiešu genocīdu, deportācijas un nometināšanu t. s. labošanas darbu nometnēs PSRS teritorijā. ANO reakcija un atbildes lielākoties variēja no pilnīgas klusēšanas līdz apstiprinājumam, ka dokumenti ir saņemti; baltiešu diplomātus pieņēmis vismaz viens Ģenerālās asamblejas prezidents (1947. gadā); daudzu ANO dalībvalstu delegātu runās tika līdzjūtīgi pieminēti baltieši. Tomēr iznākumā ANO Ģenerālā asambleja pagrieza baltiešiem muguru un Baltijas valstu jautājums nekad nenonāca nevienas ANO struktūras darba kārtībā. 1950.-60. gados baltiešu trimdas politiķi galvenokārt piedalījās Apspiesto Eiropas tautu asamblejas un Brīvās Eiropas komitejas darbā, un sadarbojās ar ASV Valsts departamentu un citām iestādēm. 1960. gados pasaulē sākās dekolonizācijas process, veidojās liels skaits jaunu valstu un arī Baltijas jautājums ieguva jaunu kontekstu. Tas bija viens no galvenajiem apstākļiem BATUN dibināšanai 1966. gadā, un drīz vien kļuva skaidrs: lai panāktu kādu vēlamu rezultātu, lobēšanai Apvienotajās Nācijās jānotiek daudz augstākā līmenī. Virtuālā izstāde “BATUN. Par Baltijas tautu brīvību un neatkarību” caur Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokumentu prizmu atspoguļo BATUN darbību no 1965. gada līdz 90. gadu sākumam un raksturo šīs organizācijas lomu nacionālpolitiskajos procesos, kas saistīti ar cilvēktiesībām, Baltijas valstu neatkarības atgūšanu un šo valstu uzņemšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Pēc savu mērķu sasniegšanas BATUN turpināja darbību līdz pat 2000. gadu sākumam.
… Mūsu cerība ir, ka, tā vietā, lai mēs paliktu izslēgti, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas karogi drīzumā plīvos kopā ar citiem AN dalībvalstu karogiem…
BATUN darbības virzieni
ANO dalībvalstu lobēšana
No 1966. līdz 1991. gadam BATUN lobēja Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai panāktu atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai. Šajā laikā uzskatīja, ka vērtīgs ir jebkurš līdzeklis, kas starptautiskajā arēnā spēj uzturēt Baltijas jautājumu dzīvu. BATUN lobēja ANO dalībvalstis caur to pastāvīgajām pārstāvniecībām Ņujorkā un Ženēvā. Lielāko daļu lobēšanas darba veica klātienes tikšanās reizēs, kā arī nosūtot un saņemot vēstules un dokumentus. Vizīšu laikā tika iesniegti dažādi dokumenti, piemēram, BATUN memorandi, ziņas no Baltijas valstīm, baltiešu samizdata (Padomju Savienībā funkcionējoša nelegālas un aizliegtas literatūras izdošanas sistēma, kuras ietvaros disidenti reproducēja un slepeni izplatīja pagrīdes literatūru) materiāli, kurus 80. gadu nogalē jau nomainīja brīvā apritē pieejami nevalstisko organizāciju dokumenti, bet kopš 90. gadu sākuma informācijas paketē tika iekļauti arī oficiālie dokumenti no Baltijas valstu valdībām. BATUN lobēšanas centienos regulāri tika uzsvērtas vairākas vēsturiskās tēmas: PSRS īstenotā Baltijas valstu okupācija 1940. gada jūnijā, aneksija 1940. gada augustā un dokuments, kas ļāva īstenot šos notikumus – Molotova–Ribentropa pakts. Līdzās pašnoteikšanās tiesību koncepta lietojumam neatkarības atjaunošanas lobēšanā BATUN plaši iztirzāja arī dekolonizācijas un cilvēktiesību tēmas.
BATUN vērsās ANO vairākos veidos:
- Izplatīja memorandus, kuros dokumentēti konkrēti Padomju Savienības izdarītie pārkāpumi, kas attiecas, piemēram, uz informācijas brīvību, ģimenes atkalapvienošanos, tiesībām atstāt un atgriezties savā valstī, vides piesārņojumu, reliģisko neiecietību, ekonomisko ekspluatāciju, militarizāciju, nelikumīgu psihiatrijas izmantošanu, un daudzi citi nodarījumi.
- Apmeklēja Cilvēktiesību komisijas sesijas Ženēvā, lai protestētu pret cilvēktiesību aktīvistu ieslodzīšanu un ieslodzījuma apstākļiem, kā arī panāktu viņu atbrīvošanu.
- Piedalījās īpašās ANO sesijās, piemēram, sesijās, kas bija veltītas atbruņošanās jautājumiem.
- Organizēja kampaņas, lai mudinātu ANO Dekolonizācijas komiteju izpētīt situāciju Baltijas valstīs.
- Koordinēja un atbalstīja BATUN pārstāvja Eiropā darbu. Eiropas pārstāvis strādāja, lai īstenotu Eiropas Parlamenta pieņemto Baltijas valstu rezolūciju un panāktu, ka arī Eiropas Padome pieņem līdzīgu rezolūciju.
PUBLISKIE PROTESTI UN INFORMĒŠANA
25 gadu garumā lobējot un esot tiešā kontaktā ar ANO dalībvalstu un citu ANO struktūru pastāvīgajām misijām, BATUN izmantoja arī citas metodes, lai sasniegtu savu auditoriju – organizēja lielus publiskus mītiņus pie ANO galvenās mītnes Ņujorkā, pasaules mēroga akcijas un demonstrācijas, kurās uzmanība tika pievērsta Baltijas valstīm, kā arī cita veida pasākumus, tostarp baltiešu festivālus, koncertus, publiskas lekcijas un preses brīfingus. BATUN biedri piedalījās arī citu Baltijas organizāciju organizētos semināros. BATUN rīkoja un sponsorēja dažādus pasākumus, piemēram, Baltijas trimdas mākslinieku koncertus, kā arī nozīmīgu personu piedalīšanos un preses brīfingus citu organizāciju rīkotās lekcijās un lielajos pasākumos.
PUBLIKĀCIJAS
Laikā no 1966. līdz 1991. gadam BATUN sagatavoja lielu skaitu dažādu publikāciju. BATUN darbības laikā līdz 80. gadu nogalei datori un printeri vēl netika lietoti. Vienīgais jauninājums bija automātiskā rakstāmmašīna. Iespiestos materiālus un skrejlapas vajadzēja pavairot uz mimeogrāfa, kurām trafaretus izgatavoja, rakstot ar rakstāmmašīnu uz vaska papīra. BATUN varēja sazināties ar savu mērķauditoriju, nosūtot drukātos materiālus vien pa pastu, tāpēc šis saziņas līdzeklis bija ļoti nozīmīgs centienos piesaistīt uzmanību, uzņemt jaunus biedrus un lūgt finansiālu atbalstu.
Kad BATUN uzsāka darbību, tika izveidots ziņu birojs “UBA Information Services”, kura uzdevums bija informēt baltiešu trimdas medijus par BATUN pastāvēšanu un organizācijas centieniem lobēt ANO dalībvalstis. Informācija tika izplatīta preses relīžu (nereti sauktām arī par ziņu biļeteniem) veidā, kas tika nosūtītas Amerikā iznākošiem baltiešu plašsaziņas līdzekļiem, BATUN biedriem un vēlāk arī maksas abonentiem. Sākumā saturu veidoja ziņas no ANO par baltiešu trimdas sabiedrību interesējošām tēmām. Vēlāk tika iekļautas arī ziņas par BATUN darbību, Baltijas tēmām ANO, kā arī vispārīga rakstura ziņas, kas varētu interesēt baltiešu sabiedrību. Ziņu biļeteni kļuva par pastāvīgu BATUN saziņas līdzekli un tika nepārtraukti izdoti līdz 1986. gadam. Pēc tam izdevuma nosaukumu mainīja, tam kļūstot par “BATUN News”. Kopējais ziņu biļetenu saņēmēju skaits, ietverot lielākos pasaules plašsaziņas līdzekļus, gadu gaitā jūtami pieauga – no aptuveni simts 1967. gadā līdz vairāk nekā sešiem simtiem 80. gadu beigās. “BATUN News” turpināja iznākt līdz 1991. gadam, un tas bija galvenais BATUN komunikācijas instruments.
Astoņdesmitajos gados, pēc tam, kad Padomju Savienībā un arī okupētajās Baltijas valstīs iezīmējās būtiskas pārmaiņas un informācijas plūsma no Baltijas valstīm pieauga, BATUN sāka publicēt arī vairākus citus izdevumus. Pirmais bija “Baltijas hronoloģija” (Baltic Chronology) – tajā periodiski tika apkopoti notikumi Baltijas valstīs un pasaules reakcija uz šiem notikumiem. Sākotnēji hronoloģija tika publicēta katru gadu, bet, pieaugot informācijas apjomam, to sāka izdot katru mēnesi. Par informācijas avotiem kalpoja Igauņu nacionālā padome Amerikā, Amerikas latviešu apvienība, Latvijas Tautas fronte, publikācijas no Baltijas valstīm, radio “Brīvā Eiropa”, Radio “Brīvība”, kā arī dažādi starptautiskie avoti. 80. gadu beigās sāka iznākt vēl viens izdevums – “News on the Baltic States”. Tā fokusā bija ANO pastāvīgo misiju, ANO sekretariāta un baltiešu trimdas mediju informēšana par notikumiem okupētajās Baltijas valstīs. To izdeva ikreiz, kad tika saņemtas nozīmīgas ziņas no Baltijas valstīm. Izdevuma nolūks bija papildināt informāciju, kas parādījās Rietumu presē, un tā informācijas avoti bija Baltijas valstu valdības, Baltijas valstīs publicētie periodiskie izdevumi, radio “Brīvā Eiropa” materiāli un citi avoti. Izdevums tika publicēts no 1990. līdz 1991. gada beigām, kad Baltijas valstis pievienojās ANO.
BATUN arī sagatavoja daudz dažādu drukāto materiālu, kas nebija saistīti ar ziņām, bet kalpoja konkrētām akcijām un pasākumiem. Piemēram, 1967. gadā BATUN nodrukāja 10 000 automašīnu bufera uzlīmju ar uzrakstu “Russia Get Out of Estonia Latvia Lithuania”. Bufera uzlīmes bija populāra prece, un tās varēja redzēt uz vairākiem tūkstošiem transportlīdzekļu, kurus vadīja baltiešu trimdinieki. Uzlīmes varēja atrast arī uz daudziem oficiāliem transportlīdzekļiem (policijas un ugunsdzēsēju mašīnām) Ņujorkas apkārtnē un ap ANO un Padomju Savienības pastāvīgās misijas mītni Ņujorkā.
BATUN visplašāk izplatītie drukātie materiāli bija līdzekļu vākšanas veicināšanai paredzētās brošūras, kas tika nosūtītas pa pastu BATUN biedriem un aptuveni 20 000 BATUN adresātu sarakstā esošajām personām. Šīs ikgadējās brošūras bija pati izplatītākā BATUN “vizītkarte” baltiešu sabiedrībā. Brošūras bieži tika veidotas krāsu drukā, tajās tika iekļautas fotogrāfijas un informācija par tām BATUN aktivitātēm, kas bija orientētas gan uz ANO (Ņujorkā un Ženēvā), gan plašāku sabiedrību.
BATUN komunikācija galvenokārt notika papīra formā, un, lai sasniegtu lielo mērķauditoriju, vienīgā iespēja bija sadarbība ar ASV pasta dienestu. Sūtījumu prāvais apjoms – aptuveni 20 000–35 000 pasta sūtījumu gadā – liecina, cik lielā mērā organizācija bija atkarīga no pasta pakalpojumiem. No BATUN biroja izejošo sūtījumu skaits šķiet vēl pārsteidzošāks, ņemot vērā faktu, ka organizācijā bija tikai viens pilnas slodzes darbinieks, kurš varēja balstīties tikai uz BATUN biedru un citu ieinteresēto brīvprātīgu palīdzību. Tas liecina par šo brīvprātīgo izcilo aizrautību – viņi veltīja daudzas stundas, sagatavojot nosūtīšanai tūkstošiem aplokšņu.
