Uldis Siliņš savas radošās darbības laikā lielākoties bija dramaturgs, bet viņa teātrnieka kontā var ieskaitīt arī aptuveni deviņdesmit lomu un vairākas iestudētas lugas. 1950. gadā viņš pievienojās tikko izveidotajam Sidnejas latviešu teātrim, kur, mācoties pie profesionāliem aktieriem, ieguva dramatisko izglītību, darbojās kā aktieris, vajadzības gadījumā arī kā režisors līdz pat 1990. gadam.
Sidnejas latviešu teātri var uzskatīt par Ulda Siliņa otrajām mājām, jo viņš tajā uzauga un kopā ar to dzīvoja. Teātris atradās Sidnejas latviešu namā. Tam bija savas telpas, sava skatuve, ērta skatītāju zāle un bārs. Pie teātra pastāvēja abonementu sistēma, tā uz katru izrādi pulcinot ap 200 līdz 300 skatītāju. Lugas tika izrādītas arī viesizrādēs. Repertuāra izvēlē dominēja dažādība, tika uzvesti kā klasiķi, tā modernie autori, bija viencēlieni un literārie vakari. Sidnejas latviešu teātra kopa bija sasniegusi augstu profesionālo līmeni. To vairs nevarēja dēvēt par „pašmājas pašdarbniekiem”. Visiem aktieriem bija tīra, laba latviešu valoda un pareiza dikcija. Tieši šī labā latviešu valoda kļuva par lielu ieguldījumu latviešu trimdas kultūrā. 1961. gadā SLT noorganizēja pirmo latviešu Teātra festivālu, kas rotācijas kārtībā starp Sidnejas, Adelaidas un Melburnas teātriem turpmāk kļuva par ikgadēju notikumu. Neizpalika arī dalība Austrālijas latviešu Kultūras dienās un Rakstniecības dienās. Divas reizes tas ir ieguvis Raiņa fonda ceļojošo balvu – Nameja gredzenu, bet 1974. gadā – Vispasaules kultūras fonda balvu. SLT trimdas gados iematoja celmlauža un rekordista titulu vairākās pozīcijās – SLT ansamblis pirmais devies aizjūras turnejā, kopš 1965. gada visvairāk piedalījies teātra festivālos, vairākkārt ieguvis labākā ansambļa balvu, skatītāju rindās pulcējuši vairākus tūkstošus cilvēku, un pašā ansamblī darbojušies vairāki simti dalībnieku. Visvairāk spēlētākie autori ir bijuši M. Zīverts, R. Blaumanis, A. Eglītis, U. Siliņš, A. Brigadere un Rainis. Lielākais režiju skaits piederēja K. Gulbergam, I. Sveilim. L. Gailītei, K. Ābeltiņam, L. Veikinai un U. Siliņam. Uldis sevi par režisoru nekad nebija uzskatījis, bet darījis to vairāk vajadzības spiests.
Ulda daiļradi caurcaurēm apvija humors. Lielisko humora izjūtu un stāstnieka talantu Uldis bija mantojis no tēva Mārtiņa, bet spēju to “izlikt uz papīra” – no mātes Elzas. Literārās gaitas Uldis sāka ap 1951. gadu kā feļetonists un žurnālists laikrakstā “Austrālijas Latvietis” un “Latvija”, vēlāk rakstīja arī žurnāliem “Tilts”, “Jaunā Gaita” u. c. Bija trimdas humora un satīras žurnāla “Rūgtais Apīnis” redaktors. Grafiķis un jauniegūtais draugs Juris Dukurs Ulda rakstus papildināja ar efektīgām ilustrācijām. Viņa žurnālistisko ievirzi ietekmēja “Austrālijas Latvietis” redaktors Arnolds Šmits un dramaturgs Spodris Klauverts, un iespēja publicēties dažādos izdevumos ietekmēja Ulda izvēli iet tālākās humorista gaitās.
Lai gan Uldis Siliņš bijis ražīgs rakstītājs, Sidnejas latvieši jau bija pieraduši, ka Uldis īstajā elementā jutās tad, kad darbu masa gāzās pāri un ūdens smēlās mutē.
“Es esmu slinks rakstītājs, un, ja mani neiespiež stūrī, neiegrūž zīmuli rokā un nenosaka, ka rīt jābūt gatavam, tad es gurķojos tālāk. Man jābūt zem spiediena, un, kad jūtu nazi pie rīkles, tad darbs veicas vislabāk.”
U. Siliņš (LNA_LVA F2387_1v_4)
Dramaturģija
Sākt rakstīt lugas Uldi Siliņu pierunāja uz Sidneju emigrējušais SLT režisors Imants Sveilis. Siliņa lugas grūti iedalīt kādam noteiktam virzienam, autors tās dēvēja vienkārši par lugām, tāpēc katra jauna luga tika gaidīta kā pārsteigums. Lugas parasti nav tā saistošākā lasāmviela, taču Siliņš uzskatīja, ka lugai jābūt ne tikai skatāmai, bet arī lasāmai. Šajā ziņā viņa skolotājs bija slavenais amerikāņu dramaturgs Tenesijs Viljamss. Siliņam piemita īpaša prasme veidot spilgtus raksturus, kas spoži parādās lugās ar satīras un detektīvžanra ievirzi. Kopumā savas radošās darbības laikā viņš uzrakstījis 11 lugas, ap 250 skeču, sacerējis vairākas humora programmas.
Pirmo lugu “Ganuzēns un Jods” Siliņš sarakstīja 1959. gadā Austrālijas latviešu 9. Kultūras dienām Sidnejā. Pēc tam tapa komēdija “Vēstules no dzimtenes” (1963), kas piedzīvoja labus panākumus un tika uzvesta ne tikai Austrālijā, bet arī ASV, Kanādā, Zviedrijā un Latvijā. Siliņa lugās nopietnība allaž vijas ar feļetonisko stilu, dziļas nostalģijas piesātināts izteiksmes veids ar necilo Rīgas pašpuiku žargonu (čomiņš, burlaks, paika, učene, jei bogu, živai, bāba, Rīgas jefiņi). Tā, piemēram, skolniece Inga minētajā lugā “Vēstules no dzimtenes” izsaucas: “Morgen! Baigi forš rīts! Baigi gribas kropņīt”, bet viņas tēvs sašutumā jautā: “Kur viņa iemācās šo šausmīgo žargonu?” Padsmitniece tēvam beigās svēti apsolās: Lai tev izpatiktu, es no šī brīža vairs žargonā nerunāšu. Jei bogu!” Siliņa lugās “tukšu” vietu nav, viņa asprātīgajos dialogos replikas lido kā tenisa bumbiņas. Bieži vien šajos dialogos iepīti vācu, krievu, angļu, spāņu un pat franču izteicieni vai citāti.
Siliņa kontā ieskaitāmas arī tādas lugas kā “Ķemermiestiņā” (1967), kas atsauksmēs gan slavēta kā ģeniāla, gan zākāta kā vulgāra, “Pilsoņa Avota lieta” (1974), kas uzrakstīta 14. latviešu teātra festivālam Melburnā un uzvesta Sidnejas latviešu teātra turnejā ASV, Kanādā, Zviedrijā, Anglijā un Vācijā. Psiholoģiski un dramatiski piesātinātas lugas ar aizraujošiem tēliem ir “Kade pārnāksi, bāleliņ” (1982), “Ir akmeņi raud” (1984). “Ir akmeņi raud” ir viena no Siliņa visvairāk spēlētajām lugām ASV, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā, Latvijā. Vēl sarakstīta komēdija “Precinieks” (1986), “No Kurzemes bērniņš biju” (1987), bet 1995. gadā tapa drāma “It nekad vairs nepārnākšu sētā”, kas vēlāk nosaukta par “Zem Dienvidu krusta”.
“Viņš ir tik cieši saaudzis ar skatuves dēļiem, ka trimdas teātra pasauli ar visām tās iespējām un problēmām pazīst gluži kā savu kabatu. Tā esmu vairākkārt pati izrādēs varējusi pārliecināties, Siliņam ir vajadzīgais skatuves nervs, kas rada lugas spriegumu. Visas lugas ir vispirms paša autora personīgi izspēlētas un lampu drudzī (ja viņam tāds ir) pārbaudītas. Tikai kad tās izturējušas šo stingro pārbaudi prožektoru un kolēģu kritikas krustugunīs (uz režisora vai aktieru ieteikuma ne viena vien vieta atkārtoti pārstrādāta, kā atzīstas pats autors), tās piedzīvo iestudējumu.”
Trimdas dzejniece un tulkotāja Selga Silkalna, laikraksts “Latvija” (16.07.1984.).
Viņa daudzplākšņainā darbība ietvēra arī humoristisku skeču rakstīšanu teātra vajadzībām, bērnu lugas un zobgaļa garā sacerētas rēvijas. Trīsdesmit gadu laikā sarakstīts apmēram 20 rēviju, to skaitā kaleidoskopi jeb īsi komiski skeči par dažādām trimdas nebūšanām, kas bija gadskārtējs SLT uzvedums un, ko pats kā aktieris arī izpildījis. Kaleidoskops ir paša Ulda dots nosaukums un šajā žanrā Siliņu var uzskatīt par latviešu skatuves celmlauzi. Tajos ar asu aci un labu humora izjūtu Siliņš izpētīja daudzas sabiedrības parādības, dažreiz it kā pagriežot spoguli pret skatītāju. Šajā spogulī skatītājs negaidot saskatīja sevi, un nereti tas ir izraisījis polemiku. Vairāki skeči, pat virknes ir vērstas pret padomju okupācijas varu, ko Siliņš apstrādāja ar īpaši asu pieeju. Siliņa humoristiskie skeči izdoti grāmatās “Konservēts latviskums” (1969), “Spēlēsim teātri” (1969), “Letiņi nezudīs” (1977), “Laimīgā zeme”, “Kade pārnāksi, bāleliņ” (1984). “Kaleidoskops 1991” bija Ulda beidzamā, no viena gala līdz otram rakstītā rēvija.
“Kaleidoskops ir nopietna lieta, jo smiekli ārstē labāk par ārstiem. Kaleidoskops ir Sidnejas latviešu sabiedrības nopietns ārstēšanās līdzeklis. Šāds humora un satīras mistrojums nav pazīstams nekur citur latviešu vidū pasaulē. Čikāgas Piecīši gan starp dziesmām plēš jokus, bet viņu pieeja teātrim nav nopietna. Sidneja savu Kaleidoskopa vielu apstrādā pamatīgi, sīki iztirzājot skeča vēlamību, domājot par dekorāciju, gaismas efektiem, kostīmiem un aktieru spēles patiesīgumu. Tādu SLT nopietnu pieeju savam humoram sabiedrība atmaksā ar pilnu zāli skatītāju, jo Kaleidoskops ir viena no vislabāk apmeklētajām izrādēm, publikas kuplumā sacenšoties ar Blaumaņa vai Raiņa lugām.”
Režisore Anita Apele
Uldis Siliņš ir sarakstījis tādas bērnu lugas kā jau minēto “Ganuzēns un Jods” (1959), “Didzis un sargeņģelis” (1968), “Šurturitnekuršistasitnekas” (1986), “Aijā, žūžū, lāča bērns” (1986). Kopā ar māti Elzu Siliņu sarakstījis īslugas bērniem “Spēlēsim teātri” I, II (1969).
Uldis sava dramaturga karjerā apliecinājis sevi kā vienu no spējīgākajiem latviešu trimdas lugu autoriem, un to parāda arī vairākas viņam piešķirtas godalgas – 1975. gadā Siliņš saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju par nopelniem latviešu drāmā, 1984. gadā viņam piešķīra Spodra Klauverta piemiņas fonda balvu par nopelniem latviešu teātrī brīvajā pasaulē, bet 2007. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni virsnieka pakāpē par nopelniem Latvijas valsts labā.
1988. gadā arī Rīgas rakstnieki un teātra ļaudis pirmo reizi iepazinās ar Austrālijā dzīvojošā dramaturga Ulda Siliņa daiļradi – viņa lugu “Ir akmeņi raud” lasījumā sniedza Dailes teātra aktieri, bet 1990. gada 10. decembrī tika uzvesta Teātra muzejā Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas režijā.
“Mūsu trio”
1961. gadā tika dibināts dziedoņu ansamblis “Mūsu trio” Ulda Siliņa (baritons/bass), Zaigas Ābolas (alts) un Maijas Āboltiņas (soprāns) sastāvā. Jānis
Trumpmanis un J. Martinsons nodrošināja muzikālo pavadījumu uz ģitāras. Lielākos sarīkojumos trio uzstājās tautas tērpos. Trio dziedāja gan latviešiem, gan austrāliešiem, vienreiz gozējušies Austrālijas TV.
“Mums visiem bija samērā zemas balsis. Dziedājām bez notīm, paši sabalsojām dziesmas. Varbūt mēs būtu tālāk tikuši, ja mūs zem sava spārna būtu paņēmis kāds mūziķis. Mūsu speciālnumurs bija Tuljaks un Šovakar Francis nāks ciemos pie mums, noklausīts no kādas Latvijas PSR plates. Uzstājāmies gan pie austrāliešiem, gan latviešiem. Dziedājām literāros vakaros, tautas deju sarīkojumos, kora sarīkojumos un visur citur, kur tikām aicināti. Vienreiz bijām pat uz TV, kopā ar tautdejniekiem. Uzstāšanos bija izgādājusi Zaiga, kas strādāja ABC birojā par mašīnrakstītāju.”
U. Siliņš. Zem Dienvidu krusta: kultūrvēsturiskas atmiņas (1960-1969). 2. daļa. Rīga: Apvārsnis, 2017.
Aktiermāksla
Kā aktieris Uldis Siliņš uz skatuves parādījās 1951. gada decembrī Sidnejas latviešu teātrī pirmajās Austrālijas latviešu Kultūras dienās, Franka Džefersona lomā Dž. Prīstlija lugā “Cilvēki uz jūras”. Nākamo 20 gadu laikā Siliņa tēlu skaitā ierindojās lomas Tartifa (“Tartifs”), Lamberta (“Kazanovas mētelis”), Malvolio (“Divpadsmitā nakts”), Mindauga (“Indulis un Ārija”), Inkvizitora (“Cīrulis”), Mindauga (‘Vara”) un daudzas citas lomas. SLT aktiera karjerā Uldis Siliņš kļuva par vienu no labākajiem raksturlomu tēlotājiem. Arī pēc 35 gadiem teātrī viņš bija regulārs Sidnejas latviešu teātra ansambļa dalībnieks.
Būšana SLT sastāvā kā aktierim un dramaturgam deva iespēja vairāk redzēt plašo pasauli, jo tika realizētas vairākās tūres, uzvedot gan savas lugas, gan kaleideskopus. Kādā intervijā ar izdevēju Aleksandru Zariņu, uz jautājumu “Kas dzen apkārt pasaulei?”, Uldis atbildēja: “Izolētība. Izdevība kaut kādi izteikties. Satiekos ar līdzīgi domājošiem. Arī ar vēl vairāk izolētiem. Ceļošana ir kā slimība, bacils, ko saķer asinis. Nevar palikt uz vietas. Dzen.”
Pēc divu gadu plānošanas 1972. gadā Sidnejas latviešu teātris devās pirmajā ārzemju turnejā, un Siliņš bija šīs turnejas organizators. Tās laikā teātris viesojās 12 latviešu centros ASV un Kanādā (Losandželosa, Sanfrancisko, Sietla, Mineapolisa, Milvoki, Čikāga, Toronto, Bostona, Ņujorka u. c.). Šī turneja bija pirmā reize, kad kāds latviešu teātris viesojās Ziemeļamerikā no cita kontinenta. Teātris uzveda aktrises Lijas Veikinas tulkoto T. Vilisa komēdiju “Sieviete rīta svārkā”, kurā Siliņš spēlēja Roberta Prestona lomu, kā arī, paša Siliņa sarakstīto uzvedumu “Sidnejas latviešu teātra kaleidoskops 1972”. Turneja tika rīkota par SLT iekrātajiem un aktieru privātajiem naudas līdzekļiem, kas tika atgūti no izrāžu ieņēmumiem.
Jau 1972. gadā SLT izlēma, ka 1975. gadā dosies atkārtotā turnejā, viesizrādes sniedzot ne tikai ASV pilsētās, bet arī Anglijā, Zviedrijā un Rietumvācijā. Plāns tika realizēts, un teātra ansamblis viesojās gan pirmās turnejas laikā apmeklētajās ASV pilsētās, gan Eiropā – Londonā, Gēteborgā, Stokholmā, Malmē, Hamburgā, Minsterē, Ķelnē, Frankfurtē. Turneja ilga kopumā piecas nedēļas un bija gana izaicinoša, jo izrāde sekoja izrādei, un nācās veikt nepārtrauktus pārbraucienus. Tūres laikā tika uzvesta Ulda Siliņa “Pilsoņa Avota lieta”, kas tobrīd likās vispiemērotākā. Lai neradītu aizdomas un pārpratumus, ka lugai ir kāda saistība ar komunistu propagandu, Uldis izlēma no virsraksta svītrot vārdu “pilsonis”. 1981. gadā SLT jau atkal bija tūrē ar H. Pintera lugu “Dzimumdiena” un M. Zīverta lugu “Čūska”. Šoreiz turneju organizēja Anita Apele. Ansamblis uzstājas 16 ASV pilsētās. 1982. gadā teātris spēlēja 9. ASV Rietumu krasta latviešu Dziesmu svētkos Portlendā ar Ulda Siliņa izrādi “Kade pārnāksi, bāleliņ” un “Tu esi Portlendā, mans draugs”.
1978. gadā Uldis nolēma doties solo koncerttūrē ar nosaukumu “Ciemos pie Ulda Siliņa”. Pamatā tajā bija iekļauti Ulda feļetoni par tautasdziesmām un sadzīvi, kas papildināti ar slīdīšu izrādi no SLT uzvedumiem ar efektīgām bildēm. Koncerttūre tika realizēta ASV (Losandželosa, Sanfrancisko, Portlenda, Sietla, Čikāga, Bostona), Kanādā (Toronto), Zviedrijā (Lunda, Gēteborga, Eskilstūna, Stokholma, Upsala), Vācijā (Minstere) un Dānijā (Kopenhāgena). Siliņš ar savām humoristiskajām rēvijām “Tu esi Gotlandē, mans draugs”, “Tu esi Minsterē, mans draugs” I un II tika aicināts piedalīties trijos PBLA dziesmu svētkos Gotlandē (1979) un dziesmu dienās Minsterē (1984, 1987).
Savā aktiera profesijā Uldis ticis piesaistīts arī kā neatkarīgs aktieris citos, ar SLT nesaistītos radošajos projektos. Piemēram, pēc daudziem Ulda radošā darba cildinājumiem latviešu presē 1988. gadā Ņujorkas latviešu koris viņam piedāvāja karaļa lomu dziesmu spēlē “Princese Gundega un karalis Brusubārda”, kas tika iestudēta Ņujorkas draudzes lauku īpašumā Katskiļu kalnos un tika uzvesta 8. Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Indianapolisā ASV. Šī luga Uldim jau bija pazīstama, jo 1976. gadā tā bija viena no SLT 25 gadu jubilejas izrādēm.
1990. gada vasarā Uldis Siliņš kopā ar Sidnejas latviešu teātri viesojās Latvijā, spēlējot Leldes Stumbres lugu “Zīmējumi smiltīs” un Toma Kepinska “Duets vienai personai” vairākās Latvijas pilsētās – Valkā, Alūksnē, Madonā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī un Talsos. Turneja tika noslēgta 1. un 2. augustā uz Nacionālā teātra skatuves. Ar šo lugu lomām un turnejas noslēgumu Uldis beidza savas skatuves gaitas kā SLT aktieris.
Rakstniecība
Kā rūpīgu vēstures pētnieku ar izciliem rakstnieka dotumiem Uldis Siliņš sevi apliecināja 2002. gadā izdevniecības “Elpa” izdotajā grāmatā “Mēs esam carnikavieši – pastaiga pa novada vēsturi, 1211-1944″, kas, runājot autora vārdiem – “bija vienīgais ceļš, kā es varēju pateikt savai dzimtajai pusei paldies un atstāt ko paliekošu”. 2012. un 2018. gadā grāmata piedzīvoja atkārtotus izdevumus. Sākotnēji šis darbs bija plānots kā dziesmuspēle vai luga, bet, iedvesmojoties no tēva aizraujošajiem stāstiem un apjomīgo materiālu daudzumu, stāsts “izauga” grāmatas formātā. Lai taptu kultūrvēsturiska grāmata par Carnikavu, palīdzēja arhitekta Gunāra Caunes savāktie materiāli un sievas Agritas darbs Latvijas Nacionālajā arhīvā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Trešais palīgs bija Jānis Tomsons (1925-2016), Ulda tēva Mārtiņa Siliņa krustdēls, kas palīdzēja ar padomiem un atmiņām.
Sarakstījis arī vairākas citas kultūrvēsturiskas grāmatas, no kurām “Dziesmai vieni gala nava – Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918.-1944” (2006) ievietota arī ASV lielākajā grāmatu glabātuvē – Kongresa bibliotēkā.
Nozīmīgs Ulda devums ir biogrāfijas, piemēram, “Atskatīties, pasmaidīt (1934-1945)” (2015), “Reiz UNRRAS laikos, reiz iRO dienās (1945-1950)” (2015) un “Zem Dienvidu krusta: kultūrvēsturiskas piezīmes (1950-1993)” 1.-4. daļa (2016-2019). Pēdējo Uldis rakstīja kā atmiņu triloģiju, kaut gan tā krietni pārauga atmiņu grāmatu un ir Austrālijas latviešu kultūrvēsturisks pārskats jeb vēstures grāmata, ko būtu grūti publicēt papīra formātā.
Sarakstīto grāmatu klāstā ir arī humoristisku rakstu krājums no 3×3 nometņu dzīves Latvijā “Ko nu, Andriev, dzērājam dzērāja valoda” (2008) un “The Tilquin street Tails” (humoristiskas vēstules ar meitu Anni, tagad Mikki Lish par diviem pašu mājas suņiem ar dēla Ginta Siliņa ilustrācijām, 2015).
Uldis veltījis arī dāvanu Latvijas skolām – Latvijas vēstures grāmatu “Latvija likteņa gaitās, 1918-1991” (2006, AS Preses nams). Grāmatu ir organizējis Jānis Vējiņš, uzaicinot Uldi Siliņu kā redaktoru, taču lielāko daļu satura ir uzrakstījis Uldis, palīdzot Dr. paed., Mg. hist. Indulim Ķeniņam.
