1950. gada 16. martā no Vācijas cauri tranzītnometnei Neapolē Itālijā Sidnejā ieradās amerikāņu armijas transporta kuģis “General C. H. Muir” ar “pārvietotajām personām” no Vācijas bēgļu nometnēm. Uz tā atradās 1278 jaunatbraucēju, to vidū 50 latvieši. Starp pazīstamākajiem minami bijusī Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lita Zemgale, Eslingenes teātra aktieris K. Gulbergs, sporta darbinieks K. Cerbulis, Kuldīgas grāmatnīcas īpašniece K. Altberga, Eslingenē populārais masieru kursu lektors H. Kaupmanis un, protams, Carnikavas slavenais nēģu “karalis” Mārtiņš Siliņš ar ģimeni.
Daudzus gadus vēlāk Uldis Siliņš par jaunās mājvietas izvēli teica: “Austrālija ņēma pretī vecus cilvēkus, un mana mātesmāte bija jau ap 80 gadu veca. Nekad šo izvēli neesmu nožēlojis – Austrālija bijusi laipna pret mani” (Austrālijas Latvietis, 02.08.2006.). Ikviens uz Austrāliju atbraukušais pieaugušais bija parakstījis darba līgumu uz diviem gadiem, kas bija jānostrādā norādītajā vietā, pēc tam varēja darīt, ko vēlas. Siliņu ģimenes pirmā uzturēšanās vieta bija tranzītnometne pie Batērstas (Bathurst) 30 jūdzes no Sidnejas, kur dažādus darbus strādāja daudzi latvieši. Uldim ticis miesnieka palīga darbs. Par pirmo algu atļāvies pasaulīgus priekus – divas paciņas košļājamās gumijas un saldējumu. Tēvs Mārtiņš tika norīkots darbā rūpniecības pilsētā Vollongongā (Wollongong). 1950. gada 20. aprīlī Uldis devās ar vilcienu uz Čuloras (Chullora) nometni uz Dienvidvelsas dzelzceļa darbnīcām, kur atradās viņa jaunā darbavieta. Tajā Uldim no strādniekiem bija jāpieņem pasūtījumi brokastīm un pusdienām, sviestmaizēm, pienam u.c. Vēlāk Uldis sāka strādāt metālapstrādes darbnīcas birojā par rakstveža palīgu.
Brīvajā laikā Uldis aktīvi nodarbojās ar volejbolu, kā komandas kapteinis spēlēja vienībā “Auseklis”. Ap 1952. gadu viņš strādāja trīs vīru komandā, kuras uzdevums bija tīrīt Sidnejas centrālās stacijas apakšzemju staciju ventilācijas sistēmas. Strādājis arī par ceļamkrāna operatoru. No darba brīvajā laikā Uldim tika dota atļauja mācīties – viņš iestājās Jaundienvidvelsas Universitātes Ķīmiskās inženierijas fakultātē un kļuva par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Cursica locekli.
Pēc darba līguma izpildes 1952. gadā Siliņiem izdeva atļauju uzturēties Austrālijā uz nenoteiktu laiku, bet 1960. gada oktobrī viņi kļuva par pilntiesīgiem Austrālijas pilsoņiem.
Teātra dzimšana
Ģimenes galvu Mārtiņu Siliņu nebaidīja ne smagais darbs, ne izaicinājumi veidot latviešu kopienu un teātri. Martiņš nekavējās piebiedroties nelielajam aktieru pulciņam, lai dibinātu Sidnejas latviešu teātri (SLT). Vēlāk kļuva arī par teātra priekšsēdētāju.
Pasaulē neatradīsies daudz tādu teātru, kas dzimuši parkā uz soliņa, kūmās stāvot piecpadsmit entuziastiem – Kārlim Nīcim, Vilibertam Štālam, Jurim Andersonam, Kārlim Gulbergam, Litai Zemgalei, Hildai Dukurei, Jurim Dukuram, Pēterim Elsiņam, Mārtiņam Siliņam, Arvīdam Knopem, Alfredam Siļķēnam, Lilijai Dombrovskai, Dagmārai Atvarai-Strazdiņai, Indulim Nīcim un Spodrim Klauvertam. Dzimšanas diena – 1950. gada 15. oktobris. (..) Tā bija apbrīnojami pašaizliedzīga darbinieku grupa. Īrētā skatuvīte maza. Dekorācijas pēc izrādes naktī jāaizved un jāstiepj pa šaurām kāpnēm trešajā stāvā. Dekorāciju gatavošana notiek mājas pagalmā, ja līst, tad garāžiņā.
U. Siliņš. Zem Dienvidu krusta: kultūrvēsturiskas atmiņas (1950-1959). 1. daļa.
Jau 1950. gada 2. aprīlī tika organizēts Spodra Klauverta vadītās literārās sekcijas pirmais literārais pasākums – K. Skalbes vakars ar A. Silķēnu kā referentu, bet 1951. gada 6. janvārī savu pirmo izrādi uzveda jaundibinātais SLT. Nepilna gada laikā uzvestas trīs lugas: M. Zīverta drāma “Tīreļpurvs” (izrādīta trīs reizes), E. Vildes komēdija “Laimes pūķis” (izrādīta piecas reizes) un Dž. Prīstlija “Cilvēki uz jūras” pirmizrāde Kultūras dienās. 1952. gada decembrī pie SLT atklāja Drāmas studiju, ko apmeklēja arī Uldis Siliņš. Izrādes sākotnēji notika Sidnejas Igauņu kluba zālē, kurā ietilpa aptuveni 150 skatītāji. 1954. gadā tika organizēta pirmā izbraukuma izrāde (E. Vulfa luga “Sensācija”). SLT par 700 mārciņām bija iegādājies vecu, gandrīz divstāvīgu mēbeļu transporta vāģi, apsistu zili krāsotām finiera plāksnēm ārpusē. Mašīnā tika iebūvēts dekorāciju skapis un ielikti lietoti autobusa sēdekļi. Lūcija Kalniņa, sasitot pret riteni šampanieša pudeli, to nodēvēja par Ulubeli. Vāģis nebija sevišķi labā kondīcijā un apstājās, kad to vismazāk gaidīja. 1959. gadā teātris un literārā sekcija pārcēlās uz jaunuzbūvēto Sidnejas latviešu namu.
“Pirmās ziņas par Tavu esamību saņēmu, kad Tu biji ceļā no Neapoles uz Sidneju. Tas bija 1950. g. sākumā. Un te mēs sastapāmies – sākām domāt par teātri latviešiem Sidnejā. Bondaja jūrmalā radās daudzas idejas – Laimes pūķis, no Bondajas braucot, aizbraucām uz igauņu biedrību, kur notika ALLB pilnsapulce, un Tu gāji, Tevi tūlīt ievēlēja biedrības valdē. Tas bija sākums mūsu sabiedriskajai dzīvei, teātrim, Tevis lolotam latviešu namam. Toreiz negāja tik viegli – atceros, katru piektdienas vakaru Tu ieradies no Volngongas pēc smagiem nedēļas darbiem. Toreiz Tu vakaros stāstīji par savu dzimto Carnikavu, par svētkiem Skangalē, par iespējām tikt pie latviešu nama. Tie bija jauki vakari. Un tad – 1951. g. pirmie teātra uzvedumi igauņu namā! Laimes pūķis. Cilvēks uz jūras. Jautrie vakari (pēdējie vēl ilgus gadus bija teātra naudas bāze). Vairāk nekā gadu mēģinājāmies pa Bankstounas Artūra ielu – mēģinājām, gudrojām, ticējām – , un daudz no toreiz sapņotā jau tagad ir īstenība. Vai atceries? … Sākās Tava lielā nodoma pirmais pagrieziens, un kļuvi par SLB valdes priekšsēdi 1952. gadā. Tu neesi iztrūcis nevienā 18. novembra atceres aktā, nedz dievkalpojumā… Kāda tauta pie tālās Dzintarjūras gaida savu lielo stundu. Arī Tu gaidi atbrīvošanas dienu. (..) Un tad pienāca 1959. gada 18. novembris – Tava lielā sapņa galīgais piepildījums latviešu namā Strathfieldā. Tur bija daudz ļaužu, kori, dziedoņi, un tomēr tā diena piederēja tik tev vienam. Tu spēji savā aizrautībā raut citus – līdz kopējam darbam, kas veltīts tikai vienam mērķim mūsu tautai un Latvijai.“
Dramaturga un sabiedriskā darbinieka Spodra Klauverta atmiņas par Mārtiņa Siliņa ierašanos Sidnejā (LNA_LVA F2387_1v_14).
Mārtiņš Siliņš SLT kā aktieris spēlēja ne tikai lugas, bet 1954. gadā kļuva arī par tā režisoru, debitējot ar Eduarda Vulfa lugu “Sensācija”. Viņa darbs ritēja priecīgā gaišumā un mēģinājumos viņa bagātais humors sprēgāt sprēgāja. Iestudējis arī tādus darbus kā R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, E. Vulfa “Svētki Skangalā”, A. Deglava “Vecais pilskungs” un citas.
Mārtiņa Siliņa sabiedriskais darbs ievirzījās trijās gultnēs – teātra, kora un Sidnejas latviešu biedrības (SLB) darbā. Ilgus gadus būdams SLB priekšnieks, Sidnejas latviešu nama cēlājs un apsaimniekotājs, SLB jauktā kora un Sidnejas latviešu vīru kora korists, Vienības ev. lut. draudzes kora diriģents, aktieris un režisors, Mārtiņš Siliņš piedalījies visās Austrālijas latviešu Kultūras dienās un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē kopsanāksmēs.
Sidnejas latviešu biedrības dibināšana
1952. gada 1. februārī tika dibināta Sidnejas latviešu biedrība. Tās dibinātāji bija F. Brūvelis, J. Andersons, B. Strazdiņš, P. Laiviņš, E. Mieze-Plūme, A. Rolavs, V. Motmillers, R. Studāns un pats M. Siliņš. 1952. gada 25. maijā Mārtiņu ievēlēja Sidnejas latviešu biedrības valdē, un nākamajā gadā, Fēliksam Brūvelim aizejot no biedrības vadības, par tās valdes priekšsēdi ievēlēja Mārtiņu. Šo darbu viņš veica līdz pat 1974. gadam, kad viņu nomainīja V. Koškins. Bez valdes priekšsēža pienākumiem viņš ir bijis arī nama pārvaldnieks, darbvedis, informācijas biļetena ekspeditors un darījis daudzus citus darbus. No pašas pirmās dienas, vadīdams biedrības dzīvi, Martiņš loloja domu: latviešiem vajag savu namu, jo biedrības birojs atradās mācītāja J. Lūša mājas garāžā Beralas priekšpilsētā, bet pasākumi tika organizētas Igauņu namā un Kurlmēmo biedrības telpās. Jau 1953. gada otrajā pusē tika atrasts piemērots īpašums Stratfīldā. Pirkšanas līgumu 18. novembra svētku akta laikā parakstīja M. Siliņš, valdes locekļi A. Tauriņš un F. Lakševics. Iegādātajā mājā tikai viens dzīvoklis bija brīvs no īrniekiem, visa sabiedriskā dzīve bija koncentrēta divās istabās, tāpēc turpmākie gadi pagāja atbrīvojot pārējos dzīvokļus. Arī pēc to atbrīvošanas māja vēl nebija tādā stadijā, lai tajā varētu sanākt lielākā pulkā. Sidnejas latvieši tika aicināti ziedot ēkas pielāgošanai un piebūves izveidei, kam bija paredzēta saieta zāles funkcija.
“Mums par lielu prieku, iebraucot Sidnejā, mēs redzējām, ka mēs neiebraucām pilnīgā garīgā tuksnesī. Mēs atradām priekšā tautiešus starp agrākiem ieceļotājiem, kuri, kaut arī nelielā skaitā, bija nodibinājuši latviešu biedrību – Austrālijas latviešu labdarības biedrību, un tā jau līdz ar pirmo kuģu ierašanos bija izlaidusi izsaukumu par sava nama iegūšanu. Ap 1950. gadu šai biedrībai bija ap 150 biedru. Šai laikā, kad vīrieši bija novietoti valsts darbos, bet ģimenes dzīvoja nometnēs, sākās pirmais tautas apzināšanas darbs, vācot viņu adreses un palīdzot atrast draugus un radus, jo izceļošanas procesā daudzi bija pazaudējuši sakarus. Tā ap 1952. gadu biedrības rīcībā bija kartotēka ar apm. 1100 adresēm. Iznāca informācijas biļetens, kuru sūtīja visiem apzinātiem, cerībā, ka tie visi kļūs par biedrības biedriem. Šī cerība piepildījās tikai daļēji. Risinot tālāk domu par savas pajumtes iegādi, tomēr izrādījās, ka ALLB-bas statūti nedod iespēju šo mērķi sasniegt, un tādēļ nolēma šo organizāciju likvidēt un dibināt jaunu. Tā tapa tagadējā SLB-ba, tūliņ pēc apstiprināšanas valde nolēma sākt līdzekļu vākšanu, aicinot šai darbā visu organizāciju un draudzes.”
Mārtiņa Siliņa atmiņas (LNA_LVA F2387_2-v_12).
Biedrības valde uzsāka nama meta izgatavošanas priekšdarbus un izstrādāja finansiālo plānu. Gleznotājs Reinis Zusters izstrādāja jaunās zāles plānu, un tika panākta pilsētas valdes piekrišana zāles būvei. Projektētajā būvē ietilpa priekštelpa (foajē), sarīkojuma zāle ar 500 sēdvietām un skatuvi, mazgātuve un labierīcības. Izmaksas 32 000–34 000 Austrālijas mārciņu. Zem skatuves bija paredzēta 50×25 pēdas liela telpa ģērbtuvei un virtuvei. Jaunbūves fonda līdzekļu sagādes veidi bija ziedojumi, iemaksas uz 10 gadu biedru maksas rēķina, aizdevumi (bankas un privātie). Neskatoties uz dažādām grūtībām, 1958. gadā sākās būvdarbi. 1959. gada 28. jūnijā, klātesot ap 400 interesentiem, notika zāles pamatakmens iesvētīšana. Svinībās piedalījās arī Austrālijas parlamentārieši un pašvaldības locekļi. Pēc God, Save the Queen! atskaņošanas SLB valdes priekšsēdis M. Siliņš uzrunāja klātesošos, valdes locekle A. Priedīte nolasīja nama pamatos iemūrējamo aktu, ko urnā, kopā ar nama tapšanas vēsturi, Latvijas zemes sauju, Latvijas sudraba naudu, laikrakstiem u.c., novietoja pamatos.
Pārbūvēto Sidnejas latviešu namu atklāja 1959. gada 18. novembrī. Svētku aktā tā bija ļaužu pārpildīta. Mārtiņš Siliņš savā uzrunā sacīja:
“Nekad mēs nedrīkstam aizmirst, ka tikai mūsu Latvija, kādu to skatām savās ilgās, atmiņās un cerībās, ir tā, kas mums devusi garīgo spēku visas grūtības pārvarēt, jaunu dzīvi un arī šo namu celt. Šis nams ir celts latvisko tradīciju kopšanai, mūsu iekšējo spēku vairošanai. Līdz ar to tas ir celts brīvības ideālu aizstāvēšanai. Pati celtne ir nedzīvs mūris, tā jāpiepilda ar dzīvu garu, kas pulsē no mūsu dziesmu skaņām, rakstītā vārda un jaunu atziņu meklējumiem, no drāmas darbos radītiem tēliem, no mūsu tēlotajās un lietiskās mākslas darbiem.”
Mārtiņš Siliņš (LNA_LVA F2387_2-v_12).
Arī māte Elza Siliņa sniedza savu artavu latviskās kopības sajūtas un kultūras uzturēšanā. 1952. gadā Sidnejā un tās apkārtnē sāka darboties trīs latviešu sestdienas skolas – Benkstaunas, Stratfīldas un Penanthilsas skolas. Lielākā no sestdienas skolām bija Elzas Siliņas vārdā nosauktā Benkstaunas mācības iestāde ar deviņiem skolotājiem un 65 bērniem. Benkstaunu tolaik dēvēja arī par Sidnejas latviešu galvaspilsētu. Kad 1969. gada beigās nojauca Benkstaunas baznīcas zāli un citas piemērotas telpas priekšpilsētā neizdevās atrast, vadība nolēma apvienoties ar Stratfīldas sestdienas skolu. Jaunā skola saucās SLB sestdienas skola, vēlākā SLB pamatskola. Skola darbojās katru sestdienu no pulksten 14.00 līdz 16.00. Mācību priekšmeti bija latviešu valoda, literatūra un Latvijas vēsture. Sestdienas skolu darbībā iesaistījās arī Mārtiņš Siliņš, kurš diriģēja apvienoto sestdienas skolu kori.
Ne tikai SLB un SLT tika pie savas pajumtes, bet arī Siliņu ģimene. Iegādātā māja atradās pretī Čuloras nometnei.
“Hjume lielceļa malā pie kādas mājas bija izlikta pārdošanas zīme, un es par to ieminējos tēvam. Viņam īpašums iepatikās, bet mums nepietika naudas, kaut arī māja, salīdzinot ar šodienas cenām, bija smieklīgi lēta. (..) Māja bija apšūta ar faibro (asbestos) plāksnēm, dakstiņu jumtu, sausajām labierīcībām ārpusē, palielu garāžu, kuras galā bija viena istabiņa. Kopumā mājā bija 5 istabas, virtuve, vannas istaba, balkons un mazgātuve. Šādas šīfera mājas latvieši iepirka pa labi un pa kreisi. Turībai pieaugot, tās pārdeva un nopirka ko labāku. Pirmās mēbeles sameistaroja mans tēvs. Dzīvojām Melburnas–Sidnejas galvenā ceļa malā. Putekļi. Ambulances, policijas mašīnu sirēnas naktī un dienā. Kad pie mājas apstājās smagās dīzeļu automašīnas ar neizslēgtu motoru, drebēja visa māja. Bet pie visa pierod.”
U. Siliņš. Zem Dienvidu krusta: kultūrvēsturiskas atmiņas (1950-1959). 1. daļa.
Siliņu dzīves līmenis uzlabojās, un arī Ulda karjerā sākās augšupeja. Pēc obligātā divu gadu darba līguma un studijām Uldis sāka strādāt telefonu nozarē – Postmaster-General (vēlāk nosaukums mainīts uz Telecom Australia) departamentā. Sākumā kā strādnieks, tad kā ierēdnis un, turpinot virzīties pa karjeras kāpnēm, administratīvais menedžeris. Viņa darba pienākumos ietilpa dažādu budžetu sastādīšana un izpilde, statistika, algas aprēķini un izmaksas, viss, kas saistījās ar finansēm, viss, kas attiecās uz personālu, ēkām un to drošību. 1962. gada aprīlī Uldis apprecējās ar sociālo darbinieci Ilzi Ludmilu Vitu Viļumu (9.11.1930.-12.01.2017.). Viņu savienībā piedzima Mārtiņš Juris Siliņš (1963), Anne Gundega Siliņa-Lish (1966) un Ginters Uldis Siliņš (1967). Ģimene dzīvoja Grīneikeras priekšpilsētas nomaļā ieliņā. Līdztekus darbam un ģimenes dzīvei Uldis kopā ar vecākiem turpināja darboties Sidnejas latviešu teātrī, tēlojot galvenokārt raksturlomas, kurās atklājās viņa labā humora izjūta. Vairākus gadus viņš strādāja par režisoru Annas Ziedares Vasaras vidusskolā, bija Ilggadējs Sidnejas latviešu vīru kora dalībnieks (otrais bass), dziedāja arī Brisbenas jauktajā korī “Beverīna”, kur bija kora priekšnieks, Sidnejas latviešu biedrības mūža biedrs.
.
Atstājot Latviju, Uldim bija tikai 14 gadu, un Latviju viņš pirmo reizi atkal apmeklēja vien 1987. gadā pirms Dziesmu svētkiem Minsterē. 1990. gadā Siliņš devās pensijā, bet vēl pāris gadus turpināja strādāt par pārzini Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīcā “Rīga” un brīvo laiku pavadīja rakstot. No 1990. gada ik vasaru viņš brauca uz Latviju, kur pavadīja divus līdz trīs mēnešus, ar katru reizi paliekot ilgāk. 1996. gadā Latvijā viņš strādāja pie izdevniecības “Ievanda” par redaktoru, bet slimība viņu spieda atgriezties Austrālijā. Īpaši tuvas viņam kļuva Austrālijā, Latvijā un Vācijā rīkotās 3×3 latviešu nometnes. Viņš piedalījies vairāk nekā 20 nometnēs un darbojies dažādās kapacitātēs – režisors, redaktors, lektors vai vienkārši kā nometnes laikraksta korespondents. 1997. gada 3×3 nometnē Gaujienā Uldis pirmo reizi sastapa savu otru topošo sievu Rīgas Tehniskās universitātes docenti un ādas apstrādes amata meistari Agritu Krieviņu. Daudzu gadu draudzība, kopīgs darbs pie grāmatām un ikgadēja dalība 3×3 nometnēs pārauga mīlestībā, un abi apprecējās 2018. gadā, pusotru gadu pēc viņa sievas Ilzes nāves. Abi ne mirkli nešaubījās, ka viņu pastāvīgajai dzīvesvietai jābūt Latvijā. Visu savu dzīvi Sidnejā Uldis bija cieši iesaistīts latviešu sabiedrībā, tādēļ Latvija viņam likās pareizākā vieta dzīvošanai un strādāšanai. Pēdējos dzīves gadus Uldis, cik spēja, aktīvi strādāja pie datora. Palika iesākta grāmata par Carnikavu “Lai ar kādi vēji pūš”. Vairāku insultu sekas neļāva viņam aktīvi tikties ar draugiem Latvijā, bet draugi apciemoja viņu. Uldis devās mūžībā 2024. gada 7. februārī 94 gadu vecumā un apglabāts Carnikavas kapos blakus vecākiem, vecaimātei un sievai Ilzei.
“Es sapni par dzimteni pagalvī liku…”
Sapnis ir piepildījies.
Uldis Siliņš dzīves nogalē.
Uldis Siliņš 3×3 nometnē Bērzainē Vācijā 2018. gada augustā.