Uldis Siliņš dzimis 1930. gada 26. janvārī Rīgā un bērnību aizvadījis dzimtas mājās Carnikavā. Mācījās Carnikavas četrklasīgajā pamatskolā un Ādažu sešklasīgajā pamatskolā. Darbojās 76. Ādažu mazpulku vienībā un Latvju jaunatnes organizācijā. Daudz brīvā laika pavadīja uz ūdens, bija eksperts airēšanā, jo palīdzēja tēvatēvam Pēterim zvejas darbos.1944. gadā iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, taču mācības neuzsāka, jo jau tā paša gada vasarā nācās doties bēgļu gaitās uz Vāciju.
“Pa ziemu es dzīvoju pie mātes Carnikavas 4-klasīgā pamatskolā un tēvu redzēju tikai nedēļas nogalēs, pa vasaru vecvecāku mājās „Spārēs” kur divas vasaras neredzēju ne vienu, ne otru. Tēvs zvejoja lašus un taimeņus Kurzemes piekrastē, un māte bija kursos Rīgas Jūrmalā. Es biju bāriņš! Es biju vienīgais bāriņš pasaulē, kam abi vecāki vēl bija dzīvi. Tas bija brīnums, ka es vispār te ierados. Es pazīstu pārus, kam bērns pēc došanās laulībā atskrēja jau pēc dažiem mēnešiem. Es uz šo brīdi gaidīju veselus divus gadus. Nebūtu brīnums, ja es būtu radies korespondences ceļā.”
U. Siliņš. Atskatīties, pasmaidīt (1934-1945): autobiogrāfiskas piezīmes. Rīga: Zvaigzne, 2015
Nozīmīga loma gan kā sabiedriskajiem darbiniekiem, gan Ulda daiļrades ceļa ievirzītājiem bija Ulda vecākiem – zvejniekam un sabiedriskajam darbiniekam Mārtiņam Eduardam Siliņam un skolotājai Elzai Vilhelmīnei Siliņai (dz. Paegle). Ģimene bija tendēta uz rakstīšanu un teātra spēlēšanu. Jau pamatskolā Uldis vēlējies spēlēt teātri, bet māte nedeva lomas, lai cilvēki nerunātu, ka radu būšana. Pirmo lielāko lomu Uldis spēlēja Ādažu pamatskolā, kad režisors Aleksandrs Bergs viņam uzticēja Sīkstuļa lomu Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis”. Carnikavas pieaugušo teātrī bērnus nevajadzēja, bet Uldis klausījies mēģinājumos un zinājis visus tekstus un kuplejas no galvas.
„Man netika neviena loma. Domājat, ka tas nesāpēja? … mans tēvs bija režisors! … Skolas teātra iestudējumi Ziemsvētkos pārgāja mātes rokās, un arī man bija cerība tikt pie kādas lomas… Par spīti tuvajai radniecībai ar režisori, uz skatuves netiku. Man bija māte jālūdzas, lai uzraksta kādu lomu arī man. Kad māte apžēlojās, tad tiku uz skatuves par čigānu vai ko citu gauži nenozīmīgu. Pie lomām tiku tikai Ādažos… Spēlēju Sīkstuli „Sprīdītī” un ar panākumiem.”
U. Siliņš. Atskatīties, pasmaidīt (1934-1945): autobiogrāfiskas piezīmes.
Tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš dzimis 1900. gada 30. novembrī (†17.05.1980.) Carnikavas “Mēnesdēlu” mājās Gaujas krastā, apmēram pusotru kilometru no upes ietekas jūrā. Viņa tēvs Gaujas plostnieks Pēteris Eduards Siliņš (1872-1945) apprecēja “Mēnesdēlu” saimnieka Kalniņa meitu Annu (1875-1960). Vēlāk viņš uz “Mēnesdēlu” zemes uzbūvēja pats savu māju, dodot tai nosaukumu “Spāres” un uzsāka patstāvīgu saimniecību, pelnot kā zvejnieks un koku pludinātājs.
Mārtiņa izglītība sākās Carnikavas pagastskolā, kuras četras klases beidzis divos gados, apmeklējot skolu arī vasaras brīvlaikā. Vecāku tālākie nodomi bijuši Mārtiņa izglītību turpināt jūrskolā, bet, tā kā viņa krusttēva mājās vasarās apmetās Millera ģimnāzijas virsskolotāja V. Sama ģimene, tad tika saņemts ieteikums stāties Rīgas pilsētas reālskolā. Tur viņš izturēja iestājpārbaudījumus un 1912. gadā sāka vidusskolnieka gaitas. Rīgas skolas laiks pēkšņi pārtrūka 1915. gadā. Vāciešiem iebrūkot Kurzemē, krievi sāka Rīgas rūpnīcu un iestāžu evakuāciju. Arī skola pārcēlās uz Krieviju, bet bez Mārtiņa. Tēvs Pēteris, kam draudēja iesaukšana armijā, aizbrauca uz Rēveli (tagad Tallina) un iestājās flotē, tāpēc Mārtiņam jau 15 gadu vecumā bija jāgādā par ģimeni – jārūpējas par vecomāti, mazāko māsu un slimo mammu – un jāuzņemas aršanas, ecēšanas, pļaušanas un meža darbi, lai sacirsto malku vestu uz Rīgu pārdošanai. Vāciešiem ienākot Vidzemē, ģimeni evakuēja uz Jaunciemu pie Ķīšezera, un tikai 1918. gadā tā varēja atgriezties tukšajās, izpostītajās mājās. 1919. gada oktobrī sākās Mārtiņa kara gaitas pret Bermontu pie Rīgas tiltiem. Pirmās ugunskristības notika, ceļoties pāri Daugavai pie Mīlgrāvja uz Bolderāju. Sekoja Kurzemes atbrīvošana, pēc tam demobilizācija un atgriešanās saimniecībā Carnikavā.
1927. gada 30. oktobrī Mārtiņš salaulājās ar Elzu Paegli. Brīvajā laikā nodevās aktīvam darbam 1875. gadā dibinātajā Carnikavas labdarības biedrībā. Paralēli tam viņš pabeidza režisoru kursus Rīgā. Pēc agrārās reformas Carnikavas labdarības biedrībai piešķīra Carnikavas muižas klēts ēku ar pārbūves projektu. Ēku, sauktu par “Ozolaini”, pabeidza 1933. gadā, un tajā darbību atjaunoja jauktais koris un teātra trupa, kurā kā aktieris darbojās arī Mārtiņš ar sievu Elzu. No 1935. līdz 1940. gadam Mārtiņš bija arī teātra režisors. Līdzās teātrim no 1923. līdz 1940. gadam Mārtiņš bija Carnikavas zvejniecības biedrības priekšnieks, Ādažu pagasta padomes loceklis, Ādažu lauksaimniecības un patērētāju biedrības valdes loceklis un grāmatvedis, kā arī vietējās aizsargu nodaļas priekšnieks.
Māte Elza Siliņa (dz. Paegle) dzimusi 1904. gada 7. janvārī (†09.11.1963) Limbažos, bija Carnikavas pamatskolas latviešu valodas skolotāja, Carnikavas labdarības biedrības aktrise un koriste. Savas plašās zināšanas un mīlestību pret latviešu valodu un literatūru sniegusi ne tikai Carnikavas bērniem, bet arī Vācijā un Austrālijā trimdā. Radošajās izpausmēs viņa ne vien tēloja daudzas lomas, bet atbalstīja vīra Mārtiņa ikvienu darbu ar sirds siltumu un mīļumu.
