“Tēvs izlēma doties uz Kurzemi. Jocīgi, kādas lietas paliek atmiņā. Es atceros rudzus. Tie bija tik paauguši kā vēl nekad. Kad mēs devāmies ceļā, es atceros, ka rudzi palika nenopļauti, un tos pļauj jūlijā. Braucām cauri Kurzemes pilsētelēm par kurām biju tikai lasījis un dzirdējis. Gleznainie Abavas krasti, biezie egļu meži, kādi mūsu pusē nebija. Oktobrī mēs ar paštaisītām desām, žāvēta speķa gabaliem un personīgajām mantām devāmies uz Liepāju, kur apmetāmies kādā privātmājā. Tēvs bija mūs pieteicis izbraukšanai uz Vāciju un nu tikai atlika gaidīt savu kārtu. Pa naktīm krievu lidmašīnas bombardēja Liepājas ostu, gan nekādu lielu postu nenodarīja. Beidzot kāpām uz kuģa. Atstājot Liepājas krastu, mēs stāvējām uz klāja un dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”.”
U. Siliņš. Atskatīties, pasmaidīt (1934-1945): autobiogrāfiskas piezīmes.
Siliņu ģimenes bēgļu ceļš sākās 1944. gada vasarā uz Gudenieku pagastu Kurzemē. Tā paša gada oktobrī sekoja brauciens ar kuģi no Liepājas uz Gotenhāfeni Vācijā (tagad Gdiņa Polijā). 1945. gada sākumu Uldis Siliņš pavadīja nocietinot Austrumu fronti pie Štetinas (tagad Ščecina Polijā), bet tēvs tika pielikts pie darba Šverīnē. Īsi pirms Vācijas kapitulācijas, brīvprātīgi piesakoties vācu bruņotajos spēkos, laimīgi izkļuva no krievu ielenkuma. Saņēmis atvaļinājuma zīmi, pārtikas kartiņas divām nedēļām un privātas drēbes, Uldis izbrauca no apdraudētās joslas ar vilcienu. Ceļā uz Šverīni pie tēva vilcienam uzbruka angļu “tīfflīgeri”, tiekot sveikā cauri ar vienu bojāgājušo. Pēc kara beigām amerikāņi viņu kopā ar ģimeni gandrīz izdeva krieviem. Izglābties izdevies tikai pāris simtu metru no robežas, pateicoties amerikāņu armijas šoferim.
1945. gada maija beigās daudzi latviešu bēgļi, tostarp Siliņu ģimene, tika novirzīti uz Lineburgu Vācijas ziemeļrietumos. Tur, bijušajās vācu armijas kazarmās, viņi nonāca britu armijas pagaidu aizgādībā. 1945. gada jūnijā Siliņu ģimeni ar vilcienu un armijas kravas mašīnām nogādāja tālāk uz jauno mītnes vietu – Altgarges bēgļu nometni. Nometne atradās Elbas upes malā, un tā bija nepabeigtas spēkstacijas strādniekiem celta apmetne, kas realitātē, pēc Ulda Siliņa atmiņām, atgādināja lēģeri. Tas nebija tālu no patiesības, jo kara laikā tur bija ierīkota krievu gūstekņu nometne.
“Mēs dzīvojam meža malā. Tuvākā dzelzceļa stacija ir Blekēdes ciemā, no kurienes uz apriņķa pilsētu Lineburgu iet motorvāģis. Tuvākā pilsētele – Bārskempa. Lielais vairums esam bijušie Lineburgas kazarmju ļaudis. Nometnē bez mums ir arī igauņi un lietuvieši. Vairākumā esam mēs, un mums piekrīt centrālā vieta – koka barakas abās pusēs nometnes laukumam, ko grezno divi karogu masti; vienā laukuma galā vēl kādas barakas, otrā – ambulance. Pārējās ēkas – virtuve un ēdamzāle ar mazu paaugstinājumu, kas kalpo par skatuvi, bērnu virtuve bērniem līdz 14 gadiem, sausās labierīcības (sieviešu un vīriešu daļu atdala siena) un dušas telpas ar mazgātuvi otrā galā. Aiz ambulances atkal trīs vai četras atsevišķas koka barakas, kurām vēl pievienojās vēlāk celtās „Nissena būdas“ – apaļas skārda “bundžas”. Viena tika baznīcai, otra skautiem, trešā saziedotām drēbēm (ko Latvijā 1990. gados sauca par „humpalām“). Trešo baraku ir aizņēmusi nometnes administrācija un kantīne, ko vada no 1946. gada vidus Jānis Bokums. Tur var iegādāties latviešu grāmatas un dažādus sīkumus. Barakas galā Reinholda Āboltiņa foto “ateljē”. Barakas nav labā kārtībā – jālabo durvis, logi. Sākumā visiem nepietiek divstāvīgās gultas. Blaktis. Pie galvenajiem nometnes vārtiem atrodas liels zvans, ar kuru aicina uz brokastīm, pusdienām un vakariņām, svētdienās uz dievkalpojumu un katru dienu plkst. 14.00 ziņo pareizo laiku.”
Uldis Siliņš. Atskatīties un pasmaidīt (1934-1945): autobiogrāfiskas piezīmes.
Skola vēl nebija sākusies, tāpēc Uldis pievienojās nometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Trīs reizes nedēļā notika izbraukuma manevri, bija jāuztur kārtībā ekipējums un jālikvidē kanalizācijas sastrēgumi. Cik brīvprātīgi iestājies, tikpat brīvprātīgi arī izstājies un pievienojies nometnes zvejas artelim. Darbs bija smagāks, slapjāks, bet toties puiši visu laiku bija kustībā un zivis nonāca kopkatlā. Arī sākoties mācībām Altgarges pamatskolā neiztika bez fiziska darba, jo bija dienas, kad nācās doties meža darbos, lai sagādātu skolai kurināmo. Brīvajā laikā Uldis pievērsās sportiskām aktivitātēm, spēlējot futbolu, volejbolu un basketbolu un piedaloties sadraudzības spēlēs starp nometnēm, lietuviešiem un angļiem.
Vācijas sadalīšana starp sabiedrotajiem un krieviem bēgļos joprojām raisīja neziņu un satraukumu. Tā kā Altgarges nometne atradās vistuvāk Vācijas krievu zonai, daudzi bēgļi izmantoja iespēju pamest nometni, lai atrastu drošāku vietu tālāk no krieviem. Arī Siliņi lēma par labu nometnes pamešanai un 1947. gadā nonāca Dedelsdorfas bēgļu nometnē, kur sadzīves apstākļi bija labāki un mitekļi tika ierīkoti agrākās vācu un angļu armijas kazarmās. Arī šis laiks Uldim pagāja mācoties, un 1949. gadā Uldis beidza Dedelsdorfas latviešu ģimnāziju.
Vācijas nometņu laikā tēvs Mārtiņš bija nometnes komitejas loceklis Altgargē un Dedelsdorfā. Darbojās Jauno vīriešu kristīgajā apvienības (YMCA) Izglītības, Kultūras un citās sekcijās. Māte Elza strādāja par latviešu valodas skolotāju Altgarges nometnes un Dedelsdorfas latviešu ģimnāzijās.
Vācijā pavadītais laiks bija tiešs turpinājums Latvijā iesāktajam ceļam kultūras laukā. Līdzīgi kā pārējās tā laika nometnēs, gan Altgargē, gan Dedelsdorfā sāka mosties kultūras dzīve un sabiedriskā rosība. Altgargē tika dibināts diriģenta Ernesta Brusubārdas koris, kurā dalību ņēma arī Elza un Mārtiņš Siliņi. 1945. gada vasarā koris apciemoja daudzas latviešu nometnes, arī latviešu karavīru gūsta vietu Putlosā. Dedelsdorfā Siliņi pievienojās diriģenta Haralda Berino korim. Brīvajā laikā abi spēlēja arī latviešu teātros. 1946. gada martā Altgarges nometnē tika rīkotas pirmās latviešu Kultūras dienas. Lai tām sagatavotos, janvārī četru nedēļu laikā pēc Mārtiņa Siliņa atmiņas tika atjaunota Edvarda Vulfa luga “Svētki Skangalē”, kas tika veiksmīgi nospēlēta. Pats Mārtiņš tēloja veco Bumbieru, kas bijusi viņa mīļākā loma. No Vācijas laika lielākajiem iestudējumiem bija arī “Skroderdienas Silmačos” A. Valteres režijā, kur Mārtiņš Siliņš spēlēja Dūdaru, “Princese Gundega un karalis Brusubārda” Elzas Siliņas režijā, piedaloties Dedelsdorfas ģimnāzijas audzēkņiem, tostarp Uldim Siliņam.
Pēc pieciem Vācijas bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem Siliņi emigrēja uz Austrāliju, kur nonāca 1950. gada aprīlī. Ceļš veda cauri Itālijai uz Aversas tranzītnometni, kur Uldis piedzīvoja apendicītu un operāciju Neapoles klostera slimnīcā.
Mēs braucam uz Austrāliju! Beidzot ir pienākusi mūsu kārta. Neapoles ostā uz mums gaida Ģenerālis Muirs – liels, Liberty klases kuģis. Pakaļgalā plīvo Stars and Stripes. Sānos milzīgiem burtiem uzrakstīts IRO. Mūsu ģimene uzkāpj uz kuģa pati pirmā. Anna, Milda, Elza un Maruta dodas uz dāmām ierādīto vietu, bet mēs ar tēvu esam mazā kabīnē kuģa priekšgalā. Tur ir tikai 18 gultas – trīsstāvu koikas. Tās pa lielākai daļai aizņem darba grupa, kas uzkāpusi uz kuģa jau vakar. Mums izsniedz dvieli, segas, palagu un spilvenpārvalku. Mēs esam privileģētā stāvoklī, nestrādājošie guļ pa 150 vienā telpā. (..) Ēdiens ir brīnišķīgs. (Gan ne pirmajā reizē. Makaroni ar tomātu mērci! Biju gatavs kāpt krastā.) Tēju vai pupiņu kafiju var dabūt, cik grib, tāpat cukuru. (..) Katru dienu ēdam svaigus augļus, karstākās dienās dod saldējumu. Pa reizēm trāpām arī svaigu gaļu. (..) Arī es tagad skaitos strādājošais. Mans uzdevums no rītiem iztīrīt mūsu istabu. Pārējais laiks brīvs. Pats pieteicos, jo strādājošie varēja iet ēst bez rindas. (..) Lasītava ļoti lepna. Mīksti sēdekļi, galdi, klavieres.(..) Muir’s Tribunē raksti par tirgošanos ar neilona zeķēm pret cigaretēm, kašķiem laulībnieku starpā. Vakar un šodien dala kantīni. Par pīpēšanu vairs nav ko raudāt, cigaretes kā jūra. (..) Smukākiem kuģa skuķiem jau visiem ir piesitušies štuceri. Visas liekas tādas uzdzīvotājas. (..) Katru vakaru skatāmies kino. Izrādes parasti notiek uz A klāja. Esmu noskatījies filmas Suecā, Sarkanā jūrā un Indijas okeānā. (..) Ņužņiks ļoti moderns, klozetpapīrs tāds, ka žēl pie dibena likt. Turpat ir arī mazgātuve ar speciāli izbūvētiem mazgājamiem (atsevišķiem) traukiem ar siltu, aukstu jūras ūdeni, spoguļiem. Arī dušas telpās ir siltais, aukstais un jūras ūdens. (..) 19. martā pirmo reizi ieraugām Austrālijas krastu. (..) Atvadīšanās vakarā eskorta virsnieks mums savā atvadu runā paziņoja, ka mēs krastā izkāpsim dienu ātrāk. Novēlēja mums laimīgu nākotni un lai mēs neaizmirstot, ka nākam no Eiropas un nesam līdzi veco Eiropas kultūru. Reiz DP vārds būšot goda nosaukums. Pēc 22 dienu ilga jūras ceļojuma beidzot esam uz cietzemes. Sakām mūsu kuģim ardievas un braucam tālāk uz Bathurstu (Bathurst).”
U. Siliņš. Zem Dienvidu krusta: kultūrvēsturiskas atmiņas (1950-1959). 1. daļa. Rīga: Apvārsnis, 2016