Ārkārtējās pilnvaras
“Mana darba augtākais princips bijis latviešu tautas vienības uzturēšana.” (Kārlis Zariņš)
Sākoties Otrajam pasaules karam, Kārlis Zariņš kā Latvijas sūtnis Londonā ieņēma īpaši nozīmīgu vietu Latvijas diplomātiskajā dienestā. Apzinoties strauji mainīgo starptautisko situāciju, Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maijā pieņēma lēmumu piešķirt Zariņam ārkārtējās pilnvaras gadījumam, ja kara apstākļu dēļ valdībai vairs nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs (izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS). Šīs pilnvaras paredzēja tiesības koordinēt visu Latvijas pārstāvniecību darbu, dot saistošus rīkojumus, lemt par diplomātisko darbinieku amata jautājumiem, kā arī rīkoties ar pārstāvniecību rīcībā esošajiem valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo īpašumu. Par viņa aizstājēju ārkārtas situācijās tika noteikts Latvijas sūtnis Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēds Bīlmanis.
Sūtniecība Londonā šīs pilnvaras saņēma 1940. gada 1. jūnijā. Pēc tam kad 17. jūnijā pienāca Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera telegramma par Padomju Savienības bruņoto spēku ienākšanu Latvijā, Zariņš uzskatīja, ka ārkārtējās pilnvaras ir stājušās spēkā. No šī brīža viņš kļuva par galveno Latvijas interešu pārstāvi Rietumos laikā, kad pati valsts bija zaudējusi neatkarību. ASV, Lielbritānija un citas Rietumvalstis atzina šīs pilnvaras, bet jaunā padomju vara Latvijā 1940. gada jūlija beigās Zariņu atcēla no amata disciplināru pārkāpumu dēļ, atņēma pilsonību, konfiscēja īpašumus un izsludināja ārpus likuma kā valsts nodevēju.
Turpmākajos kara gados Zariņš neatlaidīgi centās informēt Rietumvalstu valdības par situāciju Latvijā un panākt, lai tās neatzītu Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Jau 1940. gada 23. jūlijā viņš iesniedza protesta notu Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Halifaksam, protestējot pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS. Arī vācu okupācijas laikā Zariņš turpināja aizstāvēt Latvijas intereses starptautiskajā vidē. Viņš vairākkārt iesniedza protesta notas par Latvijas teritorijas iekļaušanu nacistiskās Vācijas pārvaldītajā ģenerālapgabalā un par Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizāciju vācu armijas latviešu vienībās. Zariņš aktīvi iestājās arī par latviešu piespiedu repatriāciju no Vācijas uz PSRS.
Zariņš aktīvi atbalstīja latviešu bēgļu izceļošanu uz Lielbritāniju. 1946. gada rudenī Lielbritānijas valdība uzsāka darbaspēka vervēšanas programmu “Eiropas brīvprātīgais darbinieks” (European Volunteer Worker, EVW), lai piesaistītu strādniekus no pārvietoto personu nometnēm Vācijā. Pirmā programma “Baltijas gulbīši” (Balt Cygnet) deva iespēju 18–40 gadus vecām baltiešu sievietēm doties darbā uz tuberkulozes sanatorijām visā Lielbritānijā, lai strādātu par palīdzēm virtuvē, sanitārēm, apkopējām un veļas mazgātājām. 1947. gadā sekoja plašāka programma “Uz Rietumiem!” (Westward Ho!), kurā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes, nodarbinot tos dažādos Lielbritānijas tautsaimniecības sektoros – lauksaimniecībā, ogļraktuvēs, smagajā rūpniecībā, mežsaimniecībā un tekstiluzņēmumos. Pieaugot latviešu bēgļu skaitam Lielbritānijā, Latvijas sūtniecība Londonā bija pārslogota ar juridisko un konsulāro jautājumu kārtošanu un faktiski kļuva par nozīmīgu bēgļu palīdzības centru.
Līdzās diplomātiskajai darbībai Zariņš centās palīdzēt arī Latvijā palikušajiem cilvēkiem. Uzturot sakarus ar informācijas avotiem Stokholmā un citviet, viņš rūpīgi sekoja notikumiem dzimtenē. Ar Britu Sarkanā Krusta un Sabiedroto karā cietušo aprūpes fonda palīdzību 1944. gadā viņam izdevās nosūtīt uz Latviju pārtiku, apģērbus un medikamentus.
“Lūk, tur nāk sūtnis pa garajām, slaidi liektajām sūtniecības kāpnēm. Var zināt, ka viņš nāk, nemaz acis uz augšu kāpņu telpā nepametot, jo viņam pa priekšu lido jautrā dziesmiņa, ko viņš dungo. Dziesmu viņš zina daudz. Taču, ja dzirdam dziesmu, tas nebūt nenozīmē, ka sūtņa prāts ir jautrs un rūpju nenomākts. Bieži pat otrādi, vissmagākos brīžus panesamus dara veca sen, sen Rūjienas birstalu starpā pirmo reizi dzirdētu tautas dziesma vai veca ziņģīte. Šādu dziesmiņu un senlaicīgu, pat grotesku izteicienu sūtnim liels krājums. Tie atvieglo nervu spriegumu pašam un citiem, izsauc smaidu, un smaids ir atslēga, kas ver daudz durvju.
Sūtņa vienkāršais, sirsnīgais siltums, jautrā, brīvā pieeja cilvēkiem un problēmām bija tas, kas atņēma smagumu tām sanāksmēm, kurās mēs, Londonas latvieši, sagaidījām tautiešu transportus, kas ieradās no Vācijas bēgļu nometnēm. Ja šais sanāksmēs bija sūtnis, tās beidzās bez nopūtām, bez slāpētām vai brīvībā palaistām asarām, kā bija dažā citā reizē, pie dzīves sasistajām silēm stāvot un veroties nākotnē, ko neapgaismoja spožu izredžu mirdzums.”
(Oļģerta Rozīša atmiņas par Kārli Zariņu. LNA_LVA, F2263_1_51, 2. lp.)
Sūtniecības un valsts pārstāvji turpina darbu
Pēc okupācijas Latvijas diplomātiskais dienests ārvalstīs turpināja darbību sarežģītos un politiski ierobežotos apstākļos. Nozīmīgu atbalstu šai darbībai sniedza Rietumvalstu nostāja – ne Amerikas Savienotās Valstis, ne Apvienotā Karaliste de iure neatzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienība sastāvā.
Latvijas sūtniecību un pārstāvību darbs un aktivitāšu iespējas bija atkarīgas no tās valsts, kurās atradās. Piemēram, Lielbritānijas valdība veica grozījumus diplomātiskajā sarakstā, izslēdzot Baltijas valstu sūtņus no diplomātiskā korpusa galvenās daļas un iekļaujot tos atsevišķā pielikumā. Tomēr viņiem bija saglabāts diplomātiskais statuss un imunitāte, kā arī iespēja turpināt sazināties ar Lielbritānijas Ārlietu ministriju, kārtot ar Latvijas interesēm saistītus jautājumus un strādāt pie Latvijas sūtņu tīkla un stipru trimdas latviešu centru veidošanas.
Pati sūtniecība Londonā strādāja tāpat, kā tā bija strādājusi pirms Otrā pasaules kara, pat vēl plašāk – visas pasaules mērogā. Londonas sūtniecība šajā laikā kļuva par nozīmīgu koordinācijas centru, uzturot kontaktus ar Latvijas pārstāvjiem dažādās valstīs un sniedzot konsulāros pakalpojumus – dokumentu legalizāciju, pasu izsniegšanu un palīdzību Latvijas pilsoņiem. Tika iesniegti neskaitāmi memorandi par latviešu bēgļu, okupētās Latvijas politisko stāvokli un padomju režīma vērstajām represijas pret Latvijas iedzīvotājiem. Zariņam bija svarīgi, lai Latvija starptautiski netiktu aizmirsta. Darbības laikā viņš ir virzījis latviešu politisko organizēšanos, sasaucis vairākas sūtņu un latviešu trimdas organizāciju pārstāvju apspriedes. Piemēram, 1946. gada 26. maijā Ženēvā notikušajā Latvijas sūtņu apspriedē Kārlis Zariņš, Oļģerds Grosvalds un Jūlijs Feldmanis vienojās par tālākās darbības pamatprincipiem: turpināt cīņu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu, stiprināt sadarbību starp diplomātiskajām pārstāvniecībām un uzturēt ciešus sakarus ar latviešu patriotiskajām organizācijām trimdā.
Latviešiem bija divas sūtniecības ar pilnām tiesībām – Vašingtonā un Londonā. Citās valstīs Latvijas pārstāvji darbojās ar personiskām diplomātiskām privilēģijām, konsulāro pārstāvniecību statusā vai kā privātpersonas, nodrošinot Latvijas pilsoņu interešu aizstāvību un uzturot Latvijas valsts nepārtrauktības ideju starptautiskajā vidē. Ar personiskām diplomātiskajām privilēģijām Latvijas pārstāvji darbojās Parīzē, Madridē un Kanādā, lai gan tur nepastāvēja pilntiesīgas sūtniecības un pārstāvji netika iekļauti oficiālajos diplomātiskajos sarakstos. Vairākās Eiropas valstīs – Zviedrijā, Vācijā, Itālijā, Austrijā, Beļģijā, Nīderlandē un Šveicē – Latvijas pārstāvji galvenokārt pildīja konsulārās funkcijas, aizstāvot Latvijas pilsoņu un valsts intereses. Līdzīgas funkcijas tika veiktas arī citviet pasaulē, tostarp Austrālijā un Brazīlijā.
Foto: Latvijas sūtnis Londonā un ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš ar Latvijas sūtni Vašingtonā Jūliju Feldmani (1889—1953, sūtņa amatā 1948-1953) Latvijas sūtniecībā Londonā, 1950. gads. Avots: LNA_LVA_F2263_1_250, 6.lp.
Finanses
Latvijas diplomātiskā dienesta darbība trimdā bija iespējama, pateicoties Latvijas valsts finanšu līdzekļiem un zelta fondam, kas pirms okupācijas bija noguldīti Rietumvalstu bankās. Šie līdzekļi tika saglabāti neskarti ar domu, ka nākotnē tie būs nododami atjaunotās Latvijas likumīgajai valdībai. Latvijas pārstāvniecību budžets galvenokārt tika segti no šo noguldījumu procentiem. Nozīmīgākā loma šo līdzekļu pārvaldībā bija Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV valsts pārvaldes iestādes apzināja Latvijas valsts noguldījumus ASV bankās un koncentrēja tos ASV Centrālajā bankā. Daļa depozīta tika pārvērsta drošās parādzīmēs, kuru procentus izmantoja Latvijas pārstāvniecību uzturēšanai un pabalstu piešķiršanai Latvijas idejas aizstāvētājiem ārzemēs. ASV valdība ne tikai piešķīra līdzekļus, bet arī kontrolēja to izlietojumu. Zariņš izstrādāja pārstāvniecību ikgadējos budžetus un nosūtīja tos Latvijas sūtniecībai ASV saskaņošanai ar ASV Valsts departamentu.
Tomēr finansiālā situācija bieži bija sarežģīta. Diplomātiskie pārstāvji savās vēstulēs nereti sūdzējās Zariņam, ka piešķirtie līdzekļi ir nepietiekami un dažkārt nākas izmantot personīgos finanšu līdzekļus. Latvijas pārstāvji vairākkārt vērsās arī pie Francijas valdības ar lūgumu atbrīvot daļu Latvijas valsts līdzekļu, kas pirms kara bija noguldīti Francijas Bankā Parīzē, lai tos izmantotu sūtniecības uzturēšanai. Pirmais šāds lūgums bija iesniegts jau 1942. gadā, un līdz pat 1962. gadam jautājums tika atkārtoti aktualizēts. Tomēr Francijas valdība to katru reizi noraidīja, arī politisku apsvērumu dēļ, jo uz šiem līdzekļiem pretendēja Padomju Savienība. Papildu grūtības radās 1962. gadā, kad tika paziņots, ka no 1963. gadu Lielbritānija pārtrauks līdzšinējo finansiālo atbalstu Latvijas sūtniecības uzturēšanai Londonā. Līdz ar to lielākā daļa finanšu sloga turpmāk gūlās uz Vašingtonas sūtniecības budžetu.
Palīdzība emigrācijas politikā
Izceļošanas jautājumus Eiropas bēgļiem pēc Otrā pasaules kara kārtoja Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization, IRO). IRO ģenerālpadome savā sēdē Ženēvā nolēma, ka organizācija 1950. gadā izbeigs darbību. Pēc 1950. gada 31. augusta jaunus bēgļus IRO aprūpē vairs nereģistrēja, izņemot bez uzraudzības palikušus bērnus. Vienlaikus organizācija aicināja dažādu valstu valdības paplašināt bēgļu uzņemšanu savās teritorijās.
Šajos apstākļos Zariņš aktīvi iesaistījās emigrācijas jautājumu risināšanā, īpašu uzmanību pievēršot izceļošanas iespējām gan uz Lielbritāniju, gan ASV, Kanādu un Austrāliju. Sākotnēji viņš gan šaubījās, vai latviešu bēgļiem šis ir piemērots laiks doties uz tik attālām zemēm. Tomēr, pieaugot izceļošanas iespējām, Latvijas pārstāvniecībām Londonā un Vašingtonā ievērojami palielinājās konsulārais darbs, jo trimdā nonākušajiem Latvijas pilsoņiem bija nepieciešama palīdzība dažādu dokumentu un juridisko jautājumu kārtošanā.
Īpaša nozīme bija piešķirta Latvijas ārzemju pasēm. Katram Latvijas pilsonim sūtniecībās bija ieteikts nodrošināties ar šādu dokumentu, lai nepieciešamības gadījumā varētu apliecināt savu valstisko piederību. Latvijas pārstāvniecības efektīvu palīdzību varēja sniegt tikai tiem, kas varēja pierādīt savu pilsonību, un galvenais šāds pierādījums bija Latvijas pase. Sarežģītajos pēckara apstākļos bija ļoti svarīgi, lai personu dokumentos nebūtu neskaidrību. Personas, kas nevarēja leģitimēties ar nacionāliem dokumentiem, bieži tika uzskatītas par bezpavalstniekiem, un šāds statuss ievērojami apgrūtināja viņu tiesisko un sociālo stāvokli. Latvijas izdotie dokumenti Rietumvalstīs tika respektēti un atzīti par juridiski līdzvērtīgiem.
Sabiedriskā un politiskā organizēšanās
Zariņš aktīvi veicināja latviešu politisko organizēšanos trimdā, uzsverot nepieciešamību saglabāt valsts nepārtrauktību un vienotību ārpus Latvijas robežām. Viņš bija iniciators 1941. gada 18. novembrī nodibinātajai Latvju biedrībai Lielbritānijā. Turpat sūtniecībā ar viņa līdzdalību 1947. gada 27. decembrī tika nodibināts Daugavas Vanagu fonds.
Zariņš uzskatīja, ka jaunajās izceļošanas zemēs jādibina nacionālās padomes, kas apvienotu latviešu bēgļu un politiskās organizācijas, veicinot kopdarbību un koordinējot nacionālās intereses. Nozīmīgs bija 1949. gads, kad Zariņš bija iniciators Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) dibināšanai, kas savu oficiāli sāka darbību 1950. gada 11. novembrī. Šī
organizācija jau 1951. gadā ieguva savā rīcībā no Herefordas pašvaldības namu un zemi, kur izveidoja mītni veciem ļaudīm, kara invalīdiem, jaunatnei un vasarniekiem, nosaucot to par latviešu māju Almēlijā. Pateicoties Zariņa atbalstam, 1951. gadā Eiropas latviešu organizācijas apvienojās Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, kas kļuva par centrālo politisko orgānu, koordinējot nacionālās aktivitātes un saglabājot Latvijas valsts ideju starptautiskajā arēnā. Tas veicināja nacionālo padomju un apvienību dibināšanu arī citviet pasaulē.
Bieži starp bijušajiem Latvijas valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem raisījās asas diskusijas par trimdā dibināmu jaunu Latvijas valdību, taču Zariņš skaidri deklarēja, ka eksilvaldību viņš nevar atzīt, kamēr to oficiāli neatzīst Rietumu demokrātijas, īpaši Lielbritānijas un ASV valdība. Pārsteidzīga trimdas valdības radīšana varēja tikai sašķelt latviešus un radīt nelabvēlīgu atbalsi arī Rietumvalstīs. Tā vietā izveidojās bēgļu centrālās organizācijas un tika domāts arī par globālu centru. Jau 1940. gada jūlijā Zariņš bija pats vērsies pie Lielbritānijas valdības ar ideju dibināt valdību trimdā. Atbilde bija skaidra: “Mēs nekādu valdību neatzīsim. Jūsu tautas kodols ir dzimtene. Strādājiet, mēs dāvājam jums savu uzticību.” Šis princips noteica Zariņa rīcību: politiskā organizēšanās trimdā bija vērsta nevis uz eksilvaldību dibināšanu, bet uz Latvijas interešu saglabāšanu un koordināciju starptautiskajā līmenī, stiprinot trimdas latviešu kopienas un uzturot valsts ideju līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Kultūra kā nācijas cements
Svarīgu vietu Zariņa darbībā ieņēma kultūras un nacionālās identitātes stiprināšana. Viņš uzsvēra, ka kultūra ir “cements, kas tur nāciju kopā”: “Tāpat kā tauta, kam apstājas dzimstība, ir iznīcībai nolemta, tā arī tauta, kam apstājusies kultūras jaunradīšana, nav dzīves spējīga. Katrs darbs, ko trimdā darām mūsu kultūras un tautas vienības labā, ir jau zināmā mērā politiskas cīņas darbs. Pagaidām mēs to varbūt vēl nemanām, jo mums ir daudz bagātību, no kā smelties, bet pagājušie juku gadi nav bijuši labvēlīgi jaunradīšanai, tāpēc nepieciešami domāt par tādu apstākļu radīšanu, kur var jaunas vērtības rasties un augt.” (LNA_LVA, F2263_1_75, 72. lp.)
Zariņš uzsvēra, ka līdzās politiskajai cīņai par Latvijas brīvību tikpat nozīmīga ir arī kultūras vienotība. Viņš uzskatīja, ka latviešu dziesmās, literatūrā, glezniecībā un zinātnē runā tautas dvēsele, un šis gara spēks ir ļoti svarīgs cīņā par nākotni.
Zariņš aktīvi iesaistījās trimdas kultūras dzīvē – piedalījās latviešu sarīkojumos un sabiedriskajā darbā, uzturēja ciešus kontaktus ar latviešu baznīcām un kultūras organizācijām, kā arī apmeklēja un bieži atklāja grāmatu, mākslas un daiļamatniecības izstādes, atbalstot latviešu radošo darbību svešumā. Īpašu vietu viņa dzīvē ieņēma dziesma un kora kultūra. Viņš uzsvēra, ka dziesma palīdz pārvarēt ikdienas rūpes, satuvina cilvēkus un ļauj arī svešumā sajusties kā vienotai saimei.
Ar īpašu prieku Zariņš piedalījās latviešu Dziesmu dienās un svētkos Lielbritānijā un citviet Eiropā, dedzīgi atbalstot gan šos sarīkojumus, gan atsevišķu koru darbību. 1949. gada jūnijā Londonā notika pirmās Anglijas latviešu Dziesmu dienas, kas kļuva par nozīmīgu Anglijas latviešu kultūras tradīciju un turpinājās gadu desmitiem. Līdz pat savai nāvei Zariņš bija šo svētku goda priekšsēdis. Neilgi pirms aiziešanas mūžībā viņš tika aicināts arī Eiropas pirmo trimdas Dziesmu svētku Hamburgā goda prezidijā.
No 1945. gada Zariņš aktīvi līdzdarbojās Britu un ārzemju Bībeles biedrībā (British and Foreign Bible Society), veicinot Bībeles tulkošanu mūsdienu latviešu literārajā valodā un tās izdošanu ar latīņu burtiem.
“Vai mums ir jānodarbojas ar dziedāšanu, kad tauta cieš? Jā, arī tagad, arī tagad dziesma var palīdzēt mums pārvarēt grūtības un stiprināt vienību. Dziesmās mēs neesam ne Amerikas, ne Austrālijas, ne Anglijas latvieši, bet latviešu tautas dēli un meitas, kas meklē kopīgu ceļu uz Latvijas neatkarību.”
(Kārlis Zariņš “Londonas Avīzei”, 11.07.1958.)
Līdz pat savai nāvei 1963. gada 29. aprīlī Zariņš vadīja Latvijas sūtniecību Londonā un diplomātisko dienestu, veltot savu darbu trimdinieku nacionālā gara kopšanai un Latvijas neatkarības atgūšanai. Ar viņa aiziešanu mūžībā daudziem pārtrūka pēdējais pavediens, kas saistīja ar brīvu Latvijas valsti, un trimdas sabiedrība izjuta lielu zaudējumu, jo paļāvās, ka pilnvaru nesējs Zariņš sekmīgi turpinās cīņu par Latvijas atbrīvošanu. Pēc Zariņa nāves diplomātisko dienestu turpināja vadīt Arnolds Spekke Vašingtonā.
Foto: Kārlis Zariņš. Londona, 1959. gads. Avots: Latvijas Ārlietu ministrija.