Bēgļu nometņu apmeklējums

Zariņa ierašanās bēgļu nometnēs tika sagaidīta ar dziļu cieņu un pateicību. Par godu sūtnim tika rīkotas svinīgas sapulces, parādes, koncerti, uzrunas un kopīgi mielasti. Viņu sagaidīja svētdienas drānās un tautastērpos tērpti latvieši, bet sagaidīšanas vietas bija rotātas ar zaļumu vītnēm, kā arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogiem un ģerboņiem. Desmit dienās sūtnis apmeklēja latviešu nometnes un baltiešu centrus Grēvenē, Bedburgā, Oldenburgā (Mežotnes nometne), Pinebergā, Holšteinā (Neištates nometne), Lībekā (Mēzenes nometne), Špākenbergā, Falingbostelē, Hanoverā (Accu nometne), Blombergā, Augustdorfā un citviet, kopumā veicot vairāk nekā 2500 kilometru lielu ceļu kopā ar Lietuvas sūtni Broņu Baluti un Igaunijas sūtni Augustu Tormu. Viņus uzņēma un pavadīja latviešu organizāciju – LNPL, Latviešu Centrālās padomes un Daugavas Vanagu – vadītāji. Zariņam bija izdevība satikties un runāt ar britu militārās pārvaldes vadību un IRO atbildīgajiem pārstāvjiem, veicinot labvēlīgus apstākļus bēgļu reģistrācijai un viņu izceļošanai uz jaunajām mītnes zemēm. Īpaši emocionāla Zariņam bijusi tikšanās ar latviešu kara invalīdiem Bedburgā, kur atradās invalīdu pārskološanas centrs. Tur viņam tika pasniegtas pašu invalīdu darinātas piemiņas veltes, kas tapušas metāla un kokapstrādes darbnīcās.

Fragmenti no Kārļa Zariņa dienasgrāmatas

“Ar prieku vēroju, ka mūsu trimdas gars ir možs, ka ticību Latvijas nākotnei viņa nav zaudējusi. Pat vēl vairāk – man  pat teica: “mēs neesam nekādi bēgļi un trimdinieki, mēs esam gan agresijas upuri, bet taisni tamdēļ mēs esam cīnītāji un ne bēgļi.” Mani patiešām aizgrāba lielā sirsnība, ko atradu visur, ar kādu  mani sagaidīja, uzņēma un izvadīja. Daudzus tautiešus satiku pirmo reizi savā mūžā, bet tomēr  mums bija tāda jūtu un domu vienība, ka runājām kā veci mīļi draugi. Bet ko es varēju nest? Nekādu prieces vēsti. Varēju tikai nodibināt personīgo kontaktu, stiprināt mūsu iekšējās saites un pārrunāt stāvokli – bet arī tas bija ārkārtīgi vērtīgi. Ieskatoties tuvāk manu namatēvu mājvietās, redzēju ikdienas rūpes, kas svešā zemē vēl daudzreiz lielākas. Kāds ir šīs ikdienas rūpes? Vispirms, protams, pašas dzīves nepieciešamības: uzturs, dzīvoklis, apģērbs, darbs un maize. Tad vēl divi svarīgi jautājumi: pirmais – kad tiksim atpakaļ dzimtenē? Un otrais – kurp emigrēt? Uz pirmo noteikti atbildi neatradīsim nekur; neviens mums nepateiks datumu, mēnesi vai gadu. Lai pagaidām pietiek ar stingro pārliecību, ka atgriezīsimies, un to lai nekad nepametam. Vairāk prasīt ir likteņa izaicinājums. Par otro jautājumu varam konkrētāk runāt. Skaidrs ir, ka Vācijā viss tas skaits trimdinieku, kāds tagad tur ir, palikt nevar. Ir jau tiesa, visas Eiropas iespējas vēl nav izsmeltas, piemēram, Francija vēl daudz varētu uzņemt. Tomēr ar zemēm aiz okeāna mums jārēķinās ir.”

(Kārļa Zariņa mēnešapskats 1949. gada 30. aprīlī. LNA_LVA, F2263_1_217, 14. lp.)

“Latviešos visumā valda možs gars. Ir zināma neziņa par nākotni, un tā nomāc prātu. Daudziem arī materiāli neiet viegli, īpaši vecākajiem ļaudīm un daudzbērnu ģimenēm, kam nav strādājošu apgādnieku. Uztura stāvoklis visumā apmierinošs, dažās vietās pārredzamības dēļ bija izstādītas devas, un es pats savām acīm redzēju, ka, uz tām vien palaižoties, nav viegli iztikt. Tomēr lielākā daļa visādos veidos spēj tās palielināt. Pelnītājiem tas iespējams, un citi vēl vienmēr turpina likvidēt no mājām paņemtās vērtības, bet tās jau, bez šaubām, sāk izsīkt. Tādēļ steidzama nepieciešamība ir organizēt pašpalīdzības  akciju, kurā caur nacionālām padomēm iesaistāmi visu zemju latvieši. Telpas amerikāņu zonā visumā ir labas. Lielum lielā daļa dzīvo blokmājās un privātās ēkās. Ir arī novietnes barakās, un tur, protams, nav tik viegli ierīkot mājīgus ģimenes pavardus. Jāatzīmē, ka man kā amerikāņu ierēdņi, tā vācu  landmaršali uzslavēja latviešu un vispār baltiešu mājas mīlestību. Vairākkārt man stāstīja gadījumus, kur pārņemtas nolaistas, netīras, sapostītas telpas, bet latvieši tās īsā laikā pārvērtuši glītos mājokļos. Netālu no Berhtesgādenes  biju ciemā kādas vecas māmiņas glīti uzpostā istabiņā. Pie sienas pār viņas pašas roku darinātu tautisku segu triju jaunu, spēcīgu vīru ģīmetnes. Tie viņas dēli, visi trīs izauklēti, izloloti, izskoloti – visiem augstskolas izglītība, visi trīs gājuši  bojā šai latvju tautas otrajā dvēseļu putenī. Bet sirmā māte nav zaudējusi ticību dzīvei un latvju tautai.”

(Kārļa Zariņa intervija “Pie latviešiem amerikāņu joslā Vācijā” “Londonas Avīzei”, 09.11.1949)

Pēc vizītēm pie latviešu bēgļiem Vācijā Zariņš turpināja braucienus pie trimdas latviešiem citviet Eiropā. 1950. gadā viņš apmeklēja Romu un Parīzi. Romā Zariņš, monsinjora Jāzepa Čamaņa un sūtņa Arnolda Spekkes pavadībā tikās ar Itālijas Ārlietu ministrijas pārstāvjiem. Vizītes laikā viņu privātā audiencē pieņēma pāvests Pijs XII, ziņojot par latviešu pūlēm dzimtenes atgūšanā un sadarbību ar citām tautām. 1952. gadā Zariņš devās plašākā braucienā uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu. Šīs vizītes mērķis bija iepazīties ar latviešu trimdas dzīvi un centieniem, kā arī uzturēt kontaktus ar amerikāņu un kanādiešu politiķiem un latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem. 1953. gadā Zariņš ieradās Vašingtonā pēc Latvijas sūtņa Jūlija Feldmaņa pēkšņās nāves. Vizītes laikā viņš tikās ar ASV valsts sekretāru Džonu Fosteru Dallesu un piedalījās pieņemšanā pie viceprezidenta Ričarda Niksona. Sarunās tika apspriesta latviešu tautas situācija pēc Latvijas okupācijas, kā arī Amerikas Savienoto Valstu nostāja apspiesto tautu jautājumā un atbalsts Baltijas valstu tiesiskā statusa saglabāšanai. Turpmākajos gados Zariņš nepārstāja uzturēt starptautiskos kontaktus un apmeklēt latviešu kopienas. 1954. gadā viņš viesojās pie latviešiem Beļģijā un uzstājās radio “Amerikas balss” latviešu raidījumā Minhenē. 1956. gadā Zariņu pieņēma Spānijas Ārlietu ministrijā, un tajā pašā gadā viņš uzstājās Madrides radio.