Amerikas Latviešu apvienības darbība kongresu dokumentos (1951-2004)
ALA dibināšanas priekšdarbi
1949.–1951. gadā ASV latviešu sabiedrībā nobrieda ideja par kopīgu centrālu organizāciju. Pēc Otrā pasaules kara latvieši bija izkliedēti daudzās pilsētās un štatos. Veidojās jaunas biedrības, draudzes un citas organizācijas, taču līdzās rosīgajai vietējai dzīvei arvien skaidrāk tika izjusta vajadzība pēc kopīgas pārstāvniecības, kas spētu aizstāvēt latviešu intereses, koordinēt kopīgo darbu un uzturēt saikni starp latviešu centriem.
Nozīmīgs pamudinājums Amerikas latviešiem bija arī 1949. gada novembra Londonas Avīzē publicētā intervija ar Latvijas sūtni Lielbritānijā un ārkārtējo pilnvaru nesēju Kārli Zariņu. Tajā viņš uzsvēra nepieciešamību visur, kur bija apmetušies latviešu bēgļi, veidot centrālas latviešu organizācijas, kas “roku rokā strādājot, uzturēs dzīvu mūsu nacionālo garu, apkops mūsu kultūras druvu un saskaņos aprūpes darbu”.
Foto: Latvijas sūtnis Londonā un ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš ar Latvijas sūtni Vašingtonā Jūliju Feldmani Latvijas sūtniecībā Londonā, 1950. gads. Avots: LNA_LVA_F2263_1_250, 6. lp.
Sākotnēji tika apsvērti dažādi centrālās organizācijas modeļi. Viena no iecerēm bija Latviešu nacionālais fonds pēc Zviedrijas latviešu fonda parauga — organizācija pie “Latvian Relief”, kas būtu no tās pusneatkarīga un darbotos ar atsevišķu valdi. Īpaši tika diskutēts, kā jaunajai organizācijai līdzās kultūras un sabiedriskajiem uzdevumiem īstenot arī politiskās pārstāvniecības funkcijas.
Šajā procesā nozīmīga, bet līdz šim mazāk izcelta loma bija Rūdolfam Šilleram (1896 – 1981). Viņš bija Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieks — konsuls Ņujorkā, kā arī Latvijas sūtniecības Vašingtonā preses atašejs un referents. Atrodoties ciešā saskarē gan ar sūtniecību, gan aktīvo Ņujorkas latviešu sabiedrisko dzīvi, Šillers īpaši skaidri redzēja nepieciešamību pēc organizācijas, kas spētu uzņemties plašāku sabiedrisko darbu ārpus sūtniecības tiešajiem uzdevumiem.
1949. gada 15. novembrī Ņujorkā tika izveidota deviņu cilvēku komiteja (Arvīds Dikmanis, Valdis Ignats, Alberts Kalme, Harijs Lielnors, Alfons Reins, Rudolfs Šillers, Viktors Stotts, Jānis Vinters, Jānis Zalcmanis), kas sāka darbu pie jaunās organizācijas statūtu projekta. 1950. gada 30. janvārī Šillers komitejas vārdā vērsās pie jaunieceltā Latvijas sūtņa Vašingtonā Jūlija Feldmaņa, aicinot veicināt plašākas ASV latviešu organizācijas izveidi.
Šillers savās vēstulēs Feldmanim bieži uzsvēra arī šīs nepieciešamības praktisko pusi. Sūtniecībai bija jāveic ne tikai diplomātiskais, bet arī plašs sabiedriskais, palīdzības un informācijas darbs. Šillers rakstīja par to, cik maz viena cilvēka spēkos ir aptvert visus šos uzdevumus. Centrāla latviešu organizācija varētu apvienot kopienas spēkus un ļaut šo darbu veikt plašāk un sistemātiskāk.
Feldmanis Šillera un Ņujorkas komitejas iniciatīvu atbalstīja un 1950. gada 15. aprīlī Vašingtonā sasauca plašu sanāksmi, ko var uzskatīt par vienu no būtiskākajiem ALA organizatoriskajiem sākumpunktiem. Feldmanis savu lomu raksturoja kā vēlmi “būt par vienotāju un pretišķību izlīdzinātāju”. Sanāksmē piedalījās 79 pārstāvji no dažādiem latviešu centriem. Tika apspriesti topošās organizācijas mērķi un raksturs, kā arī ievēlēta organizācijas komiteja, kurai bija jāizstrādā statūti un jāsagatavo delegātu kongress. Nozīmīga bija arī 1950. gada 27. maija sanāksme Filadelfijā, kurā pulcējās vairāk nekā 100 tautiešu no ASV austrumu krasta latviešu centriem, turpinot izstrādāt apvienības projektu. Turpmākajos mēnešos debates turpinājās, līdz beidzot 1950. gada 5. augustā Ņujorkā tika apstiprināts galīgais statūtu projekts.
50. gadi kā ALA izaugsmes un nostiprināšanās laiks
No jaunizveidotas trimdas organizācijas tā pakāpeniski izauga par stabilu un ietekmīgu ASV latviešu sabiedrības pārstāvniecību. ALA kongresi ik pavasari pulcēja delegātus no visas Amerikas un kļuva par nozīmīgu vietu, kur tika apspriesti ne tikai organizācijas praktiskie jautājumi, bet arī Latvijas nākotne, politiskā darbība, latviskās kultūras saglabāšana un trimdas sabiedrības kopīgie mērķi. Šie kongresi bija daudz vairāk nekā ikgadējas sapulces — tie kļuva par trimdas sabiedrības politiskās, kultūras un organizatoriskās dzīves spoguli. Šis posms zīmīgs ar spraigām diskusijām par vienotu pasaules latviešu centrālo organizāciju, cīņu par latviešu valodas radio raidījumu saglabāšanu un paplašināšanu, un jaunatnes audzināšanu. Politiskajā arēnā ALA kopā ar citām baltiešu organizācijām aktīvi atbalstīja tā sauktās Kerstena komisijas(House Select Committee to Investigate Communist Aggression and the Forced Incorporation of the Baltie States into the USSR) darbu,
palīdzot vākt liecības un dokumentus par Baltijas valstu okupāciju un padomju režīma nodarījumiem. Tādējādi ALA arvien vairāk kļuva par Latvijas jautājuma pārstāvi ASV politiskajā vidē. Vienlaikus kongresi atspoguļo ALA aktīvu iesaisti ASV politiskajā dzīvē, demonstrējot pretestību Padomju Savienības amatpersonu vizītēm un diplomātiskajiem manevriem. Piemēram, ALA protesti un sarakste ar ASV Valsts departamentu un amatpersonām sakarā ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Anastasija Mikojana vizīti ASV 1959. gada sākumā. Savukārt tam sekojošie notikumi 1959. gada otrajā pusē — Apspiesto tautu nedēļas (Captive Nations Week) izsludināšana jūlijā un Ņikitas Hruščova vizīte septembrī — kļuva par turpinājumu kongresā iezīmētajai politiskajai līnijai, izraisot plašas ALA protesta akcijas, vēstulēs ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram un Kongresa locekļiem nemitīgi atgādinot par Latvijas okupāciju un Baltijas tautu likteni.
1951. gada 24.–25. februāris
ALA dibināšanas kongress Vašingtonā
ALA dibināšanas kongress bija nozīmīgs pagrieziena punkts Amerikas latviešu sabiedrības vēsturē – no ieceres un atsevišķu organizāciju sadarbības tika izveidota kopīga, demokrātiski ievēlēta organizācija, kas turpmākās desmitgades strādāja Latvijas neatkarības idejas, latviešu tautas interešu un trimdas sabiedrības vienotības labā.
Dibināšanas kongresā bija reģistrēti 115 oficiāli delegāti no 95 organizācijām un draudzēm, pārstāvot vairāk nekā 11 000 ASV latviešu. Par kongresa vadītāju ievēlēja sūtni Feldmani, bet prezidijā – prof. P. Lejiņu, H. Lielnoru, B. Āberu, māc. O. Blūmīti, B. Albatu un R. Šilleru. Viens no svarīgākajiem kongresa uzdevumiem bija ALA statūtu pieņemšana. Notika plašas debates par valdes uzbūvi, tās locekļu ievēlēšanas kārtību, organizāciju pārstāvniecību, biedru uzņemšanu un apvienības attiecībām ar vietējām latviešu organizācijām.
1952. gada 7.–9. marts
ALA pirmais gadskārtējais kongress Vašingtonā
Kad Vašingtonā sanāca ALA pirmais ikgadējais kongress, apvienība bija jau nostabilizējusies un pārgājusi uz pastāvīgu un arvien plašāku darbību.
Kongresā piedalījās 107 oficiāli delegāti no latviešu organizācijām un draudzēm dažādās ASV vietās, kā arī plašs viesu un klausītāju loks. Kongresā pirmo reizi piedalījās ASV Kongresa deputāts O. K. Armstrongs, kura klātbūtne apliecināja ALA arvien ciešāko saikni ar ASV sabiedriskajām un politiskajām aprindām. Armstrongs kongresā uzstājās ar runu un tika ievēlēts par ALA goda biedru. Kongresā tika uzsvērts arī ALA politiskais darbs, tostarp nepieciešamība informēt ASV sabiedrību un valstsvīrus par Latvijas situāciju un latviešu tautas centieniem atgūt neatkarību.
1953. gada 17.–19. aprīlis
ALA 2. kongress Grandrepidsā, Mičiganā – pirmais kongress ārpus Vašingtonas
Kongresā plaši diskutēja par Komitejas Latvijas Brīvībai sastāvu un darbību, Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumiem, politiskās informācijas darbu un sadarbību ar citām latviešu un baltiešu organizācijām. Tika aktualizēts arī jautājums par latviešu valodas radio raidījumiem. Pirmo reizi ALA kongresā izskanēja arī Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības pārstāvja ziņojums, aizsākot tradīciju, kas apliecināja jaunās paaudzes arvien nozīmīgāko lomu trimdas sabiedrībā. Kongresā tika rosināts arī aktīvāk iesaistīt sievietes ALA darbā.
1954. gada 23.-25. aprīlis
ALA 3. kongress Klīvlendā, Ohaio – politiskais darbs arvien mērķtiecīgāks
Kongresa uzmanības centrā bija jaunatnes patstāvība, ASV pilsonības jautājums un iecere veidot pasaules latviešu centrālo organizāciju. Pēc plašām debatēm kongress atzina, ka lēmums par ASV pilsonības pieņemšanu jāatstāj katra tautieša paša ziņā. Pēc kongresa tika likti pamati Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fondam, kura uzdevums bija stiprināt latviešu kultūras un izglītības dzīvi trimdā.
1956. gada 4.–6. maijs
ALA 5. kongress Indianapolē – solis pretī vienotākai latviešu balsij brīvajā pasaulē
Šis kongress bija nozīmīgs ne tikai kā ALA piecu gadu darba atskaites punkts. Tas iezīmēja būtisku pavērsienu latviešu trimdas politiskajā organizētībā — Brīvās pasaules latviešu apvienības (BPLA, vēlāk pārdēvēta par PBLA) darbības sākumu, vienoja latviešu centrālās organizācijas brīvajā pasaulē.
Ideja par kopīgu brīvās pasaules latviešu organizāciju ALA kongresos bija apspriesta jau vairākus gadus. 1954. gada kongress Klīvlendā uzdeva ALA valdei turpināt viedokļu saskaņošanu, savukārt 1955. gada kongress Ņujorkā atbalstīja ieceri veidot kopīgu pagaidu vadību. Ceļš nebija vienkāršs — bija jārod kompromiss par pārstāvniecību, balsu sadalījumu, statūtiem un dažādu zemju latviešu centrālo organizāciju attiecībām.
60. gadi – stabilitātes, konsolidācijas un mērķtiecīgas valstiskās cīņas desmitgade
Organizācijas vadībā joprojām atradās t.s. “brīvās Latvijas paaudze” prof. Pētera Lejiņa vadībā, un ikgadējie kongresi kalpoja par galveno forumu, kurā tika definēta trimdas latviešu politiskā, izglītības un kultūras stratēģija. Šajā desmitgadē ALA kļuva par nozīmīgu un skaļu balsi pretkomunistiskajā cīņā starptautiskā mērogā. Kongresos regulāri tika izstrādātas rezolūcijas un nosūtītas oficiālas prasības ASV prezidentiem (Dž. Kenedijam, L. Džonsonam) un valsts sekretāriem, atgādinot par Latvijas okupāciju un pieprasot Baltijas brīvības jautājuma uzturēšanu dienaskārtībā. Līdztekus ārpolitikai kongresi bija vieta gādībai par latviskās identitātes saglabāšanu pašu mājās. Tieši 1960. gados spraigās debatēs izkristalizējās izpratne, ka galvenā nākotnes ķīla ir jaunatne un skolas.
Ziemeļamerikas Latviešu Kultūras Fonds piešķīra vērienīgus līdzekļus mācību grāmatu un bērnu literatūras izdošanai. Desmitgades otrajā pusē kongresos sāka iezīmēties arī organizatoriska modernizācija un atvērtība paaudžu maiņai. 1966. gada 15. kongresā Ņujorkā tika apstiprināts jauns kārtības rullis un delegātu izraudzīšanas noteikumi, bet 1969. gada 18. kongress Filadelfijā iezīmēja pārmaiņas arī pašu kongresu turpmākajā norisē — tradicionālo referātu vietā tika ieviestas spraigas paneļdiskusijas un darbs specializētās komisijās. Pirmo reizi apvienības vēsturē tās Centrālajā valdē tika ievēlēta sieviete – Valda Melngaile. Viņas ievēlēšana apliecināja sieviešu pieaugošo līdzdalību un nozīmi ALA darbā un lēmumu pieņemšanā.
1961. gada 27.–30. aprīlis
ALA 10. kongress Vašingtonā
Kongress bija ne tikai svinīgs atskats uz paveikto 10 gadu griezumā, bet arī brīdis, kad tika izvērtēti ALA turpmākie uzdevumi — kā mainīgajos starptautiskās politikas apstākļos turpināt cīņu par Latvijas brīvību un vienlaikus saglabāt latviešu identitāti trimdā.
Desmit gadu laikā ALA bija izaugusi par plaši sazarotu ASV latviešu sabiedrības organizāciju. 1961. gadā tajā bija apvienotas 163 organizācijas — 102 biedrības, 48 draudzes un 13 Daugavas Vanagu vienības. ALA bija izveidojusi aktīvu nozaru biroju tīklu, izdevusi mācību līdzekļus un grāmatas, sniegusi atbalstu latviešu skoliņām, kā arī nodibinājusi tiešus sakarus ar ASV valdības iestādēm un Kongresa locekļiem.
1968. gada 17.-20. oktobris
ALA 17. kongress Vašingtonā – Latvijas 50 gadu atcere
Kongress kļuva par vienu no visu laiku reprezentatīvākajām un iespaidīgākajām latviešu sanāksmēm ASV, pieminot ne tikai Latvijas valsts dibināšanu, bet arī vēlreiz skaidri atgādinot starptautiskajai sabiedrībai par Latvijas okupāciju un trimdas latviešu nemainīgo mērķi — brīvu un neatkarīgu Latviju.
Kongress notika prestižajā Shoreham viesnīcā Vašingtonā. Jau gadu iepriekš, 1967. gada kongresā Klīvlendā, ALA bija vienbalsīgi pieņēmusi „Latvijas 50 gadu atzīmēšanas platformu un vadlīnijas” un izstrādājusi plašu jubilejas programmu. Jubilejas kongress pulcēja nozīmīgākos trimdas darbiniekus, diplomātiskā korpusa pārstāvjus, Komitejas Latvijas Brīvībai locekļus, garīdzniekus un citu valstu latviešu centrālo organizāciju vadītājus un daudzus citus viesus. Svinīgajā aktu banketā tika godināti arī Latvijas draugi un ASV politiskās amatpersonas (tostarp ASV Ārlietu ministrijas un preses pārstāvji), pasniedzot tiem īpaši kaltas Latvijas 50 gadu atceres medaļas un diplomus.
70. gadi – jaunu izaicinājumu un jaunās paaudzes laiks
Pēc 19 gadu darba ALA priekšsēdētāju Pēteri Lejiņu nomainīja jaunās paaudzes pārstāvis Uldis Grava. Kad viņu ievēlēja par Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) valdes priekšsēdētāju, 1972. gada Klīvlendas kongresā ALA vadību pārņēma Ilgvars Spilners, kurš stājoties amatā uzsvēra, ka apvienībai jābūt dinamiskai, augošai un koordinējošai organizācijai. 1975. gadā viņa vietā par ALA valdes priekšsēdi ievēlēja Ādolfu Lejiņu, bet pēc Lejiņa pēkšņās nāves 1977. gada kongresā vadību pārņēma viņa vietnieks Jānis Riekstiņš, kurš ALA priekšsēža amatā tika pārvēlēts arī turpmākajos gados. Kongresu dienaskārtībā būtisku vietu ieņēma starptautiskā politika. ALA aktīvi iesaistījās Baltijas jautājuma aktualizēšanā saistībā ar Helsinku un Belgradas konferencēm, uzturēja sakarus ar ASV politiķiem un sadarbojās ar citām baltiešu un apspiesto tautu organizācijām.
1975. gadā baltiešu organizāciju pārstāvji pirmo reizi ALA vēsturē tika pieņemti Baltajā namā pie prezidenta Džeralda Forda, apliecinot baltiešu politiskās ietekmes pieaugumu Vašingtonā. Vienlaikus kongresi arvien vairāk pievērsās jautājumam, kā saglabāt latvietību nākamajās paaudzēs. Tika atbalstītas nedēļas nogales skolas, vasaras vidusskolas, skolotāju izglītība, mācību grāmatu izdošana un latviešu jaunatnes iesaiste. Tika attīstīti arī jauni kultūras un pētniecības projekti, tostarp Latviešu studiju centra iecere Kalamazū. Tika realizētas arī citas nozīmīgas iniciatīvas – kongresos tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas Brīvības fondu (1973), Latviešu Institūtu (1974), kā arī atbalstīta “Iepazīsti komunistu varas nomocīto latvieti” akcija (1978–1979) un latviešu valodas raidījumu uzsākšana Minhenes Brīvības raidītājā (1975).
1970. gada 22.–24. maijs
ALA 19. kongress Indianapolē – paaudžu maiņa
Kongress kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu organizācijas vēsturē, iezīmējot simbolisku un faktisku paaudžu maiņu organizācijas vadībā. Pēc 19 darba pilniem gadiem pie ALA stūres no priekšsēža amata atkāpās prof. Pēteris Lejiņš, kurš bija vadījis apvienību kopš tās dibināšanas. Par jauno ALA Centrālās valdes priekšsēdi delegāti ar 79 balsīm ievēlēja jaunās paaudzes pārstāvi Uldi Gravu. Šī maiņa atspoguļoja trimdas sabiedrības dabisko attīstību — vadībā ienāca paaudze, kas savu izglītību un sabiedrisko rūdījumu jau bija ieguvusi mītnes zemē.
Savā uzrunā U. Grava pasvītroja apņēmību saglabāt organizācijas vienotību, sakot: “Ar šo brīdi sākas jauns posms ALAs darbībā… Es apsolu savu ticību un apņēmību — latviešu nacionālās dzīves labā darīt visu, kas manos spēkos.” Paaudžu maiņu pavadīja arī pārmaiņas pašā kongresa darbā: kongresā pirmo reizi ziņojumi tika papildināti ar vizuālām prezentācijām uz ekrāna, un tika paplašināts valdes sastāvs. Kongress izvirzīja jaunas prioritātes — plašāku jaunatnes piesaisti, atbalstu nometnēm „2×2” un vasaras ģimnāzijām, unificētu pieeju latviešu skolu tīklam, pretkomunistiskā informācijas darba modernizēšanu, iespēju meklēšanu latviešu raidījumiem raidstacijās Radio Free Europe un Radio Liberty, kā arī turpmāku atbalstu „Amerikas Balsij” un Madrides radio.
1971. gada 21.–23. maijs
ALA 20. kongress Grandrepidsā un Garezērā, Mičiganā – svaigs skats nākotnē
Kongresa uzmanības centrā bija ne tikai vērtējums par organizācijas pirmajiem divdesmit darbības gadi, bet arī tālejošs skatiens nākotnē — ALA finansējuma un juridiskā statusa nostiprināšana, informācijas darbs, latviešu valodas radio raidījumi, skolu un mācību grāmatu izdošana, kultūras dzīve un sociālā aprūpe. Divdesmit gadu jubileja apliecināja ALA gatavību turpināt darbu jau jaunās paaudzes vadībā, saglabājot nemainīgus galvenos mērķus: Latvijas brīvības ideju, latviešu valodu, kultūru un nacionālo identitāti.
1975. gada 2.-3. maijs
ALA 24. kongress Ņujorkā – jauns ALA vadības posms un pieaugoša politiskā ietekme
Kongress īpaši iezīmēja cīņu pret Latvijas okupācijas starptautisku atzīšanu un gatavošanās Helsinku Eiropas drošības un sadarbības konferencei. ALA aicināja sadarboties ar igauņu, lietuviešu, poļu un ukraiņu organizācijām, rīkot demonstrācijas un informēt ASV valdību un sabiedrību par Baltijas valstu likteni.
Latvijas trimdas sabiedrība bažījās, ka Rietumvalstis ratificēs Otrā pasaules kara robežas un tādējādi netieši leģitimēs Baltijas valstu okupāciju. Kongresa koordinētā spiediena rezultātā 1975. gada jūlijā notika vēsturiska baltiešu vadītāju tikšanās ar ASV prezidentu Džeraldu Fordu Baltajā namā, kur prezidents solīja nekad neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Kad Helsinku konferences laikā ieceres netika pilnībā pildītas, ALA organizēja masveida “Brīvības sardzes” un demonstrācijas pie Baltā nama.
1977. gada 6.–8. maijs
ALA 26. kongresā Čikāgā – trimdas sabiedrības viedokļu sadursme
ALA vēsturē šis palicis kā viens no vētrainākajiem un pretrunīgākajiem kongresiem. Dienaskārtībā nonāca jautājumi, kas bija nozīmīgi visai trimdas sabiedrībai – kā saglabāt nacionālo stāju un vienlaikus izturēties pret kultūras sakariem ar okupēto Latviju.
Asas debates izraisīja jautājums par Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda Ziemeļkalifornijas nodaļas uzņemšanu ALA, jo daļa delegātu uzskatīja, ka tās darbība un sakari ar okupētās Latvijas kultūras vidi nav savienojami ar ALA nostāju. Vēl plašākas diskusijas izvērtās par Rietummičiganas Universitātes latviešu valodas vasaras kursiem un to nacionālpolitisko ievirzi. Kongress nevienu no šiem jautājumiem neuztvēra vienkāršoti – debates turpinājās līdz pat būtiskām rezolūcijām.
80. gadi – no trimdas darba uz Latvijas neatkarības atjaunošanu
Šajā desmitgadē, pieaugot politiskajam saspīlējumam starp ASV un PSRS, ALA kļuva par ietekmīgu spēku Vašingtonā. Vēsturisks pagrieziena punkts bija 1983. gada 14. jūnijs, kad ASV prezidents Ronalds Reigans Baltajā namā tikās ar baltiešu pārstāvjiem un parakstīja kongresa rezolūciju, pasludinot Baltijas brīvības dienu. ALA aizstāvēja trimdas latviešu pilsoņu tiesības saistībā ar ASV Tieslietu ministrijas Speciālo izmeklēšanu biroja (OSI) darbību un VDK materiālu izmantošanu. Organizācijas iekšienē 80. gadi kongresos atnesa spraigas debates un līderu maiņu. 1982. un 1983. gada kongresos notika plašas diskusijas par valdes vēlēšanu kārtību un amatu termiņiem, nosakot 7 gadu nepārtrauktā darba limitu vienā amatā. Priekšsēža Jāņa Riekstiņa laikā īpaša nozīme bija Latviešu studiju centra attīstībai Kalamazū.
Pēc Riekstiņa negaidītās nāves 1983. gadā vadību pārņēma Visvaldis Klīve, bet 1985. gadā par ALA priekšsēdi tika ievēlēts Aristīds Lambergs. Viņa vadības laikā ALA arvien aktīvāk darbojās ASV politiskajā vidē, aizstāvot Baltijas jautājumu, protestējot pret Latvijas okupāciju un pievēršot uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem. 1988. gadā par priekšsēdi kļuva Valdis Pavlovskis, kurš kļuva par vienu no nozīmīgākajām ALA sejām vēsturisko pārmaiņu laikā. Desmitgades otrajā pusē vēsturiskie notikumi Latvijā mainīja arī pašu ALA darba raksturu. Sākot ar 1988. gadu ALA darbs arvien vairāk kļuva par tiešu atbalstu Latvijas tautas brīvības centieniem. Praktiskai ieceru īstenošanai 1989. gada kongresā Linkolnā tika izveidots arī īpašs Birojs sadarbībai ar Latviju, nodrošinot ciešāku saikni ar procesiem dzimtenē un sniedzot mērķtiecīgu atbalstu turienes organizācijām.
1981. gada 1.–3. maijs
ALA 30. jubilejas kongress Losandželosā – ieguldījums nākotnē
Pirmo reizi ALA kongress notika Amerikas kontinenta rietumu krastā. ALA bija kļuvusi par visas Amerikas latviešu sabiedrību aptverošu organizāciju, kuras darbība vairs nebija koncentrēta tikai tradicionālajos Austrumkrasta un Vidusrietumu centros.
Īpaši nozīmīgs bija lēmums par Latviešu studiju centra izveidi Kalamazū, Mičiganā. Arhitekts A. Vinters un izglītības darbinieks V. Muižnieks iepazīstināja kongresu ar centra plāniem, radot ieceri par ēku, kurā latviešu studenti varētu dzīvot un paralēli universitātes akadēmiskajiem kursiem apgūt latviešu kultūras un zinātnes papildprogrammu.
Vienlaikus 1981. gada kongress turpināja ALA tradicionālo nacionālpolitisko darbu. Tika pārrunāta 1941. gada 14. jūnija deportāciju 40. gadadienas atzīmēšana, notikumi Polijā un atbalsts poļu neatkarīgajai kustībai “Solidaritāte”, kā arī nepieciešamība starptautiskajā vidē turpināt runāt par Latvijas okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem.
1986. gada 2.–4. maijs
ALA 35 gadu jubilejas kongress Ārlingtonā Virdžīnijā – pamats nacionālajai stratēģijai
Pasākumu ar personīgu apsveikumu pagodināja ASV prezidents Ronalds Reigans, un tajā uzstājās viņa speciālais padomnieks Linas Kojelis, uzsverot baltiešu kopienas svarīgo lomu ASV ārpolitikā. Kongresā tika uzsvērts turpināt sadarbību ar ASV Kongresu, Apvienoto Baltiešu komiteju un PBLA, tika aizstāvēts Baltijas jautājums un atbalstīti latviešu raidījumi “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” un “Amerikas Balss”.
Kongresa uzmanības lokā bija arī sarežģītais ASV Tieslietu ministrijas Speciālo izmeklēšanu biroja (OSI) jautājums — ALA centās panākt tiesisku aizsardzību latviešiem un nepieļaut nekritisku padomju iestāžu sniegtās informācijas izmantošanu pret tiem. Kongresā pieņēma visaptverošus lēmumus par tālāko nacionālpolitisko darbību. Pēc ASV politisko pētniecības centru parauga tika nodibināta Nacionālās Stratēģijas Darba Grupa (NSDG), piesaistot vairākus desmitus latviešu profesionāļu, lai nodrošinātu mērķtiecīgu ietekmi ASV politiskajās aprindās.
1988. gada 10. decembris
ALA 1. ārkārtas kongress Vašingtonā – plecu pie pleca ar Latvijas Tautas fronti
Kongresa sasaukšana bija tiešs apliecinājums tam, cik strauji bija mainījusies situācija Latvijā. 1987. gadā aizsāktās sabiedriskās aktivitātes, Latvijas Tautas frontes izveidošanās un pieaugošā tautas kustība par brīvību radīja pilnīgi jaunu situāciju. ALA vadība secināja, ka gaidīt līdz kārtējam kongresam 1989. gada pavasarī vairs nav iespējams. Ārkārtas kongresa mērķis bija mobilizēt Amerikas latviešu sabiedrību, izstrādāt jaunas nacionālpolitiskās darbības vadlīnijas un meklēt praktiskus veidus, kā palīdzēt tautai Latvijā.
Kongresa darbu organizēja trīs galvenajās darba grupās — nacionālpolitikas un stratēģijas, tirdzniecības iespēju, kā arī budžeta un finanšu jautājumos. Tika pārrunāta sadarbība ar Latvijas organizācijām, informācijas aprite, iespējamās ekonomiskās saites un palīdzība Latvijai. Būtiskākie lēmumi ietvēra akcijas “Talka Latvijas brīvībai” uzsākšanu (savācot papildu $100 000 ārkārtas informācijas darbam un apmaiņas programmām), kā arī stingru prasību anulēt 1939. gada Molotova – Ribentropa paktu.
1990. gada 4.–6. maijs
ALA 39. kongress Sanfrancisko – deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu zīmē
Kongresu delegātu acu priekšā burtiski mainījās Latvijas vēsture. Tieši sēžu laikā tika saņemta saviļņojošā vēsts, ka Latvijas PSR Augstākā Padome Rīgā pieņēmusi Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kongresa delegāti nekavējoties nosūtīja apsveikuma telegrammu Latvijas Augstākajai padomei, apliecinot pilnu atbalstu valsts brīvības atgūšanā, kā arī nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Džordžam H. V. Bušam, aicinot ieņemt stingru nostāju pret PSRS un atzīt Baltijas valstu neatkarību. Kongresā tika izveidots arī jauns birojs sadarbībai ar Latviju, par kura vadītāju kļuva Ints Rupners.
1991. gada 3.–5. maijs
ALA 40. jubilejas kongress Vašingtonā – jauna vēsturiskā realitāte
Kongresa tēma — “ALA 40 gadi Latvijai” — apkopoja četrdesmit gadu darba būtību. Kongresu uzrunāja Latvijas Augstākās Padomes priekšsēža vietnieks Andrejs Krastiņš, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks un kustības “Glābsim bērnus” pārstāve Inguna Ebele-Ražuka. ALA darbs bija iegājis jaunā posmā. Vairs nebija tikai jāstāsta pasaulei par okupēto Latviju — bija jāpalīdz atjaunot tās valstiskumu, demokrātiju, veidot ciešākus sakarus ar Latviju un atbalstīt cilvēkus.
ALA aicināja stiprināt sadarbību ar ASV valdības institūcijām un starptautiskajām organizācijām, lai aizstāvētu Latvijas intereses un tās iedzīvotāju tiesības, veicinātu demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas attīstību Baltijā, kā arī aizstāvētu Latvijas jauniešu tiesības un Latvijas intereses starptautiskajos procesos. Vienlaikus īpaša uzmanība tika pievērsta izglītībai un jaunajai paaudzei. Tika rosināts meklēt mūsdienīgus veidus latviešu valodas apguvei un nodrošināt finansiālu atbalstu izglītības darbinieku dalībai starptautiskās konferencēs, kā arī 3×3 nometņu kustībā Latvijā. Tāpat kongress aicināja veidot praktiskas iniciatīvas un sadarbības tīklus, lai Amerikas latviešu kopiena varētu sniegt tiešu atbalstu bērniem un ģimenēm Latvijā.
1992.-2004. gads: vēsturiskas krustceles un ceļš uz NATO
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā ALA nonāca vēsturiskās krustcelēs. Desmitgadēm ilgā cīņa par Latvijas brīvību bija sasniegusi mērķi, tādēļ 90. gadu kongresos organizācijai bija jāpārdefinē sava misija un jāpielāgojas jaunajai ģeopolitiskajai realitātei. Šīs desmitgades kongresi kļuva par tiltu starp trimdas latviešiem ASV un atjaunoto Latvijas valsti.
Foto: Kāda būs ALA nākotne? Sprieda ALA valde 1996. gada martā Vašingtonā. Stāv priekšsēdis Ints Rupners un Tālivaldis Bērziņš. Avots: LNA_LVA_F2305_1-v_65, 91. lp.
Apvienības iekšienē 1990. gadi un 2000. gadu sākums bija nozīmīgu vadības un struktūras izmaiņu laiks. 1992. gadā par ALA valdes priekšsēdētāju sīvās vēlēšanās tika ievēlēts Ints Rupners. 1996. gada jubilejas 45. kongresā vadības stūri pārņēma Jānis Kukainis, bet 1998. gadā par priekšsēdi kļuva Aivars Osvalds. 1999. gadā vadībā no jauna atgriezās Jānis Kukainis, vadot organizāciju līdz pat 2002. gadam, kad par ALA valdes priekšsēdi tika ievēlēta Dace Copeland —pirmā sieviete šajā amatā apvienības vēsturē. Katrs no vadītājiem ienesa savu redzējumu ALA nākotnē, veicot nepieciešamās reorganizācijas un pielāgojot organizācijas darbu mainīgajām ģeopolitiskajām vajadzībām.
Nacionālpolitiskajā jomā ALA turpināja mērķtiecīgu darbu ASV augstākajās politiskajās aprindās. Desmitgades sākumā galvenā prioritāte bija spiediena izdarīšana uz ASV valdību, lai panāktu tūlītēju Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm.Savukārt 90. gadu otrajā pusē un tūkstošgades mijā kongresu uzmanības centrā bija Latvijas virzība uz uzņemšanu NATO. Tāpat rezolūcijās tika pausts atbalsts demokrātisko procesu nostiprināšanai — tostarp 5. un 6. Saeimas vēlēšanām, kā arī risināti pilsonības un denacionalizācijas jautājumi.Līdztekus politiskajam darbam ALA izvērsa plašu praktiskā un humānā atbalsta kustību. Kongresos tika pieņemti lēmumi par palīdzības sniegšanu Latvijas veselības aprūpei,
atbalstu jaunizveidotajam Latvijas Okupācijas muzejam,dalību Brīvības pieminekļa restaurācijā un pārejas veicināšanu uz brīvā tirgus ekonomiku. Īpaši nozīmīga kļuva sociālā palīdzība, piemēram, projekts “Glābiet bērnus” un atbalsts daudzbērnu ģimenēm.Apzinoties nepieciešamību saglabāt latvisko identitāti Amerikā, kongresi īpašu uzmanību veltīja arī izglītībai, finansēm un jaunu biedru piesaistei. Tika stiprināta sadarbība ar Latvijas skolām un kultūras institūcijām, kā arī izveidota ilgtermiņa izglītojošā programma jauniešiem „Sveika, Latvija!”. Tūkstošgades mijā ALA darbībā nostiprinājās divi pamatpīlāri: Latvijas valstiskās drošības stiprināšana un latvietības uzturēšana ASV.
1992. gada 8.–10. maijs
ALA 41. kongress Mineapolisā, Minesotā – kongress brīvās Latvijas apstākļos
Kongress bija emocionāli un vēsturiski nozīmīgs brīdis, jo daudzu gadu desmitu garumā izvirzītais mērķis — brīva un neatkarīga Latvija — bija kļuvis par realitāti. Kongresa goda viesu vidū bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un ilggadējais Latvijas sūtnis ASV Dr. Anatols Dinbergs, apliecinot ciešo saikni starp atjaunoto Latvijas valsti un Amerikas latviešu sabiedrību.
Kongress centās rast konkrētus veidus, kā trimdas latviešu pieredzi, zināšanas un resursus izmantot jaunās valsts nostiprināšanai. Par vienu no svarīgākajiem nacionālpolitiskajiem uzdevumiem tika izvirzīta pilnīga un iespējami drīza Krievijas karaspēka izvešana no Baltijas valstīm. Vienlaikus ALA apņēmās veicināt ASV un ārvalstu investīciju piesaisti Latvijai, atbalstīt pāreju uz brīvā tirgus ekonomiku un sekot līdzi tiesiskās sistēmas attīstībai.
2001. gada 27.–29. aprīlis
ALA 50. jubilejas kongress Ārlingtonā, Virdžīnijā
Kongress bija kā zīmīga robežšķirtne, kas kalpoja gan kā atskats uz pusgadsimta ilgo darbu latvietības, valodas un brīvības idejas uzturēšanā, gan kā spēcīgs apliecinājums spējai skatīties nākotnē. Jubilejas sarīkojumu ar klātbūtni un uzrunu pagodināja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, paužot dziļu pateicību trimdas kopienai par nenovērtējamo ieguldījumu valsts neatkarības atgūšanā, kā arī kultūras un valodas saglabāšanā. Svinīgajā ceremonijā prezidente pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni izcilajiem ALA darbiniekiem — Jānim Kukainim, Vilmāram Kukainim, Kārlim Zvejniekam, Līgai Rupertei un Arnoldam Sildegam.
Kongresa darba cēliens bija vērsts uz jaunu 21. gadsimta uzdevumu nospraušanu. Par galveno nacionālpolitisko prioritāti kļuva visaptverošs un koordinēts lobija darbs ASV Senātā un Kongresā, lai panāktu Latvijas uzņemšanu NATO. Līdztekus tam kongress izsludināja ALA Simtgades fondu ar mērķi piesaistīt vismaz piecu miljonu dolāru pamatkapitālu apvienības ilgtermiņa finansiālajai stabilitātei. Izglītības, kultūras un sociālajā jomā tika nolemts paplašināt atbalstu jauniešu programmai „Sveika, Latvija!”, skolotāju semināriem, mācību līdzekļu izstrādei, mutvārdu vēstures vākšanai, Okupācijas muzejam un labdarības iniciatīvām Latvijas daudzbērnu ģimenēm.
2004. gada 23.–25. aprīlis
ALA 53. kongress Sietlas piepilsētā Tukvilā NATO un ES zīmē
Kongress iegāja vēsturē kā lielo mērķu piepildījuma forums, jo Latvija bija oficiāli kļuvusi par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Šis vēsturiskais sasniegums bija rezultāts ilgstošam un mērķtiecīgam darbam, kurā ALA un Apvienotā baltiešu komiteja (JBANC) gadiem ilgi bija veikušas milzīgu lobija un skaidrojošo darbu ASV augstākajās politiskajās aprindās. Kongresā, kurā piedalījās Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis un PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis, valdīja liels gandarījums, taču vienlaikus tika apzināta vajadzība pārdefinēt apvienības darba saturu un veidot jaunas sadarbības formas ar Latvijas valsti.
Kā uzsvēra pārvēlētā valdes priekšsēde Dace Copeland, pēc galveno ārpolitisko mērķu sasniegšanas par ALA pamatuzdevumu kļuva latviskās identitātes, kultūras un valodas saglabāšana ASV, īpaši atveroties pret jauno paaudzi un jauniebraucējiem. Kongresā tika pieņemti stratēģiski lēmumi turpmākajai darbībai. Organizācijas ilgtermiņa finansiālajai drošībai atkārtoti tika aktualizēts “ALA Simtgades fonds” ar mērķi piesaistīt piecu miljonu dolāru pamatkapitālu. Izglītības un vēstures jomā kongress lēma atbalstīt digitālo mācību līdzekļu izstrādi tīmeklī, mutvārdu vēstures vākšanu, latviešu valodas kursus ASV universitātēs un jauniešu iesaisti vēstures izpētē. Vienlaikus tika apstiprināta apņemšanās turpināt atspēkot dezinformāciju par Latvijas vēsturi un okupācijas faktu starptautiskajā telpā, lai stiprinātu valsts tēlu ASV. Līdztekus jaunajiem virzieniem ALA turpināja attīstīt tradicionālās izglītojošās braucienu programmas jauniešiem, kā arī sniegt praktisku atbalstu Latvijas trūcīgajām un daudzbērnu ģimenēm un bērniem.
2004. gada kongress iezīmēja būtisku pāreju no cīņas par Latvijas vietu brīvajā pasaulē uz darbu šīs pozīcijas nostiprināšanā, vienlaikus uzturot latvisko identitāti ārpus dzimtenes robežām.