Latviešu sieviete trimdā

Lauma Juliāna Sloka dzimusi 1891. gada 9. decembrī Līksnā pārtikuša tirgotāja ģimenē. Tēvs nav liedzis Laumai izglītību, tāpēc pēc Daugavpils ģimnāzijas beigšanas Lauma lēma par labu mākslas vēstures studijām Maskavā. 1915. gadā Lauma izgāja Augstākos sieviešu kursus, bet 1916. gadā beidza Maskavas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Jau studiju gados viņa satuvinājās ar turienes jaunajiem mākslas vēsturniekiem un to centru Maskavas Dailes muzejā. Viņa tika ieskaitīta turienes grupu vadītāju un gidu štatā un nostrādāja tur līdz 1919. gadam. Pēc atgriešanās Latvijā Lauma no 1919. līdz 1920. gadam strādāja par skolotāju Daugavpils sieviešu ģimnāzijā un reālskolā. 1920. gada martā Lauma sāka darba gaitas Valsts vēsturiskajā arhīvā (no 1924. g. Valsts arhīvs) par vecāko arhivāri un nostrādāja tur līdz pat 1944. gadam. Viņai bija uzticēta arhīva svarīgākā daļa – senraksti pergamentos un Bruņniecības arhīvs. Pētot vecākās draudžu grāmatas, Lauma nodevās ģenealoģijas un latviešu dzīves pētījumiem. Laika posmā no 1925. līdz 1934. gadam Lauma Latvijas Valsts arhīva izdevumu sešos sējumos publicēja Vidzemes un Kurzemes draudžu hronikas, kā arī daudzus rakstus periodiskos izdevumos. Divas nozīmīgas publikācijas Lauma veltīja mākslai – “Mākslas vēsture, I: Senā māksla” (1922) un “Mākslas vēsture, II: No senkristīgās līdz baroka mākslai” (1934). Katoļu organizācijas “Jēzus sirds” vajadzībām Lauma sastādīja plašu lūgšanu grāmatu latviešu valodā. Tajā esošās latīņu viduslaiku himnas tika latviskotas, un šim darbam kā tulkotājus Lauma pieaicināja Kārli Straubergu, Edvartu Virzu, Veroniku Strēlerti u. c. 1936. gadā Lauma tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1944. gada 17. oktobrī Lauma kopā ar Rīgas pilsētas arhīva direktoru Vili Biļkinu uzsāka arhīva dokumentu evakuāciju. Viņu ceļš veda uz Tropavu (tagad Opava) un Trpistu Čehoslovākijā. Lauma ar Vili Biļkinu atradās pie šiem arhīviem līdz 1945. gada jūlijam, kad Čehoslovākija kļuva par amerikāņu okupācijas zonu un abiem tika ļauts izbraukt uz Minheni. Evakuētie arhīva dokumenti 1945.–1946. gadā atgriezās Valsts arhīvā, ko padomju vara pārdēvēja par Latvijas PSR Centrālo valsts arhīvu. Līdz 1950. gadam Lauma uzturējās bēgļu nometnē Bavārijā Vācijā. Tur Laumai bija nozīmīga loma Latviešu Centrālās komitejas bēgļu dzīves arhīva izveidē. Kopā ar Jēkabu Rasmani viņa vāca materiālus par latviešu evakuāciju no dzimtenes uz Vāciju, latviešu karavīru gaitām Otrajā pasaules karā, latviešu bēgļiem Vācijā kara laikā un pēc kara. 1950. gadā Lauma emigrēja uz ASV, kur dzīvoja noslēgtu dzīvi un strādāja par kalpotāju. Pēc ilgstošas slimības Lauma aizgāja mūžībā 1960. gadā Kalifornijā.

Austra Rudzīte (dz. Zariņa) dzimusi 1911. gada 18. martā Ilūkstes apriņķa Demenes pagastā. 1926. gadā Austra beidza pamatskolu Daugavpilī. Pēc tam viņa sāka mācīties Daugavpils Valsts ģimnāzijā, bet, mātei nomirstot un ģimenē ienākot pamātei, Austra aizbrauca uz Cēsu pusi un 1931. gadā beidza Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. Tā paša gada rudenī Austra iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, ko beidza 1935. gadā. Jau pirmajā studiju gadā Austra iestājās studenšu biedrībā “Ziemeļniece”. Starp pazīstamākajām biedrenēm minama Zinaīda Lazda un goda biedrene Zenta Mauriņa, kas veicināja “Ziemeļnieces” literāro ievirzi, atstājot iespaidu arī uz Austru. Pēc studiju beigšanas Austra sāka strādāt Lauksaimniecības kameras Ekonomiskajā nodaļā Rīgā. Kļūstot par taksatori Lauksaimniecības grāmatvedības nozarē, Austra apbraukāja gandrīz visus Latvijas pagastus, iepazīstoties ar katru novadu un zemnieku dzīvi tajā. 1940. gadā līdz ar komunistu ienākšanu Latvijā Austru atlaida no darba. Tā kā mirušā tēva mājās tika ierīkots zirgu koplietošanas punkts, Austrai nebija kur palikt, tāpēc viņa sameklēja darbu Veselības ministrijas grāmatvedībā. Dienām un naktīm veicot dažādus aprēķinus, darbs vairs nebija izturams. Veiksmīgu apstākļu rezultātā Austra satika kādu agronomu, kas bija lielā postenī, un Austra tika aicināta uz Zemkopības komisariāta Dabas katastrofās cietušo nodaļu par vadītāju taksatoru. Austra tika izsaukta uz čeku, draudēja izsūtīšana uz citu republiku par neatļautu darba maiņu. Austru izglāba zemkopības komisārs, iekļaujot Austru neaizvietojamu speciālistu skaitā. Tūlīt bija jābrauc uz Limbažiem taksēt cietušu zvejas kuģi, kādu Austru savu mūžu nebija redzējusi. Veiksmīgā kārtā aizputināto ceļu dēļ mašīna palika sniega kupenā un Austra līdz Limbažiem netika. Vēlāk Austras nodaļu iekļāva Finanšu komisariātā, un viņa atkal palika bez darba, taču kāds paziņa palīdzēja iekļūt Kolhozu dibināšanas nodaļā. 1941. gada jūnijā Austrai tik tikko izdevās izglābties no deportācijas. Bailēs viņa atstāja Rīgu un atgriezās nedēļu pēc komunistu aiziešanas. Vācu okupācijas laikā viņa iecelta par nodaļas vadītāju Zemkopības ministrijas apgādei. Pēc tam ar pazīstamu dārzkopju palīdzību tika uz Pūri par Augļkopības selekcijas nozares vadītāju. 1943. gadā Austra apprecējās, pārcēlās atpakaļ uz Rīgu un strādāja vīra vecāku dārzniecībā. Drīz vīru iesauca Latviešu leģionā, un viņš karadarbībā pazuda bez vēsts. 1944. gadā Austra izgāja samariešu kursus un strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā par palīgmāsu, kādu laiku bija arī Dzelzavas frontē par māsu. 1944. gada 13. septembrī Austra tika evakuēta uz Vāciju un apmetās Lībekā. Tur Austra sāka strādāt Latvijas Sarkanajā Krustā, aprūpējot latviešu karavīrus dažādās Lībekas slimnīcās, vēlāk karagūstekņu ieslodzījuma vietās. 1945. gadā Austra saslima ar tuberkulozi, tāpēc nācās pārcelties uz Dienvidvāciju, un, mainot 13 dažādas slimnīcas un sanatorijas, viņa nogulēja tajās bez pārtraukuma līdz 1951. gadam. 1951. gadā Austra aizbrauca uz Baltiešu Kristīgo studentu mītni Hangelarā, iestājās Bonnas Universitātē, izstrādāja doktora darbu Lauksaimniecības fakultātē par stiebraugiem. Pēc tam iestājās Teoloģijas fakultātē, kur studēja no 1953. līdz 1956. gadam. 1957. gadā Austra sāka strādāt Minsteres latviešu ģimnāzijā par bioloģijas un ticības mācības skolotāju, nostrādājot tur 20 gadus. Reizē ar skolotājas arodu Austra bija arī skolas bibliotekāre. Kopš 1978. gada Austra stundas vairs nepasniedza un pilnībā nodevās bibliotēkai. Savas darbības laikā Austra rīkoja skolēnu literāros vakarus, izveidoja rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa muzejus Minsterē un Kērbekā, pārveda uz Minsteres latviešu ģimnāziju Pētera Ērmaņa piemiņas muzeju un Alfreda Stāka arhīvu, ko Austra līdz pat pēdējam dzīves brīdim nepārtraukti paplašināja un izveidoja par Latviešu trimdas arhīvu Minsterē. 1978. gadā Austra ģimnāzijas telpās iekārtoja arī Zentas Mauriņas-Raudives un Konstantīna Raudives piemiņas muzeju. Šajā nozīmīgajā kultūras un zinātnes krātuvē Austra strādāja, stundas neskaitot, nereti tur pavadot arī svētdienas un brīvdienas. Austra vienmēr bija atsaucīga un nāca talkā ar padomu un palīdzību ikvienam arhīva pētniekam un interesentam. Austra aizgāja mūžībā 1991. gada 27. decembrī, un viņas pelni apglabāti Brēmenes Rīnsbergas kapos. Pēc Austras aiziešanas bibliotēkas vadību pārņēma Lilija Tenhāgena.

Angelika Gailīte dzimusi 1884. gada 2. jūnijā Vecpiebalgā muižas dzirnavnieka ģimenē, mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā, pēc tam Daugavpils (Dvinskas) sieviešu ģimnāzijā, ko pabeidza ar zelta medaļu. No 1903. līdz 1910. gadam strādāja Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā, 1910. gadā devās līdzi vīram rakstniekam Haraldam Elgastam (īstajā vārdā Jānis Miķelsons) uz Vologdu. No 1910. līdz 1916. gadam strādāja Vologdas pilsētas zēnu tirdzniecības skolā par vācu valodas skolotāju. Krievijā tapa daļa tekstu viņas pirmajam prozas krājumam “Ilgas un maldi”, kas iznāca 1913. gadā. No 1916. līdz 1920. gadam studēja Maskavas Augstākajos sieviešu kursos vēsturi un filoloģiju un strādāja Sieviešu pedagoģiskajā institūtā par skolotāju un priekšnieces palīdzi. Pēc atgriešanās Latvijā no 1920. līdz 1924. gadam bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta (vēlāk Preses nodaļa) franču preses referente. 1921. gadā Angelika iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, ko 1925. gadā beidza ar cand. hist. grādu. Disertācijas tēma – “Jānis Georgs Eizens un 18. gadusimteņa latvju zemnieka raksturojums”. 1926. gadā pētījums publicēts “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā”. Paralēli studijām viņa strādāja par vēstures un latviešu valodas skolotāju Rīgas Franču licejā un Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolā. Angelika daudz ceļoja pa Eiropu, un tas sniedza iedvesmu vairākiem viņas literārajiem darbiem. 1910. gadā viņa ceļoja pa Somiju, 1914. gadā no Vologdas devās skolotāju ekskursijā uz Itāliju, 1923. gadā apceļoja Vāciju. 1929. gadā Ženēvā Šveicē kā Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības delegāte viņa piedalījās Starptautiskās Akadēmiski izglītoto sieviešu federācijas (International Federation of University Women) kongresā. Šajā kongresā Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienību, kuras viena no dibinātājām bija Angelika, uzņēma par pilntiesīgu biedri. 1934. gadā ceļoja pa Šveici, Itāliju, Franciju, bet 1936. devās braucienā pa Norvēģiju. Ir tapuši tādi ceļojumu apraksti kā “Vērojumi un sapņojumi” (1920, par Itāliju) un “Francija” (1936). Angelika publicēja arī grāmatas par vēsturiskām personībām, kā “Pilnības ideāls” (1926, par Asīzes Francisku) un “Žanna d’Arka” (1939). 1937. gadā izdota Angelikas grāmata “Vecpiebalgas draudzes skola” (1937), kurā pēc Zviedrijas arhīvos savāktiem materiāliem apkopota skolas vēsture. 1962. gadā iznāca viņas vērojumu un atmiņu grāmata “Ceļiniece”, bet 1968. gadā – kultūrvēsturiskas ievirzes stāsts “Rītausmā”, kurā viņa stāsta par savu dzimtu, Piebalgas pazīstamām personām – Ati Kronvaldu, Andreju Pumpuru, Matīsu Kaudzīti, Rātminderu dzimtu u. tml. Aktīva bija arī Angelikas sabiedriskā darbība. Viņa bija viena no studenšu korporācijas “Varavīksne” dibinātājām 1927. gadā, no 1920. gada darbojās Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, 1920. gadā iestājās Latvju demokrātu savienībā un bija deputāta kandidāte Satversmes sapulces vēlēšanās. 1930. gadā Angelika saņēma Francijas Akadēmisko Palmas Zara ordeni un 1938. gadā Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1944. gadā Angelika devās bēgļu gaitās uz Vāciju un no 1945. līdz 1949. gadam bija skolotāja Hānavas Tautas augstskolā un Hānavas latviešu ģimnāzijā. Arī trimdā Angelika turpināja rakstīt, publicēts dienasgrāmatas un vēstuļu formā sarakstīts romāns par sievietes mātes un mākslinieces problēmām “Dzīves zaļais koks” (1947, otrs izdevums 1966). Vācijā Angelika darbojās arī 1947. gadā Eslingenē dibinātajā Baltijas Sieviešu padomē, kas iestājās par Baltijas valstu un sieviešu tiesībām. 1949. gadā viņa emigrēja uz ASV, kur strādāja par mājkalpotāju, bet 1950. gadā devās uz Kanādu un no 1951. līdz 1975. gadam dzīvoja Toronto. Tajā laikā viņa aktīvi darbojās laikraksta “Latvija Amerikā” redakcijā, sākotnēji kā korektore, vēlāk redaktore. Kanādā Angelika turpināja sabiedrisko darbību, bija arī Latviešu preses biedrības Kanādas kopas valdē. 1952. gadā pēc Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā valdes priekšsēdētāja Imanta Žīgura aicinājuma Angelika kopā ar Almu Kopmani un Irmu Švanku kļuva par pirmajām Baltijas Sieviešu padomes Kanādā latviešu pārstāvēm. Angelika mirusi 1975. gada 20. augustā Toronto.

Aina Šilde dzimusi 1908. gada 5. februārī Rīgā acu ārsta Latvijas Satversmes sapulces un Saeimas deputāta Gustava Reinharda sešu bērnu ģimenē. Skolas gaitas Aina uzsāka Rīgas pilsētas pamatskolā Kalpaka bulvārī 8. No 1922. līdz 1926. gadam viņa mācījās Rīgas pilsētas 2. vidusskolā un sāka dabas zinātņu un matemātikas studijas Latvijas Universitātē. Paralēli dabaszinātnēm un matemātikai viņa studēja arī pedagoģiju, loģiku, psiholoģiju un matemātikas metodoloģiju. 1931. gadā Aina beidza studijas un 1933. gadā ieguva maģistra grādu matemātikā. Skolotājas darbs Ainai bija sirdslieta, jau studiju gados viņa bija matemātikas skolotāja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ģimnāzijā un šajā skolā strādāja līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā, kad bija spiesta no skolas aiziet. Aina bija diriģenta, ērģelnieka, komponista, pedagoga un I–III Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles mazmeita, tāpēc ārpus darba Aina nodevās savai mīlestībai – dziedāšanai. Aina dziedāja Teodora Reitera korī, ar kuru bija iespēja doties vieskoncertos Vīnē, Prāgā, Varšavā. 1938. gadā Aina apprecējās ar juristu Ādolfu Šildi, ar kuru kopā Otrā pasaules kara izskaņā un pēc tā nenogurstoši, nesavtīgi un enerģiski darbojās Latvijas Sarkanajā Krustā (LSK) un sabiedriskajā darbā trimdā. 1944. gada rudenī Šildes ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur Eslingenes bēgļu nometnē un vēlāk Štutgartes vācu reālskolā pasniedza matemātiku. No 1964. līdz 1973. gadam Aina strādāja Minsteres latviešu ģimnāzijā. Bijušie kolēģi un audzēkņi Ainu atceras kā stingru un labsirdīgu pedagoģi. Aina bija liels atbalsts vīram Ādolfam LSK darbā. No 1955. gada viņa pildīja LSK aprūpes nozares vadītājas pienākumus, bet 1958. gadā kļuva par LSK ģenerālsekretāri. Īpašu daudz darbojusies daudzbērnu ģimeņu un deportēto apzināšanā un aprūpē, sniedza un organizēja palīdzību gan trimdā Vācijā dzīvojošiem, gan tautiešiem Latvijā. Līdzās pedagoģes un LSK darbam brīvajā laikā Aina atsāka koristes gaitas Minsteres latviešu korī. Kopš studiju laika Aina bija korporācijas “Daugaviete” biedre un trimdā darbojās kā “Daugavietes” seniore. Minsterē Aina un Ādolfs dzīvoja viņu meitas arhitektes Maijas projektētā nama augšstāvā. Pagraba stāvā glabājās LSK arhīvs un kartotēka, ko kārtoja un pārzināja Aina. Mūža nogalē Aina cerēja drīzumā atgriezties Rīgā, pavadīt mūža novakari bērnu un mazbērnu vidū dzimtajā pilsētā, bet 1995. gada 5. jūnijā liktenis lēma citādi, un viņa guldīta Minsteres Lauheides kapsētā blakus dzīvesbiedram Ādolfam. Aina ilgus gadus slimoja ar sirds aritmiju. Ģimene pēc Ainas nāves turpināja palīdzības darbu Latvijas bērnu kardioloģijas centram bērnu klīniskajā slimnīcā “Gaiļezers” Latvijā ar aparatūras iegādi.

Marie Anna (saukta arī par Marianna) Zariņa dzimusi 1927. gada 30. septembrī Stokholmā sūtņa Kārļa Zariņa un viņa sievas Henrietes ģimenē. Gandrīz visu mūžu Marie pavadīja ārpus Latvijas, izņemot laiku, kad viņas tēvs bija Latvijas ārlietu ministrs (1930–1933). Skolas gaitas sākās Londonas Franču licejā, vēlāk turpinājās kādā angļu privātskolā. Jau skolas gados Marie pievērsās mūzikas studijām un klavierspēlei, ko vēlāk turpināja pie profesora Jāzepa Vītola skolnieces Veras Vinogradovas-Bīkas (Beak). Vēlāk Marie nodibināja savu klavieru studiju, kurā mācījās ap 40 audzēkņu. Lielāko dzīves daļu Marie veltīja sabiedriskajam darbam – vispirms Eiropas latviešu jaunatnes apvienības Anglijas nodaļā, bet no 1962. gada Latviešu nacionālajā padomē Lielbritānijā, uzņemoties atbildību kultūras un mākslas jomā. Vēlāk kā rīcības komitejas priekšsēdētāja vadīja Eiropas latviešu Dziesmu svētku organizēšanu 1977. gadā Londonā un 1982. gadā Līdsā. Sešus gadus vadīja laikraksta “Londonas Avīze” apgādu. Bija aktīva Daugavas Vanagu fonda Londonas nodaļas vanadze un darbojās arī nodaļas valdē. Pēc tēva Kārļa Zariņa nāves 1963. gadā Marie turpināja pārstāvēt neatkarīgās Latvijas valdību. Laikā, kad notika Latvijas neatkarības atjaunošana, Marie pievienojās Latvijas diplomātiskajam dienestam. Viņa tika iecelta par Latvijas sūtniecības Londonā vadītāju ar pilnvarotās lietvedes tiesībām 1990. gadā, bet no 1992. līdz 1993. gadam pildīja vēstniecības padomnieces pienākumus. Šajā laikā viņa aktīvi piedalījās diplomātiskajā darbībā, veicinot Latvijas atpazīstamību starptautiskajā sabiedrībā. No šīs pasaules Marie aizgāja 2004. gada 11. februārī. Par savu ieguldījumu Marija Anna Zariņa saņēmusi vairākus apbalvojumus, tostarp V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1997), Daugavas Vanagu Zelta Goda zīmi un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā apbalvojumu (2002). Šie apbalvojumi atspoguļo viņas nozīmīgo lomu latviešu sabiedrībā un viņas ieguldījumu Latvijas valsts un kultūras saglabāšanā trimdā.

Elza Daugaviete-Lapukina dzimusi 1915. gada 7. jūlijā Tveras guberņā Krievijā, vecākiem atrodoties bēgļu gaitās. Bērnību pavadīja Neretā, Kalēju ielas “Birzītēs’’, tēva Ernesta – amatnieka ar zelta rokām – paša celtā mājā. Mājā atradās viņa uzņēmums – manufaktūra, kā arī galantērijas un pārtikas preču tirgotava. Mācījās Jēkabpils Valsts komercskolā un Viļa Olava komercskolā Rīgā. 1939. gadā Elza beidza Latvju aktieru arodbiedrības Teātra skolu Rīgā. Pēc Teātra skolas beigšanas viņa sāka darbu Dailes teātrī, spēlējot izrādēs “Zelta zirgs”, “Trīnes grēki”, “Ķīnas vāze”, “Pērs Gints”, “Burvju liesma”, “1905. gads”, “Jaunaudze” līdzās aktrisēm Vilmai Vārnai, Ērikai Ferdai, Margai Teterei u. c., pārsvarā jaunu meiteņu otrā plāna lomas, jo augumā bija ļoti šmauga un puiciska. Elzas jaunākā māsa Lilija Daugaviete (precējusies Kubile) sekoja māsas pēdās un 1948. gadā beidza Drāmas teātra studiju, 1950. gadā – Teātra institūtu, no 1951. līdz 1953. gadam bija Jelgavas Drāmas teātra aktrise, neilgu laiku – Valsts akadēmiskā drāmas teātra ārštata aktrise, pēc tam no 1959. līdz 1982. gadam Latvijas Televīzijas režisore. 1944. gadā Elza devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, apmetās uz dzīvi Ērebrū pilsētā, kur nodibināja ģimeni ar gleznotāju Alfrēdu Lapukinu. Arī trimdā Elza darbojās teātra jomā – kopā ar dzīvesbiedru viņa gan zviedru, gan latviešu sabiedrības teātra grupu izrādēm veidoja scenogrāfiju. 1947. gadā Ērebrū iestudētai M. Zīverta lugai “Sievasmāte” Elza bija gan režisore un scenogrāfe, gan veidoja kostīmus. Tika arī iestudēta M. Zīverta luga “Rīga dimd”, V. Kārkliņa “Sarkanvīns”, A. Strindberga “Melnais cimds”. Elzas dzīvesbiedra Alfrēda Lapukina mūžs aprāvās 1961. gada 28. septembrī, un Elza palika viena ar diviem bērniem. No 1955. līdz 1968. gadam viņa strādāja ar zviedru jaunatnes un bērnu grupām pie drāmas improvizācijām. 1964. gadā Elza lasīja lekcijas drāmas grupai Fellingsbrū Tautas augstskolā. 1969. gadā Elzu uzaicināja pievienoties Daugavas Vanagu Stokholmas nodaļas teātra kopai (vēlāk nosaukums Stokholmas Latviešu teātris), un viņa bija režisore 1971. gadā iestudētajai R. Blaumaņa lugai “Ugunī”. Turpmākajos gados Elza bija režisore un kostīmu māksliniece daudziem Stokholmas Latviešu teātra iestudējumiem – A. Dziļuma lugai “Rītausma”, M. Zīverta “Kaļostro Vilcē”, J. Viesiena “Jānis Reiters” un “Pēc pārbaudītas receptes”, T. Bangas “Septiņas vecmeitas”, P. Rozīša “Jaunā cepure”, E. Vulfa “Svētki Skangalē”, M. Zīverta “Meli meklē meli”, A. Brigaderes “Čaukstenes”, O. Jēgena “2 x 2”, R. Blaumaņa “Indrāni” un “Skroderdienas Silmačos”, J. Alunāna “Seši mazi bundzenieki” un daudzām citām lugām. Elzas radošā darbība 1986. gadā novērtēta ar PBLA atzinības rakstu. 1990. gadā Latvijā E. Smiļģa teātra muzejā tika atklāta izstāde “Ceļš. Latviešu teātris ārzemēs”, kurā tika izstādīts arī Elzas devums trimdas teātra mākslā. Elza aizgāja mūžībā 2008. gadā.

Lilija Dunsdorfa (dz. Kļaviņa) dzimusi 1906. gada 20. jūlijā Rīgā. 1934. gadā beidza Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti ar agronomes grādu. No 1933. līdz 1936. gadam strādāja Latvijas Piensaimniecības centra savienības Rīgas piena centrālē. No 1936. līdz 1940. gadam bija Latvijas Lauksaimniecības kameras ārzemju preses referente, pēc tam ražu statistikas apakšnozares vadītāja Valsts statistikas pārvaldē Rīgā. Jau studiju laikā Lilija pievienojās Universitātes Sportam (US), kur nodarbojās ar airēšanu četrinieku sastāvā. US plašā laivu māja un kluba namiņš Balasta dambī toreiz bija centrs strauji uzplaukstošajai latviešu airētāju rosībai. Meiteņu četrinieku no pirmās dienas savā gādībā pārņēma viens no spējīgākajiem jaunās paaudzes airētājiem un stūrmaņiem S. Markovskis. Idillisko sportošanu pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā, taču draudzības saites komandas locekļu starpā vairs nebija saraujamas. Vācu okupācijas laikā komanda atkalapvienojās, un divus gadus no vietas tai bija lemts uzvarēt ikvienās sacensībās. US 68. komanda palika nešķirama līdz 1944. gada rudens dienām. 1944. gada oktobrī Lilija ar vīru ievērojamo vēsturnieku Edgaru Dunsdorfu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Abi nonāca Hamburgā, kur Edgaram bija lieli nopelni Baltijas Universitātes organizēšanā. No 1946. līdz 1948. gadam viņš bija šīs universitātes profesors un latviešu sektora rektors, bet Lilija strādāja universitātes mācību līdzekļu apgādā. Ārpus darba Lilija apzināja interesentes un organizēja airēšanas treniņus, taču jau 1947. gada sezonā jaunā komanda izira, jo Baltijas Universitāte tika pārcelta uz Pinebergu un daļa studenšu izbrauca darbos uz Angliju. Pēc Melburnas Universitātes uzaicinājuma 1948. gadā Dunsdorfi emigrēja uz Austrāliju, kur vīrs Edgars strādāja par universitātes docentu. Tā kā Lilijai piemita arī muzikālas dotības, no 1969. līdz 1972. gadam viņa studēja mūzikas teoriju Melburnas Universitātē. 1949. gadā tika dibināta Melburnas latviešu biedrība, un vienā no pirmajām sēdēm tika nolemts, ka pie biedrības būtu jāveido bibliotēka. Tās organizēšanas darbi tika uzticēti Lilijai, un kā bibliotēkas pārzine viņa darbojās līdz pat 1999. gadam. Melburnas latviešu biedrības bibliotēkas (MLB) izveidošana bija izaicinājumiem pilna. Galvenais šķērslis pilnvērtīgai darbībai bija telpu neesamība grāmatu novietošanai. Pagaidu pajumte pirmajām grāmatām un trimdas publikāciju sūtījumiem no Vācijas tika rasti biedrības priekšnieka Hugo Misiņa mājās. Kad 1955. gadā latvieši ieguva savu namu Elvudā, bibliotēka nomāja istabu un iekārtotajos bibliotēkas plauktos izvietoja jau 2500 sējumu. Lielu darbu un izdomu Lilija ielika kartotēkas iekārtošanā, izveidojot kartīšu sistēmu, kā arī veltot daudz laika sarakstēs ar izdevniecībām, citām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas, dažādām organizācijām un privātpersonām. Lielā neatlaidība, meklējot visas ārpus Latvijas iespiestās grāmatas un periodiku, vainagojās panākumiem – MLB kļuva par pasaulē lielāko ārzemēs izdoto latviešu grāmatu un periodisko izdevumu krātuvi. Grāmatas, publikācijas, brošūras, laikraksti un citi izdevumi ieplūda no ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Vācijas, Austrālijas un citām zemēm – visi rūpīgi sistematizēti un nokomplektēti. 1982. gadā vairāk nekā 30 gadus ilgajā darbības laikā bibliotēkai bija izdevies savākt vairāk nekā 80 % no trimdas izdevumiem – 13 225 vienības, kas publicēti no 1940. līdz 1970. gadam. Uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bibliotēka sāka uzkrāt līdzekļus, ar mērķi grāmatas pārsūtīt uz Latviju. 20. gs. 90. beigās Lilija nodibināja sakarus ar Misiņa bibliotēku Rīgā par bibliotēkas pamatkrājuma nosūtīšana uz Rīgu un tā dāvināšanu Misiņa bibliotēkai. Bija iecere, ka Melburnas bibliotēku turpmāk veidos no jauna, atbilstoši nākamās paaudzes vajadzībām un prasībām. 1999.–2000. darbības gadā MLB pārzines darbu Lilija nodeva tālāk savai uzticamajai palīdzei Olgai Siliņai. 2000. gadā bibliotēkas krājumā atradās 17 863 grāmatas un periodikas komplekti, 85 skaņu plates un 2287 radio raidījumi, ieskaņoti 1119 skaņu lentēs. Bez darba bibliotēkā Lilija bija liels balsts vīram profesoram Edgaram Dunsdorfam, palīdzot rediģēt un iespiešanai sakārtot viņa sarakstītās grāmatas, kā arī periodisko rakstu krājumu “Archīvs”, kurā ir arī pašas Lilijas raksti par latviešu trimdas grāmatniecību. Par ieguldījumu grāmatniecības attīstībā Lilija saņēmusi PBLA Kultūras fonda Atzinības rakstu (1973), PBLA Krišjāņa Barona prēmiju (1986) un Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zelta) goda zīmi (1999). Mirusi 2005. gada 10. novembrī Melburnā Austrālijā. Pelnu urna apbedīta Raiņa kapos Rīgā līdzās vīram Edgaram Dunsdorfam.

Elma Miniate dzimusi 1925. gada 7. maijā Rīgā. Mācījās pamatskolā Cēsīs, pēc tam pamatskolā Valmierā, 1944. gadā beidza Valmieras Valsts ģimnāziju. Tajā pašā gadā viņa apmeklēja sanitāru kursus, taču tos nepabeidza, jo sāka strādāt Latviešu leģiona slimnīcā Rīgā. 1944. gada novembrī kopā ar slimnīcas personālu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, nonākot Pilavā, pēc tam Dancigā (tagad Gdaņska) un Bicovā. 1945. gadā Elma strādāja Latviešu leģiona slimnīcā Šverīnē par slimnieku kopēju, pēc tam slimnīcā Lībekā. 1945. gada rudenī Elma dzīvoja bēgļu nometnē Melnē, vēlāk nometnē Gēstahtā. 1946. gada martā viņa uzsāka ķīmijas studijas Baltijas Universitātē Hamburgā, taču jau maijā devās uz Lielbritāniju, kur kopā ar vīru strādāja mākslīgā zīda fabrikā “Courtaulds”. 1950. gadā Elma devās uz Kanādu, apmetās uz dzīvi Londonā Ontārio provincē un sāka strādāt par laboratorijas asistenti slimnīcā. Tā kā vīrs Oļģerts bija veterinārārsts, 1955. gadā viņi pārcēlās uz Hairiveras pilsētu Albertas provincē, kur Oļģertam bija veterinārprakse. 1964. gadā viņi atgriezās Ontārio, un Elma sāka studēt mikrobioloģiju Gvelfas Universitātē (The University of Guelph), 1972. gadā iegūstot zinātņu bakalaura grādu mikrobioloģijā. Turpmāk, līdz pat aiziešanai pensijā 1993. gadā, viņa strādāja par bioķīmijas laboratorijas asistenti Gvelfas Universitātē. Paralēli pamatdarbam Elma bija Hamiltonas latviešu Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes valdē, Daugavas Vanagu organizācijas Kanādā valdes Ārējās informācijas nozares vadītāja, latviešu studenšu korporācijas “Gundega” biedre, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā Informācijas un politiskās nozares vadītāja, aktīvi darbojās Baltijas Sieviešu padomē un 10 gadus bija tās viceprezidente. Daudzus gadus Elma strādāja Kanādas Albertas un Ontārio provinču latviešu skolās – latviešu skolā Kalgari, kur palīdzēja to organizēt un mācīja skolēnus, un Hamiltonā, kur nostrādāja 30 gadus. Elma aktīvi darbojās Kanādas komitejā par cilvēktiesībām Latvijā. Elmas sabiedriskā darbība ietvēra arī runu veidošanu radiopārraidēm, ierunāšanai paredzēto Latviešu nacionālās apvienības Kanādā “Īsziņu” par notikumiem Latvijā sagatavošanu, rakstus periodiskiem izdevumiem, dalību dažādās protesta akcijās un demonstrācijās, referātu lasīšanu dažādām auditorijām, palīdzības akciju daudzbērnu ģimenēm Latvijā organizēšanu, atbalstu Latvijas mazpilsētu un lauku skolām u. tml. Elma bija izvērsusi arī plašu saraksti ar Kanādas un ASV valdību pārstāvjiem, dažādu preses izdevumu redakcijām, sabiedriskajām organizācijām, dažādām personām un sabiedriskajām organizācijām Latvijā. Elma aizgāja mūžībā 2011. gada 24. aprīlī.

Dagmāra Vallena dzimusi 1928. gada 2. septembrī Rīgā, bet gadījies, ka dzimšanas apliecībā ierakstīts 2. oktobris, un tā arī palicis. Tēvs kapteinis Kārlis Paegle dienēja armija štābā un bija viens no Latvijas topogrāfiem, kas ik gadu atjaunoja daļu Latvijas militāro karšu. Katru vasaru dzīvojot citā vietā, Dagmāra jau bērnībā iepazina Latviju. Māti Austru, dzimusi Gaigala, vadīja mīlestība uz dzeju. Vakaros viņa bērniem lasīja pašas sacerētus dzejoļus, tā rosinādama interesi jau no mazām dienām. 1941. gada maijā, bēgot no padomju represijām, Kārlis Paegle ar sievu Austru, meitu Dagmāru un dēlēnu Aivaru ieradās nelielā Lietuvas mežsarga mājā meža vidū. 1943. gadā tēvs iesaukts leģionā, nokļuva Vācijā, kara pēdējās dienās krita krievu gūstā un nekad vairs nesatika ģimeni. Dagmāra bija beigusi divas klases Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, taču mācības pārtrauca kara notikumi. Sarkanajai armijai strauji tuvojoties Rīgai, 1944. gada 9. oktobrī māte ar bērniem devās ar kuģi no Rīgas uz Vāciju. 1945. gada 1. maijā Rostokā ar segās satītu, masalām saslimušu divgadīgo māsiņu Maiju nonākuši uz ievainoto vācu karavīru kuģa, ar ko septiņas dienas braukājuši pa jūru, līdz 8. maijā piestājuši kādā nelielā Dānijas ostā. No turienes dāņi visus kājām aizsūtījuši uz Vāciju. Līdz rudenim nodzīvojuši Flensburgā nelielā dzelzceļa darbnīcu barakā. Vēlā rudenī nonākuši Vircburgas lielajā centrālajā nometnē. Tur Dagmāra beidza latviešu vidusskolu ar tiesībām iestāties augstskolā. Turpat Vircburgā vienu gadu spēlēja Ģ. Salnā vadītajā latviešu teātrī un aizrāvās ar ritmoplastiku (baskāju dejas) studijā pie L. Graudiņas. Pirms izceļošanas paguva pusgadu studēt Minhenes Universitātē psiholoģiju. 1950. gada 1. novembrī Paegles ieradās Ņujorkā, un ostā viņus, kā toreiz daudzus citus, sagaidīja mācītājs Rihards Zariņš un Helmārs Rudzītis ar laikraksta “Laiks” jaunāko numuru. Dagmāra iestājās Nebraskas Valsts universitātē Linkolnā. Tur viņa apprecējās ar Eduardu Vallenu, un 1953. gadā viņiem piedzima dēls Ansis. Linkolnā sākās arī Dagmāras sabiedriskais darbs – kopā ar mācītāju Herbertu Jesiferu viņa palīdzēja latviešu ģimenēm ar angļu valodu, kā arī liecināja amerikāņu draudzēs par latviešu tautas lielo traģēdiju. 1955. gada sākumā Dagmāra ar ģimeni pārcēlās uz Čikāgu, kur strādāja Zilajā krustā, vēlāk kādā norvēģu firmā ar datoru. 1958. gadā Dagmāra sāka rakstīt reportāžas un ziņojumus laikrakstam “Latvija Amerikā”, un vēlāk tika aicināta kļūt par šī izdevuma Čikāgas redaktori. 1967. gada martā Dagmāra sāka strādāt BATUN birojā par biroja vadītāju, kas tika iekārtots Ņujorkas katoļu draudzes namā. Lai iegūtu BATUN darbam vajadzīgo informāciju un dokumentus, Dagmārai izdevās akreditēties kā žurnālistei ANO preses korpusā, kļūstot par vienīgo latviešu žurnālisti trimdā ar preses karti ANO. Parasti žurnālisti bija tikai no ANO dalībvalstīm. Šī privilēģija deva pamatu sākt rakstīt par starptautiskiem jautājumiem arī laikrakstā “Laiks” un citos trimdas izdevumos. Kā ANO žurnāliste viņa darbojās no 1968. līdz 1993. gadam. 1975. gadā Dagmāra saņēma uzaicinājumu strādāt par latviešu pārstāvi “Radio Brīvība” programmas centrā Ņujorkā. Darbs radio apvienoja daudzās Dagmāras intereses un dotības. Svētkiem un atcerēm tika veidotas speciālas programmas, sagādātas reportāžas no neskaitāmiem kongresiem, konferencēm, saietiem, Dziesmu svētkiem. Šo darbu viņa veica līdz 1993. gadam, kad Ņujorkas radio programmas centra darbību slēdza un Dagmāra atvaļinājās. Mantojumā palicis simtiem interviju ar izcilām trimdas personībām. Līdzās žurnālistes arodam Dagmāra daudz laika ziedoja sabiedriskam darbam, darbojoties Latviešu preses biedrībā, Daugavas Vanagos, svētdienas skolā, pretkomunistiskās organizācijās, Ērika Raistera piemiņa fondā un palīdzības darbā Latvijā. Daugavas Vanadžu priekšnieces amatā nostrādāti astoņi gadi. Pēc aiziešanas pensijā viņa katru gadu Latvijā personīgi apciemoja kara invalīdus un invalīdu atraitnes, nodeva viņiem Daugavas Vanagu sagādāto pabalstu, palīdzēja citiem trūcīgiem un slimiem cilvēkiem. Par savu sabiedrisko devumu Dagmāra apbalvota ar Amerikas Latviešu apvienības Izglītības nozares goda rakstu (1966), Daugavas Vanagu nozīmi zeltā (1983), bet 1986. gadā Dagmārai piešķirta Ērika Raistera piemiņas fonda balva par ilggadēju un sekmīgu darbošanos žurnālistikā, īpaši nacionālpolitisku un kulturālu notikumu apcerēšanā. Dzīves izskaņā Dagmāra atgriezās Latvijā un devās mūžībā 2013. gada 8. jūlijā Rīgā. Dagmāras profesionālais ceļš iedvesmojis arī dēlu Ansi kļūt par talantīgu un veiksmīgu žurnālistu.

Dagmāras Vallenas skaņu ieraksti

Herta Mauriņa (precējusies Lūse) dzimusi 1891. gada 15. martā Rīgā dzelzceļa ierēdņa ģimenē, kurā auga kopā ar brāļiem Emīlu un Kārli. Hertas bērnība aizritēja Vitebskā. Tur viņa apmeklēja Vitebskas draudzes skolu un ministrijas meiteņu skolu. Vitebskā Herta beidza arī grāmatvedības kursus un strādāja vietējā apriņķa valdē, taču ilgas pēc dzimtenes lika atgriezties Rīgā, kur viņa strādāja par kantoristi izdevniecībā “Rīgas Avīze”. Vēlmi dziedāt Herta īstenoja 1908. gadā, kad pievienojās Jāzepa Mediņa diriģētajam Interimteātra korim. Jau pēc pirmās publiskās uzstāšanās kora sastāvā Herta ar lielu aizrautību sāka nodoties privātām dziedāšanas studijām pie dziedātāja un vokālā pedagoga Paula Saksa. Pirmā pasaules kara sākumā Herta bija spiesta atstāt Rīgu, izvēloties atgriezties jau pazīstamajā Vitebskā, kur iekārtojās par grāmatvedi un paralēli turpināja dziedāšanu Vitebskas Tautas konservatorijā. 1919. gadā Herta apprecējās ar Eduardu Lūsi. Šajā savienībā piedzima meita Velta un dēls Gunārs. 1922. gadā Herta atgriezās Rīgā un no 1923. gada 15. augusta sāka darba gaitas Latvijas Nacionālajā operā kā operas kora dziedātāja, bet 1923. gada decembrī operā “Jevgeņijs Oņegins” ar Larinas lomu jau kā galveno partiju dziedātāja. 1925. gadā, nodibinoties Latvijas Radiofonam, atklājās, ka Hertai ir ļoti “radiofoniska” balss, tāpēc viņas koncerti regulāri skanēja radio. 20. gs. 30. gados viņa izvirzījās par vienu no ievērojamākajiem operas mecosoprāniem, izpildot galvenās lomas vairākos desmitos operu. Pievēršoties solo dziedāšanai, Herta apguva ļoti plašu dziesmu repertuāru ne tikai dzimtajā valodā, bet arī itāļu, vācu, krievu un somu valodā. Herta koncertēja kopā ar brāli Emīlu Mauriņu, arī operdziedātāju, un citiem ne tikai Rīgā un Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Čehijā, Vācijā, Parīzē pat kopā ar Fjodoru Šaļapinu. Izcilo balss dotību, tēlojuma un vokālā snieguma dēļ Herta kļuva par pirmo mecosoprānu Latvijas Nacionālajā operā. No 1939. gada viņa kā docente piecus gadus mācīja jaunos dziedātājus Latvijas Konservatorijā. 1936. gada 1. jūlijā Herta tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 1944. gada rudenī Herta kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur viņa kopā ar citiem latviešu mūziķiem bieži koncertēja latviešu bēgļu nometnēs. 1950. gadā viņa kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, kur 20. gs. 50. gados izvērsa plašu koncertdarbību trimdas latviešu klausītājiem. 1959. gadā Herta bija viena no Ņujorkas latviešu skaņu mākslinieku kopas dibinātājām. Latvijas neatkarības 43 gadu atceres svētkos Ņujorkā 1961. gada 18. novembrī Herta apbalvota ar latviešu trimdas Tautas balvu. Mūža nogali Herta aizvadīja Konektikutā, kur 1980. gada 4. aprīlī šķīrās no dzīves.

Hērtas Lūses skaņu ieraksti

Velta Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī Veļikije Lukos kā Pirmā pasaules kara bēgļu bērns medicīnas profesora Reinholda Sniķera ģimenē. Uzauga neatkarīgajā Latvijā, studēja filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara beigās kā bēgle devās prom no okupētās Latvijas un lielāko mūža daļu pavadīja Londonā, kur studēja salīdzinošās reliģijas Londonas Karaliskajā koledžā. Bija Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Kļuva par jogas skolotāju, arī viena no jogas skolotāju kursu organizācijas (British Wheel of Yoga) dibinātājām. Aktīvi darbojās starptautiskajā PEN klubā (Starptautiskā Rakstnieku apvienība) un Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom). No piecu gadu vecuma rakstīja dzeju, no 13 gadu vecuma – prāta dienasgrāmatu aforismu veidā. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa laikraksta “Tēvija” pielikumā “Zīle” 1941. gada 29. augustā. Dēvēta par avangardisti, modernisti un sirreālisti, kuras dzeju Anšlavs Eglītis nodēvēja par buramvārdiem. “Tas dzejolis jau pienāk gatavs, atliek tikai uzrakstīt. Es viņu neizdomāju, viņš pats izdomājas un piebrauc pie manis. Otrs veids ir, ja man ir kāda problēma, ko grūti šķirstīt, tad es varu par to rakstīt dzejoli, lai to izpētītu. Tur ir mans teiciens, ka dzeja ir esmē urbšanās skaidas. Oriģinalitāte rodas no patiesīguma precizitātes.” Dzeja publicēta kopkrājumā “Trīs autori” (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), krājumos “Nemitas minamais” (1961), “Piesaukšana” (1967), izlasē “Lietus mutes” (1991), krājumā “Pietuvoties vārdiem” (2003, klausāmgrāmatā 2009), “Pieredze” (2010). Autores atmiņu stāsti apkopoti izdevumā “Savādībiņas” (2009), bet raksti, intervijas, recenzijas u. c. grāmatā “Gaisma un noslēpums” (2010). Angļu valodā rakstītā dzeja apkopota izlasē “Husks” (1999, 2019). 2018. gadā Veltas atdzejojumā angļu valodā apgādā “Mansards” izdots latviešu dainu krājums. Angliski tulkojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas dzeju. Veltas dzejas valoda ir lakoniska, poētiska un maģiska, tajā pašā laikā – pārlaicīga un metafiziska, kas nepakļaujas noteiktam žanram vai konkrētam laika ritumam. Jau no jaunības Velta interesējās par jogu un dejas mākslu, mācījās arī pie Harija Dīkmaņa – Latvijas Jogas biedrības vadītāja un Indijas garīgo tekstu tulkotāja latviešu valodā. 20. gs. 50. gados apguvusi indiešu dejas mākslu un austrumu filozofiju, 1965. gadā Velta kļuva par jogas skolotāju un no 1972. gada Lielbritānijā organizēja un vadīja jogas un meditācijas kursus. Austrumu zināšanu un mākslas nozīme izpaudusies vēl vienā jomā – dejā, proti, dzejas lasījumos savus vienkāršos, apskaidrotos vārdus māksliniece papildina ar ritualizētām kustībām un žestiem – mudrām, kas aizgūtas no indiešu dejas, kā arī ir pašas dzejnieces jaunradītas dzejas domas izteikšanai, sapludinot cilvēka iekšējo apziņu ar lielo pasaules garu.

Nenovērtējama ir Veltas loma un nozīmīgums trimdas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Kā PEN kluba Londonas nodaļas ilggadēja prezidente viņa apvienoja latviešu rakstniekus trimdā, aktīvi piedalījās dažādās brīvības akcijās, publiski uzstājās par situāciju Padomju Latvijā un okupāciju, publicēja politiskus rakstus un mudināja pasaules plašsaziņas līdzekļus atspoguļot notikumus to īstenajā gaismā. Tā sauktā Aukstā kara laikā jo spilgta bijusi viņas ierašanās PEN starptautiskajos kongresos latviešu tautas tērpā, lai atgādinātu par padomju varas okupēto Latviju. Saņēmusi PBLA Kultūras fonda Goda balvu par izlasi “Pietuvoties vārdiem” (2004), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2007), Latvijas Literatūras mūža balvu par izcilu un spilgtu ieguldījumu Latvijas dzejā un atdzejā (2019), Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā un iedzīvināšanā latviešu trimdas sabiedrībā un izcilu sniegumu Latvijas literatūrā (2020). Velta Sniķere mirusi 2022. gada 9. decembrī Londonā.