Žurnāls vienmēr ir izcēlies ar vāku dizainu, žurnāla kopējo izkārtojumu un dizainiskiem risinājumiem. Pirmajos gados dažās burtnīcās mēdza parādīties ne visai glaimojošas mākslas reprodukcijas tehnisko iespēju dēļ, taču katras burtnīcas kopējā kvalitāte ar katru numuru pieauga. Trimdas laikā vākus darinājuši vairāk nekā 30 mākslinieku, visvairāk Ilmārs Rumpēters, Imants Āboliņš, Laimonis Mieriņš, Jānis Gorsvāns, Ivars Alberts, Tālivaldis Stubis u. c.
Pirmā numura vāka noformējumu veidoja topošais arhitekts un Jaunās Gaitas tehniskais redaktors Aivars Ronis ar zīmējumu “Laukmalā”. Uz vāka redzama latviešu tautumeita ar garām bizēm un vainagu, sēžot lauku malā ar ziedu klēpi un raugoties tālumā uz Latvijas ainavu – pauguriem, mežiem un jūru. Kreisajā pusē žurnāla nosaukums papildināts ar tautisku ornamentu joslu. Vāks simbolizēja nacionālās saknes, jaunības cerību un skatienu nākotnē. Valters Nollendorfs par pirmajiem vākiem: “Pirmie vāki bija, ko varētu saukt nacionālā reālisma stilā, tautiski. Drusku naivi. Tajā laikā jau bija tas patriotisms, un es tā dažreiz smejos – padomju sistēmā bija sociālais reālisms, mums bija nacionālais reālisms, kurš, piemēram, izpaužas Dziļuma romānos utt.”
Žurnāla Jaunā Gaita sākotnējiem laidieniem bija tradicionālāks vāka dizains. Vāka noformējums balstījās uz klasiskām ilustrācijām, bieži izmantojot atsevišķus krāsas elementus. Vēlāk foto tehnika un ilustrācijas kļuva par vienu no galvenajām Jaunās Gaitas artērijām. Bagātīgi izmantojot dažādas tehniskās iespējas, bija dots arī vizuāls ieskats latviešu tēlotājmākslā, jauno gleznotāju, grafiķu, skulptoru varēšanā un teātra uzvedumos. Reizēm ar fotogrāfijām bija pateikts vairāk nekā ar komentāriem vai ievadrakstiem.
Tāpat kā Jaunā Gaita centās būt progresīva savā saturā, tā tiecās arī pēc novatorisma vāku mākslinieciskajā veidolā. Valters Nollendorfs apzinājās, ka līdzšinējie vāki bija pārāk tautiski, sentimentāli un konservatīvi, tādēļ tie nespēja pilnībā atspoguļot žurnāla galveno ideju. Viņš sāka meklēt līdzsvaru starp tradīciju un jaunradi – ceļu, kas pāraug ierasto, vienlaikus nezaudējot saikni ar latvisko kultūras mantojumu. Šajos meklējumos Nollendorfs vērsās pie dažādiem māksliniekiem, aicinot viņus radīt vizuālu tēlu, kas būtu saskanīgs ar Jaunās Gaitas garu un idejisko virzību.
Nozīmīgas izmaiņas vāka dizainā mēdza atspoguļot latviešu grūtības pieņemt jauno un vēlmi pieturēties pie tradicionālā. To spilgti apliecināja 13. numura iznākšana 1958. gadā, nomainot līdz šim detaļās bagātīgo un tautiskajos motīvos ieturēto zīmējumu vai fotomontāžu uz pavisam askētisku vāka dizainu, atstājot vien stilizētu žurnāla nosaukumu. Kādā no redakcijas ziņojumiem minēts: “Pāris Jaunās Gaitas pārstāvji ziņojuši saimnieciskajai daļai, ka lasītājos ļoti noraidīga nostāja pret jauno JG vāka iekārtojumu (neatjauno tāpēc pasūtījumu). Atskanējusi prasība mainīt vāka ārējo ietērpu atpakaļ uz iepriekšējo gadu paraugu. No saimniecības daļas puses lūdz, lai neapmierinātās domas ievieto nodaļā “Ar pastnieka gādību”. Aicinās citus lasītājus un autorus uz pārrunām.” Ar 25. numuru mainās vāka koncepcija – katram numuram tika izstrādāts savs individuāls vāks.
Svarīga loma turpmāko vāku un žurnāla satura iekārtojumam līdz 60. gadu vidum bija mākslinieciskajiem redaktoriem – Imantam Āboliņam, Tālivaldim Ķiķaukam, Ervīnam Grīnam un Herbertam Silam, kuri kā mākslinieki arī paši mēdza darināt vāku zīmējumus. No ieturēta stila vāki kļuva izteiksmīgāki krāsās, formās un burtu fontos. Ar savu devumu īpaši izcēlies ir Tālivaldis Ķiķauks, kurš rūpējies ne tikai par žurnāla ietvaru, bet arī par saturu – daudz rakstījis stāstus, satīru, intervijas, apceres un recenzijas par mākslu, literatūru un filmu.
No 60. gadu otrās puses Jaunās Gaitas vizuālo identitāti būtiski ietekmēja Ilmārs Rumpēters, kurš darbojās kā žurnāla mākslinieciskais redaktors līdz pat 1999. gadam. Viņa radītie vāka dizaini kļuva par žurnāla vizītkarti, apvienojot latviešu kultūras simboliku ar modernā grafiskā dizaina paņēmieniem. Viņa mākslinieciskajā rokrakstā dominēja minimālisms, grafiskas, tīras līnijas, laukumu dominance ar izteiktu krāsu izmantojumu. Viņš bieži izmantoja latviešu etnogrāfiskos motīvus un burtu zīmes, interpretējot tos modernā, simboliskā formā.Viņa darbi žurnālu padarīja atpazīstamu starptautiskā līmenī. Viņa darbs būtiski ietekmēja arī vēlākos diasporas dizainerus, un Jaunās Gaitas estētika kļuva par paraugu latviskās identitātes un modernisma sintēzei.
Ilmārs Rumpēters (1929–2018) no 60. gadu sākuma bija ilggadējs Jaunās Gaitas mākslinieciskais redaktors un dizainers, kas izstrādāja izdevuma vizuālo identitāti un žurnāla logotipu. Dzimis Daugavpilī, četru gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Rīgu. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, Ilmārs kopā ar tēvu un vecāko brāli devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet viņa māte Emma (dzimusi Lejiņa) kopā ar jaunākajiem brāļiem palika Latvijā. 1950. gadā Rumpēteri pārcēlās uz ASV. Korejas kara laikā Ilmāru iesauca ASV militārajā dienestā, kur viņa mākslinieciskās spējas tika izmantotas, veidojot instrukciju plakātus un ilustrācijas. Pēc dienesta beigām 1954. gadā viņš tika atvaļināts. Starptautisku atzinību Ilmārs guva ar viņa radītajiem žurnāla Jaunā Gaita vākiem. Papildus profesionālajam darbam viņš nodarbojās ar glezniecību, logotipu un firmas zīmju izstrādi, fotogrāfiju un grāmatu vāku un ilustrāciju veidošanu izdevniecībai “Grāmatu Draugs”. Beidzis Ņūarkas (Newark) mākslas skolu Ņūdžersijā. Strādāja par illustratoru un dizaineru Ņujorkā. Viņš regulāri piedalījās latviešu mākslinieku izstādēs un 1978. gadā dibināja Amerikas latviešu mākslinieku apvienību (ALMA).
Foto: Ilmārs Rumpēters, 1979. gads. Avots: Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
Pirmās reklāmas
1960. gadā redakcija lēma par labu reklāmu izvietošanai žurnāla slejās, bet ar nosacījumu, ka tās ir gaumīgas un nekaitē žurnāla satura mākslinieciskajam iekārtojumam. Vairākumā gadījumu kā potenciālās sludinājumu ievietotājas tika uzrunātas sveštautiešu firmas un organizācijas. Bija mēģinājumi ieinteresēt tādas starptautiski pazīstamas firmas kā Kodak, Philips, American Airlines un lielo grāmatu apgādus. Jaunās Gaitas mākslinieciskajam redaktoram bija tiesības uzlabot sludinājuma ārējo noformējumu.
Gunārs Irbe kādā no redakcijas ziņojumiem informēja:
“JG 52. nr. esam ieguvuši islandiešu gaisa satiksmes sabiedrības Loftleidir sludinājumu. Mani inspirēja zināms “sentimentālisms” (esmu loftleidiram pateicīgs par divām iespējām nokļūt ASV un Kanādā – viņu lēto cenu dēļ) un arī ideja, ka ar šādu sludinājumu JG iegūtu īpašu prestiža grādu. Pēc šī sludinājuma varbūt “atvērsies acis” arī citām firmām.”
