Saturs

“Tavas un manas domas nav kā tā gaļa, kas saglabājusies svaigāka, ja to noliek uz ledus. Mājās, kur esmu pamanījis JG, gandrīz vienmēr ir gadījies pamanīt arī to, ka tur nav 20 un 30 gadīgo vecīšu, kam “nevajag nekā”. Tur arī 70-gadīgo domas ir jauneklīgākas, gaišākas ar jaunu saprašanu. Dažās citās mājās esmu dzirdējis, ka JG esot kā nikns bullis, kas palaists patrakot un pacelt visus uz saviem ragiem. Tas ir tiesa. Tāpēc centa knauzeriem un cilvēkiem ar gulēšanas prātu un tiem, kas nolēmuši pārtautoties, ir no sirds ieteicams JG neabonēt, nelasīt, nerunāt par to ar radiem un nepieminēt par JG bērniem, kas ir zem vai virs 20 gadiem”

(Jānis Klīdzējs)

Žurnāla saturu veidoja četras galvenās sadaļas:

1. Domu apmaiņa un meklējumi – atšķirīgu uzskatu brīva izpausme, kas bieži iešķīlusi spraigas diskusijas.

2. Proza un dzeja – latviešu literatūras tradīciju turpinājums un jaunu ceļu meklējumi. Literatūrā Jaunā Gaita centās galvenokārt sniegt jaunāko rakstnieku darbus, taču ievietojot arī vidējas un vecākas paaudzes autorus, tā vispusīgi atspoguļot visus virzienus.

3. Māksla – jauno gleznotāju un grafiķu darbi. Jaunākie meklējumi un notikumi latviešu un cittautu mākslā.

4. Humors un satīra, kas reizēm lika dusmoties, bet vienmēr domāt. Pēc redakcijas domām, humoram un satīrai bija vieta katras tautas un indivīda augšanai.

Vadījās pēc demokrātijas principiem

„Es nepiekrītu nevienam tavam teiktajam vārdam, bet aizstāvēšu līdz nāvei tavu tiesību to pateikt.”

(Voltērs)

Žurnālam nekad nav trūcis aizstāvju un kritizētāju, mīlētāju un nīdēju. Tas bija vienīgais latviešu periodiskais izdevums visā pasaulē, kas apzināti centās būt centrs dažādu uzskatu izpausmei, izprotot mūsdienu tendences, apzināti meklējot nākotnes Latvijas apveidus un ceļu uz to.

Žurnāla redakcija nesekoja kādam noteiktam politiskam virzienam vai pārliecībai, bija pilnīgi neatkarīga un sekmēja dažādu uzskatu publicēšanu. Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ne vienmēr atbilda redakcijas viedoklim. No kontroversiālu rakstu iespiešanas redakcija nevairījās un rakstu atlasei pastāvēja tikai divi kritēriji: darbu intelektuālā vai mākslinieciskā kvalitāte un darbos ietvertās informācijas faktuālais patiesīgums.

Žurnālā sāka parādīties noteikta filozofiski sabiedriska un kulturāla domāšana, kas lielā mērā bija saistīta ar notikumiem Latvijā. No 1957. gada žurnāla Jaunā Gaita virzienā sāka nākt pārmetumi par sociāldemokrātisku un pat komunismu slavinošu saturu. Redakcijai bieži nācies attaisnoties un sniegt skaidrojumus. Šie pārmetumi un negatīvie vērtējumi bieži mēdza balstīties uz atsevišķiem rakstiem, paragrāfiem vai pat teikumiem, vai nesaprastiem jokiem humora nodaļā, aizmirstot visu labo un vērtīgo, ko sniedza žurnāls kopumā.

Īpaši lielu pārmetumu vilni izraisīja sociāldemokrātiskās kustības vadītāja trimdā Dr. Bruno Kalniņa dēla Ingvara raksts “Domas par valsti” 11. numurā 1957. gadā, kurā toreiz Upsalas Universitātes (Zviedrija) maģistrants salīdzināja parlamentārās demokrātijas ar diktatūrām un autoritārām valsts iekārtām Eiropā starpkaru posmā. Kaut rakstā nekur nebija minēts Kārlis Ulmanis, raksts tika izsludināts par pretulmanisku un pretvalstisku. Indianapolisas latviešu organizāciju pārstāvji pieņēma lēmumu žurnālu boikotēt.

1958. gada 28. septembra redakcijas ziņojumā minēts: “Daži JG pārstāvji rakstījuši, ka neesot iespējams sekmīgi pārdot JG, jo lasītāji uzskatot tās noslieci par “sociālistisku” vai pat “komunistisku”.” Lasītāju vēstulēs arī jautāts, kāpēc Jaunā Gaita publicējot “sociāldemokrātisku humoru”, kā arī ar dusmām nosodīts apstāklis, ka “ar katru numuru pavairojas lapaspuses, kuras pārklātas ar komunistu un komjauniešu tagadējo rosīgo darbu Latvijā un slavas dziesmām Ļeņinam”. Par 25. numuru 1960. gadā saņemta atsauksme — “komunistisks pēc vāka un sociālistisks pēc satura”.

Jaunā Gaita noliedza, ka kultivētu kreisās idejas un propagandētu komunismu. Ar šīm publikācijām žurnāla mērķis ir bijis ne tikai parādīt jaunos talantus Latvijā, bet arī uzskatāmi demonstrēt apspiestību, kādā komunisma režīms turēja literatūru un apspiestās jaunatnes īsto stāju un pretestību. Jaunās Gaitas redakcija uzskatīja, ka viens no tās uzdevumiem ir cīnīties pret komunismu un palīdzēt tās lasītājiem izprast komunisma apspiešanas rezultātus uz latviešu jaunatni Latvijā. Lai šāda rakstura informāciju pasniegtu, redakcija komunisma ikdienas šaurību un brīvā gara apspiešanu centās atspoguļot caur daiļdarbiem.

Viss nonācis tik tālu, ka Amerikas Latviešu apvienības (ALA) 7. kongresā 1958. gadā tika pieprasīti skaidrojumi par Jaunās Gaitas saturu, īpaši kritizējot 15. numurā publicētos dzejoļus par Ļeņinu, kas tika uztverti kā komunistiskas propagandas elements, bet patiesībā uzskatāmi demonstrēja apspiestību, kādā partija turēja literatūru.

“JG redakcija atzīst, ka ir svarīgi jaunajām paaudzēm šeit un apspiestībā neatsvešināties. Tāpēc JG velta atsevišķu uzmanību jaunajiem autoriem, kas, izpelnījušies komunistu kritiķu nelabvēlīgu vērtējumu, savos darbos uzrāda individuālus, partijas neapzīmogotus darbus. [..] Tā kā atskanējušas balsis, ka sniegtā informācija un materiāli varētu iespaidot trimdas sabiedrību komunisma propagandas garā, JG jūtas spiesta noskaidrot savus uzskatus arī šajā jautājumā. Ja šāds pieņēmums būtu patiess, tad jāatzīst, ka cīņu pret komunismu esam zaudējuši. Bez kontakta ar pretinieku nav iespējams cīnīties.”

(1958. gada 28. septembra redakcijas ziņojums Jaunās Gaitas pārstāvjiem)

“Vecā paaudze vēl turējās pie vecā stereotipa, ka komunisms ir negrozāms un ka tur nekādi dialogi nav iespējami. No vienas puses trimdā veidojās jauna paaudze ar drusku citādu attieksmi pret Latviju un no otras puses Latvijā veidojās jauna paaudze, kura vairs nedomāja tā, kā vecākā paaudze. Respektīvi, sākās paradigmu maiņa un to sākumi jau bija manāmi Jaunajā Gaitā – mēs nenorobežojāmies no tā, bet mēs sekojām līdzi tam, kas notiek Latvijā. Un, ja mēs konstatējām, ka tur ir zināmas pārmaiņas notikušas un ka tur nāk jauni dzejnieki, kuri vairs neraksta socreālisma garā, tad tur ir vērts ieskatīties. Un vēl viens liels novērojums, 50., 60. gados mans un visas jaunās paaudzes vispārīgs uzskats bija, ka latviešu tauta pastāvēs, Latvija pastāvēs tikai Latvijā un ne trimdā, un, ka mums ir jāvelta liela uzmanība tieši tam, kāds ir latviešu tautas stāvoklis komunisma apstākļos Latvijā.”

Fragments no intervijas ar Valteru Nolendorfu

Pēdējais piliens ALA acīs bija 1959. gadā trijos turpinājumos iespiestie Jāņa Turbada pasakas “Ķēves dēls Kurbads” fragmenti, kur demitoliģizēti un padarīti laikmetīgāki tradicionālie folkloras tēli un uz zoba pavilkts pat Lāčplēsis. Valters Nolendorfs atminas: “Pirmo reizi ALA kongresā debatēja par ķēves dēlu Kurbadu, ko īstenībā neviens nebija lasījis un kur viens kongresa loceklis izsaucās: “Es to darbu neesmu lasījis, bet to vārdu gan!”.” Un šis vārds bijis padirsis jeb sēdeklis. 1959. gada 25. aprīļa sēdē ALA valde kritizēja žurnālu kā neatbilstošu “latviešu kopējiem mērķiem un morālei”, un tā rezultātā ALA pārtrauca finansiālo atbalstu žurnālam. Tika izvirzītas vairākas apsūdzības, tostarp par žurnāla saturu, redakcijas nacionālo nostāju un iespējamu komunisma ideju ietekmi. Šis bargais ALA lēmums žurnāla darbību neietekmēja, jo realitātē finanšu līdzekļi nebija piešķirti jau gadiem un žurnāls bija spējīgs nostabilizēties ar abonentu palīdzību un citām aktivitātēm.

“Vai klusēšana par lietām, par kurām vajadzētu pašreizējos apstākļos runāt Jaunajā Gaitā attaisno preses brīvību un atbildību demokrātiskā valstī? Neattaisno!”

(fragments no žurnāla Jaunās Gaitas redaktora deklarācijas, 1960. gads)

Par Zandbergu Nolendorfs ir teicis: “Vēl lielāka uzdrīkstēšanās no Laimoņa puses bija visu to pārņemt un vest tālāk… Un paturēt principus un virzienu, ar kuriem JG bija sākusi savu gaitu. Trīsdesmit septiņus gadus. Tas ir īstais nopelns, kam nav daudz līdzinieku – ja vispār tādi ir – trimdas vēsturē. Tas ir daudz par maz novērtēts. Kā par maz novērtēts Laimoņa paša talants, viņa rakstnieka spējas, ko viņš tikai paretam rādīja, jo vairāk gādāja par citu, ne pats par savu talantu kopšanu. Mierīgi. Neatlaidīgi. Nesavtīgi. Spītējot tiem, kas gribēja JG novirzīt no iesāktā ceļa. Laimonis to veica kā īstu mīlestības darbu. [..] Jā, tās Laimoņa trejdeviņas valodiņas. JG taisot, viņam bija darīšana ar primadonnām, ar spalvas bruņiniekiem, ar gudrajiem un pārgudrajiem. Visiem viņš spēja, kā amerikāņi teiktu, “palīst zem ādas,” bet to darīt tā, ka neviens nepaliek ilgi dusmīgs. Varbūt rezultāts nepatīk, bet kaut kā uz Laimoni īsti nevar dusmoties.” (Brunis Rubess, Laimonis Zandbergs. Karogs, Nr. 10, 1997. gada oktobris)

Pārmetumi žurnālam mēdza nākt arī par tēmām, kas nebija saistītas ar komunismu un Padomju Latviju. Visas pretenzijas redakcijai bija nopietna viela pārdomām par kopēju pieeju, nostāju un Jaunās Gaitas politisko un sabiedrisko seju. Kā vidusceļu redakcija izvēlējās šādu pieeju: gadījumā, ja tiek sniegts galēji pozitīvs vai negatīvs viedoklis, bija vēlams tam blakus dot arī pretēju viedokli ar sekojošiem beigu komentāriem pēc tam, kad katrs debatētājs vēlreiz iepazinies ar pretinieka sniegto atbildi.

Par spīti grūtībām, redakcija palika uzticīga pārliecībai, ka Jaunajai Gaitai nav jāvairās no strīdīgiem vai provokatīviem rakstiem. Nereti redaktoriem nācās “kost nagos”, jo drosmīgu publikāciju dēļ viņi mēdza abonentus arī zaudēt, otra galējība bija, ka žurnālā šoreiz “nekas jauns neesot”. Darbs pie izdevuma kļuva par smalku balansēšanu starp intelektuālo brīvību un atbildību pret lasītāju.

Jaunā Gaita — tilts starp trimdu un atdzimstošo Latviju

Līdz pat Atmodas gadiem žurnāls pārpublicēja lielu skaitu Latvijas rakstnieku un dzejnieku darbus, visvairāk no Karoga un Literatūras un Mākslas. 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Jaunā Gaita kļuva par nozīmīgu tiltu starp latviešu diasporu un brīvību atgūstošo Latviju. Žurnāls atspoguļoja laikmeta pārmaiņas, Atmodas garu un ticību kultūras nepārtrauktībai. Tā lappusēs arvien vairāk sāka satikties trimdas un Latvijas autori — rakstnieki, dzejnieki, domātāji un mākslinieki, kuri ilgi bija klusējuši cenzūras dēļ. Jaunā Gaita deva viņiem iespēju runāt brīvi un tikt sadzirdētiem. Žurnāls kļuva par platformu, kur krustojās idejas par nacionālo identitāti, valodu, kultūras mantojumu un demokrātijas vērtībām. Jaunā Gaita kļuva par brīvas domas un vienotības simbolu, kas apvienoja cilvēkus pāri tikko gruvušajam dzelzs priekškaram un pierādīja, ka latviešu kultūru nevar ieslodzīt robežās.

Liela nozīme kultūrsakaru veidošanā bija dzejniecei Astrīdei Ivaskai (1926–2015), kura kā Jaunās Gaitas līdzstrādniece un kultūras starpniece 1988. gadā viesojās Latvijā. Viņas klātbūtne Rīgā un piedalīšanās sabiedriskos pasākumos atspoguļoja to, ka latviešu literatūra atkal kļūst par vienotu veselumu. Tajā pašā gadā, vēl pirms žurnāla izplatīšana tika oficiāli atļauta, Jaunā Gaita sāka nonākt arī pie Latvijas lasītājiem. Tikai 1989. gada 18. novembrī trimdas laikrakstā Laiks parādījās ziņa, ka žurnālu iespējams legāli saņemt Latvijā. Toreiz Rīgas radio vairākkārt pārraidīja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja sludinājumu, kurā tika aicināts abonēt žurnālu arī Latvijā, uzsverot, ka, regulāri lasot žurnālu, iespējams “gūt pilnīgu priekšstatu par latviešu kultūrpolitisko dzīvi ASV, Kanādā, Zviedrijā, Rietumvācijā, Austrālijā un citās mītnes zemēs”. Dzejnieks un esejists Māris Čaklais, tolaik laikraksta Literatūra un Māksla redaktors, Latvijas presē publicēja pirmo plašo Jaunās Gaitas četru numuru apskatu, apliecinot, ka pēc gadu desmitiem ilgas šķirtības starp Latviju un trimdu sāk atjaunoties garīgā un kultūras saikne.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairākkārtīgi tika pacelts jautājums par Jaunās Gaitas pastāvēšanas beigām. Piemēram, apgāda „Ceļinieks” vadītājs Guntis Liepiņš vēstulē visiem darbiniekiem ierosināja izbeigt žurnāla publicēšanu –

… teiksim, ar 185. numuru (..) Tad varam atmaksāt abonentiem, vai pēc viņu norādījumiem pārslēgt viņus uz Latvijas izdevumiem. Esam savu misiju izpildījuši un aiziesim ar godu, kamēr viss vēl iet labi.

Šo priekšlikumu uzklausīja tikai nedaudzi. Tolaik žurnāla mākslas nodaļas redaktora Nikolaja Bulmaņa ieskatā žurnāls joprojām varēja turpināt dot krietnu pienesumu jaunās Latvijas celšanā. Zīmīga un zināmai trimdinieku daļai raksturīga bija arī atziņa, kas 90. gadu otrajā pusē kļuva īpaši aktuāla – trimdas latviešiem bija nepieciešams savs žurnāls, lai tas kalpotu par autentisku diasporas pieredzes, domāšanas un problēmu atspoguļotāju. Šāds izdevums bija vajadzīgs ne tikai kā informācijas avots, bet arī kā garīgās un kultūras pašapziņas telpa, kurā saglabāt un attīstīt latvisko identitāti ārpus Latvijas robežām. Arvien skaidrāk kļuva jūtamas divas latviešu sabiedrības – Latvijā un ārpus tās robežām –, katra ar savu īpatnēju mentalitāti, vērtībām un skatījumu uz pasauli. Tādēļ trimdas sabiedrībai bija būtiski saglabāt neatkarīgu, intelektuāli patstāvīgu periodiku, kas nebūtu vien “satelīts” Latvijas preses un literatūras materiāliem, bet pašu diasporas cilvēku veidots forums.

Mūsdienās Jaunā Gaita joprojām saglabā savu intelektuālo un kultūras neatkarību. Lai gan žurnāls radās trimdas apstākļos, šodien tas pārsvarā publicē latviešu autorus no Latvijas, vienlaikus saglabājot atvērtību ārvalstu latviešu un citu kultūru balsīm. Jaunā Gaita turpina būt brīvas domas, literāras kvalitātes un nacionālās pašapziņas platforma, kas vieno dažādu paaudžu latviešus visā pasaulē.