Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL)

Pēc II Pasaules kara bēgļu gaitās devās desmitiem tūkstošu latviešu. Daudzi no viņiem nokļuva Lielbritānijā. Pirms tam jau 1942.gadā bija nodibināta Latvju Biedrība Lielbritānijā, 1947. gadā tika nodibināts Daugavas Vanagu fonds, lai tautiešiem sniegtu morālo un materiālo atbalstu. Trimdai ieilgstot un vērojot politiskās situācijas attīstību, Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš saprata, ka nepieciešama vēlēta trimdas latviešu pārstāvība, kura būtu tiesīga pārstāvēt latviešus visos aizstāvības gadījumos, ko nevar darīt sūtniecība, ierobežotā diplomātiskā statusa dēļ.

1949.gada 27. novembrī Kārlis Zariņš uzaicināja latviešu organizāciju pārstāvjus un sabiedriskos darbiniekus uz apspriedi. Apspriedes dalībnieki vienojās par Latviešu Nacionālās Padomes Lielbritānijā izveidi. Ievēlēja Rīcības komiteju, kas izstrādāja pagaidu statūtu projektu un noorganizēja padomes vēlēšanas. Tās notika 1950.g.30.septembrī. Balsotājiem vajadzēja no 52 kandidātu saraksta izvēlēties 25 padomes locekļus. Dalība vēlēšanās bija ļoti aktīva, tika nodotas 7049 vēlētāju zīmes. Vēlāk gan vēlētāju skaits samazinājās, jo tautieši sāka izceļot uz ASV, Kanādu un Austrāliju. 11.novembrī jaunā Padome sapulcējās uz savu pirmo sesiju. Svarīgākais uzdevums bija pieņemt Padomes statūtus. Saskaņā ar tiem LNPL ir vēlēta augstākā Lielbritānijas latviešu pārstāvība un tās galvenie uzdevumi: cīnīties par Latvijas brīvību un neatkarību, rūpēties par trimdas saimes apvienošanu neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, saglabāt un kopt latviešu kultūru, izglītību un valodu, rūpēties par latviešu tiesiskā, sociālā un materiālā stāvokļa uzlabošanu. LNPL sesijas ir augstākais lēmējorgāns, bet izpildorgāns ir prezidijs 7 locekļu sastāvā. Gadu ritumā statūti piedzīvoja dažas izmaiņas; 1964. gadā padomes darbības laiku pagarināja uz 4 gadiem, 2000.gadā padomes locekļu skaitu samazināja uz 19.

Par pirmo LNPL prezidija priekšsēdi ievēlēja populāro pulkvedi Vili Janumu, taču viņš nesaņēma atļauju dzīvei Anglijā un pēc gada par priekšsēdi ievēlēja Augustu Abakuku. A. Abakuks vadīja padomi līdz 1985. gadam. Vēl padomi vadījuši Jānis Ranka, Andris Abakuks, Andrejs Ozoliņš, Lilija Zobens.

Saskaņā ar statūtiem Padomes darbs veicams šādās nozarēs: informācijas, aprūpes, kultūras un izglītības, darba tiesību un juridiskās palīdzības, administratīvā nozare un sekretariāts, finanču un saimnieciskā nozare. Ar laiku pieaugot darba apjomam veidoja atsevišķas kultūras un izglītības nozares. LNPL pirmajos darba gados darba tiesību un juridiskās palīdzības nozarei bija daudz darba sakarā ar tautiešu izceļošanu uz citām zemēm, laulību šķiršanu, mantojuma lietu kārtošanu, ar pavalstniecības maiņu, dokumentu tulkošanu. Ar laiku dzīves apstākļiem uzlabojoties, šī nozare savu darbību izbeidza. Savukārt aprūpes darbu – gādāt par kara invalīdu, veco un darba nespējīgo tautiešu labklājību uzņēmās Latviešu māja Almelijā, līdz 1997. gadam, kad to nācās pārdot.

Viena no galvenajām LNPL darbības prioritātēm ir izglītības nozare. LNPL atbalsta nedēļas nogaļu skolu izveidošanu, rīko skolotāju sanāksmes, seminārus un kursus, organizē bērnu un jaunatnes darbu sacensības, ik vasaru organizē vasaras nometnes, kopīgu Jāņu svinēšanu, 3x3 nometnes.

LNPL Kultūras nozares uzdevums – organizēt un atbalstīt dažādus kultūras sarīkojumus – Dziesmu dienas, koncertus, literārus priekšnesumus, mākslas izstādes Lielbritānijā, uzturot sakarus ar Latvijas māksliniekiem īpaši pēc neatkarības atgūšanas. Ik gadus tiek atzīmēta Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma gadadiena, Ģimenes diena, Aizvesto piemiņas diena kopā ar Baltiešu padomi, Latvijas Universitātes gada svētki septembra nogalē. Nozīmīgākie svētki, ko LNPL ik gadus rīko kopā ar LR sūtniecību (kopš 91.gada – vēstniecību) ir 18. novembris – Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas gadadiena.

Būtiska loma LNPL darbā ir Informācijas nozarei, ko vairākus gadu desmitus vadīja Jānis Andrups. Nozares galvenie uzdevumi: regulāri izdot preses ziņojumus par notikumiem okupētajā Latvijā, saistot tos ar starptautiski aktuāliem notikumiem, piesūtot tos britu laikrakstiem, vadīt latviešu pārstāvju darbību starptautiskās organizācijās, kurās latvieši piedalās ar LNPL mandātu, piegādāt literatūru par Latviju un latviešu tautas mērķiem britu valsts amatpersonām, demonstrēt latviešu nostāju iespējamo PSRS vadītāju vizīšu laikā Lielbritānijā, izdot regulārus apkārtrakstus ar nepieciešamo informāciju tautiešiem. Nozare regulāri rīkoja dažādas protesta akcijas zīmīgos datumos, un iedarbīgs līdzeklis uzmanības pievēršanai bija skrejlapu izplatīšana. Nopietnas bažas par Latvijas de jure statusu radās 60. gados, kad tika aktualizēts jautājums par britu pilsoņu prasībām pret Baltijas valstīm un eventuālu šo prasību segšanu no Londonā iesaldētajiem Baltijas valstu fondiem. Bažas bija arī par to, ka varētu notikt Latvijas okupācijas atzīšana. Sākās gara un ilgstoša cīņa par Latvijas zeltu līdz pat 1993.gadam.

70.gadu vidus iezīmējās ar Eiropas Drošības un sadarbības konferenci, kuras nobeiguma aktu parakstīja Helsinkos 1975.gada 1.augustā. Tas paredzēja, ka dokumentu parakstījušās valstis garantē saviem iedzīvotājiem fundamentālas cilvēku tiesības. Latviešu sabiedrībai radās bažas, ka ar šīs konferences palīdzību PSRS mēģinās leģitimizēt savu varu Baltijas valstīs, tomēr 1976.gada 19. martā saņemtā atbilde apliecināja, ka “Viņas Majestātes valdība turpina neatzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā”. Helsinku nolīguma ietekmē LNPL uzņēmās iniciatīvu vākt liecības par cilvēktiesību pārkāpumiem vīzu gadījumos, ģimeņu apvienošanā, reliģiskā un nacionālā vajāšanā, par padomju varas upuriem okupētajā Latvijā.

1984.gadā Inese Auziņa – Smita sāka darbu pie kultūras vērtību dokumentācijas. Viņas vadībā izveidojusies nopietna kultūras vērtību krātuve un bibliotēka ar mājvietu “Straumēnos”. 1984.g.iznāca grāmata “Latviešu māja - Almelija” – kā piemineklis iepriekšējo LNPL prezidiju un daudzu citu darbinieku rosmēm.

1986.gadā LNPL nodibināja Izglītības fondu, lai būtu vieglāk finansēt izglītības un kultūras pasākumus. Fondu reģistrēja kā labdarības organizāciju, kas atbrīvota no nodokļu maksājumiem.

1991.gada 21.augusts atnesa Latvijai ilgi gaidīto neatkarību. LNPL galvenais mērķis un pamatuzdevums bija izpildīts. Tā vietā nāca citi uzdevumi – aizstāvēt Latviju, atspēkot nepatiesu informāciju un apmelojumus masu medijos, sniegt iespējamo palīdzību dažādām Latvijas institūcijām. 1995.gadā LNPL un DVF apgādā iznāca grāmatas “Latvieši Lielbritānijā” 1. sējums Ineses Auziņas – Smitas redakcijā, tagad turpinās darbs pie nākamajiem sējumiem.

21. gadsimtā LNPL darbs turpinās ar jauniem uzdevumiem – atbalsts Latvijai sakarā ar uzņemšanu NATO un ES, līdzekļu vākšana Brīvības pieminekļa restaurēšanai, Okupācijas muzeja ceļojošās izstādes organizēšana, jauniebraucēju piesaiste. Atkal aktualizējas latviskās izglītības jautājumi, darba un cilvēktiesību pārkāpumi jauniebraucēju vidē. Joprojām LNPL paspārnē tiek organizēti visi tradicionālie sarīkojumi. Joprojām veiksmīga sadarbība ar DVF. Laba sadarbība ar baznīcu un citām latviešu sabiedriskām organizācijām. Ik gadus 18. novembra LNPL rīkoto svinību ietvaros notiek dievkalpojumi, arī 14. jūnijā, dažkārt ar citu kristīgo konfesiju garīdznieku piedalīšanos. Ik sesijā otrās darba dienas rīts sākas ar svētbrīdi. Skaista ir tradīcija katras sesijas pirmo darba dienu noslēgt ar latviešu mākslinieku koncertu. Vēl jāatzīmē jaukā tradīcija, ka sesijas nobeigumā visi dalībnieki nodzied dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot”.